Kas ir kabala
Kabala ir zinātne ar ļoti interesantu vēsturi. Tā tika atklāta senajā Babilonijā cilvēku civilizācijas sākuma periodā, pirms vairāk kā 5000 gadu. To atklāja Babilonijas priesteris Ābrams. Viņš veidoja no māliem elkus un pārdeva tos iedzīvotājiem. Pastāvīgi atrodoties starp saviem tautiešiem, Ābrams piepeši atklāja, ka šīs mazās civilizācijas cilvēki kļūst arvien lielāki egoisti. Viņi attālinās un neieredz viens otru, atrodas savstarpējā sāncensībā un pārstāj pastāvēt kā viena ģimene. Saskāries ar šādu stāvokli, Ābrams sāka pētīt šo parādību, kas tajos laikos šķita neparasta.
Savu pētījumu rezultātā viņš atklāja dabas likumu, kuru dēvē par „līdzības likumu” – pamatlikumu, tas skaidro, ka dabas pamatā ir absolūts altruisms, mīlestība, vienotība un visu tās daļu savstarpējā saikne. Taču cilvēks, atrodoties mūsu pasaulē, nonāk egoistiskajā attīstībā un arvien vairāk sāk attālināties no dabas, tādā veidā kļūstot tai pretējs. Šāda neatbilstība dabai, kas pirmoreiz parādījās senajā Babilonijā, noveda Ābramu pie kabalas atklāšanas, tas ir, pie egoisma kompensācijas metodikas.
Taču kāpēc egoisms tomēr attīstās? Egoisms attīstās tieši tāpēc, lai to labojot, cilvēks atjaunotu savu līdzsvaru ar dabu. Šis līdzsvars, kuru cilvēks sasniedz ar savām pūlēm, noved viņu pie iekšējā nodoma sapratnes, kas pastāv dabā: kāds nolūks ir cilvēka egoistiskajai attīstībai un viņa pretstatam dabai un kāpēc viņam jānonāk pie līdzsvara ar dabu. Tad, kad cilvēks pastāvīgi kompensē savu egoismu ar tieksmi pēc līdzsvara, līdzības, mīlestības un saiknes ar visām d abas daļām, viņš sasniedz tās visaugstāko līmeni, kuru mēs dēvējam par Radītāju.
Turklāt sasniegt šo līmeni cilvēks var atrodoties tieši mūsu pasaulē, mūsu stāvoklī. Nav citu pasauļu, tāpat kā nav citu stāvokļu. Citas pasaules ir tas, kas izpaužas cilvēkā, kad viņš sāk izzināt dabu sevi ar to līdzsvarojot. Es eksistēju tikai un vienīgi šajā pasaulē. Nav nekā cita, izņemot šo pasauli. Visu, ko izdomājušas daudzveidīgās reliģijas, atstājiet mierā.
Mēs eksistējām šajā dzīvē un ja tās laikā spēsim pacelties virs sava egoisma un sasniegt zināmu līdzsvaru ar dabu, tad atklāsim sev papildu eksistenci, kas atrodas augstāk par mūsu patreizējo un kuru dēvē par „Augstāko pasauli”. Tad, kad cilvēks paceļas pāri savam dzīvnieciskajam, egoistiskajam stāvoklim un sasniedz līdzsvaru ar dabu, viņš nonāk ar to tādā kontaktā, kas nepārstāj pastāvēt pat ar dzīvnieciskā ķermeņa nāvi. Taču, ja šādu līdzsvaru nesasniedz, tad līdz ar dzīvniecisko ķermeni izzūd visa viņa pasaules uztvere, tāpēc ka tā atrodas tikai šajā ķermenī.
Kabalas zinātnes būtības noteikšana
Kabalas pamatu definēšanai minēsim mūsu laika izcilā kabalista Bāla Sulama formulējumu no raksta „Kabalas zinātnes būtība”. Viņš raksta: „Kas patiesībā ir kabalas zinātne? Šādu jautājumu sev uzdod ikviens saprātīgs cilvēks. Lai sniegtu uz to apmierinošu atbildi, minēšu pareizu, laika pārbaudi izturējušu, definējumu: kabala nav nekas cits, kā pilnīga un pietiekama informācija par Augstāko spēku cēloņu un seku lejup nākšanas kārtību atbilsto ši pastāvīgiem un absolūtiem likumiem, savstarpēji saistītiem un virzītiem uz viena augstākā, Visuma mērķa sasniegšanu, proti, – „radījumiem, atrodoties šajā pasaulē, ir jāatklāj Radītājs””.
Zinātnieki, definējot savu zinātni, formulējumā cenšas iekļaut visas savas zinības par šo zinātni, tāpēc, izņemot viņus pašus, nevienam citam tas nav saprotams. Es pat nezinu, cik saprotams tas šķiet viņiem pašiem. Taču Bāla Sulama formulējumā katra frāzes daļa patiešām veidota saskaņā ar nepieciešamību.
Taču tagad mēs sniegsim citu definējumu: kabalas zinātne ir visaugstākā dabas spēka atklāšana, tā rezultātā cilvēks iegūst mūžības un pilnības sajūtu.
Kabalas zinātnes pamatsadaļas:
- Radīšanas nodoms
- Realitātes uztvere
- Dvēseles attīstības metodika
Kabalā ir tikai trīs pamatsadaļas, kuras, savukārt, dalās apakšnodaļās. Runājot par kabalas zinātni, mēs runājam par šīs metodikas sistematizāciju.
Pirmajā sadaļā tiek studēts Radīšanas Nodoms, spēku lejup nākšanas kārtība no augstākajām pakāpēm līdz zemākajām, to darbība katrā pakāpē un visbeidzot šo spēku ietekme uz cilvēkiem mūsu pasaules zemākajā līmenī. Tas ir, no bezgalības pasaules sāk veidoties spēki, kuri pakāpeniski lejup nāk un iedarbojas uz mums. Taču kāpēc tie lejup nāk no Augstākās pasaules? Kādā veidā šie spēki ir saistīti un savstarpēji mijiedarbojas? Kā tie uz mums iedarbosies, ja mēs arī atradīsimies šajos līmeņos? Kā tie nonāk līdz mūsu pasaulei, ietērpjas mūsu pasaulē, mūsu iekšienē un no ārpuses? Kā šie spēki rada to stāvokli, kuru mēs sajūtam un dēvējam par mūsu pasauli, mūsu Visumu, mūsu dzīvi, sevi. Tas viss ir Augstāko spēku sekas.
Lai paskaidrotu augstāk sacīto, kā piemēru izvēlēsimies televizoru. Analoģiski tam, kā televizorā esošais ekrāns, uz kura elektriskie signāli, kas tiek uztverti no ārpuses, visu iespējamo savstarpējo mijiedarbību rezultātā veido mainīgo pasaules ainu, kuru mēs uztveram un tajā eksistējam, tāpat arī mūsu iekšienē pastāv līdzīgs ekrāns. Bāls Sulams norāda, ka tas ir ekrāns, kas atrodas it kā mūsu smadzeņu pakauša daļā un, pateicoties tam, mēs sajūtam sevi un apkārtējo pasauli. Tas ir, īstenībā nekā nav. Taču ir spēki, kas no Bezgalības pasaules nonāk lejup mūsu pasaulē, tie atveido mūs pašus un apkārtni, kurā mēs patreiz ar jums atrodamies.
Ar kādu nolūku šie spēki nonāk lejup? Kāpēc tie ir radījuši visu tādā veidā: lejup nākšanas kārtību, pasaules un mūs? Ko mēs rezultātā iegūstam no šo spēku ietekmes uz mums? Uz ko mudina, ko izaicina darīt? Tas viss tiek studēts kabalas zinātnes pirmajā sadaļā ar nosaukumu „Radīšanas Nodoms”, kura sekas ir Augstāko spēku lejup nākšanas kārtība.
Otrā sadaļa ir pirmās turpinājums. Tajā tiek studēta realitātes uztvere, tas ir, kā mēs uztveram Augstāko spēku ietekmi attiecībā pret sevi. Kāpēc tie attēlo realitāti tieši tādā veidā? Kāpēc mēs sevi sajūtam tādus, kādi esam patreiz: dzīvnieciskajā ķermenī, ar jūtām, fantāzijam, priekšstatiem (vakar, šodien, rīt), attiecīgajās koordinātēs? Kāpēc mēs sevi sajūtam eksistējošus ierobežotā telpā kopā ar nedzīvo, augu, dzīvniecisko, cilvēka dabu? Kāpēc manu pasauli šie spēki ir izveidojuši tādā veidā? Ko rezultātā tie no manis vēlas? To nepieciešamība, cēlonis un mērķtiecība – kurp tas virza? Uz visiem šiem jautājumiem atbild kabalas zinātnes otrā sadaļa, kas ietver studijas par realitātes uztveri un to, kā šajā uztverē izpaužas radīšanas nodoms.
Trešā sadaļa vairs nenodarbojas ar Augstāko spēku lejup nākšanas studēšanu un ar to, kā mēs šo realitāti uztveram, tā nodarbojas ar to: „Kas mums visiem no tā ir jāgūst? Kas no mums tiek prasīts, kāda reakcija, pie kā mums ir jānonāk?” Tas ir, trešā sadaļa nodarbojas ar dvēseļu pacelšanos augšup no mūsu pasaules atpakaļ uz Bezgalības pasauli, uz to sakni, no kuras viss nonācis lejā. Tā arī ir dvēseles attīstības metodika.
Šo ceļu mēs sākam no mūsu pasaules, kad cilvēka dvēsele vēl līdzinās punktam. No šī punkta mēs pakāpeniski attīstāmies līdz lielai tilpnei, kurā jau būtiski mainās mūsu realitātes uztvere. Mūsu pasaulē realitātes uztvere ir ļoti maza, lai gan cilvēkam paveras milzīgs Visums, pasaule, dzīve ar tās izpausmēm. Visu to, kas viņam šeit tiek dots, viņš nav spējīgs apzināties, sajust, uzņemt sevī, tāpēc ka visa viņa uztvere ir tikai punkts sirdī.
