Ziņas

Dzīve, nāve un apziņa

Jautājums: Ja ne dvēsele, tad kas pāriet uz jaunu ķermeni piedzimstot no jauna pārdzimšanu riņķojumā?

Atbilde: Punkts sirdī.

Jautājums: Kas notiek ar mūsu apziņu, kad mirs bioloģiskais ķermenis?

Atbilde: Nekas nenotiek. Lieta tā, ka mūsu apziņa eksistē tādēļ, lai nodrošinātu mūsu egoismu. Kad egoisms mirs, tas ir, slēpjas no mums, tad mums apziņa nav nepieciešama. Tāpēc tā zūd.

Taču ar mūsu metodikas palīdzību, mēs attīstām jaunu apziņas veidu un jaunu vēlmju veidu. Jaunā apziņa apkalpo jauno vēlmi – vēlmi dot. Taču tādēļ mums nav nepieciešams mirt. Mēs varam izdzīvot vairākas dzīves un nāves sava ķermeņa eksistēšanas laikā.

Turklāt nomirstot, mēs nejutīsim, ka mirstam, tāpēc ka mēs jau atradīsimies absolūti citā „ārpus ķermeņa” stāvoklī.

No nodarbības krievu valodā, 07.10.2018.

Avots: www.laitman.lv

Unikāls vēstījums no katras dvēseles

Tam kurš vēlas strādāt pie Radītāja ir jāiekļaujas visā radījumā, tas ir, nepieciešams sajust viņu vēlmes, pievienoties visām dvēselēm, iekļaujot sevi viņos un viņus sevī.

Viņš sev atstāj tikai nepieciešamo, lai savienotos ar Radītāju un visa viņa atlikusī vēlme ir iekļauties kopīgajā radījumā. Vēlme mums tiek dota tikai ar šo mērķi, lai pieslēgtos pie visiem.

Un tādēļ ir nepieciešams savienot sevi ar visiem biedriem un pacelt viņus augšup uz viņu sakni. Iznāk, ka katrā no mums paliek tikai punkts sirdī, taču visas citas īpašības, vēlmes, nodomi ir nepieciešami tikai tādēļ, lai caur punktu sirdī saistītos ar visiem, saistītu visus ar Radītāju, un caur šo punktu sirdī nodotu atbildi no Radītāja atpakaļ visiem citiem.

Cilvēks, kurš šādā veidā strādā, tiek dēvēts par „Ādamu” un ir tvertne visai milzīgajai vienas vienotas dvēseles tilpnei. Par šādu cilvēku var kļūt katrs no mums, tāpēc ka katram ir savs punkts sirdī, caur kuru viņš pieslēdzas Radītājam, nododot no visiem Radītājam, un no Radītāja visiem tieši viņam raksturīgo, unikālo vēstījumu.

Iznāk, ka katrs cilvēks ir pilnvērtīgs Ādams, un visa Radītāja radītā konstrukcija, dvēsele pieder katram. Taču katram tā ir sava, specifiska, saistīta caur viņa punktu sirdī.

Dodot katram no mums punktu sirdī, Radītājs ļauj pievienot pie tās visus citus, veidojot katra dvēseli specifisku, individuālu, personīgu. Un pēc tam visi punkti sirdī savienojas kopā vienā kopīgā kli „ĀDAMĀ”.

No rīta nodarbības, 08.10.2018.

Avots: www.laitman.lv

Kas pār mums valda?

Cilvēce attīstās no egoisma palielināšanās. Tāpēc kopš ARI laikiem un mūsdienās mēs kļūstam derīgi egoisma labošanai, tāpēc ka egoisma attīstība ir sasniegusi tādu stāvokli, kad tas mums sāk traucēt.

Mēs ienākam krituma un citu apspiešanas periodā, kad pasaule ir apdraudēta, ja ne ar pilnīgu iznīcināšanu, tad vismaz tai draud krīzes, kurām mūsdienās ir jāparādās. Un nekāds prāts pret mūsu ierobežoto egoismu nepalīdzēs.

Galvenais un visnepieciešamākais secinājums, kuru tagad iespējams veikt – ka ir prāts un ir jūtas. Mūs vada jūtas. Mūsdienu saprātīgs pieaudzis cilvēks, kurš ir sasniedzis zinātniski tehnisko progresu, ir spējīgs paveikt visu, gūt no dabas dažādas iespējas un sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo.

Tomēr cilvēks iznīcina sevi, savu apkārtējo sabiedrību, nostāda sevi uz iznīcības robežas, tāpēc ka viņa jūtas ir neizlabotas. Ar prātu viņš spēj radīt visādas teorijas un lieliskas palīgierīces savas dzīves uzlabošanai, taču viņa jūtas nelabojas, gluži pretēji, nepārtraukti pasliktinās, un tāpēc mēs ar tām nespējam neko izdarīt.

Cilvēks ir saprātīgs, raugoties tikai no kaila prāta skatupunkta. Taču, raugoties no jūtām, mēs esam absolūti muļķi, sliktāki par dzīvniekiem, tāpēc ka mūsu jūtas mums absolūti nepakļaujas – mēs pakļaujamies jūtām.

Un tas ir atbilstoši kabalai, kura vēsta, ka cilvēks ir radīts ar jūtām, ka pats galvenais ir mūsu vēlmes, taču prāts tiek dots tikai tādēļ, lai mēs kaut kādā veidā spētu pareizi atformatēt šīs vēlmes, izlabot, savstarpēji savienot vienotā sistēmā, kuru dēvē par Ādamu vai dvēseli.

Ja mēs šīs vēlmes neizlabosim, tad mūsu prāts tās sāks pakļaut, un tad mēs nonāksim pie ļoti nepatīkamām sekām, kā tas notiek mūsu attīstības dotajā brīdī.

Cerēsim, ka apgūstot kabalas zinātni, mēs spēsim paskaidrot sev un citiem, ka būtībā mūs vada jūtas. Prāts nespēj neko ar tām izdarīt. Prāts ir sekundārs, bet jūtas primāras. Tas ir visas matērijas pamats.

Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni…”. Mēs patiešām atklājam ļaunumu un tāpēc nonākam nepareizu egoistisku vēlmju attīstības ietekmes varā, nepārtrauktās bezizejās, vilšanās, krīzēs.

Ja mēs sāksim apzināties, ka mūs vada nevis prāts, bet jūtas, vēlmes, tad spēsim vilties sevī un iespējam piekritīsim apgūt mūsu savstarpēji saistīto vēlmju sistēmu, kura sevī ietver sašķelto Ādama dvēseli pēc tā dēvētās viņa grēkā krišanas.

Mēs atklājam, ka mūsu sašķeltās vēlmes ir visas matērijas pamats. Dabiski, ka no visaugstākā, sašķeltākā cilvēciskā līmeņa mēs pakļaujam šai ietekmei daudz zemāku vēlmju slāņus: nedzīvo, augu un dzīvniecisko.

Tāpēc visa daba cieš kopā ar mums un visiem ir jāveic labošanās „cilvēka” līmenī. Gluži tāpat, kā mēs esam sabojājuši nedzīvo, augu un dzīvniecisko dabu – izlabojot sevi, mēs spēsim izlabot pārējo dabu.

Iekams mēs nesāksim labot savas vēlmes, mēs neko nespēsim izdarīt ar savu dzīvi un nepārtraukti iegremdēsimies ar vien lielākā egoismā līdz pat sevis iznīcināšanas draudiem.

Patiesībā pasauli vada nevis zināšanas, bet gan cilvēciskās jūtas. Un tas ir visbriesmīgākais, tāpēc ka tās visas ir egoistiskas, ļaunprātīgas, pakļautas skaudībai, konkurencei utt.

Tikai izmantojot dabas augstāko spēku, virs mūsu vēlmēm, kuru dēvē par „Radītāju”, mēs spēsim izlabot mūsu vēlmes un atjaunot tādas savstarpējās attiecības, kuras mums nāks par labu. Tādēļ mums ir nepieciešams augstākais saprāts, augstākais spēks, augstākā metodika, kura skaidro, kādā veidā mēs spējam izlabot mūsu vēlmes.

Mūsos pats galvenais ir vēlme, mūs vada tikai vēlmes. Lai gan mēs nevēlamies tam piekrist, taču mums nāksies sākt to apzināties un pieņemt kā īstenību, par kuru stāsta kabalisti. Torā šādi arī sacīts: „Es radīju ļauno sākotni un devu Toru, proti, augstāko gaismu pret to”, lai būtu iespējams to izmantot un izlabot kroplīgās cilvēciskās vēlmes.

No rīta nodarbības, 03.10.2018.

Avots: www.laitman.lv

Vēlmes attīstība

Tiešās gaismas izplatīšanās stadijas un vēlmes attīstība

 Kabalas apgūšanu mēs sākam ar jēdzienu par vienotā un vienīgā Radītāja esamību. Viņa vēlme – sniegt baudu radījumam. Vēlme piepildīt radījumu ir augstākā pakāpe. Ja mēs sasniedzam šo pakāpi, tad sajūtam Radītāja Nodomu, saskaņā ar kuru Viņš uzsāka radīšanas aktu, mūs radīja. Tikai tad, kad sasniegsim galīgu un pilnīgu labošanos, mēs izpratīsim Radīšanas Nodomu (radīt radījumus, lai sniegtu tiem baudu) un iegūsim pilnīgu baudu, piesātinājumu, piepildījumu, sasniegsim līdzību ar Radītāju.

Atrodoties augstākajā līmenī, Radītājs vēlas mūs radīt, lai pēc tam novestu līdz savam līmenim – saplūsmei ar Viņu. Ja Viņš ir Vienīgais un Absolūtais, tad dabiski vienīgais pilnības stāvoklis ir pielīdzināšanās Viņam, atrašanās tajā pašā stāvoklī, kādā ir Viņš. Atbilstoši šim stāvoklim Viņš mūs veido – mūsu sākotnējo vēlmi saņemt baudu.

 Radījuma pamatstāvokļi

 Pastāv pieci stāvokļi, radījuma pamati:

  • sakne;
  • nedzīvais;
  • augu;
  • dzīvnieciskais;
  • cilvēks.

Šiem stāvokļiem atbilst garīgās pasaules: Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Jecira, Asija (detalizētāk šo pasauļu uzbūvi mēs apgūsim turpmākajās  nodaļās).  Attiecīgi tāds pats sadalījums pastāv arī dvēselēs.

  • Nedzīvais līmenis ir tieksme pēc ķermeniskās baudas (dzimumattiecības, uzturs );
  • augu – tieksme pēc bagātības;
  • dzīvnieciskais – tieksme pēc goda apliecinājumiem;
  • cilvēka – tieksme pēc zināšanām;
  • augstāk atrodas „punkts sirdī” – tieksme pēc vienotības ar Radītāju,  saplūsmes  ar Viņu.

Mūsu pasaulē arī pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieciskā, cilvēciskā daba. Tikai tai nav līdzības ar „punktu sirdī”, tas atrodas augstāk par cilvēcisko dabu.

Attēls 2.2.1. Radījuma pamatstāvokļi, vēlmes attīstība: nonākšana lejup un augšupeja.

 Apmēram šādā veidā šīs vēlmes projicējas.  Lai jūs  nemulsina,  ka pasaules  un dvēseles  it kā atrodas pretstatā pēc savām zīmēm. Nonākšana lejup liek vēlmei „augt”, turpretī augšupeja noved pie saplūsmes. Tādā veidā radīta mūsu vēlme un  mēs. Radītājs rada  vēlmi no augšienes uz leju ar nolūku, lai pēc tam mēs atgrieztos pie Viņa no lejas augšup.

Gaismas izplatīšanās četras stadijas (pasaules  un  dvēsele,  kura  pēc  tam  tajās  piedzimst un nonāk lejup mūsu pasaulē) realizējas dabā apkārt mums un tajā, kā mēs paceļamies augšup. Tādējādi nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēka dabas darbība mūsos ir pretēja attiecībā pret nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā  līmeņa  darbībām  pasaulēs  – ekrāns ir pretmetā vēlmei.

Laikā, kad Radītājs pilnībā valda pār radījumu, kā 1. stadijā (bhina alef) vai kā mūsu pasaules nedzīvajā dabā, no radījuma puses nav nekādas kustības. Radījums ir pilnīgi atkarīgs no programmas un īpašībām, kas patlaban tajā atrodas. Tās var mainīties, taču jebkurā gadījumā tās pilnībā iedzīvina Radītājs. Šāds stāvoklis tiek dēvēts  par nedzīvo dabā, nedzīvo dvēselēs un nedzīvo to saknē – 1. stadijā (bhina alef).

Nulles stadija – keter (bhina šoreš)

 Radītāja nodoms – izveidot radījumā vēlmi baudīt, kas līdzinās tai baudai, kuru sajūt Radītājs.

Šis stāvoklis tiek dēvēts par nulles stāvokli vai šoreš (sakne), keter. Tas attiecas uz paša Radītāja vēlmi, uz Viņa mērķi.

Attēls 2.3.1. Nulles stadija, keter, bhina šoreš.

Pirmā stadija – hohma (bhina alef)

 Otrais stāvoklis, kuru veido Radītājs, ir pirmais no radītajiem. Tā ir vēlme baudīt – 1. stadija „alef”, hohma. Gaisma, kas piepilda kli, tiek dēvēta par or hohma.

Attēls 2.4.1. Pirmā stadija, hohma, bhina alef.

 Šajā stāvoklī radījums vēlas  vienkārši saņemt  gaismu, kas  nāk  no  Radītāja,  nulles stadijas, darot to neapzināti (tāds tas ir radīts) un pilnīgi sevi neuztverot.  Šeit  neeksistē brīvā griba, nav personīgas, patstāvīgas vēlmes,  kas  nāk no  radījuma.  Radījums  eksistē kā mūsu pasaules nedzīvā daba, kas arī  ir šī stāvokļa rezultāts. Kāpēc nedzīvā? Tāpēc ka  tā eksistē tādā veidā, kādā tika radīta, lai uzturētu savu eksistenci tādā pašā līmenī, tādā pašā stāvoklī. Šajā pakāpē darbojas tēla saglabāšanās likums, kas radīts no augšienes.

Bāls Sulams savā grāmatā „Dzirdētais” par to  raksta:  „Nedzīvais  –  stāvoklis,  kurā nav brīvības un varas pār sevi; nedzīvais pakļauts saimnieka varai un tam ir jāpilda visas saimnieka vēlmes” – viss, ko  dara Radītājs, to  pilnībā izpilda radījums, bez jebkādas iejaukšanās no  viņa puses. „Taču, ņemot vērā, ka Radītājs visus radījumus ir radījis sevis dēļ, šādā gadījumā Radītāja būtība, kā Saimnieka būtība,  ir iezīmogota radījumos un katrs radījums visu dara sevis dēļ ” – atbilstoši Radītāja vēlmei, proti, lai varētu saņemt un baudīt. Tāda ir mūsu sākotnējā daba.

Tāpēc mēs piedzimstam šajā pasaulē tieši tādā garīgi nedzīvā stāvoklī. Mēs vienkārši eksistējam kā parasti cilvēki mūsu pasaulē. Tas, ko mūsos ir ielikusi daba, to mēs pildām sekojam likumiem, kurus ielicis mūsos Radītājs. Mēs varam dažādi klasificēt cilvēkus, ierindojot tos egoistos, altruistos, tajos, kuri uz kaut ko tiecas, kuri veic kādas darbības, – taču tam visam nav nozīmes. Galvenais – viņi realizē tajos ieliktās vēlmes, radījuma programmu. Tā nepārtraukti modina radījumus, un viņi to vienkārši pilda, bez jebkādas personīgās līdzdalības. Tas arī tiek dēvēts par „garīgi nedzīvo stāvokli”.

Viss, kas mūsu pasaulē atrodas pakāpē „garīgi  nedzīvais”  (runa  neiet  par  atbilstošo līmeni cilvēkā, runa iet  par visu mūsu pasaules nedzīvo  dabu),  pastāv  absolūti nemainoties. Vienīgā īpašība, kas piemīt nedzīvajam līmenim – saglabāt savu nemainīgo stāvokli.

Otrā stadija – bina (bhina bet)

 Augu vēlme. Ar ko tā atšķiras no nedzīvā? Ar to, ka vēlas līdzināties Radītājam: pilnībā pildīt radījuma programmu – saņemt no Radītāja vai arī vēlēties atdot – līdzināties Radītājam. Tikai šīs divas vēlmes var atrasties radījumā – nekas cits tam vairāk nav dots. Starp diviem Universa dalībniekiem – Radītāju un radījumu – pastāv  tikai  divi virzieni: atdot vai saņemt. Tādējādi, ja ir vēlme saņemt, radījumam var rasties tikai  vēlme  atdot, trešais nav dots. Vēlme atdot, kas dzimst radījumā,  principā ir  pretēja sākotnējai vēlmei, kuru radījumā ir radījis Radītājs.

Taču vēlme atdot arī ir piespiedu, pat ar pretēju zīmi salīdzinājumā ar vēlmi tās sākotnējā stāvoklī: lai gan kustība pastāv, tā vienkārši ir pretēja kustība, tā nav apzināta, it kā instinktīva. Kas tajā īpašs? Nav svarīgi, ka pastāv pati kustība, to ir nospraudis Radītājs. Otrā stadija (bhina bet) rodas tā rezultātā, ka  pirmās  stadijas  beigās  vēlme  sāk sajust savu Avotu – to, kurš atdod, kurš piepilda vēlmi un tāpēc tā vēlas līdzināties augstākai pakāpei, kas piepilda. No šejienes izriet vēlme atdot: tā rodas uzreiz pēc vēlmes saņemt, obligātā kārtībā. Taču šajā vēlmē jau izpaužas patstāvīgas vēlmes aizmetnis.

