Posts

Kustība uz integrālu realitāti

„Desmitnieks” ir viss, kas eksistē visā realitātē, visās pasaulēs. Viss radījums, kas attīstījās no četrām tiešās gaismas stadijām, tiek dēvēts par vienu „desmitnieku”.

Bezgalības pasaules Malhut, kurā ir desmit apaļas sefirot pilnas ar bezgalības gaismu, ir desmitnieks. Izņemot to, nekā cita nav. Taču Radītājs ir bezgalības gaisma, kas šo desmitnieku, Malhut piepilda.

Pēc tam šī sistēma no desmit apļiem, sefirot iziet visa veida izmaiņas. Radīšanas programma šo desmitnieku virza no apaļa, vienveidīga stāvokļa uz sašķeltību.

Gluži kā aprēķinot integrālu, vispārējais lauks tiek sadalīts bezgalīgā skaitā kvadrātu, tā arī šeit, sistēma no desmit „apļiem” tiek sašķelta, lai sadalītu darbu starp daudziem cilvēkiem, starp visām sistēmas daļām, lai katrs izpildītu savu melno darbu un līdzinātos Radītājam. Tāpēc, ka nav iespējams izpildīt visu darbu uzreiz vienā piegājienā.

 

Sistēma no „integrālas” pārvēršas par „diferenciālu”, kurā darbs notiek pa daļām. Desmit darba etapi tiek sadalīti pa piecām pasaulēm un papildus dalās arvien vairāk un vairāk.

Katrs no mums savā šūniņā veic kaut kādu darbu. Taču rezultātā visas šī darba daļas no jauna integrējas, savienojas vienā integrālā darbā, gluži kā integrāls no nulles līdz bezgalībai.

Visas šīs sašķelšanās, samazināšanās, kritumi notiek tāpēc, lai ļautu katrai daļiņai atklāt bezgalību visā tās pilnībā no savām individuālām īpašībām.

Pirmajā stāvoklī to nebija iespējams izdarīt, tāpēc ka mēs visi bijām savstarpēji viens otrā iekļauti integrālā, bezgalīgā formā. Nav iespējam sašķelt radījumu, kurš ir pretējs Radītājam, lai tas spētu veidot Radītāju no savas pretējības, un atstāt to „apaļu”. Tāpēc, ka aplis ir pilnība – neliels Radītājs vai lielāks Radītājs.

Tāpēc nākas šo apli sašķelt, lai katrai lauskai dotu dažādas īpašības, puses, stūrus, tas ir, ierobežojumus. Un tagad no šiem ierobežojumiem viņam ir jāsāk izzināt mūžību, pilnību, integritāti, visu saikni ar visiem. Tas sniedz Radītāja sajūtu un īstu pilnību. No tā sastāv viss mūsu darbs.

Nepieciešams tiekties no 1. stāvokļa caur 2. stāvokli uz 3. stāvokli. Labošanās sākas no tā, kad mūsu acu priekšā parādās, organizējas desmitnieks. Proti, labošanās sākās no Ābrama, un tagad katrs no mums kādā brīdī nonāk tādā vietā, kur viņam ir desmitnieks. Tādējādi sākas kustība uz integrālu, augstākā spēka īsto sistēmu.

Nepieciešam pie šādas realitātes uztveres pierast. Tas ļoti palīdz prātam pakļaut jūtas, gluži kā slimais saņem rentgenuzņēmumu, pret kuru nestrīdēsies – tas ir fakts, nākas dzert zāles un ārstēties. Šī ir objektīva realitāte, kura ir augstāk par mūsu emocijām un nepieciešams ar to strādāt.

No nodarbības par tēmu „Kabalas zinātnes izplatīšana”, 12.09.2018.

Savienošanās dzīvā matērija

Savienošanās starp mums ir īpašs materiāls, kuram ir tāda īpaša īpašība, ka tajā spēj eksistēt dzīvības formas.

Sākumā viļņus veido elementārdaļiņas: elektroni, protoni, mezoni, bozoni utt. Šīs nedzīvās daļiņas, kurās eksistē atsevišķi pluss un mīnuss, sāk savienoties: elektrons savienojas ar pozitronu, un starp tiem nostājas neitrons, lai savienotu plusu ar mīnusu un neļautu tiem vienam ar otru veidot īssavienojumu. Šādi tie veido formas, kuras dēvē par „atomiem”.

Atoms nav elementārdaļiņa, tam ir sava īpašā masa, elektriskais lādiņš un īpaša īpašība. Atomus iespējams klasificēt atbilstoši Mendeļejeva tabulai, tie pārstāv dažāda veida matēriju: gāzes, šķidrumus, cietus ķermeņus pat radioaktīvas vielas. Un tas viss, pateicoties tam, ka savienojas dažāda veida pozitīvi un negatīvi lādiņi ar neitrālām daļiņām pa vidu.

Kad atomi sāk savienoties savā starpā, rodas sarežģīti savienojumi: molekulas. Īpaši savstarpēji molekulu savienojumi rada dzīvības formas.

Dzīvība ir kaut kas cits. Tas nav vienkārši vienas vielas savienošanās ar otru, un elektrisku un magnētisku lādiņu nodošana, bet iekšēju enerģiju apmaiņa. Un tad šūnas kļūst dzīvas.

Kad tas notiek, neviens nezina – tas jau ir cits eksistences līmenis. Mums nav zināms, kā nedzīvas vielas savstarpēji īpaši savienojoties kļūst organiskas, kā tajās rodas iekšēja dzīvība, vielu apmaiņa un enerģiju plūsma.