Tad, kad mēs šo punktu attīstām, mēs pēkšņi atklājam, cik maza ir mūsu pasaule un spējam jau sajust milzīgas blakus pasaules, veselus realitātes slāņus, kas mums atklājas, jo iekšēji mums rodas iespēja tos sajust. Tas viss pastāvēja jau iepriekš, pastāv arī patreiz, tikai iepriekš mums šāda iespēja nepavērās, tās nav arī šobrīd. Lai tādu iespēju atklātu, pastāv atklāšanas metodika, dēvēta par „kabalas zinātni”, tā ir zinātne par saņemšanu, par realitātes atklāšanu. Kabalu dēvē par „slepeno zinātni”, tapēc ka šodien mums atklāj apslēpto, pagaidām nesajūtamo.
Kādā veidā un kad tas atklājas? Tas atklājas tad, kad punktu, kurš mūsos sāk izpausties (tas neizpaužas visos cilvēkos, tomēr pakāpeniski tam jāatklājas ikkatrā), mēs attīstām, līdz mums izveidojas īpašs, sestais sajūtu orgāns (sestā maņa), ko dēvē par „dvēseli”. Tieši dvēselē mēs sajūtam papildu pasaules, nesaistot tās ar mūsu ķermeni. Ķermenis nomirst, taču mēs turpinām pastāvēt šajā papildu sajūtā tāpat kā patreiz eksistējam mūsu piecu dzīvniecisko maņu orgānu ietvaros.
Šis dvēseles virzības periods no lejas uz augšieni, ko studē kabalas zinātnes trešajā sadaļā, tiek apzināts kā apslēpto spēku iedarbības sekas uz mums, tāpēc ka mēs uztveram ainu, tās ietekmi uz mūsu dvēseli. Mēs sākam atklāt mūsu dvēseli, šo papildu sajūtu orgānu, tā saukto tilpni, un sākam to sajust. Tas viss ir dabas apslēpto spēku izmantošana.
Mūsu pacelšanās no lejas uz augšieni tiek dalīta divos posmos. Pirmais – sagatavošanās, tā sauktais latentais posms, kad mēs virzāmies uz priekšu, taču īsti nezinām, kā virzāmies. Mēs nevaram sevi kontrolēt, precīzi izmērīt savas virzības posmus, tas ir, savu attīstību. Mēs īsti nesaprotam, kas aprakstīts grāmatās, ko tās mums iesaka. Mēs kā bērni atrodamies tādā kā bezapziņas stāvoklī: kaut kas mums ir skaidrs, kaut kas nē. Problēma ir tajā apstāklī, ka līdzās mums nav pieaugušā, taču ja arī ir šis pieaugušais, skolotājs vai pat vairāki skolotāji, jebkurā gadījumā viņi nespēs aizpildīt to, kas mums iekšēji pietrūkst. Mēs vienalga atradīsimies iekšējā apjukuma, neizpratnes stāvoklī, kas turpināsies līdz tam brīdim, kad būsim izgājuši visu šo iepriekšējo, sagatavošanās posmu.
Sagatavošanās posms nozīmē savas egocentriskās dabas izpēti. Tas ir, man jāapzinās savs egoisms, savs pretstats apkārtējai dabai kā ļaunums. Tad, kad to sajūtu un tieku ar to pārņemts, manī rodas tāds naids pret manu dabu, kas liek man no tās izrauties. Es nevēlos tajā atrasties, es vēlos iznākt no sava ķermeņa kā no čaulas. Lūk, šī vēlme izsauc Augstāko spēku, Augstāko gaismu or makif (apkārtējo gaismu), kas uz mani iedarbojas un ļauj iziet no piecu maņu orgānu stāvokļa un attīstīt sesto maņu, tas ir, sākt sajust Universu caur dvēseli. Tā no punkta rodas pirmā mazā kli, maza tilpnīte, un tajā es sāku sajust pasaules papildu apjomu, kas iepriekš no manis tika apslēpts.
Līdzko sāku sajust man atklājušos pasaules papildu apjomu, es sāku virzīties uz priekšu uz kompensāciju, uz līdzsvaru ar dabu. Līdz ar to es sāku sevi labot: no egoisma, no pretdarbības dabai es sāku arvien vairāk tai pielīdzināties. Šis ir mans pirmais solis, kuru es veicu saviem spēkiem, strādājot grupā, apgūstot priekšmetu, piedaloties izplatīšanā, ar visiem šiem palīgelementiem, kurus mums iesaka kabalisti. Tos realizējot, es virzos uz priekšu, sevi attīstu, izjūtu arvien lielāku līdzsvaru ar dabu un atbilstoši savai līdzībai atklāju šo Augstāko dabu.
Tā ir apslēptā latentā daļa, kas kļūst par atklāto daļu. Pāreja no sagatavošanās uz praktisko daļu tiek dēvēta par „mahsoma šķērsošanu”. Mahsoms ir gluži kā barjera, robeža. Tad, kad mēs to šķērsojam un sākam skaidri sajust pilnīgi jaunu pasauli, kuru mēs atklājam līdzās mūsu pasaulei, tas nozīmē, ka ienākam jau praktiskās kabalas jomā. Es lasu grāmatas: „Talmud Eser Ha-Sfirot” – „Desmit Sfirotu Mācību”, „Zoar Grāmatu” un citas un kā pēc instrukcijas precīzi veicu sevī vajadzīgās darbības, tādā veidā virzoties uz priekšu. Proti, es sāku jau praktiski apgūt kabalu. Bez tam man vēl pastāv praktiskā mijiedarbība ar dabas Augstāko spēku. Tajā pakāpē, kādā tam līdzinos, šis spēks man izpaužas. Es to pazīstu, jo esmu tam pielīdzinājies. Tas ir, ar savām iekšējām īpašībām es sāku izprast, kas tad ir patiesā daba.
Iepriekš, pirms mahsoma šķērsošanas, es biju egoists: uztvēru tikai sevi un centos visu uzņemt sevī. Taču tagad es sāku sajust to, kas atrodas ārpus manis, tāpēc ka manī sāk atklāties mīlestības īpašība. Turklāt es sāku patiešām sajust to dabu, tos Augstākos spēkus, kas atrodas ārpus manis. Iepriekš es sajutu tikai to ietekmes sekas, tas ir, savas reakcijas, nevis pašus šos spēkus, taču tagad, izejot ārpus sevis, ņemot vērā, ka sāku apgūt mīlestības pret tuvāko īpašību, es sāku sajust ārpus sevis jau pašus spēkus, dabu, mūžību, tās bezgalīgo plūsmu.
Šeit mēs nonākam pie praktiskās kabalas, kurā cilvēkam jāmēro 125 pakāpieni, līdz tiks sasniegta pilnība. Līdz brīdim, iekāms viņš pabeigs garīgās attīstības ceļu, viņam jāatrodas savā dzīvnieciskajā ķermenī un tieši no mūsu dzīvnieciskā ķermeņa jāturpina garīgi attīstīties.
Četras kategorijas realitātes izzināšanā
Realitātes izzināšanā par kategorijām tiek runāts „Zoar Grāmatas ievadā” – „Mavo le Sefer Ha-Zohar”. Apgūstot Augstāko dabu, tajā ainā, kas cilvēkam izveidojas Augstāko spēku ietekmē, viņš sāk redzēt pašus Augstākos spēkus, kuri atrodas no viņa atrautībā. Taču pēc tam viņš redz, kā šie spēki nonāk pie viņa, kādā veidā iedarbojas, maina cilvēku viņa materiālā.
Visu šo ceļu mēs varam dalīt četrās daļās. Ja palūkoties no ārpuses, tad tā ir šo Augstāko spēku būtība, ko mēs nespējam izzināt, jo runa iet par to, kas atrodas ārpus manis līdz brīdim, kad tie nonāk ar mani saskarsmē. Tad seko to abstraktā forma, proti, kādi tie ir paši par sevi, taču jau kādas nākošās iedarbības veidā, kad tie virzās attiecībā pret mani. Nākamais posms – kā tie ienāk manī, manā matērijā un piešķir tai īpašu formu un īpašības. Visbeidzot – manis paša matērija, kas šo spēku ietekmē mainās. Ja sākam ar mani, var sacīt tā: ir matērija, tās konkrētā forma, abstraktā forma un neizzināmā būtība. Runājot par „cilvēka ķermeni”, ar to saprotam matēriju (miesu) un tās ietērpa formu, vai arī tādas īpašības kā skops, drosmīgs, tāpēc ka runa iet par cilvēku, kuram šīs iekšējās īpašības piemīt.
Tātad pastāv matērija, kabalas zinātnē mēs ar to saprotam vēlmi, proti, to, ko ir radījis Augstākais spēks. Vēlme iegūst noteiktu formu atkarībā no tā, kā Augstākais spēks uz to iedarbojas. Ja kā piemēru ņemsim cilvēku, tas izskatīsies sekojoši: pieņemsim, ka es vēlos, lai man būtu labi, mierīgi, lai es varētu ko baudīt un tad tajā pašā mirklī uz mani kaut kas iedarbojas un tieši tajā brīdī es kļūstu labsirdīgs. Vai arī uz mani iedarbojas kas cits un es kļūstu uzmanīgs, bailīgs vai, gluži otrādi, kļūstu drosmīgs un pārgalvīgs. Tas ir, mūsu vēlme, proti, kopīgā vēlme gūt baudu atkarībā no tā, kā uz mums iedarbojas spēki, iegūst daudzveidīgas īpašības. Iekšēji cilvēkā strādā tikai vēlme baudīt, taču ārēji tā izpaužas visos mums zināmos veidos – no pozitīvā līdz negatīvajam.
Ja mēs runājam par īpašībām un vēlmi garīgajā pasaulē, tad tur vēlme baudīt izpaužas kā atdeves īpašība. Garīgajā pasaulē tāpat arī pastāv liels daudzums dažāda veida un formas atdeves īpašības, kas iemiesojas kopējā vēlmē baudīt, matērijā.