(Gaisma, kuru saņem kli, tiek dēvēta par or hasadim – bauda no īpašību līdzības ar Radītāju, no atdeves).

Attēls 2.5.1. Otrā stadija, bina, bhina bet.

 Sākotnējā stadijā tas praktiski nav sajūtams, taču kad radīsies nākamās stadijas,  tās  jau vēros procesu it kā no malas: sākotnēji es vēlējos tikai saņemt, tāpēc  ka gribēju, tāpēc ka tāds esmu. Pēc tam es vēlējos tikai atdot, tāpēc ka tā gribēju, tāpēc ka tāds esmu.

No šiem diviem  pretējiem stāvokļiem  jau   būs  iespējams  izvēlēties  ko  vidēju:  kāpēc vēlējos saņemt, kāpēc vēlējos atdot, kas es  esmu,  ko  es  gribēju  –  saņemt vai atdot? Lai gan šie abi stāvokļi ir pretēji viens otram, tos  mums  izvirzījis  Radītājs.  Pirmais  –  it  kā tiešs Viņa norādījums, otrais – nosacīts ar to, ka Viņš sevi  parāda.  Pēc  tam  no  šiem diviem stāvokļiem var izveidot ko citu, īpašu un tieši tāpēc, ka tie ir pretēji.

„Augu līmenī jau izpaužas patstāvīgas vēlmes sākums. Tās būtība nosaka, ka radījums var kaut ko darīt pret Saimnieka vēlmi”.

 Saimnieka vēlme, – lai radījums saņemtu, taču radījums nevēlas  saņemt. (Tā ir tīri dabiska darbība, kā ieelpot un izelpot, izplešanās  un  saspiešanās:  vienmēr  pastāv  divi poli, divi pretēji spēki un  viens  nav iespējams bez otra). Tomēr šeit jau  pastāv  mēģinājums izdarīt ko pretēju Saimnieka vēlmei.

„Tas ir, rodas iespēja kaut ko izdarīt ne sevis dēļ, rodas iespēja atdot, kas ir pretrunā ar vēlmi saņemt, kuru Saimnieks ir ielicis eksistējošajā tā radīšanas brīdī. Tomēr, vērojot zemes augus, mēs redzam, – lai gan tie var mainīties platumā un augstumā, tomēr tiem visiem piemīt viena īpatnība: neviens no tiem nespēj  pretoties savai dabai. Katrs augs pakļaujas visu augu vispārējiem likumiem un tam nav iespējas izdarīt ko neraksturīgu pārējiem, tas nozīmē, ka auga dzīve nav patstāvīga. Auga dzīve ir visu augu dzīves daļa.”

Lai gan augs aug un tajā ir  kaut  kas,  kas  ļauj  pārvarēt  zemes  pievilkšanās  spēku  (tas izriet no nedzīvā stāvokļa, vēlas augt un mainīties), taču šī  vēlme  joprojām  ir  neliela  un daļa no kopējās. Tajā nav nekādas individualitātes, tā vienkārši ir pretēja iepriekšējam nedzīvajam stāvoklim. Tāpēc vienas šķirnes augi mūsu pasaulē aug vienā un tajā pašā laikā, vienlaicīgi atveras un aizveras, dzīvo, zied, vairojas, nozied utt. Visi  vienas  un tās pašas šķirnes augi ir vienādi, nevienā no tiem nav patstāvības. Tajos ir tikai augu valstij raksturīgā atšķirība no nedzīvā, taču savas patstāvīgas iekšējās kustības patiesībā  nav. Visas augos notiekošās izmaiņas pakļautas likumiem,  kas  no  augšienes  nonāk  lejup.  Lai gan šie likumi ir pretēji Saimnieka  vēlmei,  kā  klāsta  Bāls  Sulams savā  rakstā,  proti, pretēji sākotnēji ieliktajai programmai, tie jebkurā gadījumā nāk no Saimnieka vēlmes.

Saimnieks, Radītājs, ar savu  vēlmi  sniegt  baudu radīja radījumu  –  vēlmi saņemt  baudu un pēc tam radītajā vēlmē izpaudās. Tajā  pašā  mirklī  radījumam  radās  tieksme  kļūt tādam pašam kā Radītājs, radās vēlme atdot.

Tāpat arī cilvēku masas  mūsu pasaulē atrodas garīgi nedzīvā stāvoklī un tāpēc, ja izraudzīsim atsevišķu cilvēku no pūļa, viņš būs tāds pats kā visi pārējie. Vispārējo izmaiņu stāvoklī visi mainās vienādi, līdzīgi augiem. Tā vēl nav individuāla kustība.

Trešā stadija – zeir anpin (tiferet) (bhina gimel)

 Nākamais stāvoklis – 3. stadija (bhina gimel). Tas  parādās,  kad  otrais  stāvoklis  (bet) sajūt tikai vienu  vēlēšanos – tieksmi sasniegt līdzību  ar  Radītāju,  taču  patiesībā  tas neveic nekādas kustības. (Tas vēl nav spējīgs atdot tā, kā to dara Radītājs). Tad, izņemot nolūku atdot Radītājam, tas veic arī darbību. Kādā veidā tas var Radītājam atdot? Tādā veidā, ka saņem. Kā viņam tas ir zināms? Pateicoties savam pirmajam stāvoklim.

Radītājs vēlas, lai es saņemtu – es saņemu. Tagad, kad vēlos Viņam atdot, es pats apzināti izpildīšu Viņa vēlmi – sākšu saņemt.

Attēls 2.6.1. Trešā stadija, zeir anpin (tiferet), bhina gimel.

 Trešā stadija no pirmās atšķiras ar to, ka kli šeit veic  tādu  pašu  darbību  kā  pirmajā stadijā, taču jau apzināti. Kli saņem, tāpēc ka pati  nolēmusi,  ka  saņems.  Protams,  šī  vēlme nav patstāvīga, tā joprojām pilnībā nāk no Radītāja. Vēlme saņemt, kā arī  vēlme  atdot nāk no Radītāja. Vēlme saņemt, lai sniegtu baudu Radītājam,  arī nākusi no Radītāja. Tā vēl nav pilnībā patstāvīga, tāpēc tiek dēvēta tikai par dzīvniecisko stāvokli.

Dzīvnieciskā vēlme. Lūk, ko par šādu stāvokli klāsta Bāls Sulams:  „Tagad katram ir jau sava īpatnība, dzīvnieks neatrodas apkārtējās vides verdzībā, katram dzīvniekam ir savas sajūtas, savas īpašības”.

 Dzīvnieka izpausmē tiek attēloti tie, kas atrodas dzīvnieciskajā līmenī. Garīgās pasaules dzīvnieciskajā  līmenī,  mūsu  pasaules  dzīvnieciskajā  līmenī,  masaha  dzīvnieciskajā līmenī – visur pastāv šis dalījums piecās daļās.

Salīdzinājumā ar pārējiem, dzīvnieciskajam stāvoklim piemīt jau individualitātes izpausme. Augiem šīs individualitātes nav, tie visi ir līdzīgi viens otram atbilstoši savām īpašībām, atbilstoši eksistences  veidam. Katram dzīvniekam piemīt sava īpatnība, individualitāte, tāpat kā cilvēkam, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī: viņš neatrodas apkārtējās sabiedrības verdzībā. Tas nozīmē, ka viņš jau vēlas saņemt goda apliecinājumus, alkst pēc varas. Ja tas ir vienkāršs mūsu pasaules cilvēks, tad viņš vēlas izcelties no sev līdzīgo pūļa.

Bagātība nepieciešama, lai sevi nodrošinātu, lai sajustu drošību, stabilitāti, neatkarību. Vēlme pēc slavas, varas, goda apliecinājumiem vērsta jau uz apkārtējo  sabiedrību.  Vēlos būt pārāks par citiem un esmu gatavs ierobežot savas ķermeniskās baudas. Šī ir augstāka vēlme un, protams, tā vienmēr ir spēcīgāka.

Katram, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī,  ir personīgā  sajūta,  savas  personīgās īpašības. Atšķirībā no augu līmeņa,  šeit  jau  izpaužas  individuāls  raksturs.  Mēs  redzam, ka pat vienas sugas dzīvnieki atšķiras pēc savas  dabas.  Ja  pajautāt  veterināram,  viņš varētu daudz pastāstīt par dažādu dzīvnieku uzvedības īpatnībām. Ja dzīvnieks ir augstāk organizēts, tad jo spilgtāk viņā izpaužas personīgās,  individuālās,  specifiskās  īpašības. Viņš kaut ko var darīt pret Saimnieka vēlmi, tas ir,  saņemt Saimnieka dēļ, lai varētu Viņam atdot. Tā jau ir pilnīgi cita doma, atšķirībā no tās, ar kuru Radītājs viņu radījis.

Turklāt dvēsele, atrodoties dzīvnieciskajā līmenī, nepakļaujas apkārtējiem, tāpēc ka tai jau ir personīgais „es”, personīgās īpašības, velēšanās izcelties, būt pārākai  par visiem. Vara, slava, atzinība – tas viss atrodas šeit. Nepakļaušanās apkārtējiem nozīmē, ka ir personīgā dzīve, kas nav atkarīga no citiem, lai gan arī ne pilnā mērā.

Mēs zinām, ka lielākai dzīvnieku daļai pastāv fiksētais laiks, kurā viņi rada pēcnācējus. Noteiktā periodā zivis dodas nārstot, putni pārlido uz citām vietām utt. Jebkurā gadījumā dzīvnieki veic grupveida darbības. Nevar teikt, ka viņi pilnīgi nav pakļauti sev līdzīgo sabiedrībai. Pār tiem valdošie dabas  spēki liek  tiem  vienā  un  tajā  pašā laikā veikt vienas un tās pašas darbības.

Tādā veidā dzīvnieku sugas pārstāvji vēl nav pilnībā individuāli. Tāpat arī  cilvēks  vēlas iegūt slavu un atzinību tādā veidā, kāds pieņemts  apkārtējā  sabiedrībā.  Šajā  pozīcijā viņš no tās ir atkarīgs. Viņš vēlas izcelties saskaņā ar tiem rādītājiem, kas tiek atzīti par

labākiem. Tāpēc cilvēks nav spējīgs sajust vairāk kā sevi pašu, tas  ir,  nespēj  uztvert svešos un tas nozīmē, arī rūpēties par citiem. Viņa individualitāti nosaka vide, kurā viņš dzīvo. Cilvēks nevar iziet ārpus tās robežām. Maksimums, ko  viņš  vēlas  – būt diženāks starp visiem, būt karalis šajā pasaulē, – taču šajā pasaulē.

Tā arī ir 3. stadija (bhina gimel). Kāpēc tikai šajā pasaulē radījums vēlas būt pārāks par citiem? Tāpēc, ka 3. stadija (bhina gimel)  sastāv no divām daļām: tā ir  2. stadijas  (bhina bet) sekas, bet 2. stadija ir 1. stadijas (bhina alef) sekas. Tad, kad 2. stadija,  bina vēlas saņemt gaismu, tā sāk saprast, – lai sniegtu labpatiku Radītājam, tai jāsaņem. Tā izvēlas vēlmi, kas iepriekš tai bija pirmajā stadijā un sāk saņemt šajā vēlmē ar nolūku atdot Radītājam.

Visas šīs darbības atrodas 3. stadijā. Lai gan tā dara kaut ko, kas ir vērsts it kā pret Saimnieka vēlmi, taču tā līdzinās Viņam ar darbībām un tās ir atdeves darbības. Tā patiešām atdod, nevis saņem, tajā pašā laikā nemainot savu būtību, neizejot ārpus savas sabiedrības ietvariem un tai piemītošo īpašību robežām. Tas arī izraisa dzīvnieciskajā līmenī tieksmi pēc slavas, bagātības un goda apliecinājumiem  –  visa  tā,  kas  sabiedrībā tiek uzskatīts par galveno.

Vēlos būt pirmais, taču tajā,  ko  sabiedrība uzskata par galveno, ne augstāk par to. Tāpēc  šī vēlme tiek dēvēta par dzīvniecisko vēlmi: tā nespēj iziet ārpus savas dabas robežām.

Ceturtā stadija – malhut (bhina dalet)

 Nākamais stāvoklis – „cilvēks”. No tā, pateicoties tieksmei pēc zināšanām, var  realizēt pāreju uz stāvokli „punkts sirdī” – vēlme sasniegt saplūsmi ar Radītāju. Ar kādām īpašām īpašībām tiek apveltīts cilvēks pēc tam, kad 3. stadija veic viņā to pašu,  ko Radītājs?

Radītāja darbības, kas vērstas uz to, lai piepildītu radījumu, nulles stadija,  pilnībā  līdzinās trešajai stadijai – atdevei Radītājam: es pilnībā atdodu Radītājam tāpat kā Viņš atdod man. Pateicoties šai līdzībai, manās dabiskajās īpašībās, kuras esmu saņēmis no Radītāja, manī rodas sapratne – kas patiesībā ir Radītājs.

Attēls 2.7.1. Ceturtā stadija, malhut, bhina dalet.

 Šī apzināšanās un atklāsme, – kas Viņš  patiesībā ir  (atšķirībā  no  vienkāršas  sajūtas, ka Viņš vēlas atdot, piepildīt mani), izraisa manī vēlmi sasniegt Viņu, tieksmi saņemt tieši no Viņa, no Saimnieka. Es vēlos, lai tieši Viņš mani piepildītu, lai es būtu saistīts ar Viņu.

Ceturtās stadijas vēlme ir pilnīgi jauna.  Šī vēlme  saņemt  nāk  no  paša  avota.  Trešajā stadijā tā atklāja pašu Radītāju, vadoties no līdzības ar Viņu. 4. stadija (bhina dalet – malhut) – principiāli jauna,  tajā ir sevišķa īpašība. Tā nav sajūta, ka es  saņemu  no Radītāja un reakcija uz Viņu, tā ir sajūta, kuras man iepriekš nebija: tā tiek dēvēta par Radītāja būtības sajušanu. Es sāku sajust kaut ko, kas atrodas ārpus  vēlmes  saņemt, kurā es tiku radīts.

Es vēlos atdot un šīs vēlmes robežās darbojos, lai veiktu atdevi, taču 4. stadijā es atrodos ārpus šīm robežām. Šeit man rodas vēlme, kas vērsta  attiecībā  uz  pašu Saimnieku,  es sāku Viņu sajust tā rezultātā, ka esmu Viņam pielīdzinājies savās darbībās, es  sāku saprast, kas Viņš ir. Man rodas vēlme pacelties līdz Viņa līmenim, sajust  Viņa  stāvokli, nevis to, kas no Viņa nāk. Pirmo reizi manī rodas sajūta, ka kāds atrodas ārpus manis. To dēvē par tuvākā sajūtu, taču galu galā tas ir tikai Radītājs!

Vairums cilvēku, kuri pēc mūsu domām eksistē mums apkārt, visa pasaule,  kas  it  kā atrodas apkārt mums un pat Augstākā pasaule, pats Radītājs – viss, kas mums šķiet eksistējošs ārpus mūsu „es”, ir tikai daudzveidīgās Radītāja izpausmes variācijas. Tādas sajūtas iespējamība rodas ceturtajā stadijā.

Tādējādi ceturtā stadija, īstais radījums, atšķiras no  iepriekšējām  ar  to,  ka  radījumam rodas iespēja sajust to, kas atrodas ārpusē. Šī vēlme ir specifiska īpašība attiecībā uz radījumu, kurš garīgi attīstas.

Attiecībā pret šo īpašību, atšķirībā no visām pārējām, tika veikts  ierobežojums  un pēc tam radīts nolūks. Šīs darbības ir nepieciešamas, piespiedu sekas attiecībā uz to, ko  radījis Radītājs.

Gaismas izplatīšanos līdz ceturtai stadijai mēs dēvējam par pirmām deviņām sefirot: keter, hohma, bina, hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod. Pirmās deviņas sefirot (tet rišonot) ir tā dēvētās Radītāja īpašības. Caur tām Radītājs it kā vēlas nodot visas savas attieksmes variācijas šai jaunajai īpašībai, no kuras radījums  var sajust tieši Viņu.

Ja no nedzīvā, augu, dzīvnieciskā līmeņa mēs vēlamies pacelties līdz līmenim „cilvēks”, mums nepieciešams attīstīt sevī īpašību, kas ļauj sajust ārpus sevis. Ārpus mums ir tikai Radītājs!

Attēls 2.7.3. Tiešās gaismas izplatīšanās stadijas.

Vēlme saņemt radīta no nekā

„Esošais no nekā” ir pats radījums, tas, kas neattiecas uz Radītāju, neatrodas Viņā, Augstākajā saknē. Ko Viņš radīja? Kas Viņam ir nepieciešams? Tikai radījums, kurš baudītu Viņa labestību. Kas var baudīt Viņa labestību? – Vēlme baudīt. Tāpēc Radītājs rada šo vēlmi. Vēlme nav pašā Radītājā, tā nāk no Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem.Tāpēc vēlme baudīt, viss radījuma materiāls visos līmeņos tiek dēvēts par „esošo no nekā” (radīts no nekā). Tas neatradās Radītājā, pirms Viņš nolēma radīt radījumu. Tajā mirklī, kad Viņš pieņēma lēmumu īstenot Savu nodomu, Viņa doma radīja vēlmi baudīt.

