Mēs eksistējam noteiktā spēku sistēmā, tas ir, noteiktās attiecībās ar dabu un savstarpēji starp mums, proti, mēs nenosakām savas iekšējās egoistiskās īpašības katrā indivīdā, tāpēc mēs nevaram noteikt mūsu savstarpējās attiecības, – tās laika gaitā mainās. Tāpēc visa mūsu attīstība, visa mūsu morāle, pamatojas uz tiem apstākļiem, kuros mums ir jāeksistē.
Morāle ir mūsu vēsturiskās attīstības sekas. Morāles normu avots – mūsu egoisms.
Sabiedrības morālajiem principiem, jāpamatojas uz to, lai katrā savas attīstības brīdī sabiedrība būtu virzīta uz savstarpēju saliedētību, mīlestību, draudzību, absolūtu, pilnīgu, kopīgu vēlmi, ko dēvē par dvēseli – savstarpēju mīlestību.
Kabala nodarbojas ar nodoma pētniecību, kas no kabalistu skatupunkta ir darbība, un tomēr, kādā veidā savienojas nodoms un darbība, jo ne vienmēr pēc darbības var noteikt labu nodomu un otrādi? Vai mums ir jāvērtē cilvēks pēc viņa darbībām?
Ar ko atšķiras morālās normas no dabas likumiem?
Eksistē teikai viens vienīgs princips, kurš nemainās atkarībā no cilvēka attīstības līmeņa, kultūras, laika perioda – noskaidrosim, kāds tas ir, un vai mēs to spējam realizēt?