Tātad mums ir matērija – vēlme baudīt, forma, kuru pieņem šī vēlme un ir abstraktā forma un būtība. Var sacīt: ir glāze, kas darināta no stikla. Matērija ir stikls, forma ir glāze, abstraktā forma – jēdziens „glāze” kā tāds (ne stikls un ne tieši šī forma, bet tās abstraktā forma) un būtība – spēks, kas tieši šo formu veido.
Tātad mums ir četras kategorijas, četras realitātes izzināšanas stadijas, no kurām divas – matērija un forma matērijā – pakļaujas mūsu izzināšanai, bet abstraktā forma nav izzināma. Mēs izzinām to tikai tādā veidā, ka redzam formu, kas ietērpusies matērijā un savas fantāzijas robežās varam to iztēloties tajā vai citā mērā. Būtības izzināšanai mums nav nekādas fantāzijas, nekādu iespēju.
Kabalas metode
Tagad aplūkosim, kas ir kabalas metode. Kabalas metode nozīmē, ka mums ar savām iekšējām īpašībām, kas mainītas atbilstoši līdzībai ar Augstāko spēku, šis Augstākais spēks ir jāsajūt. Tāpat kā mūsu pasaulē, viss, ko sajūtam, mēs sajūtam salīdzinājumā ar kaut ko. Tikai mūsu pasaulē atbilstoši līdzības principam es sajūtu to, kas ieplūst manī uz tā sauktā egoisma viļņa, ar egoistisko uztveres metodi. Tas ir, man apkārt pastāv zināmas iedarbības un ja manī ir noteiktas īpašības, kuras līdzinās šīm iedarbībām, es tās uztveru. Gluži kā pazīstamajā piemērā ar radiouztvērēju. Ja radiouztvērējā ar svārstību kontūru es radu tādu pašu vilni, kāds atrodas ārpusē, tad pēc rezonanses efekta, pēc līdzības uztveru ārējo vilni un tas manī atskan.
Daba mūs radījusi saskaņā ar iepriekš noteiktām iekšējām īpašībām un tāpēc mēs sajūtam tikai tās ārējās īpašības, kuras līdzinās iekšējām. Tad, kad sevī attīstām sesto sajūtu orgānu, mēs nezinām, kas mums ir jāsajūt, uz ko sevi jānoskaņo. Šim nolūkam mums dota metodika, kas klāsta par to, kā noskaņot dvēseli, kādai uztverei. Ja mēs to noskaņojam, tad atbilstoši tam arī jūtam.
Kabalas metodikas būtība ir tajā aspektā, ka noskaņojot savas egoistiskās vēlmes uz altruistiskām – pārejot no naida uz mīlestību pret tuvāko, mēs varētu sasniegt stāvokli, kas līdzinās dabai, un, atrodoties šajā stāvoklī, sajustu visu dabu, tās milzīgo pārpilnību, kvalitāti, kvantitāti, varenumu, mūžību un pilnību, lai tas viss kļūtu par mūsu īpašībām.
Ja mūsu pasaulē, savā ķermenī uztveru no ārpuses kādas sajūtas, taču pats šīm sajūtām nelīdzinos, tad sestajā maņā, dvēselē, viss notiek pilnīgi pretēji. Es sevī apgūstu šīs jaunās īpašības un sāku tajās eksistēt tiktāl, ka pat nomirstot manam ķermenim, es turpinu pastāvēt. Mans „Es” arī ir manas jaunās īpašības, kuras esmu izveidojis savā dvēselē atbilstoši manai līdzībai ar dabu. Lūk, šeit mēs jau sākam saprast, kas ir radīšanas nodoms, proti, – cilvēku (vienīgā būtne, kurai dota gribas brīvība), saskaņā ar viņa gribas brīvību, novest pie līdzības ar dabu, tas ir, lai viņš kļūtu mūžīgs un absolūts.
Taču, lai noskaņotu sevi, savu dvēseli, sesto sajūtu orgānu atbilstoši līdzībai ar dabu, mums nepieciešama nopietna un pareiza metodika. Metodikā, pēc iespējas saprotamā veidā (jo runa iet par pagaidām mums neizzināto), viss ir sīki jāizklāsta, lai neviens nevarētu kļūdīties, ko neuztvert. Ja cilvēkam šajā dzīvē ir lemts ko veikt, tad tieši mainīt sevi, šī iemesla dēļ viņš arī eksistē.
Tādēļ kabala ir ļoti precīza zinātne. Mēs vēl neizprotam tās precizitāti, iespējams, mums tā atskan kā tikumības mācība vai laba vēlējumi, vai arī mistika, kā kas abstrakts. Tāpēc ka mums vēl nav to spēku iekšējās sajūtas, kuri uz mums iedarbojas, kā arī sajūtas, ka varam precīzi definēt, saskatīt, pateikt, paredzēt to, kur mēs atrodamies un kas ar mums notiek. Lai tas kļūtu iespējams, mēs arī atrodamies mūsu attīstības sagatavošanās posmā, pēc kura nonāksim pie praktiskās kabalas.
Pēc mahsoma šķērsošanas un ienākšanas visuma telpā, kur par Augstāko spēku jau tiek runāts kā par praktisku pielietojumu attiecībā pret mums, lasot kabalas grāmatu, mēs varam precīzi, gluži kā pēc pavārgrāmatas, salīdzināt, sajaukt sevī visus iespējamos spēkus, īpašības un mainīt zināmas darbības. Tas nozīmē – sasniegt arvien lielāku līdzību ar mūžīgo, absolūto dabu. Šeit jau mēs saskaramies un atklājam kabalistisko tekstu īpašās iespējas, ko mums mantojumā atstājuši kabalisti. Šie teksti ietver sevī, savos formulējumos, lai arī ne matemātiskā veidā, taču precīzu nolūku, sakarības starp cēloņiem un sekām, ietekmes spēku un to, kas no tā rodas. Taču pēc savas būtības tās ir formulas, kuras apraksta kādu darbību, kas no tās seko, tās sastāvu, sākumu, vidu, sekas un tā tālāk.
Tas viss ietverts gematrijās – pasauļu un dvēseļu garīgo stāvokļu ciparu pierakstos, tāpat arī visu iespējamo stāvokļu un dvēseļu, pasauļu un pakāpju (garīgo pakāpienu) savstarpējās mijiedarbības sakarību grafikos. Tas ir, gematrijas un grafiki, demonstrējot visu saspiestā veidā, palīdz noteikt, kur mēs atrodamies, kāda sakarība pastāv starp visiem spēkiem, kas darbojas gan iekšēji, gan arī ārpus mums. Tieši tāpat tie palīdz noteikt, kā optimālā ceļā mums atrisināt mūsu vienu un to pašu problēmu – no esošā stāvokļa pacelties uz augstāku stāvokli, tas ir, sasniegt lielāku līdzību ar dabu.
Kabalas studiju galamērķis
«Kabalas studiju galamērķis» vispār neskan zinātniski. Tas tiek definēts kā visaugstākās baudas saņemšana, savas eksistences pilnības sasniegšana, absolūta izzināšana un tā rezultātā pilnīgs līdzsvars starp iekšējo sistēmu – cilvēka dvēseli un ārējo apkārtējo vidi vai Radītāju.
Tad, kad cilvēks, sākot no vismazākā punktiņa, no mazākās vēlmes tieksmē uz garīgo attīstību, nonāk pie saiknes, pie līdzsvara ar Augstāko dabu, viņš izjūt lielu baudu, nerimstošu piepildījumu, kas ir mūžīgs un absolūts. Līdzsvars, kas tajā izveidojas, visu noslēpumu, pretrunu, mīklu, harmonijas atklāsme, tas viss piepilda cilvēku līdz tādai pakāpei, ka rada viņā stāvokli, ko dēvē par „bezgalību”, taču ne pēc apjoma, ne pēc izmēra, bet pēc piepildījuma tilpuma. Tas ir bezgalīgs piepildījums un vairs nav nekādu nelīdzsvarotu, nesaprotamu, līdz galam neizzinātu, stāvokļu, nepaliek kāds neatrisināts jautājums vai kādas pretrunas – visos līmeņos, kādi vien pastāv. Tas ir, absolūta harmonija ir galīgais stāvoklis, ko ļauj izzināt kabala. Kabalas izzināšanas galamērķis ir tieši šī harmonija, kuru mēs sajūtam kā absolūtu baudu.
Kabala apraksta visu sistēmu divu virzienu veidā
Kabala, izklāstot mācību materiālu, izskaidro mūsu stāvokļus, pasauļu stāvokļus, apraksta visa Universa uzbūvi, taču tikai attiecībā pret cilvēku, attiecībā pret patērētāju, jo viss, kas radīts, ir ES – cilvēks, kurš visu pārējo, kas atrodas viņam apkārt, sajūt kā pastāvošo.
Kabala visu sistēmu apraksta divu virzienu veidā. Pirmais virziens atklāj pasauļu lejup nākšanas kārtību, no augšienes uz leju: no pirmcēloņa – Radītāja līdz viszemākajam pakāpienam – mūsu pasaulei, vissliktākajai no pasaulēm, kas ir pilnīgs pretstats Radītājam, dabai.
Otrais virziens, otrā daļa, pretēji lejup nākšanai, apraksta pacelšanos augšup. Tas ir, izzināšanu jeb pacelšanās pakāpienus, Augstākā spēka izzināšanu, kad, sākot no mūsu pasaules, cilvēks paceļas augšup, virzoties uz pirmcēloni – Radītāju, dabu. Tas nozīmē, ka, strādājot ar sevi, viņš pakāpeniski mainās, sasniedzot līdzību ar Radītāju, līdz pilnīgai saplūsmei ar Viņu. Šāda apvienošanās nenozīmē, ka cilvēks izzūd. Paliek viņa vēlmes, viņa būtība, tikai viņš pastāvīgi maina savu „ES”, lai sasniegtu lielāku līdzību ar dabu. Cilvēks kļūst vienlīdzīgs tieši ar dabas vispārējo spēku – Radītāju.