Lai gan mēs dzīvojam materiālajā realitātē, taču matērija, kas eksistē mūsu  pasaulē, ir tikai iluzora. Tā ir kategorija, kas mums šķiet reāla, pateicoties informācijai, kas nonāk mūsu smadzenēs ar piecu maņu orgānu palīdzību, taču būtībā tā ir tikai doma, kas ietverta visā Universā.

Pastāv jēdziens: „pirms Domas”, kad bija tikai „ir”, „esošais”. Pastāv arī tāds jēdziens: „pēc Domas”, kas dēvēts „esošais no nekā”. Šie divi jēdzieni ir pretēji viens otram, tas ir, gaisma, bauda un vēlme to baudīt.

Pastāv stāvoklis, kad atklājas tikai vēlme saņemt. Tā eksistē ārpus saiknes ar spēku, mūžīgo atdeves īpašību, taču pēc tam sāk iegūt atdeves formas, Radītāja īpašības. Atkarībā no tā, cik lielā mērā tai izdodas šo stāvokli sasniegt, tajā izpaužas „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātbūtne. „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātesība ļauj pielīdzināt egoistisko vēlmi saņemt Radītājam, atdeves īpašībai. Tajā esošā Radītāja daļa, patiesībā sakot, nav vēlme atdot, jo vēlmi nav iespējams nodot no viena citam. Tā ir forma. Vēlmes gūt baudu noteiktas darbības var būt ekvivalentas atdeves īpašībai. Tā vēlmes baudīt daļa, kas strādā tādā režīmā, tiek dēvēta par dvēseli. Tāpēc par dvēseli rakstīts, ka tā ir Radītāja daļa, kas nosūtīta lejup. Tas nenozīmē, ka Radītājs no sevis atdala kādu daļu un nodod to radījumam, bet radījums to paņem un sevī saglabā. Forma, kuru radījums iegūst un kura līdzinās Radītājam, tiek dēvēta par dvēseli. Iegūstot šo īpašību, radījums tiek dēvēts par „Ādamu” (cilvēku). Ja viņam šīs īpašības nav, tad radījums paliek nedzīvajā, augu vai dzīvnieciskajā attīstības līmenī.

Radījuma būtība ir vēlme baudīt, kura sākotnēji mums dota ārpus saiknes ar Radītāja atdeves īpašību, kas ir mūsu nemainīgais pamats. Radītāja īpašība nav vēlme, bet forma, kas radījumam (vēlmei saņemt) ir jāiegūst, jāsasniedz, pateicoties savai patstāvīgai brīvai izvēlei. Gaisma pati par sevi ir neizzināma, un arī kli pati par sevi ir neizzināma. Visi nosacījumi starp šīm divām kategorijām rodas savstarpējās saiknes rezultātā.

Radījuma daba pakāpeniski atklājas vairums nosacījumos un īpašību gradācijās, kas rodas gaismas un kli mijiedarbības rezultātā. Šajā materiālā jānorisinās tūkstošiem procesu, daļu no tiem radījums iziet, atrodoties pilnīgā Radītāja varā, nesaprotot notiekošā jēgu, nenoskaidrojot savus stāvokļus un tos neapzinoties. Pēc tam radījumam pakāpeniski mostas prāts un jūtas, un radījums sāk rīkoties patstāvīgi, apzināti, vadoties no savas brīvās izvēles. Tas jau ir pēdējais etaps, kurā mēs šodien atrodamies. To raksturo tas, ka mēs sākam sevi veidot kā patstāvīgu personību, līdz sasniegsim labošanās beigas Bezgalības pasaulē. Tikai tad mūs varēs dēvēt par radījumiem, ne ātrāk.

Tādā veidā dabas spēku vai četru faktoru iedarbībā radījums iziet visus vēlmes attīstības līmeņus un noteiktā savas attīstības posmā sajūt pretstatu Radītāja īpašībām. Pēc tam, patstāvīgi izvēloties pareizo saskarsmes vidi, iegūst jaunu formu, kas viņu noved pie augstāka (garīgā) eksistences līmeņa, tur jau atklājas acīm redzama saikne ar pirmcēloni, atklāta mijiedarbība ar Radītāju. Šī jaunā forma tiek dēvēta par dvēseli, tā eksistēja radījumā potenciālā, taču iepriekš viņš to nejuta. Uz sava sākotnējā materiāla bāzes – vēlmes saņemt cilvēks patstāvīgi attīsta savu dvēseli, tas ir, atdeves formu.

 Šie izskaidrojumi nedaudz atšķiras no ierastajām teorijām par dvēseli, taču tā nav filozofija, bet realitāte, pasaules aina, stāvokļi, kuri atklājas tiem, kas tos sasniedz, tas ir, cilvēkiem, kuri ieguvuši Radītāja īpašības.

Divi spēki vēlmē saņemt

 Radījums vēlas gūt baudu un tāpēc pievelk sev visu to, no kā saņem labpatiku saskaņā ar savu būtību. Vēlme baudīt piesaista visu, kas atbilst tās iekšējām īpašībām un nosacījumiem, un tas nozīmē, ka tā ir apveltīta ar pievilkšanās spēku. Vai tā vēlas, vai nē – jautājumam pašam par sevi nav nozīmes. Ja manī iekļauta kāda īpašība vai kāds piepildījuma trūkums, tad manas vēlmes spēks darbojas kā pievelkošais.

Nav iespējams sacīt par cilvēku, ka viņš kaut ko vēlas, bet tam netuvojas. Tā var sacīt tikai par materiālajiem objektiem. Turpretim mēs runājam par garīgo pasauli, spēku pasauli, neņemot vērā matēriju, kas eksistē, pateicoties tikai mūsu orgānu atbilstošai uztveres struktūrai. No pirmā acu uzmetiena es varu uzskatīt cilvēku par pilnīgu taisno, kurš veic altruistiskas darbības. Taču patiesībā viņš sekos ļauniem nodomiem, un es nespēšu redzēt to, kas apslēpts aiz viņa materiālā veidola.

Garīgajā pasaulē visu darbību novērtējums tiek veikts, pamatojoties uz vēlmēm un nolūkiem, nevis uz fizisku darbību un mūsu bioloģiskā ķermeņa ārējām izpausmēm.

Garīgajā pasaulē vēlme tiek dēvēta par „ķermeni”. Ja spriest par cilvēku, pamatojoties uz viņa vēlmēm, tad nevar sacīt, ka viņam ir kāda vēlme, kuru viņš noraida. Viņš nespēj no tās atteikties. Ja es ko vēlos, tad šī vēlme manī strādā kā pievilkšanās spēks, taču ja es ienīstu, tad vēlme manī strādā kā atgrūšanās spēks. Man nelīdzēs pat tas, ja slēpšu savu vēlmi no sevis paša un no citiem, veicot ar savu fizisko ķermeni darbības, kas pretstatā šai vēlmei.

Ja es kādam smaidu, bet pats šo cilvēku ienīstu, tad naids, kuru es iekšēji sajūtu, atgrūdīs viņu no manis. Tieši tas ar mums notiek mūsu pasaulē. Taču, ja mēs spriežam pēc tā, ko dara mūsu ķermenis, tad pieviļam paši sevi un tas ir visu problēmu avots.

Ja mēs zinātu, kādā veidā mēs iedarbojamies uz dabu, apkārtējo pasauli, tad saprastu, ka to ietekmējam tikai ar savām vēlmēm, nevis ārējo uzvedību. Tāpēc, ja mēs redzētu savas īstās vēlmes un mūsu savstarpējās saiknes, tad saprastu, kāpēc šī pasaule ir tik slikta. Mēs to bojājam ar mūsu esošajām savstarpējām iekšējām attiecībām.

Sekojot vairākumam

 „Sekot vairākumam” – Augstākās vadības un dabas likums.

Bāls Sulams

Ir pilnīgi saprotams, ka dzīvot sabiedrībā var tikai atbilstoši likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam. Šis likums reglamentē jebkuru mūsu strīdu un jebkuru netikumu starp sev līdzīgiem, un tas darbojas tādā veidā, ka galu galā ir vienīgais instruments, kas dod tiesības sabiedrībai pastāvēt. Tāpēc tas tiek uzskatīts par vienu no Augstākās vadības dabiskiem likumiem, un mums tas ir jāpilda un uzmanīgi jāsargā, nepaļaujoties uz mūsu sapratni.

Visur, kur rodas domstarpības starp indivīdu un vairākumu, mums jāpieņem lēmums vairākuma labā. Tā mums norāda kabalisti. Šķiet, it kā šis likums atgrieztu cilvēci atpakaļ: jo vairākums parasti ir neattīstīts, bet attīstītie ir nelielā mazākumā.

Taču, ņemot vērā, ka daba mums noteikusi dzīvot sabiedrībā, mums ir jāpilda tās likumi, pretējā gadījumā tā prasīs no mums atbildību, neatkarīgi no tā, vai mēs saprotam tās nostādņu jēgu, vai nē. Tādēļ prasība „sekot vairākumam” ir viens no sadzīves dabiskiem likumiem. Mūs radot, šo likumu daba mums iedeva kopā ar tā fakta sapratni, ka šī likuma ievērošana ir optimāla mūsu attīstībai. Tāpēc šis likums mums ir jāpilda ar visu centību, neņemot vērā savu uzskatu par tā pareizību.

Mūsu stāvoklī mēs nespējam novērtēt Visuma vispārējā likuma pareizību. Šo izpratni mums sniedz zinātnieki kabalisti, kuri šo likumu ir izzinājuši. Uzņemoties šī likuma pildīšanu, mēs it kā ar mikroskopa palīdzību ielūkojamies Universa dziļumos. Tas sniedz iespēju rīkoties pareizi. Šī likuma jēga – attīstīt mūsos apzināšanos, ka:

  • pašmīlība ir ļaunums;
  • mīlestība pret tuvāko ir labestība.

Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt mīlestību pret Radītāju. Ko nozīmē sasniegt mīlestību pret Radītāju? Radītājs ir atdeves īpašība, kuru es atklāju sevī, pateicoties studijām saskaņā ar kabalas metodiku. Tādējādi mīlestība pret Radītāju nozīmē, ka es sāku mīlēt šo atdeves īpašību sevī. Taču, kāda tam ir saistība ar mīlestību pret tuvāko? Mēs jau vairākkārt runājām par to, ka esam kopīgās dvēseles, radījuma vai Ādama Rišona sistēmas daļiņas, šī sistēma „sašķēlās”, tas ir, visas sistēmas daļas zaudēja kopības, vienotības, piederības vienotam organismam sajūtu. Šis organisms funkcionēja saskaņā ar altruistisko likumu. Pašreiz mums šīs attiecības ir jāatjauno, līdz ar to mēs sevi un visu sistēmu novedam pie līdzsvara stāvokļa ar vispārējo dabas likumu, tas ir, Radītāju. Tāpēc Bāls Sulams skaidro, ka mīlestība pret tuvāko un mīlestība pret Radītāju ir identiski jēdzieni.

Taču vairākumam nav tiesību atcelt indivīda viedokli viņa attiecībās ar Radītāju, un katrs var brīvi rīkoties, kā uzskata par pareizu. Tā ir personības brīvība. Cilvēka attiecības ar Radītāju regulē pats cilvēks, tajā pašā laikā pārējie uzvedības likumi tiek regulēti, vadoties pēc noteikuma „sekot vairākumam”.

Kabalas ceļš un ciešanu ceļš

 Kabalas ceļš nosaka, ka mums ir jāpaļaujas uz zinātnieku kabalistu saprātu kā uz savu personīgo dzīves pieredzi, jo viņi jau ir izzinājuši radījuma mērķi. Taču, kā es varu būt pārliecināts, ka saprāts, kuram patlaban esmu  gatavs uzticēties, patiešām ir patiess un ka tas, ko viņi runā, ir neapstrīdams fakts?

No otras puses, ja es neizmantoju viedā saprātu kā ārsta padomu, tad nolemju sevi ilgam ciešanu ceļam, gluži kā slimnieks, kurš noraida speciālista norādījumus un patstāvīgi sāk apgūt medicīnu. Šis slimnieks var nomirt vēl pirms tam, iekams apgūs medicīnas gudrību.

Tāds ir ciešanu ceļš salīdzinājumā ar kabalas ceļu. Tas, kurš netic gudrībai, kuru šī zinātne iesaka pieņemt, var papūlēties to izzināt patstāvīgi. Viņš jebkurā gadījumā nonāks pie tā paša secinājuma, pie kura nonāca kabalisti, tikai paralēli tam  pārcietīs milzums ciešanu, tā vietā, lai izmantotu pieredzi, kas ievērojami paātrina procesu un ļauj atklāt ļaunumu, un izvairīties no saskarsmes ar to, pateicoties labvēlīgai saskarsmes videi, kas mudina uz pareizu domu un rīcību rašanos.

Rodas jautājums: ja es sākotnēji izvēlos pareizo saskarsmes vidi, pareizās grāmatas, vai tādā gadījumā es sevi neapzogu? Varbūt man jāpārdzīvo arī negatīvie stāvokļi, jāredz viss, kas tajos ir, jo sacīts, ka man ir jāiziet visi savi rešimot? Patiesībā cilvēks jebkurā gadījumā no tiem nespēs izvairīties, starpība ir tikai tajā, viņš tos izies. Cilvēks var krist depresijā, sajust bezpalīdzību vai saslimt, atrodoties diezgan ilgu laiku tādā stāvoklī, nespēdams no tā izrauties. Taču piepeši parādās ārsts, kurš dažu minūšu laikā no šī stāvokļa viņu izvelk. Cilvēks jebkurā gadījumā neizvairīsies no visu sajūtu virknes, taču izies šīs sajūtas ātri, apzināti.

Virzoties kabalas ceļā, attiecīgajos izzināšanas līmeņos cilvēks nevis vienkārši atrodas savos stāvokļos, bet sāk tos sevī sajust. Stāvokļu iziešanas process paātrinās: tas realizējas cilvēkā, noved viņu pie ātras sapratnes par notiekošo un pie veidiem, kā iziet no situācijas.

Ir iespējams apzināties cēloņu un seku saikni, un spēkus, kas liek pāriet no viena stāvokļa citā, nevis pārdzīvojot likteņa triecienus, bet gaismas iedarbības rezultātā, uz kontrasta fona starp mani un gaismu. Rezultāts būs tāds pats: jebkurā gadījumā man nāksies „saņemt šos divsimts sitienus”, taču vienlaikus un apzināti. Tāpēc tie netiks izjusti kā ciešanas, gluži otrādi, šī apziņa izraisīs prieku.

Pretējā gadījumā pārejai no pakāpes uz pakāpi būs jāīstenojas saskaņā ar nolieguma nolieguma likumu: man pilnībā būs jāpārliecinās sava esošā stāvokļa nelietderībā, lai pārietu no tā uz nākamo.

Vienīgais, kas mums ir jāsaņem no saskarsmes vides – ļaunuma apzināšanās, izpratne par to, ka tajā stāvoklī, kurā tu atrodies, tev nedrīkst palikt, jo tu esi saslimis: ar mikroskopa palīdzību tu jau redzēji, kāds daudzveidīgu vīrusu kvantums tevi apdraud. Ja šajā pašā mirklī nesāksi sevi labot un ārstēt, ar tevi notiks briesmīgas lietas. Tādi iespaidi man ir jāsaņem no saskarsmes vides. Viss nepieciešamais tālākai attīstībai ir jau manī „sagataves” veidā.

Tādējādi viss ir atkarīgs no apkārtējās sabiedrības, kas pilda mikroskopa, indikatora, rādītāja lomu.

Vairākuma tiesības apspiest indivīda brīvību

 Cilvēka uzvedība attiecībā pret sabiedrību un attiecībā pret Radītāju pakļaujas tikai vienam likumam. Tas mums jau ir zināms, jo mēs saprotam, ka Radītājs atklājas caur sabiedrību, vienotajā „Ādama Rišona” sistēmā. Ārpus šīs sistēmas jēdziens

„Radītājs” nepastāv. Tas spēks, tas likums, kas sevi atklāj saiknē starp dvēselēm, tiek dēvēts par „Radītāju”. Tāda ir Viņa vienīgā izpausme, kas pieejama mūsu sajūtām. Iepriekš tika izskaidrots, ka mīlestība pret Radītāju un mīlestība pret tuvāko ir jūtas, kas pauž mūsu attieksmi pret atdeves īpašību, kas atklājas cilvēkos, kuri apgūst zināšanas saskaņā ar kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka Radītājs ir absolūta atdeves īpašība un tikai tādā veidā attiecas pret saviem radījumiem, atklājot sevī līdzīgu attieksmi pret apkārtējiem, cilvēks iegūst Radītāja domas,  Viņa līmeni. Taču cilvēki vēl neuztver šo patiesību, tā viņiem šķiet dīvaina: „Vai tad mana saikne ar sabiedrību attiecas uz manu saikni ar Radītāju?”

Cilvēks  vēl  varētu  samierināties  ar domu  par  to,  ka viens  iet  pa priekšu citam: „Sākumā nepieciešams izveidot kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, bet pēc tam jāpāriet uz savstarpējo attiecību sakārtošanu ar Radītāju”. Taču būtībā nav divu sekojošu viens otram noteikumu, nav dalīšanas. Saikne starp dvēselēm, tas ir, cilvēka abpusējā saikne ar sabiedrību ir tā vieta, kur atklājas atdeves īpašība, tā joma, kurā cilvēks izzina, attīsta un sajūt to kā Radītāju. Atdeve cilvēkam un atdeve Radītājam nepastāv atsevišķi. Kabalā mēs tādā veidā runājam tikai tāpēc, lai apzīmētu uztveres detaļas, skaitliskos parametrus, grafikus, tabulas, līdz ar to demonstrējot daudzveidīgās iespējas, kas ļauj precīzi definēt stāvokļus, kas mūsu labošanās gaitā izveidojas cēloņu un seku ķēdē. Taču būtībā atdeves spēks, kas atklājas cilvēka vēlmēs kā viņa pūliņu rezultāts labošanās procesā,  tiek dēvēts par „Radītāju”.

Likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam, ir katram cilvēkam jāuzliek par pienākumu laboties, rīkojoties sabiedrības labā. Taču katram līdz ar to ir jābūt tiešā veidā saistītam ar Radītāju atbilstoši likumam, kas nosaka sekot indivīdam. Ja man ir atdeves īpašība, tad es esmu vienots, vienīgs un īpašs kā Radītājs. Tieši ar savu neatkārtojamo atdeves īpašību es esmu īpašs. Katrs rīkojas saskaņā ar šādu shēmu un šeit nav pieļaujams, ka viens ietekmētu otru, tādā veidā ar savu iejaukšanos traucējot viņam mērot savu ceļu. Tieši tāpat jebkurai šūnai vai ķermeņa daļai jāfunkcionē saskaņā ar savu mērķi, īpašo programmu, kas radīta tieši šai šūnai. Taču paralēli tam, visas šūnas darbojas organisma labā.

Šeit mēs redzam gan indivīda brīvību, gan kopības brīvību, kuri papildina viens otru un tieši tādā attiecību formā katram ir iespēja attīstīties pilnīgi brīvā veidā.

Bāls Sulams mums izskaidro parastas, egoistiskas dabas cilvēku sabiedrības pastāvēšanas likumus. Ja īpaši izcils indivīds, kurš iet labošanās ceļu, aizrauj sev līdzi sabiedrību un veicina tās garīgo izaugsmi, tad sabiedrībai, kura sastāv pat no dažiem cilvēku miljardiem, ir jāseko šīs personības pēdās.

No otras puses, ja cilvēks jau ienācis sabiedrībā, kuras mērķis ir garīgais progress un kura, pateicoties saskarsmes videi, vēlas virzīties uz priekšu, lai veicinātu savu tālāko izaugsmi, tad viņš nonāk likuma varā, kas sludina, ka „savstarpējās attiecības starp indivīdu un vairākumu tiek veidotas, pamatojoties uz vairākuma pieņemtajām normām”.

Tādējādi, ja viens līderis ir sabiedrības priekšgalā, tad, lai sasniegtu mērķi, sabiedrībai ir viņam jāklausa un jāseko. Turpretim, ja runa iet par cilvēku, kas atrodas sabiedrībā, kura tiecas sasniegt radījuma mērķi, tad viņam ir jāiekļaujas šādā sabiedrībā un jātiecas ar tās palīdzību sasniegt šo mērķi.

Sabiedrības dzīvē darbojas „mazākuma pakļautības vairākumam” likums

 Uz kāda pamata vairākums uzņēmies tiesības pakļaut personības brīvību, atņemot cilvēkam pašu dārgāko, kas viņam pieder? No pirmā acu uzmetiena šeit nav nekā cita, izņemot vardarbību.

Ņemot vērā, ka daba mums ir uzlikusi par pienākumu dzīvot sabiedrībā (ikvienam no mums, lai kāds viņš būtu individuālists), tad pats par sevi saprotams, ka katram kolektīva loceklim tiek uzlikts par pienākumu kalpot sabiedrībai, rūpēties par tās pastāvēšanu un veicināt uzplauksmi. Tas viss var tikt īstenots, pateicoties mazākuma pakļautības vairākumam likumam. Indivīds nevar rīkoties pēc sava prāta. Viņam jāievēro likums, kuru sabiedrība ir pieņēmusi. Cilvēks, kurš šo vidi noniecina vai norobežojas no sev līdzīgiem, tādā veidā vienkārši pauž savu attieksmi pret sabiedrību un ne vairāk.

Taču saprotams arī tas, ka tādā gadījumā, ja netiek skartas sabiedrības dzīves materiālās puses intereses, vairākumam nav tiesību ierobežot un aizskart indivīda brīvību. Tie, kas tā rīkojas, ir noziedznieki, kuri dod priekšroku vardarbībai attiecībā pret taisnību, jo šādā gadījumā daba neuzliek par pienākumu personībai pakļauties vairākuma vēlmei.

Kādas ir tās robežas, atbilstoši kurām personībai ir jāpakļaujas sabiedrībai un kādas ir tās robežas, saskaņā ar kurām personība var justies brīva? Attiecībā uz šo, Bāls Sulams klāsta, ka garīgajā dzīvē darbojas likums: „Vairākums seko personībai”. Ja mūsu pasaules ietvaros mums jāpakļaujas cilvēku masai, tad garīgajā pasaulē, gluži pretēji, mums jāpakļaujas personībai.

Bezgalības pasaulē un mūsu pasaulē darbojas līdzvērtīgi likumi: cilvēks attīstās atbilstoši savas egoistiskās vēlmes piepildījumam, turpretim uz garīgo kāpņu pakāpieniem darbojas pretējs likums – attīstība noris atbilstoši ekrānam. Šos divus attīstības veidus var attēlot sekojoši:

  • attīstība notiek saskaņā ar mūsu pasaules un Bezgalības pasaules pastāvēšanas likumu vienkāršās gaismas iedarbībā, bez kelim ierobežojumiem, atbilstoši sabiedrības kopējam egoismam;
  • attīstība norisinās ar precīzi reglamentētu ekrāna, vēlmes baudīt un tās piepildījuma savstarpējo mijiedarbību. Šādā gadījumā komandē personība, tas ir, tas, kurš ir apveltīts ar ekrānu, bet vairākumam, kurš atrodas neizlabotajās vēlmēs, jārīkojas saskaņā ar šīs personības norādījumiem. Kabalists, kurš ir izlabojis savas vēlmes, var palīdzēt laboties vairākumam, tas ir, mainīt savu attieksmi pret sabiedrību un tādā veidā pielīdzināties vispārējam dabas likumam, kas ir absolūta labestība. Šis atbilsmes stāvoklis ir vislielākais piepildījums, kas nav salīdzināms ar to, ko cilvēks spēj iztēloties.

Garīgajā dzīvē darbojas likums, kas vairākumam uzliek par pienākumu sekot personībai

Ņemot vērā, ka mūsu pasaule savā egoismā ir radīta atbilstoši piramīdas formai, cilvēku ar lielu egoismu nav daudz, taču ar nelielu – vairākums. Tā ir organizēts, lai līdzsvarotu spēkus (ja ne skaitliski, tad kvalitatīvi, bet ja ne kvalitatīvi, tad skaitliski) un rezultātā tos vienmērīgi sadalītu.

Stipriem cilvēkiem skaitliskuma ziņā nav jābūt vairākumā. Pieņemsim, ka desmit cilvēki, kur katra spēks sastāda simts vienības, summāri līdzināsies tūkstotim. Lai nodibinātu ar viņiem kvalitatīvu vienlīdzību, ir nepieciešams tūkstots cilvēku, kuriem ir spēks, kas vienlīdzīgs šai vienībai.

Piramīda ir uzcelta tieši pēc šāda principa. Jebkurā līmenī piramīdā izlabotās vēlmes lieluma augstums, kas reizināts ar vēlmes apkārtmēru (dvēseļu skaitu, kurām ir tamlīdzīgs vēlmju līmenis), ir garīgā spēka lielums. Rezultātā kvalitāte līdzsvaro kvantitāti.

Piramīdas virsotnē atrodas neliels cilvēku daudzums, taču katrs no viņiem ir ļoti spēcīgs. Lejasdaļā tamlīdzīgs šķērsgriezums dod lielu cilvēku skaitu, taču katra indivīda spēks ir neliels. Tādējādi saglabājas spēka vienlīdzības princips.

Rodas jautājums: kā sabiedrībai, kas atrodas attiecīgā līmenī, jāizturas pret grupām, kuras atrodas citā līmenī un kā būtu jāuzvedas piramīdai kopumā, proti, visai cilvēcei? Ir acīmredzams, ka katrā līmenī, atkarībā no tā, kam dota priekšroka – kvalitātei vai kvantitātei, darbojas dažādi likumi. No tā izriet divi nosacījumi, kuri darbojas mūsu ikdienas dzīvē.

Tiem, kuri atrodas mūsu pasaules izjūtā, jāpilda likums, saskaņā ar kuru visi seko vairākumam, jo zemākajā līmenī tas ir noteicošais. Pat atsevišķiem indivīdiem, kuri atrodas garīgās izzināšanas stāvoklī, šis likums ir jāievēro attiecībā uz tiem jautājumiem, kas saistīti ar mūsu pasauli. Turpretim garīgajā dzīvē darbojas likums, saskaņā ar kuru vairākumam ir jāseko personībai un visiem – savam personīgajam ideālam.

Jebkurā paaudzē atsevišķas personības mēdz atrasties daudzkārt augstākā attīstības līmenī. Ja sabiedrība apzinās nepieciešamību atbrīvoties no ciešanām un sāk attīstīties saskaņā ar dabas likumiem, nevis saskaņā ar savu egoistisko vēlmi, tai ir jāpakļaujas indivīdam un jāpilda viņa norādījumi. Indivīds, kurš daudz pārdzīvojis un patstāvīgi ir izgājis etapus, kurus sabiedrība kopumā vēl nav paguvusi iziet, var dot tai pareizas rekomendācijas.

Tādējādi, runājot par garīgo attīstību, vairākuma tiesības pārvēršas par pienākumu. Attiecībā uz šo darbojas likums „sekot indivīdam”, progresīvai personībai. Jāņem vērā, ka vadošas un izglītotas personības sastāda nenozīmīgu kolektīva daļu, mazākums vienmēr nosaka sabiedriskos panākumus un sasniegumus garīgajā sfērā. Tātad sabiedrībai ir jāsaudzē šo personību idejas, lai tās neizzustu no šīs pasaules.

Tēvu mantojums

 Jebkurš cilvēks ir unikāls, īpašs un viņam ir aizliegts tādā vai citādā veidā notušēt savas individuālās īpašības. Gluži otrādi, viņam tās ir jāattīsta, turklāt mums visiem nepieciešams veicināt to saglabāšanu un sniegt cilvēkam iespēju realizēt šo tēvu mantojumu. No kurienes tas nāk un ko nozīmē „tēvu mantojums”? Principā tas ir cilvēka sākotnējais materiāls, no kura viņš radies. Mēs sakām, ka sasniegumi, ieradumi, viss, ko mēs iemantojam šajā pasaulē un kas eksistē mūsos kā zināšanas, pāriet noslieksmēs, kad atbrīvojamies no sava ķermeņa. Piedzimstot nākamo reizi, mums piemīt jau citas iedzimtas noslieksmes. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, šajās jaunajās iedzimtajās noslieksmēs ietērpjas vēlmes, kas tiek definētas kā tēvu mantojums, kas veido mūsu pamatu. Tā ir vēlmju ietērpšanās noslieksmēs un īstenojas cilvēka esošajā iemiesojumā jaunas būtības veidā. Tātad, no vienas puses, cilvēkā ir ielikts viņa tēvu garīgais mantojums, bet, no otras puses, šis garīgais mantojums ietērpjas jaunajās noslieksmēs, kuras viņš ieguvis no iepriekšējā iemiesojuma.

Pareizai saskarsmes videi ir jāatšķiras no mūsdienu sabiedrības, kas pastāvīgi uzspiež cilvēkam visāda veida apšaubāmus mērķus un viltus vērtības, kuras viņam it kā nepieciešams sasniegt un nosaka viņam dažādus kritērijus, saskaņā ar kuriem viņam attiecīgi ir jāizskatās vai jāveic tās, vai citas rīcības. Kabalā ir aizliegts piespiedu kārtā likt cilvēkam līdzināties kādam tēlam vai uzspiest kādus mērķus, kuri viņam būtu jāsasniedz. Tikai patstāvīgas kritiskas pieejas un pašanalīzes ceļā cilvēkam sev ir jānosaka tieši viņam nepieciešamo rīcību veids, un jātiecas to sasniegt atbilstoši savam attīstības līmenim.

No vēstures faktiem mums ir zināms, ka nevienā no kabalas grupām nekad netika izraisīts spiediens uz atsevišķu tās locekli. Cilvēkam, kurš vēlējās saliedēties ar grupu, izskaidroja mērķi, uz kuru viņam ir jātiecas. Kabalisti parasti attēloja viņam vispārējo Universa ainu un mērķi, attīstības beigu punktu, kuru nepieciešams sasniegt. Turpretim spiedienam principā ir jānāk no paša cilvēka. Ir jādemonstrē viņam piemērs. Mēs taču pastāvīgi runājam, ka pareiza audzināšana īstenojas, pamatojoties tikai uz piemēru. Tāpēc atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks ir gatavs apgūt, uztvert šo piemēru un tam sekot, tikpat lielā mērā viņam principā ir jākustās. Tikai pats cilvēks nosaka savas attīstības tempu, bet spiediens uz viņu no ārpuses nenesīs nekādu labumu. Turklāt princips „garīgajā nav vardarbības” nosaka, ka cilvēkam ir jārūpējas par savu iekšējo vēlmi. Tikai viņš pats to vada, ja uz to tiecas.

Tāpēc mūsu garīgās izaugsmes procesā mums nav iespējas (pat ja arī mēs to vēlētos) virzīt cilvēku uz priekšu vairāk par to, kā viņš pats to izprot, zina un attiecībā pret sevi lemj. Šī iemesla dēļ visa cilvēka virzība uz priekšu, kas notiek viņam mijiedarbojoties ar sabiedrību, var īstenoties, pamatojoties tikai uz piemēru, kurš turklāt neuzliek nekādu pienākumu, bet tikai attēlo, cik lielā mērā cilvēks vēlas virzīties uz priekšu, lai sasniegtu mērķi, atdevi un ne vairāk. Tas ir likums: „garīgajā nav vardarbības”.

Par to klāsta Bāls Sulams: „…un tādējādi tas viss tiek uzskatīts par personības īpašumu”. Cilvēkam pašam jāveicina sava izaugsme, viņam ir nepieciešams patstāvīgi izveidot sevī vēlmi, kas vērsta uz attīstību, centieniem sasniegt radījuma mērķi. „…Sabiedrībai ir norādījums aizsargāt šo īpašumu un garu, lai saskarsmes vide to nenotušētu”.

Uzkrājot pieredzi, cilvēce pakāpeniski pārliecinās, ka, neskatoties uz visiem tās centieniem mainīt vēstures plūsmu un sabiedrības attīstības gaitu, dzīve pieprasa savu, un viss notiek saskaņā ar kādu scenāriju, neatkarīgu no mums. Vai patiešām visu nosaka liktenis?

Cilvēks piedzimst šajā pasaulē, lai dzīves laikā atklātu Augstāko pasauli. Ja viņam tas izdodas, viņš eksistē abās pasaulēs un pēc ķermeņa nāves sajūt garīgo pasauli atbilstoši tam, ciktāl to sasniedza dzīves laikā materiālajā pasaulē. Ja savas atrašanās laikā šajā pasaulē cilvēks nesasniedz Augstākās pasaules atklāsmi, tas ir, nenonāk pie savu īpašību, kuras nepieciešamas, lai sajustu Radītāju, izlabošanas, tad viņa dvēsele no jauna nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, neizlabotās vēlmes izpaužas viņā no jauna. Turklāt arī bioloģiskajā ķermenī viņš ietērpjas, pateicoties tieši šim mērķim. Augstāko pasauli dvēsele var atklāt, būdama ietērpta tikai miesā.

Sākotnējais nosacījums: cilvēks eksistē ķermenī un nesajūt savu dvēseli, tikai tas garantē gribas brīvību un neatkarību no Radītāja.

Tādējādi brīvību un neatkarību no Radītāja var īstenot tikai no ārpuses, no stāvokļa, kurā mēs ar Viņu „neesam pazīstami”. Tad es sāku iepazīties ar Radītāju kā patstāvīga personība (es attiecībā pret Viņu) un varu diktēt mūsu attiecību reglamentu. Radītājs gūst baudu no tā, ka mēs iegūstam patstāvību, tāpat kā vecāki priecājas, kad bērns kļūst pieaudzis un iegūst neatkarību.

Līdzsvars ar dabu

„Atgriešanās pie dabas”

Šī nodaļa veltīta vienai no mūsu tematikas sadaļām, kas palīdzēs precizēt un noskaidrot iepriekš izvirzītos jautājumus.

Mūsdienās, kad personība un sabiedrība saskaras ar daudzām grūtībām, pasaulē pieaug jauna tendence: „atgriešanās pie dabas”, kas iegūst arvien vairāk sekotāju. Daži redz to kā risinājumu un cer, ka šajā ceļā viss mainīsies uz labo pusi.

Rodas jautājums: vai pastāv saikne starp „atgriešanos pie dabas” un līdzsvaru ar to? Vai mēs, „atgiežoties” dabas klēpī, sasniegsim līdzsvaru ar to?

Ideja par „atgriešanos pie dabas” ietver dabiskāku dzīvi, kas raksturīga iepriekšējām paaudzēm, kuras iekļāvās kopējā dabas būtībā. Šīs idejas atbalstītāji, cita starpā, pieprasa svaigu gaisu un bioloģisko lauksaimniecības produkciju. Daudzi no viņiem atstāj pilsētas un pārceļas uz laukiem. Kustību raksturo daudzas iezīmes, kas izriet no idejas, ka cilvēka tuvums dabai uzlabo viņa līdzsvaru un veselību.