Dzīvais ir tas, kas var nomirt un var dzīvot. Proti, tam ir divi stāvokļi, kas atšķiras ar to, vai notiek enerģiju un vielu maiņa starp matērijas daļām. Un tā nav vienkārša apmaiņa, bet gan atbilstoša īpašai programmai.

Tā vairs nav vienkārša plusa un mīnusa savienošanās kā fizikā, kura mums vēl ir saprotama. Taču, ja tas ir organisks savienojums, tad tur uz matēriju iedarbojas absolūti citi likumi, kuri mums nav zināmi, tāpēc ka tie attiecas uz dzīvības avotu.

Nākamais līmenis, kurš seko vielu apmaiņai ir dažādas dzīvības formas, kuras ir veidotas savienojot organisko matēriju, dzīvie organismi: mikrobi, dzīvnieki. Tomēr dzīvības avots mums ir slēpts, mēs mākam labi strādāt ar nedzīvo materiālu. Ar augiem un dzīvniekiem mēs arī kaut kā esam iemācījušies strādāt, taču nezinot programmu: kāpēc tie eksistē, kā, kur ir to dzīvības avots.

Mums šķiet, ka vienkārši savienojas elektroni un protoni, un viens otru ietekmē. Taču patiesībā pa vidu atrodas Radītājs. Un, kad mēs, cilvēki savstarpēji savienojamies, Radītājs atrodas starp mums. Taču mēs nespējam Viņu ņemt vērā un tāpēc nezinām, kā pareizi savienoties. Mēs pētām tikai parastas darbības, pamatojoties uz empīrisku pieredzi, taču ne vairām.

Tas nav tā, ka divi cilvēki vienkārši savstarpēji saistās – starp viņiem ir Radītājs, precīzāk sakot, saiknes programma. Taču mēs nesaprotam, kādā laukā atrodamies un kā viens otru iespaidojam. Zināšanas par Radītāju atrisinās visas mūsu problēmas, un tāpēc kabalas zinātne ir priekšgalā visām zinātnēm, jo mums atklāj galveno, kas mums trūkst: vispārējās programmas, vispārējā spēka zināšanas, kura iekšienē mēs atrodamies kā vienā šķīvī.

Izzinot programmu, mēs uzzinām Radītāja darbības un redzam, ka tās izriet tikai no mīlestības. Un par cik arī mēs iegūstam mīlestības īpašību, sākam saprast Radītāju, sajust, mijiedarboties ar Viņu un tādējādi sniedzam Viņam baudu.

Mīlestība ir iemesls, un mīlestība ir mērķis, un pa vidu visas darbības diktē tikai mīlestība. Taču ļaunā egoistiskā sākotne eksistē tikai tāpēc, lai pasvītrotu mīlestību. Tas ir darbs trīs līnijās: es izmantoju kreiso līniju tikai atbilstoši mīlestības mēram, kuru spēju papildināt no labās līnijas. No tā sastāv viss cilvēka darbs.

No rīta nodarbības, 10.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Grupa – mans garīgais kamertonis

Nav iespējams pa tiešo izmērīt mūsu attieksmi vienam pret otru, vai attieksmi pret Radītāju, – tikai attiecībā pret neatkarīgu etalonu, kas neatrodas ne Radītājā, ne mūsos, bet atrodas pa vidu. Šajā etalonā, kas atrodas starp mums, mēs varam atrast to, kas mūs savieno un atdala.

Šis etalons ir grupa. Ja es pieķeros biedriem grupā, tad atbilstoši tam atklāju sevi saliedētībā ar Radītāju. Grupa man sniedz iespēju izmērīt konkrētus parametrus: „augstumu” un savas mīlestības un naida „svaru”, caur ko es sasniedzu saliedētību ar Radītāju.

Spriežot pēc mana saliedētības mēra ar desmitnieku, es spēju noteikt savu piepildīšanās mēru ar gaismu. Tāpēc, ka pašu gaismu man nav iespējas izmērīt, tikai pastarpināti caur grupu. Caur kopīgo vēlmi grupā es sāku sajust to piepildošo gaismu.

Es spēju sajust baudu tikai savās vēlmēs, taču tas ir nepietiekoši. Man ir nepieciešams pārbaudīt, kā caur šo vēlmju baudu es savienojos ar to, kurš šīs vēlmes piepilda, un kuru piepildu es. Tāpēc ir nosacījums, ka „No mīlestības pret biedriem nonākam pie mīlestības pret Radītāju”.

Mēs nevaram spriest par pašu gaismu, tikai par tās piepildītajām vēlmēm. Kā netiek runāts par pašu elektrību, bet tikai par elektrības izpausmēm. Zīmīgi, ka elektrība iet nevis pa vada iekšieni, bet ap to.

Tāpēc grupa ir absolūts etalons manai saliedētībai ar Radītāju, gluži kā kamertonis, pēc kura vērtē stīgas skaņu muzikālā instrumentā. Iekams es nepieskaršos stīgai un tā nav sākusi skanēt, par to nav iespējams neko pateikt. Tikai pēc vēlmēm (kelim) iespējams spriest par gaismu.

Tam piemērs ir notis, pēc kurām spriež par melodiju. Notis apzīmē, kuras stīgas nepieciešams skart vai kurus taustiņus spiest. Tā ir vēlmju partitūra, ar kurām mēs strādājam, lai sevī sadzirdētu mūzikas skaņas. Nots apzīmē nevis pašu skaņu, bet instrumentu, kurš to rada. Tāpēc izzinot saiknes instrumentus ar grupu, mēs sasniedzam saliedētību ar Radītāju.

No rīta nodarbības, 27.08.2018.

Avots: www.laitman.lv