„ES”, kas līdzinās Radītājam, ir tas, ko viņš, strādājot ar sevi, sasniedz patstāvīgi. Turklāt katrs saglabā savu individualitāti, jo ir radīts tieši tāds – atšķirīgs. Ikviens ir saistīts ar citiem integrāli, kopīgā dvēselē, taču viņa „ES” saglabājas, tas nekādā gadījumā netiek dzēsts vai anulēts salīdzinājumā ar visām pārējām metodikām un reliģijām. Gluži otrādi, kad apgūstot kabalu, cilvēks sāk pacelties augšup, viņa egoisms arvien vairāk pieaug. Cilvēks šķērso nešķīsto, egoistisko spēku, pasaules, kuras viņā parādās kā materiāls un no tā viņš veido savu līdzību ar dabu. Kā gan citādi viņš var līdzināties varenajiem Augstākajiem spēkiem un pašam vispārējam spēkam, kas ietver visu, kas slēpjas aiz nosaukuma „Augstākā daba” vai „Radītājs”, ja viņam pašam nepiemīt analoģiska spēku, īpašību varenība?!
Tādējādi cilvēks, kurš mēro ceļu augšup, kā palīgus sāk iegūt papildu egoistiskos spēkus. Paceļoties augšup arvien augstāk, no vienas puses, kļūst lielāks viņa egoisms, taču no otras – palielinās iespēja laboties, ietērpties šajā papildu pareizās formas egoismā, kas līdzinās Augstākajai dabai. Egoismam pieaugot un arvien vairāk to labojot, cilvēks līdzinās Augstākajai dabai un, pateicoties tam, garīgi pilnveidojas. Tādējādi, kad cilvēks attīstās līdz Bezgalības pasaulei, viņa egoisms kļūst bezgalīgs, taču savā ārējā izpausmē tas ir izlabots un kļuvis par atdevi un mīlestību, tāpat kā attiecībā pret viņu visa daba. Tad starp cilvēku, kurš savā varenumā līdzinās dabai, un pašu Augstāko dabu, rodas vienotība, saplūsme. Lūk, tāds stāvoklis ir jāsasniedz.
Visuma pamatelementi
Studējot kabalas zinātni, mēs saskaramies ar diviem visuma pamatelementiem. Pirmais elements ir vēlme gūt baudu, kuru mēs izjūtam kā tukšumu, gluži kā kuņģī pirms ēdenreizes, kad grauž aiz bada sajūtas, kuru nav iespējams apmierināt. Tamlīdzīgs stāvoklis ir ļoti raksturīgs mūsu gadsimtam, mūsu paaudzei. Mūsu paaudze ir pirmā, kurai jāsāk sevi pielīdzināt dabai un tāpēc tajā arī sajūtams šis tukšums – vēlme gūt baudu, Augstākā spēka piepildījumu.
Tukšums kā piepildījuma trūkums dabas augstākajos līmeņos izpaužas sajūtu formā. Tas nozīmē, ka tad, kad paceļamies uz augstākiem pakāpieniem, mēs sākam skaidri saprast, kas tieši mums pietrūkst, caur ko mēs spēsim atklāt Augstāko spēku, tam pielīdzināties un sevi ar to piepildīt. Tad, kad cilvēks garīgi pilnveidojas, viņš kļūst iekšēji ietilpīgāks. Viņā atveras tukšumi un sāk piepildīties ar Augstāko gaismu, Augstāko informāciju un sajūtām. Tie nav saistīti ar viņa ķermeni, tāpēc ķermenis var nomirt, turpretī cilvēks šajās sajūtās paliek. Tiklīdz mēs sasniedzam līmeni, kad līdzināmies dabai, tajā pašā laikā šajā telpā, šajā līmenī sasniedzam mūžību, pilnību, kas ir kā pati daba un jau minimālā līmenī vairs neesam atkarīgi no mūsu dzīvnieciskā ķermeņa.
Tādējādi vēlme gūt baudu, piepildīties veido visu mūsu būtību, tā ir mūsu matērija. Visuma otrais elements ir vēlme sniegt baudu. Tā ir visa daba jeb Radītājs, kas ietver sevī absolūti visu: gan Augstākās pasaules, gan mūsu pasauli.
Tiek runāts tikai par diviem spēkiem. Viens no tiem ir spēks, kurš rada, piepilda, attīsta, tātad – gaismas, atdeves un mīlestības spēks jeb Radītājs, daba. Otrs spēks ir matērija, kas vēlas saņemt, piepildīties, uzsūkt sevī, taču gaismas ietekmē nonāk pie apziņas, ka tai jāattīstas, līdz sasniegs līdzību ar gaismu. Tad matērija sāk sevi mainīt, pieņemt formu, kas līdzinās gaismai, atdeves un mīlestības īpašībai. Tā ir tikai mūsu matērijas ārējā forma, taču no mums arī tiek prasīts izveidot ārējo formu. Tāpēc ka matērija radīta pirms mums un mums nav varas pār to, pār mūsu vēlmēm; mēs tās varam tikai izmantot – tā arī ir ārējā forma.
Radījuma mērķis
Radījuma mērķis nosaka, ka mums sevī ir jāizveido patstāvīga, dabas neietekmēta, brīva vēlme līdzināties savam pirmcēlonim. Meklējumu un pētījumu rezultātā: „Kā es nokļuvu šajā pasaulē un kas šeit notiek?”, es atklāju (to, ko atklāja Ābrams senajā Babilonijā): „Kāds ir visa cēlonis? Kādēļ tas viss notiek? Kāpēc notiek visas iespējamās katastrofas, kas ir dzīvība, kādēļ tā radīta tādā veidā? Cilvēks ar savām problēmām un to, ko viņš veido sev apkārt, visa daba, ietverot galaktikas, – uz kurieni viss virzās un kādēļ tas ir radīts?”
Rezultātā atklājas, ka nav nekā, kas būtu radīts bez vajadzības. Visi izveidotās radības elementi, līdz pēdējam vissīkākajam neitronam, ir vajadzīgi, lai mūsos izveidotu (mums vēl nav skaidrs, kas „mēs” esam un ko nozīmē „mūsos”) gribas brīvību. Protams, var jautāt tāpat kā fiziķi: „Ar kādu nolūku radītas visas šīs galaktikas un Visums? Kurp tas aiziet? Kam tas ir vajadzīgs?” Mums arī nav saprotama gribas brīvība: kas tā ir. Gribas brīvība ir vienīgā brīvās rīcības iespēja, kuru izmantojot, mēs varam sasniegt līdzību ar dabu, Radītāju.
Proti, mūsu pirmais attīstības posms – iziet no dabas pakļautības. Šodien mēs pilnībā esam saistīti ar dabu, jo tādi esam radīti. Visas mūsu aktivitātes tiek skaidrotas ar hormoniem, gēniem, informācijas datiem, kuri mūs vada. Pastāv arī apkārtējā sabiedrība, kura mūs ietekmē, kuru vada noteikti spēki un kuri mainās saskaņā ar noteiktiem likumiem, un mēs esam iekārtoti tādā veidā, ka mums tai ir jāpakļaujas, to vēlamies vai nē. Tādējādi varam secināt, ka cilvēks ir absolūti atkarīgs un nevienam mūsu pasaulē nav nekādas brīvības.
Kad rodas brīvība? Tā rodas tad, kad cilvēks paceļas pāri mūsu pasaulei, tas ir, pāri savam ķermenim ar visām tā īpašībām, kuras līdz pat šim brīdim tam piemīt un sāk apgūt īpašības, kuras līdzinās Augstākajai dabai. Tātad brīvības pakāpe ir līdzības mērvienība ar atdeves īpašību, kas pastāv dabā. Brīvības realizācija nozīmē mainīt egoistisko saņemšanas īpašību uz atdeves īpašību. Tad cilvēks patiešām jūtas brīvs no savām dabas dotajām un sabiedrības uzspiestajām īpašībām, no ierobežojumiem, no visu iespējamo apstākļu sakritības, no visa. Vienīgais, kas viņam paliek, ir „ES”, viņa punkts, kuru viņš tagad sāk brīvi veidot, pielīdzinot to dabai. Viņš veido savu tēlu, dēvētu „cilvēks”, „Ādams”. Jēdziens “Ādams” cēlies no vārda „līdzīgs” – „edamè”; vārds „domè” – „līdzīgs dabai”. Tieši šeit arī ir ietverta mūsu vienīgā gribas brīvība.
Kā jau iepriekš tika minēts, pastāv 125 pakāpes, kas ļauj sasniegt līdzību ar dabu, sākot no mūsu pasaules līdz pilnīgai atbilstībai tam, ko sauc par Bezgalības pasauli. Šīs pakāpes tiek dēvētas par pasauļu pakāpieniem.
Uz kādiem datiem balstīta kabala
Uz kādiem datiem ir balstīta kabala? Kāpēc tā tiek dēvēta par zinātni vai pretendē uz to?
Patiesībā kabala ir zinātne, kas balstīta uz precīziem, eksperimentālā ceļā pārbaudītiem datiem. Cilvēks, strādājot ar sevi, izmanto metodiku, kas pastāv jau 5000 gadu. Lasot kabalas grāmatu, viņš mainās gaismas, dabas Augstāko integrālo spēku ietekmē. Attiecīgi savām pārmaiņām, cilvēks lasa grāmatā, vai viņš mainās pareizi, kādus posmus iziet.
Proti, kabala ir izteikti praktiska zinātne, tajā nav nekā teorētiska. Visu, kas tiek pētīts kabalā, cilvēkam jācenšas pielietot attiecībā pret sevi, neatkarīgi no tā, vai viņš saprot ko dara vai nē. Gluži kā bērns, kurš kaut ko dara bez izpratnes, taču darbības gaitā mācās un tā rezultātā veidojas izpratne par to, ar ko viņš ir saistīts un ar ko strādā.