Izpētot no civilizācijas atrauto seno cilšu dzīvesveidu, mēs pārliecināsimies: jo ciešāk cilvēks saistīts ar dabu un savām saknēm, jo vieglāk viņam sajust dabas mīlestības spēku. Pasaules Viedo padomes kongresā, kas norisinājās Arosā (Šveice, 2006. gada janvāris), par šo tēmu tika prezentēts Džeinas Gudolas  (Jane Goodall) referāts. Džeina Gudola pētīja šimpanzes, dzīvojot tām līdzās brīvā dabā vairāk nekā 20 gadus. Par saviem pētījumiem, kas atklāja svarīgus zinātniskus datus, viņa izpelnījās daudzas balvas un starptautisko atzinību. Uz jautājumu par pašu iespaidīgāko atklājumu, viņa atbildēja, ka pēc ilgiem dzīves gadiem dabiskā vidē, sajuta tās iekšējo enerģiju, mīlestības spēku. „Pēc kāda laika es sāku sajust un dzirdēt dabu. Es sajutu mīlestību, sajutu, ka nav ļauno spēku, ir tikai vienīgais Varenais Dabas Nodoms”. Pēc džungļos pavadītā ilgā laika perioda un pamatīgas pērtiķu pētniecības rezultātā, Gudola sāka tos saprast, uztvert pērtiķu sajūtas. Viņa atklāja, cik lielā mērā pērtiķi jūt dabu un dzīvo mīlestībā, kas apslēpta dabā.

Taču, lai cik patīkami un aizkustinoši būtu šie iespaidi, ne par tādu līdzsvaru mēs runājam. Augstākā sajūta, ar kuru mūsdienu cilvēku spēj apveltīt „atgriešanās pie dabas”, aprobežojas tikai ar īslaicīgu pacēlumu  dabas mīlestības spēka ietekmē – uztveres mazumiņu, kas pieejams jebkuram dzīvniekam. Turpretim daba ir atvēlējusi cilvēkam ievērojami augstākus attīstības līmeņus. Ne velti tā izdzina mūs no alām un džungļiem, liekot izveidot cilvēku sabiedrību ar visiem nepieciešamajiem mehānismiem. Tieši sabiedrības sirdī, ar tai raksturīgo sakaru trūkumu un nespēju izturēt tuvākā klātbūtni, mums ir jārada līdzsvars starp sevi un citiem cilvēkiem, izmantojot kā „sviru” egoismu. Pati par sevi „atgriešanās pie dabas” var kļūt par interesantu pieredzi, taču tas nelīdzēs atrisināt mums galvenās mūsdienu problēmas, kas izriet no nelīdzsvarotības cilvēciskajā attīstības līmenī.

Ne reti „atgriešanās pie dabas” iet kopsolī ar tradiocionālo  metodiku elementiem – jogu, taiczi (tai či), meditāciju un citām tehnikām. Jāatceras, ka apsolot mieru un pilnību, tamlīdzīgas metodes nespēj mūs pietuvināt dabas mērķim, jo balstītas uz egoisma apspiešanu un mazināšanu. Tās nolaiž cilvēcisko personību līdz dzīvnieciskajam, augu un pat nedzīvajam līmenim – citiem vārdiem, liek viņam „atripot atpakaļ”. Tāpēc šīs pieejas ir pretējas dabas kopējai tendencei: cilvēka augšupejai, lai sasniegtu daudz augstāku, izlaboto pakāpi.

Daba neļaus mums mazināt savu egoismu. Apstiprinājumam var minēt austrumu kultūras, piemēram, ķīniešu vai indiešu, kurām līdz šim izdevies saglabāt egoismu zemā līmenī. Šodien mēs redzam, kā viņu aizsegi sabrūk: pēdējos gados arī viņi ir pievienojušies bagātības un varas kārei, rekordīsā laikā izveidojot plaisu tradicionālajos pamatos, kurus glabāja daudzas paaudzes.

Milzīgais egoisms, kurš šodien pārplūdinājis visu pasauli, norāda uz cilvēcisko līmeni. Lai tam pretotos, mums jāizvēlas pilnīgi cita metodika, kuras tendence būs pretēja egoisma mazināšanas ievirzei.

Līdzsvars cilvēciskajā līmenī

 Lai vienkāršotu izskaidrojumu, nosauksim līdzsvaru, kas tiek sasniegts, nolaižot egoismu no cilvēciskās pakāpes līdz jebkurai no pārējām, vispārējā terminā „līdzsvars dzīvnieciskajā līmenī”. Tas atšķiras no līdzsvara cilvēciskajā līmenī ar dabas mīlestības spēka sajušanas intensitāti. Lai nonāktu pie līdzsvara ar dabu cilvēciskajā līmenī, mums jāizzina sevi un jānosaka: kas un kādā virzienā veicina mūsu izaugsmi, kā attīstās katrs no mums personīgi un cilvēce kopumā, ar ko process sākas, ar ko beidzas un kāds ir tā mērķis. Nav iespējams izprast dabas nodomu, ja iekšējās izpētes gaitā nav izjusti uz sevis visi attīstības posmi.

Šāda izpēte noved cilvēku pie līdzsvara ar dabu cilvēciskajā pakāpē – citiem vārdiem, paceļ viņu uz izlaboto līmeni. Turklāt cilvēks atrodas augstāk par telpas, laika un kustības ierobežojumiem, viņš uztver realitātes plūsmu pilnā apjomā. Procesa sākums un beigas noslēdzas viņā vienkopus, un viņš sajūt sevī pakāpenisku visu posmu atklāsmi. To mērķis – lai mēs redzētu un saprastu visu daļu vienotību, kas savienotas nedalāmā harmonijā, savstarpējā atkarībā un mijiedarbībā. Līdz ar to cilvēks noslēdz attīstības apli un neredz vairs „sākumu” un „beigas” – ne laika, ne telpiskajā, ne cēloņu un seku nozīmē. Viņš atklāj, ka viss ir jau sākotnēji ielikts dabas programmā.

Radīšanas nodoma izzināšana

 Radīšanas nodoma izzināšana pārceļ cilvēka pastāvēšanu uz augstāko dimensiju un piešķir viņam mūžības, pilnības un bezgalīgas baudas atribūtus. Cilvēka pasaule nav „ķermenī”, bet viņa „Es” darbības sfērā. Tāpēc, ja cilvēka uztverei pieejama pilnīgi cita realitāte – mūžīga, cildena, absolūta – tur viņš arī ir. Dabas nodoma izzināšana ir nevis ērtāka sajūta, bet tas, ka cilvēks jūtas mūžīgs un absolūts kā pati daba. Tikai tādā stāvoklī, pilnīgas izzināšanas  izlabotajā pakāpē, patiešām var saprast, kāpēc tie, kuri jau sasnieguši dabas spēku, to dēvē par „pilnību”.

Ierobežojot savu egoismu, nolaižot to zemāk par cilvēcisko pakāpi, cilvēks arī tad spēj izjust dabas pilnību, taču tā būs uztvere tikai dzīvnieciskajā līmenī. Cilvēkam kļūs patīkami un labi gan fiziskajā, gan psiholoģiskajā ziņā, taču tikai uz kādu laiku. Nepārtraukti pieaugošais egoisms mūs šķir no dzīvnieciskās pakāpes, neļaujot pārāk ilgi būt apmierinātam ar šādu stāvokli.

Raugoties no citas puses, var sacīt, ka dzīvnieciskajā līmenī dabas pilnība tiek sajusta kā pagaidu stāvoklis, turpretim izlabotajā – kā mūžīgs, nemainīgs process. Piemēram, viens cilvēks izjūt labas sajūtas, kas pilnībā piebremzē domāšanas dinamiku un rūpējas tikai par fizisko baudu; bet cits, gluži pretēji, izmanto savu prātu un ir laimīgs par to, ka domas attālumā aptver visus dzīves aspektus, no sākuma līdz beigām. Atšķirība starp viņiem ir nedaudz salīdzināma ar starpību starp diviem attīstības līmeņiem: dzīvniecisko un cilvēcisko. Tas, kurš prāto par dzīvi, uztur sakarus ar citu dabas dimensiju.

Cilvēks, kurš sasniedz realitātes uztveri izlabotajā pakāpē, ne tikai piedzīvo „patīkamas sajūtas” dzīvē – viņš ir saistīts ar realitāti, kas atrodas virs viņa, ar informācijas plūsmu un procesu gaitu daudzkārt augstākā līmenī. Viņš bauda dabas pilnības izpratni, atbrīvojoties no visiem ierobežojumiem. Tāds cilvēks pārstāj identificēt savu „Es” ar ķermeni. Viņa domas paceļas virs realitātes, kas tiek uztverta ar pieciem ķermeņa maņu orgāniem un ieplūst dabas nodomā, kopējā mūžīgajā informācijas laukā. Tāpēc viņa „Es” dzīve nebeidzas arī pēc bioloģiskā ķermeņa nāves.

Rezumējot, jāteic, ka fiziskā atgriešanās pie dabas neattiecas uz garīgo līdzsvara procesu ar dabu. Šāda „reversija” var novērst mūsu uzmanību no asas nepieciešamības meklēt līdzsvaru cilvēciskajā līmenī, domas līmenī.

Pilnības un mūžības realitāte

„Tur, kur atrodas cilvēka domas, ir viņš pats”.

Bāls Šem Tovs

 

Realitātes uztvere

 Ja cilvēks sāk īstenot visu iepriekš minēto, ja viņš redz sevi kā daļu no vienotas sistēmas, kas aptver visus cilvēkus, ja viņš nodod šīs zināšanas citiem un veido saskarsmes vidi kā atbalstu ceļā, tad viņš pamazām sāk attīstīt sevī spēcīgu un patiesu vēlmi – iegūt dabisko altruisma īpašību. Ceļš uz šādu vēlmi pats par sevi ir izaicinājums, tas piepilda mūsu dzīvi ar daudzveidīgu saturu, piešķirot tai dziļāku jēgu. Savas veidošanās noslēguma posmā altruistiskā vēlme atklāj cilvēkam jaunu realitāti.

Pirms aprakstīt šo realitāti un sajūtas, ko izjūt cilvēks, kurš tajā atrodas, ir jānoskaidro realitātes uztveres kopējais mehānisms. No pirmā acu uzmetiena, šāds ekskurss var šķist nevajadzīgs un bezjēdzīgs. Vai kāds zina, kas ir realitāte? Realitāte ir viss, kas atrodas mums visapkārt, visi  redzamie priekšmeti, sienas, mājas, cilvēki, Visums kopumā. Realitāte ir tas, ko var pataustīt, dzirdēt, pagaršot, sajust smaržu un tā tālāk.

Taču situācija nav tik vienkārša, kā šķiet. Cilvēces dižākie prāti šim jautājumam veltīja ne mazums pūļu, cenšoties izveidot zinātnisku pieeju realitātes uztveres problēmai. Mūsdienu priekšstati, pie kuriem pašlaik pieturas vairums cilvēku, attīstījās pakāpeniski.

Klasiskā pieeja, kuru izvirzīja Ņūtons, ietvēra apgalvojumu, ka pasaule pastāv pati par sevi, bez saiknes ar cilvēku. Nav svarīgi, cilvēks to uztver vai nē, citiem vārdiem, vai viņš dzīvo pasaulē, vai nē – tā vai citādi pasaule ir vieta un tās pastāvēšanas forma ir nosacīta.

Tālākā dabaszinātņu attīstība deva iespēju aplūkot pasaules ainu kā kau ko, kas tiek uztverts ar dzīvu būtņu maņu orgāniem. Noskaidrojās, ka to uztvere nav vienlīdzīga. Piemēram, bites vai spāres fasetacs redzes pamatā ir  mozaīkas veida attēls. Šie kukaiņi saņem redzes informāciju, kas nāk no acs daudzveidīgajiem segmentiem. Suņa pasaules uztvere galvenokārt veidojas no daudzveidīgajām smaržām. Einšteins atklāja fenomenu, ka novērotāja vai novērojamā objekta ātruma izmaiņas rada pilnīgi citādu realitātes ainu uz telpas un laika asīm. Šis apgalvojums fundamentāli atšķiras no Ņūtona uzskata.

Piemēram, iedomājieties nūju, kas pārvietojas telpā. Kas notiks, ja mēs liksim tai pārvietoties ar ļoti lielu ātrumu? Saskaņā ar Ņūtona sacīto, lai kāds šis ātrums būtu, nūjas garums nemainīsies. Saskaņā ar Einšteina viedokli, nūja sāks saīsināties. Mūsdienu koncepcijas ir radījušas progresīvāku pieeju attiecībā uz realitātes uztveri, proti, ka pasaules aina ir atkarīga no novērotāja:  daudzveidīgās īpašības, maņu orgāni un novērotāju kustības noved pie tā, ka viņi atšķirīgi uztver realitāti.

Pagājušā gadsimta 30. gados tika noformulēti kvantu mehānikas principi. Šī zinātne izraisīja revolūciju zinātnes pasaulē. Saskaņā ar tās apgalvojumiem cilvēks spēj ietekmēt novēroto notikumu. Šajā gadījumā pētnieks var uzdot tikai vienu jautājumu: ko uzrāda viņa mērāmās ierīces? Bezjēdzīgi ir mēģinājumi pētīt procesu atrautībā no sevis vai objektīvo realitāti kā tādu. Atklājumi kvantu mehānikas jomā, kā arī daudzās citās jomās, radīja mūsdienu zinātniskās pieejas noformējumu attiecībā uz realitātes uztveri: cilvēks ietekmē pasauli un tā rezultātā ietekmē savu pasaules uzskatu. Realitātes aina ir kaut kur starp novērotāja īpašībām un uztveramo objektu.

Pasaules aina

 Mūsdienu zinātne atklāj, ka pasaulei patiesībā nav ainas. „Pasaule ir parādība, kuru cilvēks sajūt sevī un kas atspoguļo viņa līdzības pakāpi ar universālo un visaptverošo ārējo dabas spēku, kurš, kā jau tika minēts, ir absolūti altruistisks. Tieši personīgo īpašību un dabas altruisma atbilstības vai neatbilstības pakāpe cilvēkam tēlojas kā „pasaules aina”. Tādējādi apkārtējās realitātes aina pilnībā ir atkarīga no mūsu iekšējām īpašībām, un mēs esam spējīgi to mainīt, līdz tā kļūs diametrāli pretēja.

Lai labāk izprastu mūsu realitātes uztveres mehānismu, iztēlosimies cilvēku kā kasti ar pieciem caurumiem, kuri simboliski atbilst sajūtu orgāniem. Šajā kastē iezīmējas apkārtējās realitātes aina.

Aplūkosim, piemēram, kā ir izveidots dzirdes orgāns. Skaņu viļņi, kas nonāk līdz bungplēvītei, izraisa tās svārstības, kas tiek pārraidītas dzirdes kauliņiem. Šī procesa rezultātā bioelektriskie impulsi tiek nosūtīti uz smadzenēm, kuras tos pārvērš dažādās skaņās. Visi mūsu mērījumi tiek īstenoti jau pēc bungplēvītes kairinājuma. Tāpat darbojas arī pārējie sajūtu orgāni.

Praktiski mēs mērām savas iekšējās reakcijas, nevis kādus ārējās realitātes faktorus. Mums dzirdamo skaņu diapazons, gaismas spektrs, kuru mēs redzam utt., ir atkarīgs no mūsu uztveres orgānu spēju īpašībām. Esam ieslēgti savā „kastē” un nekad nezinām, kas patiesībā notiek ārpus mums.

Visu maņu orgānu kopsignāli nonāk „vadības centrā”, kas atrodas atbilstošā smadzeņu daļā, kur saņemtā informācija tiek salīdzināta ar iepriekšējiem  datiem, kas glabājas atmiņā. Pēc tam informācija projicējas uz sava veida „kinoekrānu”, kur cilvēkam tiek demonstrēta pasaules aina, kas it kā nostājas viņa acu priekšā. Rezultātā cilvēks sev nosaka, kur viņš atrodas un kas viņam ir jādara.

Šī procesa laikā, tas, kas iepriekš mums bija nezināms, kļūst it kā „zināms” un cilvēkam veidojas „ārējās realitātes” aina. Faktiski runa neiet par ārējo realitāti, bet tikai par iekšējo attēlu.

Aplūkosim, piemēram, mūsu redzi, pateicoties kurai mums paveras milzīga pasaule visā tās krāšņumā. Taču patiesībā mēs redzam šo ainu tikai sevī, tajā mūsu smadzeņu daļā, kurā atrodas kāda „fotokamera”, kas parāda visus vizuālos attēlus, kurus mēs uztveram. Ārpusē mēs neko neredzam, vienkārši mūsu smadzenēs ir kas līdzīgs spogulim, kas atspoguļo katru objektu, lai mēs to novērotu ārpus sevis, sev priekšā.

Tādējādi realitātes aina ir cilvēka maņu orgānu struktūras un informācijas rezultāts, kas jau glabājas mūsu smadzenēs. Ja mums būtu citi maņu orgāni, tad mēs novērotu citādu pasaules ainu. Iespējams, ka tas, kas mums šodien šķiet gaisma, varētu izskatīties kā tumsa vai kaut kas vispār nepieejams cilvēka iztēlei.

