Ziņas

Mīlestība stiprāka par dabu

Mietpilsoņa lūgšana: katru mirkli patīkami justies, to prasa arī visa nedzīvā daba, augi un dzīvnieki. Tā ir parasta instinktīva lūgšana, kuru cilvēks sajūt kā dabiskas rūpes pašam par sevi, vai arī reliģijas ietekme, kura cilvēkam māca vērsties pie Radītāja ar lūgumu pēc piepildījuma.

Taču ir metodika, kura māca pieprasīt neegoistisku piepildījumu šajā un nākamajā pasaulē, iespēju kļūt līdzīgam Radītājam, Viņa darbībām un gūt baudu no atdeves. Taču gūt baudu no atdeves var tikai tad, kad mīli to, kuram atdod, kā vecāki gūst baudu, atdodot savam bērnam. Ar savas mīlestības spēku pret bērniem, vecāks saņem no atdeves bērnam pat vairāk, nekā ja būtu paņēmis sev.

Tas ir apliecinājums tam, ka mīlestība spēj būt spēcīgāka par dabu. Un patiešām, mēs redzam nedzīvajā dabā, augos un dzīvniekos daudzus piemērus, kad vecāki mirst, lai varētu dzimt pēcnācēji. Instinkts viņiem liek sevi ziedot. Iznāk, ka atdeve apmirdzēta ar mīlestības spēku ir spēcīgāka par vēlmi gūt baudu.

Tāpēc ir divu veidu lūgšanas. Pirmā: mietpilsoņu lūgšana par egoistisku piepildījumu, baudījumu, pārliecību par tagadni un nākotni, kura var būt neapzināta, instinktīva vai apzināta.

Un otrā lūgšana vairs nav mietpilsoņa, bet atbilstoša Toras viedoklim, proti, lūgums par atdeves spēku. Atdevē svarīga ir pati darbība, nevis tās rezultāts un es gūstu baudu no tā, ka negaidu no šīs darbības nekādu atbildes reakciju: tā nāk no manis, un ar to man viss noslēdzas.

Tam arī ir veltīta lūgšana: saņemt spēju atdot, piepildīt tuvāko pēc Radītāja piemēra un tādējādi sniegt baudu Radītājam.

No rīta nodarbības, 25.11.2018.

Avots: www.laitman.lv

Mīlestība pret Radītāju ir pilnīga mīlestība pret radījumiem

Ticību iespējams gūt tikai grupā. Tāpēc, ka ticības spēks, kā minimums pamatojas vismaz uz divu cilvēku apvienošanos. Un tāpēc ticības zaudēšana ir atdalīšanās no grupas.

Nepieciešams saprast, ka mums nav un nevar būt nekāda individuāla kontakta ar Radītāju. Kontakts ir iespējams tikai caur kopīgo tilpni, garīgo parcufu, sastāvošu no desmit sefirot. Tikai tad mēs sāksim sajust augstāko spēku.

Nav obligāti jāsavāc tieši desmit cilvēki, lai sasniegtu desmit sefirot – mēs varam būt arī mazāk. Taču manī ir jāuzkrājas iespaidam no deviņām dažādām īpašībām, papildu tam, ko jūtu es pats. Un, ja es šīs papildu deviņas īpašības neatšķiru, tad nesaskatu Radītāju.

Tas ir gluži kā tēmeklis, kas palīdz koncentrēties uz mērķi. Manai acij un visiem tēmekļa punktiem ir jāsakrīt. Un, ja es sevi noskaņošu uz biedriem, tad ieraudzīšu, kas atrodas tēmekļa galā, gala mērķi.

Tāpēc noturēties saiknē ar Radītāju, ticībā un atdevē, iespējams tikai caur grupu. Citādāk mēs nespēsim Viņu sajust. Radītājs nepārtraukti izzūd, un man nav nekādas iespējas Viņu sajust, kā arī sevi pareizi noskaņot grupā.

Es cenšos arvien vairāk un vairāk savienoties ar deviņiem biedriem, un ja rezultātā notiek šāds „klikšķis”, kad mēs pareizi viens ar otru savienojamies, tad parādās gaisma un es sajūtu Radītāju. Paši „kelim”, biedru vēlmes sāk spīdēt – visas deviņas attiecībā pret mani, Malhut.

Cita veida nav. Tāpēc visa izskaidrošana, visas garīgās tilpnes noskaņošana un attieksmes veidošana pret Radītāju notiek tikai starp mums. Kā sacīts: „No mīlestības pret radījumiem nonāk līdz mīlestībai pret Radītāju”.

Nav tādas darbības, kas ļautu pa tiešo nonākt pie mīlestības pret Radītāju. Tas ir iespējams tikai caur mīlestību pret biedriem. Kad uzkrājas visas darbības, kas virzītas uz mīlestību pret biedriem, un šī mīlestība kļūst pilnīga, to dēvē par mīlestību pret Radītāju.

No rīta nodarbības, 28.08.2018.

Avots: www.laitman.lv