Tomēr jebkuras studijas, it īpaši kabala, veidotas pēc viena un tā paša principa – līdzības principa. Kabalisti stāsta par savas izzināšanas ceļiem un rezultātiem tāpat kā vecāki savam bērnam, tev iesaka, ko darīt un tu viņus atdarini. Ja pūlēsies atdarināt, kļūsi gudrāks.
Cilvēks mācās un attīstās, sekojot tikai piemēriem. Kabalā tas notiek pēc tā paša principa. Tas nozīmē, ka tā ir balstīta uz precīziem, eksperimentālā ceļā pārbaudītiem, datiem. Taču, ja mūsu pasaule pieņem teorijas vai hipotēzes, lai pēc iespējas ātrāk pārbaudītu, vai tās ir kļūdainas, vai nē un virzītos tālāk, tad kabala vispār nepieņem nekādas teorijas vai hipotēzes. Kabalā to nav, tāpēc ka, atrodoties jebkurā mūsu pasaulīgajā līmenī, mēs nevaram iedomāties nekādu hipotēzi attiecībā uz garīgo pasauli, par cik tā, ja arī atrodas jau mūsos, p aliek mums pilnīgi neizzināma. Patiešām, ja neesmu sasniedzis līdzību ar garīgo pasauli, nesajūtu to sevī, tad nekādā veidā nespēju to iedomāties.
To es stāstu no personīgās pieredzes. Droši vien jūs jau paši varat pastāstīt par tiem posmiem, kurus sevī izejat, katrreiz nezinot, kāds būs nākamais. Neskatoties uz to, ka vēl neesat ienākuši Augstākās pasaules telpā (kurā attiecībā pret jums atklāti izpaužas spēki un to darbības un jūs to tēlaini izjūtat daudz spilgtāk salīdzinājumā ar mūsu pasauli), pateicoties kabalas studijām, jums jau mainās realitātes sajūta. Šī realitātes sajūta jūsu esošajā ekrānā ir daudz spilgtāka nekā tajā ekrānā, kurā iepriekš jūs izjutāt sevi un šo pasauli.
Nav iespējams pareizi iedomāties neizzināto, jo jums vēl nav nepieciešamā ekrāna, nepieciešamā materiāla, uz kura tas var jūsos realizēties. Tādēļ kabalā pastāv likums: tas, kas nav izzināms, netiek minēts, par to nerunā, tas nekādā veidā neizpaužas. Nav pieļaujamas nekādas teorijas, fantāzijas vai hipotēzes. Kabalisti runā tikai par to, ko izzina paši sevī. To visu viņi precīzi izklāsta atbilstoši izzināšanas pakāpieniem. Gluži kā bērns, kurš vispirms mācās pirmajā klasē, pēc tam otrajā, trešajā un tā tālāk, lai varētu pareizi virzīties uz priekšu. Šāda metodika, studējot kabalu, ir jāpieņem un mierīgi, metodiski jārealizē attiecībā pret sevi.
Visa informācija, uz kuras balstās kabala, iegūta no cilvēkiem, kas personīgi izzinājuši Augstāko pasauli. Šie cilvēki attiecībā pret sevi un citiem ir apzinājuši, daudzkārt pārbaudījuši visus izpētes datus, savākuši tos vienā praktiskā zinātnē, kas tiek secīgā veidā izklāstīta kabalas grāmatā.
Zināms, ka kabalisti nav rakstījuši vienpersoniski. „Zoar grāmatu” rakstīja desmit kabalistu grupa, un katrs no viņiem aprakstīja noteiktu garīgo spēku. Mēs zinām, kā sauc katru no šiem kabalistiem un zinām, kādu garīgo īpašību katrs no viņiem pārstāvēja. Tāpēc „Zoar grāmata” ietver visus elementus, apjomus un formas, kuros ietērpjas dvēsele savā augšupejā no mūsu pasaules uz Bezgalības pasauli.
ARI vai Bāla Sulama grāmatas tika sarakstītas kopā ar skolniekiem, biedriem, katrs izteica paša izzināto, ko visi pārbaudīja un kas apstiprinājās ar vienlīdzīgām sajūtām. Ja es, piemēram, kaut ko stāstu nodarbībās, lekcijās, kādās sarunās, tad vienmēr jūtu, kā tas atsaucas citos, turklāt viņi paši tajā var pat nepiedalīties. Lekciju zālē, kurā pastāvīgi norisinās manis vadītās nodarbības, parasti piedalās aptuveni trīssimts cilvēku. Ar viņu palīdzību es pētu un pārbaudu visu, kas noris manī, rodu apstiprinājumu. Turklāt es izklāstu materiālu, vadoties jau no tā, kādā līmenī – lielākā vai mazākā, to ir vērts izklāstīt, taču pastāvīgi notiek atkārtota rezultātu pārbaude un to salīdzinājums.
Visu pētījumu kopums, kurus veikuši kabalisti, veido visu kabalas zinātnisko materiālu. Lasot kabalas grāmatas, mēs atklājam dažādus dīvainus, abstraktus nosaukumus. Tie rodas tā rezultātā, ka kabala pēta stāvokļus, kas atrodas ārpus laika, kustības un telpas ietvariem.
Tas nozīmē, ka tādi mūsu pasaules parametri kā laiks, vieta (telpa) un pārvietošanās kabalā nepastāv. Tāpēc ka visi šie stāvokļi raksturīgi mūsu iekšējiem spēkiem, mūsu egoismam. Tieši mūsu egoisms rada mūsos nepietiekamu mūžības un pilnības sajūtu, proti, pastāv telpa, kāds apjoms, ierobežojums starp šo apjomu un citām telpām, pastāv laiks – pagātne un nākotne, taču nav mūžīgas pilnības. Laiks apzīmē kategorijas: pagātne un nākotne, proti, kas bija un kas būs, kā nav bijis pagātnē, notiks nākotnē, nākotnē notika tas, kas jau ir pagājis pagātnē.
Mūsu pārvietošanās telpā un laikā, kas rodas negatīvu vai pozitīvu spēku ietekmē, visas mūsu dzīves sajūtas ir veidotas uz cilvēciskās nepilnības bāzes; tas viss nāk no mūsu egoisma. Tiklīdz cilvēks no tā sāk atrauties un paceļas augstākās matērijas līmenī – atdodošās, absolūtas, tas ir, sāk iziet ārpus sevis, tajā pašā mirklī izzūd laika, vietas un pārvietošanās parametri.
Pat pēc Einšteina teorijas šie parametri zūd pie ātruma, kas līdzinās gaismas ātrumam. Kabala runā par to, ka Visums, visa mūsu pasaule atrodas zemāk par gaismas ātrumu, turpretī Augstākā pasaule atrodas it kā virs tā, virs mūsu gaismas ātruma. Augstākās pasaules pamatā ir garīgā gaisma.
Kabala neapraksta neko, kas attiektos uz mūsu pasauli. Tā nenodarbojas ar cilvēku attiecībām uz šīs planētas un visu to, kas šeit notiek, jo tas viss tiek automātiski iedarbināts no augšienes. Kādēļ mums tas būtu jāskaidro? Jebkurā gadījumā mēs šeit neko nevaram mainīt. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ko kardināli mainīt – pacelties virs mūsu pasaules un uzsākt garīgo izaugsmi.
Mūsu darbības šajā pasaulē neko nespēj mainīt. Mums liksies, ka gribējām vai lēmām tā rīkoties savās domās vai vēlmēs. Taču visas mūsu domas vai vēlmes mums tiek uzspiestas no ārpuses, mēs to nesajūtam, tās rodas, balstoties uz mūsu informācijas datiem, šeit mums nav brīvas izvēles. Tāpēc nav pamata mēģināt ko mainīt mūsu pasaulē, vienīgais, ko vajadzētu papūlēties darīt – pacelt cilvēku virs mūsu pasaules.
Visas cilvēces vēstures gaitā, lai ko mēs censtos darīt, nekas nav līdzējis. No visiem mūsu mēģinājumiem nekas labs rezultātā nav izveidojies, jo mūsu pasaule pastāv tikai tāpēc, lai mēs apzinātos tās pagrimumu un lai sāktu pacelties no tās mērojot ceļu uz garīgumu. Tad, kad, atrodoties uz tās kā uz pamata, cilvēks uzsāk savu garīgo attīstību, viņš acumirklī sāk sajust šīs pasaules varenību un tās vērtību. Tajā pašā brīdī šī pasaule viņa acīs iegūst attaisnojumu, jo sniedz nepieciešamo pamatu, kas ļauj virzīties uz priekšu garīgajā izaugsmē.
Proti, šajā sakarā kabalai ir ļoti precīzs viedoklis: šī pasaule ir izveidota pareizi. Tā ir laba, vajadzīga pasaule, ja tajā atrodoties, tu virzies augšup. Taču, ja tu to tikai izmanto, tajā iegrimsti un ierocies, tad nekad neko labu no tās nesaņemsi. Mēs redzam, kā mūsu paaudze to apzinās un nonāk pie vilšanās.
Kabala neattiecas uz mūsu pasauli. Tā neko par to neapraksta. Tā apraksta tikai realitāti (neko citu, izņemot realitāti), kuru iziet ikviens kabalists garīgās augšupejas procesā. Viss, ko viņš šajā procesā izjūt, tiek pierakstīts kā eksperimenta norises veids: skaitļos, faktos, lai sekotājiem, kuri vēlas iziet tos pašus stāvokļus, atvieglotu ātru pacelšanos augšup. Aprakstīts tiek tikai tas, kas tiek izzināts praktiski.