Šajā saistībā jāatzīmē, ka jau pirms vairākiem gadiem zinātne atklāja iespēju izraisīt cilvēka smadzenēs elektriskos kairinājumus. Kombinācijā ar atmiņā esošo informāciju tie rada atrašanās noteiktā vietā un noteiktā situācijā sajūtu. Turklāt mēs esam iemācījušies aizstāt maņu orgānus ar mākslīgām ierīcēm, izmantojot elektroniskās iekārtas. Dzirdes aparātam ir vesels palīglīdzekļu spektrs – sākot no pastiprinātājiem, kas kompensē dzirdes traucējumus, līdz elektrodiem, kas tiek iedzīvināti absolūti nedzirdīgu cilvēku ausīs. Jau tiek izstrādāta mākslīgā acs, turklāt elektrodu implantācija smadzenēs aizstāj dzirdes informāciju ar vizuālo, tas ir, maina skaņas uz attēliem. Lūk, vēl viena inovatīva tehnoloģija, kas tiek izstrādāta mūsdienās: miniatūras kameras implantācija acī, kur šī kamera transformē gaismas starus, kas iziet caur acs zīlīti, pārtopot elektriskajos impulsos. Pēc tam šie impulsi tiek nosūtīti uz smadzenēm, kur tiek pārvietoti uz redzes sektoru.

Bez šaubām, pienāks diena, kad mēs pilnībā būsim apguvuši šo tehnoloģiju jomu, paplašinājuši savu dabisko sensoru uztveres diapazonu un sāksim ražot mākslīgos orgānus, iespējams, pat visu ķermeni kopumā. Taču līdz ar to arī šajā gadījumā uztveramā pasaules aina paliks tikai iekšēja.

Tātad visas mūsu sajūtas ir tikai iekšējās reakcijas, kas nav saistītas ar apkārtējo realitāti. Mēs pat nevaram apgalvot, vai tā pastāv, jo „ārējās” pasaules aina veidojas mūsos.

Divas pakāpes kopējā sistēmā

 Dabas pētījumi atklāja dzīvības rašanās un eksistēšanas apstākļus: šim nolūkam nepieciešams, lai katra šūna un katra sistēmas daļa veltītu sevi visa organisma interesēm. Taču cilvēku sabiedrība neievēro šo noteikumu un līdz ar to rodas jautājums: kā mēs vispār varam eksistēt? Egoistiskā šūna taču izraisa vēzi un noved pie visa ķermeņa nāves. Turpretim mēs, būdami kopējās sistēmas egoistiskās daļas, joprojām dzīvojam!

Lieta tāda, ka mūsu pašreizējā eksistence vispār netiek definēta kā „dzīve”.

Patiesībā cilvēks atšķiras no pārējiem dabas līmeņiem ar to, ka ir sadalīts divās pakāpēs:

  • Pirmā pakāpe – esošais posms, kurā katrs no mums jūtas atdalīts no citiem un tāpēc nerēķinās ar viņiem, un mēģina izmantot viņus savās interesēs.
  • Otrā pakāpe – izlabotā eksistence, kad cilvēki darbojas kā vienotas sistēmas daļas, atrodoties savstarpējā mīlestībā un atdevē, pilnībā un mūžībā.

Tieši eksistence otrajā pakāpē tiek dēvēta par „dzīvi”. Pašreizējā pārejas posma mērķis ir novest mūs pie patstāvīgas tieksmes sasniegt izlabotu un mūžīgu stāvokli, autentisku dzīvi. Mūsu pašreizējo eksistenci var definēt kā iedomātu vai iluzoru realitāti, savukārt eksistenci, kas izlabota atbilstoši altruistiskam nolūkam, noteiksim kā autentisku dzīvi vai autentisku realitāti.

Patiesā realitāte sākotnēji bija slēpta no mums, citiem vārdiem, dabiskā veidā mēs neesam spējīgi to sajust, jo cilvēks uztver sevi un pasauli saskaņā ar savu vēlmi, ar personīgajām, tikai viņam raksturīgajām iekšējām īpašībām. Šodien mēs nejūtam, ka visi cilvēki būtu savienoti vienotā veselumā – nejūtam tāpēc, ka tamlīdzīgu savstarpējo attiecību aina mums šķiet pretdabiska un pat zināmā mērā atbaidoša. Egoistiskā vēlme baudīt, kas iemiesota mūsos no pirmās dienas, nav ieinteresēta šādā savienībā un neļauj mums redzēt patieso situāciju.

Mums apkārt ir neskaitāmas realitātes daļas, kuras mēs neuztveram. Mūsu prāts apkalpo egoistisko vēlmi, un pēc tās norādījuma tiek apstrādāti maņu orgānu signāli. Tā rezultātā mēs nespējam sajust to, kas neietilpst mūsu egoisma interešu lokā, kas nekorelējas ar tā labumu vai ļaunumu tiešā veidā. Tā ir ieprogrammēti mūsu maņu orgāni, un tieši šis aprēķins ir cilvēciskās realitātes uztveres pamatā.

Izlabotā uztveres sistēma

 Tātad, ja mums ir izdevies izklāstīt vispārējo notiekošā ainu, mēģināsim pārvērst to pretējā un saprast, kā tiek uztverta realitāte altruistiskajā vēlmē. Iedomāsimies, ka mūsu sajūtas noskaņotas uz to, kas šķiet labs citiem. Tādā gadījumā mums pavērsies pilnīgi citas ainas un detaļas, kas iepriekš nebija manāmas; un viss, ko mēs esam redzējuši iepriekš, izskatīsies pilnīgi citādāk.

Veidojot jaunu vēlmi – kļūt par cilvēces veselīgo daļu un pielīdzināties altruistiskajam dabas spēkam – tiek likti kvalitatīvi citas sajūtu sistēmas pamati, kas nav saistīta ar esošo. Tā ir izlabotā uztveres sistēma. Ar tās palīdzību cilvēks uztver jaunu – reālās pasaules ainu, kurā mēs visi esam savstarpēji saistīti viens ar otru kā viena ķermeņa daļas un piepildīti ar bezgalīgu baudu.

Tātad var precizēt definīciju par dzīves mērķi, ko esam formulējuši kā „cilvēku savstarpējo apvienošanos” un to papildināt. Dzīves mērķis ir pacelties no  iluzorā eksistences līmeņa uz patieso esamības līmeni, pamatojoties uz savu apziņu. Mums ir jāredz sevi un realitāti ne tā, kā to redzam patlaban, bet kā patiesus, reālus. Mūsu esošais stāvoklis ir iluzoras ainas auglis, kas tēlojas, pateicoties informācijai, kuru nodod egoistiskie maņu orgāni. Ja virzīsim savas pūles labošanās procesa virzienā un izveidosim sevī nedalāmu vēlmi, kas tiecas sasniegt altruismu, tad mūsu uztveres orgāni kļūs altruistiski, un mēs savādāk sajutīsim savu stāvokli.

Patiesais stāvoklis ir mūžīgs: mēs visi esam saliedēti vienotā sistēmā, caurstrāvotā ar nepārtrauktu baudas un enerģijas plūsmu. Savstarpējā atdeve virza uz saņemamās baudas neierobežotību un pilnību, turpretim esošais ir pagaidu stāvoklis un ir ierobežots.

Šodien mūsu dzīves uztvere ir kā mūžīgās dzīves mazs piliens, tā nonāk līdz zemākajiem eksistences līmeņiem. Piliens ir vispārējā altruistiskā dabas spēka sastāvdaļa, kas iekļūst mūsu egoistiskajās vēlmēs un tās atdzīvina, neskatoties uz savstarpējo neatbilstību. Šī pilnības daļas funkcija ir uzturēt mūsu eksistenci pirmatnējā materiālajā līmenī, līdz mēs sajutīsim patieso garīgo realitāti. Mūsdienu īslaicīgā dzīve ir gluži kā dāvana, kas dota uz laiku, lai mēs to izmantotu kā līdzekli, lai sasniegtu autentisko eksistences līmeni. Tad mūsu sajūtas vairs neapmierināsies ar šo mazumiņu – viss neizsmeļamais dabas spēks, mīlestības un atdeves spēks, piepildīs mūsu dzīvi.

Garīgā realitāte atrodas virs mums ne fiziskā nozīmē, bet kvalitatīvā. Pacelšanās no materiālās realitātes garīgajā ir cilvēciskās vēlmes augšupeja, lai sasniegtu altruisma īpašību, mīlestības un atdeves dabas īpašību. Sajust garīgo pasauli nozīmē – just, ka mēs esam savstarpēji saistīti kā vienotas sistēmas daļas, uztvert daudzkārt augstāku dabas līmeni. Mūsu dzīves mērķis – sasniegt garīgo realitāti un sajust to papildus materiālajai realitātei, tas ir, šīs pasaules fiziskā ķermeņa eksistences procesā.

Dabas programma

 Saskaņā ar dabas programmu cilvēce tika radīta ar iepriekšēju nodomu tādā veidā, lai justu tikai primāro iluzoro līmeni, attīstoties tajā tūkstošiem gadu. Mūsdienās tā jau uzkrājusi pietiekamu pieredzi un spēj apzināties, ka dabiskā egoistiskā eksistence ir bezmērķīga un nenoved pie laimes, un tāpēc mums ir nepieciešams pāriet uz izlaboto altruistisko eksistenci otrajā, patiesajā realitātes līmenī. Egoistiskās attīstības globālā krīze norāda mums punktu, kurā mēs varam īstenot pāreju no viena eksistences līmeņa uz citu, daudzkārt augstāku. Mūsdienas ir jāizskata kā īpašs posms, kas apmirdzēts ar gaidāmo pārmaiņu mirkli. Tas ir īpašs brīdis cilvēces vēsturē, pārejas punkts uz mūžīgo un absolūto eksistences līmeni, kuru sākotnēji ieprogrammējusi daba, kā cilvēku dzimuma attīstības kalngalu.

Šeit vajadzētu paskaidrot, ka bauda, kuru mēs vēlamies sasniegt šodien, diametrāli atšķiras no sajūtas, kas piepilda tos, kuri ieguvuši dabas altruistisko īpašību. Pašreizējā periodā cilvēks gūst baudu no sajūtas, ka ir unikāls, neatkārtojams, vislabākais. Egoistiskā vēlme var piepildīties tikai salīdzinājumā ar trūkumu, ar deficītu pēc kaut kā, salīdzinājumā ar savu iepriekšējo vajadzību vai ar citiem cilvēkiem. Šāda veida bauda prasa tūlītēju un pastāvīgu piepildījumu, jo, piepildot vēlmi, tajā pašā brīdī tā tiek anulēta, kā mēs jau zinām no otrās nodaļas. Tā rezultātā īsā laikā baudas sajūta izzūd. Taču ar laiku, egoismam pastiprinoties, cilvēks ir spējīgs izjust gandarījumu, redzot nelaimes, kas piemeklē tuvāko.

Altruistiskā bauda  ir  tam pretēja. Tā jūtama nevis mūsos attiecībā pret citiem, bet  viņos.  Zināmā  mērā  to  var  salīdzināt  ar  mātes  un  bērna  savstarpējām attiecībām. Māte mīl savu bērnu un tāpēc izjūt prieku, redzot, kā bērns gūst baudu no tā, ko viņa tam dod. Viņas prieks aug atbilstoši viņa baudas lielumam. Pūles, kuras māte iegulda bērnā, sagādā viņai lielāku baudu nekā jebkas cits. Protams, tāds gandarījums ir iespējams, ja tikai mīlam citus un tā spēks ir atkarīgs no šīs mīlestības pakāpes. Patiesībā mīlestība ir gatavība rūpēties par tuvākā labumu un viņu apkalpot. Cilvēks, kurš jūt, ka mēs visi esam vienotas sistēmas daļas, tieši šajā kalpošanā redz savu misiju, personīgās eksistences jēgu un savu atalgojumu. Tādējādi mums nepārprotami atklājas milzīga atšķirība starp diviem iepriekš aprakstītajiem baudas veidiem.

Cilvēkam, kurš ieguvis altruisma īpašību, ir „cita” sirds, „cits” saprāts. Viņam ir pilnīgi citas vēlmes un nodomi, un tāpēc arī realitātes uztvere atšķiras no mūsu. Pateicoties altruistiskai attieksmei pret tuvāko, viņš iziet ārpus savas personīgās „šūnas” ietvariem, pievienojas „kopējam ķermenim” un saņem dzīvinošos spēkus. Atdzīvinot vienoto sistēmu, kuras daļas mēs visi esam, cilvēks ieplūst visaptverošās dabas mūžīgās dzīves sajūtā, bezgalīgā enerģijas un baudas plūsmā, kas piepilda pasaules vienotību.

Mūsu dzīves sajūta ietver sevī divas sastāvdaļas: jūtas un prātu. Pieņemot un izprotot mūžīgās dabas jūtas un prātu, cilvēks tajā iekļūst un dzīvo. Dzīve vairs nešķiet viņam kā nejaušība, kas nolemta izzušanai. Apvienošanās ar mūžīgo dabu noved pie tā, ka, pat zaudējot savu bioloģisko ķermeni, cilvēkā netiek pārtraukta dzīves sajūta.

Miesas nāve nozīmē pārtraukt sistēmas darbību, kas atbild par materiālās realitātes uztveri. Pieci maņu orgāni pārtrauc informācijas plūsmu, kas nonāk smadzenēs un tās, savukārt, pārstāj projicēt materiālās pasaules ainu savā „kinoekrānā”. Taču garīgās realitātes uztveres sistēma neattiecas uz materiālās pasaules līmeni, tāpēc turpina darboties arī pēc bioloģiskā ķermeņa nāves. Ja cilvēks dzīves laikā materiālajā pasaulē sajuta savu realitāti caur garīgo uztveres sistēmu, šī sajūta paliek viņam arī pēc ķermeņa nāves.

Pastāv milzīga atšķirība starp dzīvi, kuru mēs sajūtam pašlaik un to, kuru esam spējīgi sajust nākamajā attīstības posmā. Lai vismaz daļēji nodotu šo disonansi, dažkārt izmanto sveces un dzirksteles salīdzinājumu ar bezgalīgo gaismu vai viena smilšu graudiņa salīdzinājumu ar veselu pasauli. Garīgās dzīves iegūšana ir cilvēkos ieliktā potenciāla realizācija. Katram no mums jāsasniedz jauna pakāpe savas dzīves laikā šajā pasaulē.

Apgaismība

 Nodaļas noslēgumā veiksim mazu vingrinājumu. Iedomājieties, ka mēs atrodamies noteiktā telpiskā visumā, kur neko neredzam un nedzirdam, kur nav smaržas, garšas un taustes sajūtas. Iztēlojieties: šis stāvoklis turpinās tik ilgi, ka aizmirstam par mūsu maņu orgānu iespējām un tad pat bijušo sajūtu atbalss izdzēšas no atmiņas.

Piepeši mēs jūtam kādu aromātu. Tas arvien pastiprinās un apņem mūs, lai gan mēs vēl nevaram atpazīt ne pašu smaržu, ne tās avotu. Pēc tam mūs sasniedz arī citas dažādas intensitātes smaržas, vilinošas vai, gluži pretēji, nepatīkamas. Lai gan tās nāk no dažādām pusēm, ar to palīdzību mēs jau varam orientēties un, tām sekojot, izbūvēt savu ceļu.

Pēc tam piepeši klusumu piepilda dažādas skaņas un balsis, kas nāk no visām pusēm. Tās ir visdažādākās: vienas – melodiskas kā mūzika, citas – saraustītas kā cilvēku valoda, bet dažas vienkārši nesaprotamas. Tas uzlabo mūsu spēju orientēties telpā. Tagad mēs varam noteikt virzienu un attālumu, kā arī novērtēt ienākošās informācijas avotus. Mums visapkārt ir jau vesela skaņu un smaržu pasaule.

Pēc kāda laika mums pievienojas jauna sajūta, kad kaut kas skar mūsu ādu. Šie pieskārieni ir gan silti un auksti, gan cieti un mīksti, taču ir arī tādi, par kuriem pat grūti pateikt ko noteiktu… Ja kaut kas nonāk mums mutē, tad mēs ar pārsteigumu izjūtam garšas sajūtu. Pasaule kļūst arvien bagātāka. Tā ir piepildīta ar skaņām, krāsām, garšām un aromātiem. Mums ir iespēja pieskarties lietām un izpētīt savu apkārtni. Kas gan varētu iedomāties par šādu daudzveidību, kad mums nebija šo uztveres orgānu?

Ja jūs atrastos cilvēku vietā, kuri ir neredzīgi jau kopš dzimšanas, vai jums būtu nepieciešama redze? Vai jūs vispār zinātu, kas jums pietrūkst? Protams, nē.

Šī paša iemesla dēļ mēs nemanām, ka mums trūktu garīgais sajūtu orgāns, dvēsele. Mēs dzīvojam, nezinot, ka eksistē garīgā dimensija. Tā ir atvienota no mūsu sajūtām, un mēs neizjūtam, ka tā mums ir nepieciešama. Šī pasaule mūs pilnībā apmierina dienu pēc dienas, gadu pēc gada, paaudzi pēc paaudzes. Mēs piedzimstam, dzīvojam, baudām un galu galā nomirstam, tā arī nesajutuši citu realitātes dimensiju, kas piepildīta ar garīgo dzīvi.

Šī situācija varētu vilkties bezgalīgi, taču mūsos sāka izpausties jaunas nevaldāmas sajūtas: iztukšotība, eksistences bezjēdzība, dzīves bezmērķīgums. Pat visu esošo vēlmju realizācija mūs vairs nemierina – mums joprojām pastāvīgi kaut kas pietrūkst. Mūsu dzīve ar visiem tās labumiem un vilinājumiem pakāpeniski pārstāj mūs apmierināt.

Patiesībā šāds stāvoklis ir nospiedošs, un tāpēc mēs gribētu nedomāt par to. Vai tiešām šeit neko nevar darīt? Šodien tā dzīvo praktiski visi.

Šīs sajūtas izraisa jaunas vēlmes atmoda – tieksme baudīt ko augstāku no nezināma avota, kas pārāks par visu apkārt esošo. Tātad, ja mēs tieksimies realizēt šo vērienīgo izrāvienu, tad atklāsim, ka tas vērsts uz kaut ko, kas iziet ārpus mūsu pasaules robežām.

Daudzi no mums jau izjūt šo tieksmi kopā ar iztukšotības sajūtu, kas nomoka mūs ikdienas dzīvē. Mēs runājam par dabiskiem procesiem, kas sākotnēji iekļauti dabas programmā. Jaunā vēlme liek mums saprast, ka pastāv kaut kas ārpus zināmajām robežām un mēs sākam zinātkāri lūkoties apkārt. Nepieciešams tikai ļaut šai vēlmei mūs virzīt uz priekšu, vajag tikai ieklausīties savā sirdī un tad mēs atjēgsimies, lai redzētu patieso realitāti visā tās vienreizējā skaistumā.

Gatavība realizēt dzīves mērķi

Paaudžu attīstība

 Šajā laika posmā cilvēku sabiedrība ir egoistiska, taču tajā ir daudz priekšnoteikumu, kas ļauj pāriet uz altruistiskām attiecībām. Patiesībā viss iepriekšējais attīstības ceļš, kuru cilvēce izgājusi līdz mūsdienām, bija paredzēts, lai mūs sagatavotu dzīves mērķa realizācijai un šis mērķis mums jāīsteno šajā paaudzē.

Visa cilvēce no tās sākuma un līdz beigām ir kā viena paaudze, kuras dzīve turpināsies tik ilgi, līdz tā pilnībā attīstīsies un pāries uz garīgās eksistences līmeni. No paaudzes uz paaudzi gadu tūkstošiem uzkrājās mūsu iekšējās spējas, attīstības katalizatori. Šī procesa rezultātā cilvēciskajam līmenim, tas ir, cilvēkiem jāsasniedz jauna pakāpe, kuru vienkāršības labad dēvēsim par „izlaboto”.

Lai saprastu paaudžu attīstības būtību, pielīdzināsim mūsu iekšējos faktorus informācijas vienībām. Tās atrodas katrā realitātes objektā un satur iekšējos datus par materiālu. Patiesībā mēs dzīvojam telpā ar milzīgu informācijas apjomu par visiem elementiem. Šis informācijas lauks, kurā mēs pastāvam, tiek dēvēts par „dabas nodomu”. Jebkuras daļas izmaiņas – pūles esošā stāvokļa saglabāšanai vai pāreja uz citu, kā arī spēki, kas iedarbojas uz realitātes sastāvdaļām, iekšējām un ārējām transformācijām u.tml. – ir informācijas lauka izmaiņas.

Katrā paaudzē cilvēki meklē sabalansētas eksistences algoritmu un pārticīgu dzīvi – formulu, ar kuru daba tos nav apveltījusi. Pats šo meklējumu process pievieno jaunus datus informācijas vienībās, padarot tos arvien daudzpusīgākus. Dati un izpratne, ko iegūst noteikta paaudze mēģinājumā „dzīvot labāk”, pielāgoties dzīvojamai videi, kļūst par nākamās paaudzes dabiskajām tendencēm. Pieredze, kas uzkrāta iepriekšējā paaudzē, kļūst par nākamās paaudzes iekšējās gudrības bāzes avotu, padarot to rezultātā daudzkārt attīstītāku. Pastāv fakts, ka dēliem vienmēr vieglāk apgūt jauninājumus salīdzinājumā ar tēviem, kuri tos ieviesa. Mūsdienu bērni dabiski un viegli atrod kopīgu valodu ar viedtālruņiem, tālvadības pultiem, datoriem un dažu gadu  laikā pārspēj savus vecākus jaunu tehnoloģiju apgūšanā un izmantošanā.

Tātad no paaudzes paaudzē cilvēce iegūst gudrību un attīstās. Šodien cilvēci var pielīdzināt vienam cilvēkam, kas uzkrājis daudzu tūkstošu gadu dzīves pieredzi. Indivīda prāts līdzinās spogulim, kurā atspoguļojas labu un sliktu darbu ainas. Cilvēks atlasa sev labus un noderīgus darbus, un atstumj tos, kas nodarījuši viņam kaitējumu. Tie iespiežas viņa smadzenēs kā spogulī, kas atspoguļo personīgās pieredzes ainas un pēc tam viņš atklāj labas rīcības, un noraida negatīvās, līdz kļūst pieaudzis un prātīgs. Attiecīgi arī visai cilvēcei ir kolektīvais saprāts un atmiņa, kurā iespiežas visas noderīgās un sliktās rīcības, ko izdarījis katrs indivīds attieksmē pret sabiedrību kopumā.

Informācijas vienību attīstība noveda mūs pie apziņas līmeņa, kurā mēs jau sajūtam savu pretstatu dabas spēkam. Šodien esam spējīgi saprast tā cēloņus un redzēt mērķi, kurš mums ir jāīsteno.

Jauns iekšējs apjoms un iztukšotība, kas rodas daudzos no mums ikdienas rutīnas ietekmē, nav nejaušas lietas. To radīja mūsos modusies vēlme pacelties augšup uz jaunu esamības pakāpi, pāriet uz „izlaboto” līmeni. Tāds ir nākamais paaudžu attīstības posms – periods, kas ļauj apzināti virzīties uz priekšu, lai mēs īstenotu mūsu dzīves mērķi.

Sabiedrības attieksme pret altruismu

 Altruistiskās sabiedrības izveides process neapšaubāmi saņems plašu atbalstu,  jo katrs no mums uzskata sevi par labu cilvēku, kurš prot just līdzi tuvākajam un kurš tiecas sniegt labumu apkārtējiem cilvēkiem. Tā mēs esam iekārtoti. Šķiet nekas netraucē cilvēkam atklāti pasludināt: „Es esmu egoists un ne ar vienu nevēlos rēķināties!” Taču neviens no mums nedižojas ar savu patmīlību.

Sabiedrība, protams, vērš savas simpātijas un vispārējo cieņu pret kādu, kurš iegulda pūles tās labklājībā. Ikviens kolektīva loceklis vēlas izpelnīties sabiedrības atzinību, cienījamu imidžu. Jebkurš cilvēks, jebkura sabiedrība, katrs politiķis vai valdība tiecas parādīt sevi no altruistiskās puses. Turklāt neviens nemudina otru uz egoistisku uzvedību, jo tas negatīvi atspoguļojas uz pašu cilvēku. Pat vispatmīlīgākās personas sevi prezentē kā altruistus, ne tikai mēģinājumā izpelnīties sabiedrības cieņu, bet arī tāpēc, ka tām ir izdevīga šāda reakcija no apkārtējo puses.

Tomēr daži indivīdi izņēmuma kārtā pasludina sevi par egoistiem, taču viņi nelepojas ar kaitējumu, kuru nodara citiem, bet tikai vēlas piesaistīt interesi savai oriģinalitātei. „Paraugieties uz mani: Es esmu īpašs” – viņi saka, cenšoties izcelties sabiedrības acīs un izpelnīties vismaz kādu uzmanību.

Tādējādi neviens cilvēks nesāks demonstratīvi pretoties altruisma izplatībai pasaulē. Ļaujiet, lai cilvēki to atbalsta tā vai cita iemesla dēļ, taču neviens nevarēs iebilst pret altruistiskām savstarpējām attiecībām. Iekšēji mēs jūtam, ka egoisms ved uz bajāeju, bet altruisms ir pozitīvs faktors, dāvājošs dzīvi un labklājību. Tieši tāpēc, būdami egoisti, mēs mācām savus bērnus labi izturēties pret tuvāko.

Pareiza audzināšana

 Topošās paaudzes audzināšanas pamatā gadsimtiem bija altruistiskās vērtības. Katrs no mums tiecas apveltīt savus bērnus ar labāko īpašību kopumu, ar kurām viņi ienāks dzīvē. Mēs intuitīvi mācām viņus būt nesavtīgiem.

Audzinot savas atvases, vecāki ieaudzina labu attieksmi pret tuvāko, jo zemapziņā saprot, ka merkantila apkārtējo cilvēku izmantošana galu galā atsauksies uz viņiem pašiem. Mēs vēlamies ieaudzināt savos bērnos dzīves parliecību un jūtam, ka to izdarīt var tikai ar altruistiskas audzināšanas palīdzību. Galu galā cilvēka drošība ir atkarīga no saskarsmes vides, kur pret viņu izturas atbilstoši viņa rīcībām. Jebkurš kaitējums cilvēkam tiek nodarīts caur saskarsmes vidi – un altruistiska uzvedība palielina iespēju, ka sabiedrība būs noskaņota pret viņu lojāli un draudzīgi.

Jebkura sabiedrība katrā valstī visos laikos tiecas ieaudzināt altruistiskus pamatus jaunajā paaudzē. Tikai diktators, kuram ir neierobežota vara, kura rīcībā ir armija, var atļauties mācīt mantinieku būt nežēlīgam, ne no kā neatsacīties un mīdīt kājām citus. Viņa pēctecim būs nepieciešama ļoti spēcīga un liela apsardze, lai izdzīvotu. Viņam nāksies stāties konfrontācijā ar saviem pavalstniekiem un izmantot karaspēku. Pat tad, ja neviens neuzdrošināsies viņam kaitēt, viņš nevarēs realizēt savus postošos vai militāros plānus bez varas paņēmieniem.

No otras puses, labvēlīga attieksme pret līdzcilvēkiem dod spēcīgu drošuma un miera sajūtu, tāpēc cilvēki cenšas audzināt savus mazos bērnus tieši tādā garā. Taču laika gaitā bērni pamana, ka paši vecāki neievēro savstarpējo attiecību altruistiskos principus un tad bērni kļūst tādi paši egoisti kā tie, kuri tiecās ieaudzināt viņos nesavtības principus.

Pareizas audzināšanas pamatā ir piemērs. Taču, vai mēs sniedzam saviem bērniem altruistiskās attieksmes paraugu attiecībā pret tuvāko? Nē, lai gan to mēs viņiem mācām no šūpuļa. Bērns, kurš redz, ka viņa vecāki neatbilst viņu pašu pasludinātajām uzvedības normām, saprot, ka viņu vārdi ir tukši un melīgi. Lai cik mēs viņam skaidrotu, kā jāuzvedas attieksmē pret citiem, tas vairs neiedarbosies uz viņu vajadzīgajā veidā.

Mūsdienu krīze un draudi pašai eksistencei liek mums mainīties. Līdz šim mēs neapzināti audzinājām bērnus altruistiskā garā, parasti nesniedzot viņiem atbalstu ar savu personisko piemēru. Taču no šā laika un turpmāk mums nav citas izvēles – mums pašiem ir jāmaina sava egoistiskā attieksme pret tuvāko. Arvien vairāk cilvēku sāks iekļauties šajā aplī un pēc tam mainīsies realitāte, kurā dzims un dzīvos mūsu bērni. Viņi viegli apgūs to, kas radīja mums grūtības – proti, ka mēs visi esam vienotas sistēmas daļas un atbilstoši tam mūsu savstarpējām attiecībām ir jābūt altruistiskām. Praktiski neko labāku izdarīt mēs nevaram – ne saviem bērniem, ne sev pašiem.

Egoisti un altruisti

 Vēl viens faktors, kas veicina cilvēces labošanās procesu – tieksme palīdzēt apkārtējiem, kas piemīt noteiktai cilvēku daļai. Parasti spēja sajust tuvāko palīdz mums rast vēl lielāku baudu no saiknes ar viņu – tiešā vai netiešā veidā. Taču dažiem cilvēkiem tuvākā sajušana izpaužas citādāk: viņi uztver tuvākā sāpi kā savu personīgo. Tāda svešas nelaimes uztvere sāpīgi atspoguļojas uz viņu personību un liek meklēt iespēju palīdzēt otram.

Lielākā cilvēku daļa ir „parasti” egoisti, kuri neuztver tuvākā nelaimes. Taču jebkurā sabiedrībā pastāv arī neliels „altruistisko” egoistu skaits, kuri asi jūt svešu nelaimi. Saīsinājumam pirmo kategoriju dēvēsim par „egoistiem”, bet otro – par „altruistiem”, lai gan viņu būtība arī ir egoistiska.

Tātad egoisti neizjūt sirdsapziņas pārmetumus no tuvākā ciešanām un tāpēc izmanto viņu savās interesēs pēc savas labpatikas. Altruisti, gluži pretēji, ir līdzcietīgi pret cilvēkiem un tāpēc piesargās teikt lieku vārdu, kas varētu ievainot vai aizskart citu personu. Vieniem un otriem ir ģenētiski iedzimtas rakstura īpašības, tāpēc mēs nerunājam par „ļaundariem” vai „labsirdīgajiem”, bet tikai par dabiskām iedzimtām tieksmēm.

Izmaiņas noteiktu gēnu secībā ietekmē cilvēka spēju paust labsirdību pret citiem. Tādi ir pētījumu rezultāti uzvedības ģenētikas jomā. Zinātnieki uzskata, ka altruistiskās rīcības tiek atalgotas: cilvēka smadzenēs, kurš izrāda labu attieksmi pret tuvākajiem, sintezējas ķīmiska viela – dopamīns, kas izraisa patīkamas sajūtas.25

Altruisti veido aptuveni 10% no pasaules iedzīvotāju kopskaita. Kopš neatminamiem laikiem cilvēce dalījās vidēji 90% egoistu un 10% altruistu. Pēdējie uzņemas rūpes par sabiedrības labklājību, cenšoties sniegt palīdzību visdažādākajās dzīves sfērās, sniegt atbalstu mazturīgajiem, vājākajiem, trūcīgajiem u.tml. Faktiski, altruisti iesaistās tajās situācijās, kuras sabiedrība atstāj bez ievērības, nespēdama izjust līdzjūtību.

Altruistiskās organizācijas iegulda  milzīgus līdzekļus šāda  veida darbībā. Taču vairākums gadījumos palīdzība trūkumcietējiem nenoved pie acīmredzamiem pozitīviem rezultātiem. Piemēram, var minēt Āfrikas kontinentu. Pagātnē, kad Rietumi vēl neiejaucās viņu dzīvē, āfrikāņi sevi nodrošināja paši, taču šodien, neskatoties uz pārtikas atbalstu, viņi mirst no bada. Milzīgas summas, kas tiek savāktas viņu vajadzībām, neuzlabo situāciju un Āfrikas iedzīvotāji nepārtraukti cīnās par eksistenci, pasliktinoties apstākļiem no gada uz gadu.

Lai arī kādus pasākumus veica altruistiskās organizācijas, cenšoties uzlabot stāvokli pasaulē, taču, neskatoties uz visām pūlēm, situācija tikai saasinās. Protams, var turpināt arī tālāk šo darbības virzienu, taču būtu saprātīgi apstāties uz brīdi un pajautāt sev: „Kāpēc mēs neguvām panākumus? Kur ir mūsu  kļūda?”

Altruistisko darbību definējums

 Galvenokārt, kā jau minējām, visas pasaules problēmas, proti, mūsu, jo īpaši visas sabiedrības kopumā, ir mūsu nelīdzsvarotības ar dabu rezultāts. Attiecīgi arī materiālā palīdzība var novest pie īslaicīgas trūcīgo iedzīvotāju slāņu stāvokļa uzlabošanas, taču ilgtermiņā tas nedod reālu labumu, jo netuvina cilvēku līdzsvaram un tas nozīmē, ka neatrisina problēmas būtību. Protams, kad cilvēks cieš badu, viņu nepieciešams pabarot. Taču, palīdzot viņam nostāties uz kājām un nodrošinot vitālās vajadzības, mums jāparūpējas, lai paaugstinātu viņa dzīves mērķa apzināšanās līmeni.

Ja mēs vēlamies panākt pozitīvas pārmaiņas pasaulē un sevī, mums nepieciešams vēlreiz pārbaudīt un precizēt deinīciju par altruistisko darbību. Jebkuras rīcības jāvērtē pēc to kopējā ieguldījuma reālā un ilgtspējīgā pasaules situācijas uzlabošanā, cilvēcisko ciešanu izskaušanā. Darbība, kas nav vērsta uz visu problēmu cēloni, vairs mūs neapmierinās, tā tikai pagarinās slimības paroksismu, kas pēc tam izpaudīsies daudz smagākā formā. Ja slimnieks aprobežojas ar pretsāpju līdzekļiem, atstājot slimības cēloni bez ārstēšanas, tad slimība saasināsies, līdz galu galā ņems virsroku.

Rīcību var dēvēt par altruistisku tikai tad, ja tās mērķis ir virzīt cilvēku uz līdzsvara sasniegšanu ar vispārējo dabas likumu, ar cilvēkmīlestības un pašatdeves likumu. Altruistiskai darbībai jāpaaugstina cilvēkā apziņa, ka mēs esam vienotas sistēmas, vienota organisma daļas, šis organisms iekļauj sevī visus cilvēkus, lai kas viņi būtu, neatkarīgi no nacionālās vai rasu piederības. Tikai tāda darbība, kas nes cilvēkam šo izpratni un atbilstošu attieksmi pret tuvāko, kļūs patiesi altruistiska. Runa iet ne par instinktīvām reakcijām, kas virzītas uz palīdzību cietējiem, bet par rīcībām, kuru pamatā ir sapratne par neatliekamu nepieciešamību novest cilvēci, iekļaujot arī trūkumcietējus un viņu labdarus, pie līdzsvara ar dabu.