Kabalas terminoloģija
Kabalā nevar būt nekādu abstraktu objektu, jēdzienu un nosacījumu. Aprakstīts tiek tikai tas, ko cilvēks ir izzinājis, tas ir, nekas abstrakts. Ja tiek izmantoti nosaukumi, kuri mums šķiet dīvaini vai neprecīzi, tad tas ir tikai tāpēc, ka mums par tiem ir nepareizs priekšstats. Kabalā ar tādiem vārdiem kā gari, raganas, vampīri, eņģeļi, velni, ar visdažādāko dzīvnieku, dvēseļu nosaukumiem tiek izprasti dabas spēki, kuri iedarbojas uz vēlmi. Vēlme garīgajā pasaulē ir matērija un spēki, iedarbojoties uz šo matēriju, to pastāvīgi maina. Šīs izmaiņas norisinās gan pozitīvā virzienā, gan negatīvā un kā mīkla veido vēlmi, lai tā arvien lielākā mērā līdzinātos ārējam, pašam Augstākajam spēkam. Tāpēc kabalā netiek runāts ne par ko citu, kā vienīgi par Augstākajiem spēkiem, pastāvošiem ārpus matērijas.
Kabalas zinātne, izņemot īpašus vārdus un terminus, kas raksturīgi tikai šai zinātnei, izmanto arī savu īpašo valodu, tā saukto „zaru valodu”. Zaru valoda balstās uz to, ka no mūsu pasaules tiek ņemti objektu nosaukumi un to vārdos tiek dēvēti spēki, kas šos objektus vada. Tas nozīmē, ka kabalas grāmatā es varu uzrakstīt vārdu „glāze”, bet cilvēkam, kurš lasa kabalas grāmatu, ir jāsaprot, ka es ar to domāju spēku, kurš veido glāzi mūsu pasaulē. Ja runājam par Augstāko pasauli, tiek izprasti spēki, jo nekā cita tajā nav.
Tora, Bībele ir uzrakstīta „zaru valodā”. Tajā netiek runāts par cilvēkiem, par to, kas starp tiem notiek, par ģeogrāfiju vai vēsturi. Runa iet par spēkiem, kuri atrodas virs mūsu pasaules un to veido. Zaru valodā ir uzrakstītas visas grāmatas, kuras attiecas uz Augstāko pasauli. Spēks, kas no augstākās pasaules iedarbojas uz mūsu pasauli, tiek dēvēts par sakni, turpretī tā sekas mūsu pasaulē, tas ir, tas, ka šis spēks veido matēriju noteiktā formā – tiek dēvēts par zaru, kurš nāk no šīs saknes. Proti, saknes atrodas augšienē, bet to zari – apakšā.
Kabalas vēsture
Kabala aizsākās Senajā Ūrā (Kaldeju Ūrā) pirms aptuveni pieciem līdz četriem tūkstošiem gadu. Tas bija šumeru un akadiešu vēsturiskais periods. Kabalas pamatlicējs ir senās Babilonijas (arī Babilona vai Bābele) priesteris Ābrams, kurš uzrakstīja pirmo grāmatu par kabalu – „Radīšanas Grāmatu”, kuru šodien studējam.
Pēc tam Ābrama skolnieki izgāja Ēģiptes verdzības, Pirmā Tempļa, Otrā Tempļa un citus periodus. Cilvēku grupa, kas kļuva par viņa skolniekiem un pirmajiem kabalistiem pasaulē, vēlāk tika dēvēta par „Izraēlas tautu”, tāpēc ka tā atradās augstā garīgās izzināšanas līmenī. Taču vēlāk tikai daļa no viņiem saglabāja kabalas zinātnes metodiku līdz mūsdienām, turpretī pārējie nokrita no šī garīgā līmeņa, izklīda pasaules tautu vidū un šodien jau vairs nav saprotams, kāda ir viņu patiesā vēsture un kas ar viņiem notika iepriekš.
Lūk, izcilākie kabalisti, kas sekoja pēc Ābrama:
Mozus (Moše), Toras (Vecās Derības) autors, parādījās aptuveni pēc 1000 – 1300 gadiem pēc Ābrama laikmeta;
RAŠBIJS (rabīns Šimons bar Johajs), „Zoar Grāmatas” autors, dzīvojis mūsu ēras II gadsimtā;
ARI, grāmatas „Ec Haim” (Dzīvības koks) autors, dzīvojis mūsu ēras XVI gadsimtā;
Bāls Sulams, grāmatas „Talmud Eser Ha-Sefirot” (Desmit Sefirot Mācība) autors, dzīvojis mūsu ēras XX gadsimtā. Visbeidzot, mēs ar jums šodien XXI gadsimtā.
Šos kabalas attīstības posmus mēs ar jums arī studēsim, jo tiem raksturīgs cilvēka egoisma pacēlums uz jaunu līmeni. Kopš Senās Babilonijas perioda līdz mūsdienām ir pagājuši pieci egoisma pieauguma lēcienveida (no pakāpiena uz pakāpienu) attīstības posmi, tās ir Ābrama, Mozus, RAŠBIJA, ARI un Bāla Sulama pakāpes. Tieši senajā Babilonijā arī aizsākās kabalas zinātne, jo pirmoreiz izpaudās cilvēka un dabas savstarpējā nelīdzsvarotība: un cilvēki nolēma būvēt Bābeles torni līdz debesīm, kļuva lepni un pārstāja viens ar otru saprasties…
Visus šos posmus mēs studēsim, jo, pamatojoties uz tiem, var izveidot kabalistisko ģeogrāfiju, kabalistisko vēsturi un saprast, kāpēc cilvēce attīstījusies tieši tādā veidā, kādus posmus izgājusi, kāpēc tas nepieciešams. Tas viss , protams, paredzēts ar nolūku, lai mēs precīzi un labāk zinātu, kas mums šodien ir jādara, lai pareizi realizētu sevī šo zinātni un nonāktu līdz pilnībai, līdz mūžīgās dzīves, absolūtas pilnības sajūtai.
Mīti par kabalu
Par nožēlu mītu par kabalu ir ļoti daudz. Kopš Ābrama laikiem (kad viņš atklāja cēloni, kāpēc cilvēks arvien vairāk nonāk pretstatā ar dabu un ar savu skolnieku grupu praktiski parādīja, kā to var kompensēt: tas arī ir kabalas zinātnes temats) līdz mūsdienām kabalas zinātne ir bijusi slēpta. Senie Babilonijas iedzīvotāji, izņemot mazu Ābrama skolnieku grupu, atteicās izmantot viņiem piedāvāto Ābrama metodiku. Tāpēc kabalas zinātne, kā tas tika rakstīts jau tolaik, tiks slēp ta tūkstošiem gadu un atklāsies tikai mūsdienās. Tas nozīmē – egoisma attīstības beigās, kad cilvēki atzīs, ka kopš senās Babilonijas laikiem līdz mūsdienām (mēs dzīvojam tieši šajā laikā) mēs esam nogājuši kļūdu pilnu ceļu. Taču tas ir ceļš, kuru iet bija nepieciešams, tāpēc ka cilvēks nevar sākt laboties bez sajūtas, ka tas ir viņa pienākums.
Mēs tikai tagad sākam uztvert vārdus par sava egoisma, savas ļaunās dabas apzināšanos. Mēs to vēl nejūtam un nevēlamies par to dzirdēt. Taču globālā krīze, kas pašlaik noris pasaulē, mums pakāpeniski parādīs, no vienas puses, cik lielā mērā esam savstarpēji saistīti, vēlamies to vai nē, un no otras puses – cik lielā mērā visi cilvēki viens otru ienīst un nespēj atrasties kopā. Atklāsies stāvoklis, kad uz mums iedarbojas divi pilnīgi pretēji spēki: globalizācija un savstarpējais naids, kas gala rezultātā mūs iznīcinās. Cilvēkam nāksies apzināties, ka nepieciešams meklēt kādu izeju, pretējā gadījumā viņam pienāks gals.
Mūsu pasaulē nav nekā cita, izņemot šos divus spēkus. Globalizācija, kas mūs sasaista, pilnīga atkarība ir dabas ārējā spēka izpausmes. Lai kā vēlētos, mēs nespēsim viens no otra nošķirties. Pat ja izcelsies nacisma režīmi, visas iespējamās izolācijas darbības – tas nelīdzēs. Lai gan no otras puses – savstarpējais naids novedīs mūs pie ļaunuma apzināšanās: ko gan mums darīt? Šeit pašsaglabāšanās nolūkā radīsies nepieciešamība sevi neiznīcināt un savest kārtībā. Tas nozīmē – rodas nepieciešamība pēc kabalas zinātnes.
Bez tam pasaulē parādās arvien vairāk cilvēku, kuriem, dzīvojot parastu ikdienas dzīvi, nepietiek ar šo pasauli un kuriem sevi jāpiepilda ar kaut ko, kas tajā pietrūkst. Nauda, slava, zināšanas – nekas vairs viņus nepiepilda. Viņi meklē ko augstāku, nākamo līmeni. Šie cilvēki pat nesaprot – kur un kas, taču viņos rodas kāda uzstājīga vēlme, kuru viņi nezina kā piepildīt.
Rezultātā šie cilvēki, kuros radusies jauna, mūsu pasaulē nepiepildāma vēlme, nonāk pie kabalas. Pie kabalas studijām nonāks arī cilvēku masas, kurām kļūs saprotams, ka mūsu dzīvē vairs nav iespējams izdzīvot. Tad pirmā cilvēku daļa, kas šo zinātni apguvusi un realizējusi to attiecībā pret sevi (tie esat jūs), kļūst par skolotājiem tai cilvēces daļai, kas nāks un jautās: „Ko gan mums darīt?”. Tad jūs jau būsiet spējīgi viņiem to izskaidrot, palīdzēt un viņi sekos aiz jums.
Slavenais filozofs, matemātiķis un fiziķis Gotfrīds Leibnics, kurš dzīvoja XVI gadsimta beigās un XVII gadsimta sākumā, savā grāmatā „Raksti par filozofijas pamatiem” uzrakstīja šādus vārdus: „Ņemot vērā, ka cilvēkiem nebija dabas noslēpumu patiesās atslēgas, tad kaislība uz zināšanām noveda pie dažāda veida niekiem un ticējumiem. Tā rezultātā radās mūsdienu, sava veida vulgārā kabala, kas attālināta no patiesās, kā arī daudzveidīgas fantāzijas ar maldī gu „maģijas” nosaukumu. Ar to piepildītas neskaitāmas grāmatas.”
Lūk, viens no mītiem – kabala nodarbojas ar maģiju, ticējumiem, pareģojumiem.
Kā jau sacīju, kabala nebilst ne vārda par mūsu ķermeni un tā likteni mūsu pasaulē. Tā nodarbojas tikai ar cilvēka virzību augšup, pacelties virs mūsu pasaules. Virzoties augšup, cilvēks sāk ietekmēt arī savu dzīvniecisko ķermeni, taču tikai paceļoties, nevis paļaujoties uz zīlēšanām, kas pareģo, cik viņam vēl atlicis dzīvot vai arī, kā viņš var kaut ko vinnēt šajā pasaulē. Tāpēc nekādi sarkanie diegi vai „svētais” ūdens, ko visā pasaulē tirgo tā saucamie ”kabalisti”, nav nekas cits kā tikai bizness.
Nākamais mīts – ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit gadu vecumam.
Tad, kad kabalisti rakstīja, ka ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit gadu vecumam, ar to viņi domāja, ka zaru valodā teiciens „40” apzīmē garīgo līmeni – atdeves līmeni. Līdz brīdim, iekāms cilvēks nav sasniedzis atdeves līmeni, binas līmeni, viņš nevar nodarboties ar kabalu, ņemot vērā, ka viņš pat vismazākā mērā nelīdzinās dabai. Tādējādi ar kabalu cilvēks var nodarboties tikai pēc mahsoma pāriešanas, kas atbilst līmenim „40”. Taču cilvēki to iztulkojuši atbilstoši savam attīstības līmenim, proti, ka ar kabalu nedrīkst nodarboties līdz četrdesmit cilvēka gadu vecumam.
Nākamais mīts – kabala tiek uzskatīta par jūdaisma reliģijas daļu.
Šis ir vēl viens mīts, kas uzskata kabalu par jūdaisma reliģijas daļu, kas absolūti neatbilst patiesībai: kabalai nav nekā kopīga ar reliģiju. Kabala radās pirms tūkstošiem gadu, iekāms parādījās reliģijas. Tās visas radušās mūsu ēras sākumā. Pēc Otrā Tempļa nopostīšanas radās jūdaisms, tad pēc 300 – 400 gadiem – kristietība un aptuveni vēl pēc 500 gadiem – islāms. Starp kristietību un islāmu radās budisms.
Kabala tika atklāta pirms divarpus tūkstošiem gadu, pirms parādījās šīs ticības, un izklāstīta daudzās senajās grāmatās. Tas nozīmē, ka tai nav nekāda sakara ar reliģiju un ar to var nodarboties visi, bez jebkādiem ierobežojumiem. Ja kabalai nav nekādas saiknes ar šo pasauli, ar mūsu ķermeni, bet tajā tiek runāts tikai par dvēseles augšupeju, tad nav nekādas nozīmes tam, kā cilvēks ir ģērbies, kādai mātei vai tēvam viņš ir piedzimis, kāds viņam ir deguns, ādas krāsa vai kādas citas mūsu pasaules atšķirības pazīmes. Dvēsele visiem ir viena, un katram jāsasniedz pēc iespējas augstāks tās attīstības līmenis.
Nākamais mīts – kabala tiek uzskatīta par mistisku mācību.
Par iemeslu tam kalpoja tas, ka kabala tika slēpta. Bez tam tiek uzskatīts, ka tā ir radusies XI gadsimtā Spānijā un ka „Zoar grāmatu” uzrakstījis nevis rabīns Šimons, bet gan rabīns Mozus de Lions (bija tāds izcils kabalists, kas dzīvoja Spānijā). Šie maldi rodas tāpēc, ka cilvēki nesaprot un nezina, kas patiesībā ir kabala. Visās patiesajās kabalas grāmatās tiek norādīts, ka kabala ir mācība, kas sakņojas senajā Babilonijā un ka to attīstījis rabīns Šimons, kurš līdz ar „Zoar grāmatas” uzrakstīšanu licis pamatus mūsdienu kabalai.
Vēl viens mīts – kabala palīdz uzlabot cilvēka raksturu, viņa dabas dotumus un īpašības.
Cilvēki, kuriem sveša patiesā kabala, uzskata, ka tā palīdz uzlabot cilvēka raksturu, viņa dabiskās īpašības. Kabalai nav nekāda sakara ar to, lai kaut ko uzlabotu mūsu dzīvnieciskajā ķermenī. Savas īpašības ikviens no mums saņem no dabas un ar tām pašām īpašībām arī mirst. Apkārtējās vides ietekmē cilvēks var nedaudz koriģēt savu ārējo uzvedību un ne vairāk.
Kārtējie maldi – kabala jāuztver ar ticību.
Kabala klāsta: nekas nav jāuztver ar ticību. Ar ticību jāuztver tikai tas, ko cilvēks sajūt un savas sajūtas jāpārbauda ar saprātu. Cilvēkam ir sirds, kas it kā ir sajūtu orgāns un prāts. Pareizi līdzsvarotai sirdij un saprātam cilvēks ir jāvirza uz priekšu. Neticēt nekādām autoritātēm, neticēt absolūti nevienam un nekam! Cilvēkam sevi ir jāattīsta un viss jāpārbauda attiecībā pret sevi. Viņam pašam ir jāsasniedz Radītāja līmenis. Neviens cits viņa vietā šo darbu nevar veikt.
Nākamais mīts – kabala palīdz biznesā, ģimenē, uzlabo veselību.
Nē, nepalīdz. To saku visiem pilnīgi atklāti. Ja esat atnākuši studēt kabalu, lai uzlabotu savu biznesu vai veselību, apprecētos, pareizi audzinātu bērnus, uzlabotu savu ģimenes dzīvi un ko labotu savā dzīvē, nekas nesanāks. Kabala ar šīm problēmām tiešā veidā nestrādā.
Kabala nenodarbojas ar zīlēšanu, pareģošanu.
Ar kabalas palīdzību nevar paredzēt mūsu dzīvniecisko nākotni šajā pasaulē. „Dzīvniecisko” – tāpēc ka mūsu ķermenis ne ar ko neatšķiras no dzīvnieciskā. Mēs ar to neko nespējam darīt: tas ir ielikts, piefiksēts jau kopš dzimšanas. Ja mēs iedomājamies, ka varam ko mainīt vai ietekmēt mūsu likteni, tad tas ir tikai tāpēc, ka nesaprotam vispārējo ainu, kura norāda uz to, ka šajā pasaulē viss ir stingri noteikts. Taču, ja viss ir noteikts, tad varbūt iespējams uzzināt nākotni! Arī ar to kabala nenodarbojas. Jūs varat atrast kādu, kas līdzinās Volfam Mesingam, kurš jums pastāstīs par mūsu pasaules nākotni, pastāstīs pareizi. Taču kabala un kabalisti jums to nepastāstīs, jo nezina un nevēlas to zināt. Ne jau tas ir viņu mērķis. Es runāju ļoti konkrēti, lai nebūtu nekādu pārpratumu, it kā es ko nepasaku, kabala šādas īpašības nepiešķir.
Kārtējais mīts: kabalā pastāv rituālas darbības un ieražas, praktiski vingrinājumi, meditācijas.
Nekas tamlīdzīgs kabalas zinātnē nepastāv. Nekādu ieražu, rituālo darbību, meditāciju. Iedomājieties, ka esat kails, bez piederības pazīmēm kādam vai kaut kam. No jums nekas netiek prasīts! No jums tiek prasīta tikai jūsu iekšējā vēlme garīgi pilnveidoties, sasniegt līdzību ar dabu ar praktiskās metodes palīdzību, bez jebkādas ticības, noteikumiem, bez mehānisku darbību izpildīšanas mūsu pasaulē, it kā jums nebūtu roku, kāju, mēles – nekā. Jūs varat būt vienalga kas, tas ir, piederēt jebkurai kultūrai, reliģijai, jebkurai sabiedrībai, mentalitātei, būt jebkuras civilizācijas pārstāvis – tam nav nekādas nozīmes.
Mēs rīkojam kongresus, kuros piedalās cilvēki no visām pasaules malām, no Tālo Austrumu valstīm, Okeānijas, Āfrikas, Eiropas, Ziemeļu un Dienvidu Amerikas – no visas pasaules, viņi sarunājas vairums valodās. Senā Babilonija sapulcējas kopā un starp tiem, kuri atnāk, nav nekādas atšķirības. Tie nav tikai skaisti vārdi. Patiešām senā Babilonija apvienojas, lai paceltos virs Bābeles torņa un no jauna radītu savstarpējo vienotību, ko nespējām izdarīt pirms pieciem gadu tūkstošiem.
Ja paceļamies pāri mentalitātes, valodu, rasu, tautību atšķirībām, tad šīs atšķirības izveido to varenību, to pretestību, kurā izpaužas Augstākā gaisma, līdzība Augstākajam spēkam.
Kabalisti it kā piešķir īpašu nozīmi amuletiem, svētajam ūdenim, sarkaniem diegiem, kā dzīves uzlabošanas līdzekļiem.
Kabala nekādā gadījumā neuzlabo dzīvi. Nav nekāda īpaša spēka ne sarkanajos diegos, ne svētajā ūdenī, ne amuletos. Cilvēks šos priekšmetus uztver ar cerību, uzskatot, ka tie viņam palīdzēs (kā placebo gadījumā) un tādēļ, mobilizējot savus iekšējos spēkus, patiešām dažreiz sāk justies labāk. Tomēr ar kabalu tam nav nekāda sakara. Tā ir tikai psiholoģiska iedarbība.
Nākamais mīts – kabalas nodarbības prasa askētismu, baudas ierobežojumus.
Nekādu ierobežojumu! Jūs varat ēst kūkas, atļauties jebkuru prieku, baudu, cik vien vēlaties, vai tieši pretēji sev ko liegt, tas ir jūsu ziņā, jūsu problēmas, ar kabalu tam nav nekāda sakara. Tāpat kā bioloģiskajam ķermenim nav nekāda sakara ar dvēseles attīstību, tāpat viss, ar ko jūs šo ķermeni lutināsiet vai tieši otrādi, ko jūs tam liegsiet, neko nemaina. Turpiniet darīt visu to, ko jūsu ķermenis vēlas.
Mēs runājam par to, ka cilvēks ar kabalas metodikas palīdzību sāk sevi pamazām pielīdzināt Augstākajam spēkam, dabai. Šāda pakāpeniska pielīdzināšanās vērsīs jūsu uzmanību uz to, lai no šīs dzīves uzlabošanas jūs pārietu uz garīgās dzīves uzlabošanu. Tomēr tam jānotiek absolūti saudzīgi, labprātīgi, vēlams ar komfortu, ar smaidu, laimi un mīlestību. Nekādu ierobežojumu, pašpārmetumu. Kabala to pilnīgi neatzīst. Visi ierobežojumi nāk tikai no egoisma, kurš tādā veidā vēlas gūt virsroku.
Pēdējais – desmitais mīts (var runāt daudz, taču es tos formulēju saīsinātā veidā): garīgā pasaule it kā ietērpjas materiālajos objektos.
Mūsu pasaulē un mūsos pašos šodien nav nekā garīga. Tikko iekļūstam garīgajā pasaulē, viss sadeg, izzūd, nekas vairs nepaliek no mūsu pasaules. Ja šodien cilvēce pakāpeniski sāks pacelties virs mūsu pasaules, tā izzudīs no mūsu sajūtām un no tās nekas nepaliks. Lai gan garīgie spēki vada mūsu pasauli, taču tie neietērpjas mūsu pasaules objektos. Proti, mūsu pasaulē nekādos tās objektos, īpašībās, nekur es nespēšu atklāt Augstāko, to neatradīšu. Tāpēc ka šī pasaule, kā to vēl mācīsimies, ir daudzu egoistisko īpašību projekcija. Kā gan var būt, ka manas egoistiskās īpašības atainotu man Augstāko pasauli? Tas jau pēc definīcijas ir neiespējams. Tāpēc runāt par to, ka mūsu pasaulē ietērpušās garī gās īpašības, ir pilnīgs zināšanu trūkums.
Vēlmes baudīt attīstības posmi
Mūsu būtība, mūsu sākotnējā matērija ir vēlme gūt baudu. Vēlme baudīt attīstās pakāpeniski un pieņem noteiktas formas, kuras kļūst arvien izsmalcinātākas.
Pirmais attīstības posms attiecībā uz vēlmi gūt baudu ir ķermeniskās vēlmes: uzturs, ģimene, mājas, sekss, tātad tas, ko pieprasa mans ķermenis. Es to vēlētos pat dzīvojot vienatnē. Otrais vēlmes attīstības posms ir tieksme pēc bagātības. To mēs redzam, ielūkojoties cilvēces vēsturē. Trešais posms ir tieksme pēc varas un slavas. Ceturtais posms ir tieksme pēc zināšanām. Piektais vēlmes attīstības posms ir tieksme izzināt Augstāko spēku, tieksme pēc identiskuma, līdzsvara, līdzības dabai.
Pieci vēlmes attīstības posmi pastāv katrā cilvēkā, dažādās ārējo izpausmju un spēka kombinācijās. Viss šis spektrs piemīt ikvienam no mums. Turklāt ne tikai katram atsevišķam cilvēkam (katrā viņa pārdzimšanu riņķojumā), bet arī visai cilvēcei šīs vēlmes attīstās pakāpeniski – no tīri ķermeniskajām līdz vēlmei pēc bagātības, slavas, varas, zināšanām un tieksmei pēc Augstākā.
No kurienes mēs vispār esam radušies? Mēs sakām, ka esam vēlme, ikviens no mums ir vēlme. Taču kāpēc cilvēku ir tik daudz? Patiesībā esam vienas vēlmes (Ādama) integrālās daļiņas, ko radījis Augstākais spēks, gaisma. Atsevišķas vēlmes Ādamā tiek dēvētas par „atsevišķām dvēselēm”, un tās ir savstarpēji saistītas, līdzīgi mūsu ķermeņa orgāniem un šūnām.
Kas pēc tam notiek ar šo sākotnējo, pirmdzimto vēlmi, kuru dēvē par „Ādamu”? Tā pamazām kļūst raupjāka un nonāk lejup no augstākā atdeves, mīlestības pakāpiena, kura līmenī tika radīta. Atkarībā no raupjuma pakāpes izpaužas arvien lielāks egoisms. Augošā egoisma rezultātā sāk izklīst „Ādama” daļas, šūnas zaudē savstarpējo saikni, ikviena no tām jūtas arvien patstāvīgāka, nesaistīta ar citām, līdz tiek sasniegta savstarpējā beidzamā atdalīšanās, dēvēta par „mūsu pasauli”. Tad visas raupjās „Ādama” daļiņas sajūt sevi kā cilvēkus, kuri dzīvo šajā pasaulē. Proti, tās „Ādama” daļas, kuras pilnībā zaudējušas savstarpējās saiknes, atkarības, mīlestības, līdzdalības vienam pret otru sajūtu, sajūt sevi kā cilvēki, kas eksistē šajā pasaulē.
Viss mūsu stāsts ir par to, lai, atrodoties šajā stāvoklī, mēs apzinātos tā aplamību, īslaicīgumu, nabadzību, ļaunumu un no tā sāktu pacelties, atgriežoties vienotības stāvoklī vienā kopējā sistēmā.
Lai paceltos no šī zemā stāvokļa uz Augstāko, ir nepieciešams noiet noteiktu pakāpienu skaitu – 125. Visam egoisma attīstības periodam un augšupejai uz Augstāko pasauli ir atvēlēts noteikts gadu skaits mūsu pasaulē – 6000 gadu. Šis periods tiek skaitīts no Ādama rašanās brīža, tas ir, viņa projekcijas mūsu pasaulē.
Kopš šī vēsturiskā laika ir pagājuši 5768 gadi un līdz noteiktā termiņa beigām mums ir atlikuši tikai 232 gadi (šodien jau mazāk). Taču, ja arī tālāk mēs turpināsim savu ceļu kā līdz šim, mūsu stāvoklis būs ļoti nožēlojams. Mēs redzam, ka pasaule jau nonāk drausmīgu konfliktu stāvokļos.
Tāpēc mūsdienās arī atklājas kabalas zinātne. Sacīts, ka šodien mums tā ir jārealizē un jāpaceļas tajā stāvoklī, kurš paredzēts mums kā augstākais. Ja mēs to darīsim paši, tad uzsākot realizāciju, laiks sāks saīsināties. Nav obligāti jāpaiet tieši 6000 gadu. Mēs to varam izdarīt un pabeigt šodien vai rīt. Tas nozīmē, ka viss atkarīgs no mums.
Pēc kabalas zinātnes atklāšanas un metodikas saņemšanas, šis stafetes kociņš atrodas cilvēces rokās, un cilvēcei ir jāuzsāk kabalas zinātnes metodikas realizācija. Tāpēc no mums visiem ir atkarīgs, cik vēl ilgi šādā briesmīgā stāvoklī mēs pastāvēsim mūsu pasaulē. Nav nekā sliktāka par mūsu pasauli. Ja mēs nespēsim paši sevi par to pārliecināt, tad nākamie notikumi, kas norisināsies tuvākajā laikā kā mūsu pasivitātes rezultāts, mūs par to pārliecinās.
To klāsta kabalas zinātne un aptuveni paredz nākotni. Lai arī tā nenodarbojas ar pareģošanu, taču no egoisma attīstības viedokļa runā par to, kādi notikumi var attīstīties mūsu pasaulē kā egoistiskā ļaunuma izpausme, lai piespiestu mūs virzīties uz garīgo augšupeju.
Kabala ir zinātne par to, kā saņemt baudu, taču no cilvēka tā prasa mērķa izpratni, sapratni par to, kurp virzīties. Lai varētu virzīties uz priekšu, cilvēkam jānonāk pie vilšanās pašreizējā stāvoklī. Līdzīgā veidā virzās arī visa cilvēce: tā pastāvīgi tiecas uz priekšu, uz to stāvokli, kas tai šķiet labs; sasniedz šo stāvokli, uzkavējas tajā noteiktu laika periodu, līdz nonāk pie secinājuma, ka arī tas nav bijis labs. Visas šīs negatīvās sajūtas, kas rodas patreizējā stāvoklī, ir virzītājspēks, kas cilvēci virza uz priekšu.
Tāpat arī mūsu patreizējā stāvoklī pēc iespējas ātrāk mums jāatzīst tā pagrimums, lai tas ļaunums, kuru mēs tajā sajutām, kalpotu mums par dzinējspēku, kas virza augšup. Tādēļ mēs pulcējamies grupās, mācāmies, lasām noteiktus materiālus, tiekamies kongresos.
Tas viss ir nepieciešams, lai pārliecinātos, ka mūsu stāvoklis ir sliktāks nekā mums šķiet. Lai mēs saskatītu visu pagrimuma, slimības dziļumu, lai šī slimība, pirms mūsos atklājas, tagad jau mūs virzītu uz tās ārstēšanu.
Tādējādi, atkarībā no tā, cik pareizi mēs spēsim izmantot visu šo tehniku, tikpat arī ātrāk sevi piespiedīsim, pārliecināsim par vajadzību nonākt un pēc tam arī nonāksim pie pilnības, mūžības un bezgalīgas baudas. Tas arī ir kabalas zinātnes mērķis.
Esam pabeiguši kabalas zinātnes ievadkursu. Tālāk mēs uzsāksim sistemātiskas nodarbības par pašu kabalas zinātni.