Tādējādi altruistu labā griba un enerģija pamatā ir jāvirza uz vispārcilvēciskās apziņas paaugstināšanu attiecībā uz visu problēmu cēloni un to risinājuma ceļiem. Daba pasniedza mums palīdzīgu roku 10% altruistu veidā, kuri izjūt dabisku tieksmi veikt nesavtīgas rīcības. Pateicoties prasmīgai pieejai, mēs pratīsim izmantot šo palīdzību, un tad viņu brīnišķīgais potenciāls tiks realizēts. Dalījums egoistiskajā daļā un altruistiskajā daļā attiecībā 90:10 ir raksturīgs ne tikai cilvēcei kopumā, bet arī katram atsevišķam cilvēkam. Vienā no realitātes pamatlikumiem ir teikts: „vispārējais un speciālais ir vienlīdzīgi”. Citiem vārdiem,                 viss,  kas   ir  sabiedrībā,  tāpat   ir  arī  katrā   indivīdā.  Visums     ir hologramma , par to liecina amerikāņu zinātnieks Maikls Talbots savā grāmatā

„Hologrāfiskais Visums”,26 apkopojot zinātniskus atklājumus šajā jomā.27 Rezultātā vispārējais un speciālais ir identiski viens otram kā divi ūdens pilieni, gan arējos pasaules atribūtos, planetārā stāvokļa ziņā, gan iekšējos. Pat atomā mēs atrodam veselu sistēmu, kas līdzinās saules sistēmai.

Saskaņā ar šo likumu katrā cilvēkā, egoistā vai altruistā, ir 10% altruistiskā spēka un 90% egoistiskā – pēc analoģijas ar cilvēci kopumā. Turklāt cilvēki atšķiras viens no otra ar šo spēku iekšējām kombinācijām. Ja altruistos atdeves spēks (lai gan egoistisks) ir reāls un jūtams, tad egoistos tas guļ. Taču katrā cilvēkā ir ielikti pamati nesavtības izpausmei. No tā izriet, ka uz zemeslodes nav neviena cilvēka, kurš nespētu sasniegt līdzsvaru ar dabas altruistisko spēku – līdzsvaru, kādēļ šie spēki tika sākotnēji iesakņoti mūsos.

 

Ceļš uz brīvību

Vai mums ir izvēle?

Katrs no mums sevi uztver kā indivīdu, kā īpašu personību, neatkarīgu visās savās darbībās. Nav nejaušība, ka cilvēce gadu simteņus karoja, tā vai citādi pūloties sasniegt personības brīvību. Turklāt jēdziens „brīvība” ietekmē arī citas radības: mēs redzam dzīvnieku ciešanas nebrīvē. Tas viss liecina par to, ka daba nepiekrīt jebkuras dzīvas būtnes paverdzināšanai.

Tomēr tajā pašā laikā mēs ļoti neskaidri iedomājamies, ko ietver pats jēdziens – brīvība. Vērīgāk ielūkojoties šajā stāvoklī, avien mazāk kas paliek no tā. Pieprasot brīvību katrai personai, mums ir jāparedz, ka katram cilvēkam ir nepieciešamās zināšanas par to, kas ir brīvība un ko nozīmē uz to tiekties. Pirmkārt, ir jāpārbauda: vai indivīds principā ir spējīgs rīkoties saskaņā ar brīvo izvēli?

Dzīve ir nerimstoša cīņa par labāku eksistences formulu. Taču, vai kāds sev ir uzdevis jautājumu: kas patiesībā mums ir pakļauts un kas – nē? Iespējams, vairumā gadījumu „kauliņi jau izmesti”, bet mēs turpinām rīkoties tā, it kā notikumu gaita būtu atkarīga no mums?

Jēdziens „brīvība” nāk no dabas likuma, kas caurstrāvo visu realitāti un tas ir iemesls, kāpēc katrs to vēlas. Taču daba mūs nenodrošina ar informāciju par darbībām, kuru ietvaros mūsu izvēle patiešām ir brīva un par tām, kuras tikai pieļauj brīvās izvēles ilūziju.

Daba dzen mūs pilnīgas bezpalīdzības un nenoteiktības stāvoklī. Mēs esam vīlušies spējā mainīt ko sevī un dzīvē vispār. Tādējādi daba piedāvā mums apturēt nevaldāmo skrējienu un veltīt laiku bāzes jautājumam: ko mēs patiešām varam ietekmēt? Izskatot iekšējos un ārējos faktorus, kas mūs pilnībā veido, mēs varēsim saprast, ko tieši daba mums ļauj pārvaldīt savā liktenī.

Bauda un ciešanas

 Bauda un ciešanas ir divi spēki, kas vada mūsu dzīvi. Mūsu iekšējā būtība – vēlme gūt baudu – liek mums rīkoties saskaņā ar sākotnēji noteiktas uzvedības modeli: saņemt maksimālu prieku apmaiņā pret minimālu piepūli. Vienmēr un visur cilvēks aiz nepieciešamības izvēlas baudu un izvairās no ciešanām. Šeit mēs neatšķiramies no dzīvniekiem.

Tomēr psihologiem ir zināms fakts, ka var mainīt jebkura cilvēka prioritāšu sistēmu un iemācīt viņam citus aprēķinus attiecībā uz savu darbību  priekšrocību. Ja pārliecinoši aprakstīt labumus, ko var gūt no nākotnes, cilvēks piekritīs paciest esošās grūtības nākotnes peļņas labad. Piemēram, mēs esam centīgi nodarbībās, lai iegūtu profesiju, kas ar laiku nodrošinās augstu atalgojumu vai cienījamu stāvokli. Tas viss ir atkarīgs no aplēsēm, kuras mēs veicam attiecībā uz gaidāmajiem ieguvumiem. Cilvēks atņem pieliktās pūles no potenciālās baudas un ja atlikums izrādīsies pozitīvs, tad darbība tiks uzsākta.

Šeit nav nekā cita, izņemot cenas aprēķina, kas mums būs jāsamaksā par nākotnes peļņu. Mēs visi esam tā iekārtoti.

Šajā ziņā cilvēks atšķiras no dzīvniekiem tikai ar spēju raudzīties uz priekšu, potenciālā mērķa virzienā un pieņemt zināmas neērtības, grūtības vai ciešanas, lai saņemtu gaidīto atalgojumu. Izpētot cilvēka uzvedību, mēs atklāsim, ka visas viņa darbības izriet no šādiem aprēķiniem. Viņš tikai gribot negribot tos īsteno dzīvē.

Egoistiskā vēlme liek mums izvairīties no ciešanām un pastāvīgi dot priekšroku baudai, kas raisās mūsu iztēlē un mēs pat nevaram izvēlēties šīs baudas kvalitāti. Lēmumu par to, ko mēs baudīsim, pat daļēji nenosaka mūsu brīvā izvēle vai neatkarīgā vēlme, to ietekmē citi cilvēki. Katrs cilvēks dzīvo sabiedrībā saskaņā ar tās kultūru un likumiem. Tuklāt šie faktori nosaka indivīda uzvedību un arī veido katrā no mums attieksmi pret visām dzīves jomām.

Patiesībā mēs neko neizvēlamies: ne dzīvesveidu, ne interešu sfēru, ne brīvā laika aizpildīšanu, ne ēdienu, ko lietosim uzturā, ne modi, kurai sekosim. To visu „liek pildīt” apkārtējās sabiedrības griba un gaume – un ne labākā tās daļa, bet vairākums. Patiesībā mūs ierobežo pieklājības normas un sabiedriskās iekārtas rāmji, kas kļuvuši par mūsu uzvedības likumiem.

Vēlme izpelnīties sabiedrības cieņu motivē mūsu rīcību. Pat tad, kad mēs vēlamies izcelties, veikt ko neparastu, iegūt to, kas nav nevienam citam vai vispār atteikties no piederības kādam kolektīvam, un dzīvot noslēgtībā – mēs jebkurā gadījumā to darām, lai iegūtu sabiedrības uzmanību. „Ko par mani teiks? Ko par mani domās?” Šīs domas mums ir vissvarīgākās, taču parasti mums ir tendence to noliegt un aizēnot, jo šāda atzīšanās būtu sāpīgs trieciens mūsu „Es”.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, rodas jautājums: kur ir izvēles brīvība, ja tāda vispār ir? Lai atbildētu, vispirms jānoskaidro, kas ir mūsu būtība un jāsaprot, kādi elementi mūs veido. Katrā objektā, tostarp arī cilvēkā, ir četri noteicošie faktori.

Iekšējā būtība un to vadošie likumi

 Sākotnējais materiāls ir katra objekta iekšējā būtība. Būdama mainīga pēc savas formas, tā pastāvīgi paliek viena un tā pati. Piemēram, grauds satrūd zemē, un tā ārējā forma izzūd, taču līdz ar to no tā iekšējās būtības rodas jauns asns. Primārais faktors – mūsu būtība, mūsu pamats, mūsu ģenētiskais kods – jau sākotnēji noteikts mūsos un to ietekmēt mēs nevaram.

Likumi, kas vada būtību, ir mūžīgi, nemainīgi un nezūdoši, no tiem izriet tās objekta īpašības, kuras nevar mainīt. Piemēram, no kviešu grauda nekad neizaugs kāda cita graudzāle, izņemot kviesi. Tas rada tikai to pašu iepriekš zaudēto formu. Šāda veida likumus un no tiem atvasinātās īpašības daba piešķir jau sākotnēji. Katrs grauds, katrs dzīvnieks un katrs cilvēks iekļauj sevī likumus, kuri vada viņa būtību kā tādu. Tāds ir otrais mūs sastādošais elements, un ietekmēt to mēs arī nespējam.

Vides iedarbības likums

 Grauda šķirne nemainās, taču tā ārējā forma variējas atkarībā no vides. Ārējo faktoru iedarbībā būtības apvalks transformējas saskaņā ar noteiktiem likumiem un iziet kvalitatīvas izmaiņas. Vides ietekme noved pie tā, ka būtībai pievienojas papildu faktori, piešķirot tai jaunu īpašību. Graudam par tādiem faktoriem var kļūt saule, augsne, mēslojums, mitrums, nokrišņu daudzums utt. Tie nosaka augšanas problēmas, kā arī asnu kvantitāti un kvalitāti. Attiecībā uz cilvēku viņa ārējā vide ir vecāki, audzinātāji, skolotāji, draugi, kolēģi, grāmatas, kuras viņš lasa, materiāli, kas tiek saņemti no masu medijiem u.c. Tādējādi trešais faktors ir likumi, saskaņā ar kuriem vide iedarbojas uz cilvēku, transformējot viņa ietekmējamās īpašības.

Vides izmaiņas

 Vide, ietekmējot kviešu augšanu, arī ir pakļauta ārējo faktoru iedarbībai. Šie faktori var mainīties ļoti strauji: piemēram, sausums vai plūdi spēj novest pie visu kviešu sējumu zuduma. Attiecībā uz cilvēku ceturtais faktors ir pārmaiņas pašā vidē, šīs pārmaiņas maina iedarbības formu uz īpašībām, kuras var mainīt.

Šie četri faktori nosaka jebkura objekta vispārējo stāvokli. Tie nosaka mūsu raksturu, domāšanu, secinājumus, pie kuriem mēs nonākam, pat mūsu vēlmes un rīcības:

  • Cilvēks nevar mainīt savu sakni, savu ģenētisko kodu, tas ir, savu būtību.
  • Cilvēks nevar mainīt likumus, kuri vada viņa būtību kā tādu.
  • Cilvēks nevar mainīt tos likumus, saskaņā ar kuriem ārējie faktori iedarbojas uz viņa attīstību.
  • Vidi, kurā cilvēks dzīvo un no kuras ir pilnībā atkarīgs, viņš var mainīt uz citu, labvēlīgāku, lai varētu virzīties uz priekšu sava dzīves mērķa sasniegšanā.

Citiem vārdiem, mēs nespējam ietekmēt sevi tiešā veidā, jo nevaram definēt savu būtību un likumus, kas to vada. Likumus, saskaņā ar kuriem vide uz mums iedarbojas, mēs arī nespējam mainīt. Taču mēs varam ietekmēt savu dzīvi un likteni, uzlabojot vidi. Vienīgā brīvā izvēle ir pareizas saskarsmes vides izvēle. Ja mēs izraisīsim ārējo apstākļu izmaiņas un uzlabosim savu saskarsmes vidi, tad izlabosim šīs vides ietekmi uz mūsu maināmajām īpašībām. Līdz ar to mēs jau tagad noteiksim savu nākotni.

Atšķirībā no pārējiem dabas līmeņiem, cilvēkam ir iespēja apzināti izvēlēties saskarsmes vidi ar aprēķinu, lai tā pareizi noteiktu viņa vēlmes, domas un darbības. Tāpēc arī attīstības process ir balstīts uz indivīda savstarpējām attiecībām ar saskarsmes vidi. Ja mūsu saskarsmes vide radīs piemērotus apstākļus attīstībai, tad ar tās palīdzību mēs spēsim sasniegt jūtamus rezultātus.

Brīvās izvēles realizācija

 Apkopojot visu sacīto par četriem faktoriem, kas formē cilvēku, mēs atklāsim avotus, kas mūs vada. Tie ir tikai divi: iedzimtās īpašības un iegūtās īpašības, tas ir, kuras tiek pārņemtas no saskarsmes vides.

Zinātne nonāca pie līdzīgiem secinājumiem 20. gadsimta 90. gados, kad sāka iezīmēties jauna pētniecības joma – uzvedības ģenētika. Šī disciplīna meklē saikni starp gēniem un cilvēku uzvedības personīgajām kognitīvajām īpašībām: sākot no dusmām, avantūrisma, kautrības vai vardarbības, līdz pat dzimumtieksmei. Gēni nosaka apmēram 50% no rakstura īpašībām, bet pārējās ir atkarīgas no saskarsmes vides.

Ņemot vērā, ka mēs nevaram mainīt iekšējos dotumus, mums ir jāvēršas pie ārējiem parametriem, tas ir, pie savas saskarsmes vides. Vienīgais, ko mēs varam izdarīt, tiecoties realizēt savas dzīves mērķi – izvēlēties labvēlīgu saskarsmes vidi, kas veicinās mūsu izaugsmi. Tāpēc tas, kurš savā dzīvē ir pūlējies izvēlēties labvēlīgāku saskarsmes vidi, izpelnas no tās pareizas domas.

Cilvēks, kurš iegulda savus spēkus, izvēloties un radot vidi, kas viņam ir nepieciešama pareizai attīstībai, pateicoties tam, var realizēt viņā esošo potenciālu. Lai šo principu saprastu un īstenotu dzīvē, nepieciešams augsts apziņas līmenis, šodien daudzi no mums, šķiet, to jau ir sasnieguši.

Ja savu egoistisko attieksmi pret tuvāko mēs vēlamies mainīt uz altruistisko, mums jāattīsta tāda vēlme rūpēties par tuvāko un apvienoties ar viņu, kas atsver visus pārējos egoistiskos nodomus. Tas kļūs iespējams tikai tad, kad altruisms sasniegs augstāko punktu mūsu prioritāšu sistēmā.

Esam radīti kā sabiedriskas un egoistiskas būtnes. Nekas cilvēkam nešķiet svarīgāks, kā citu atzinumi par viņu. Patiesībā mūsu dzīves mērķis ir iegūt cieņu un atzīšanu sabiedrībā. Mēs neapzināti pakļaujamies sabiedriskās domas absolūtai varai un esam gatavi ziedot pēdējos spēkus, lai izpelnītos cieņu, godu un slavu. Tas ir iemesls, kāpēc sabiedrība var ieaudzināt saviem piederīgajiem dažādas vērtības un uzvedības formas, arī pat ļoti abstraktas.

Sabiedrība attīsta mūsos pašapziņas kritērijus un tāpēc, pat atstāti vieni, mēs turpinām darboties atbilstoši sabiedrības normām. Citiem vārdiem, pat tad, ja neviens neuzzinās par kādu no mūsu rīcībām, mēs jebkurā gadījumā to veiksim savas pašcieņas labad.

Lai sāktu veidot jaunu vēlmi, kas vērsta uz rūpēm par tuvākā labklājību un visu cilvēku apvienošanu kā vienotas sistēmas daļu, mums jābūt sabiedrībā, kas atbalsta šādus centienus. Ja altruisms apkārtējo acīs būs augstākā vērtība, tas, protams, liks katram no mums sekot altruistiskiem likumiem un iekļaut tos savu prioritāšu sistēmā.

Saskarsmes videi vajadzētu noskaņot cilvēku šādi: „Tev ir labi jāizturas pret tuvāko, pret vienoto sistēmu, kuras daļa tu esi, lai mēs visi nonāktu līdzsvarā ar dabu”. Kad tieksme uz altruismu kļūs manāma apkārtējā sabiedrībā, arī mēs to dziļi izjutīsim, mūsu attieksme pret tuvāko mainīsies. Mēs sāksim domāt par to arvien vairāk, un pakāpeniski pieaugs mūsu vēlme kļūt par vienota organisma veselīgām daļām.

Mēs nevaram mainīt sevi tieši, taču varam uzlabot savu vidi. To mēs noteikti spējam izdarīt. Mainoties vides ietekmei uz mums, mainīsimies arī mēs paši. Vide ir svira, kas paceļ mūs augstākā līmenī. Tāpēc pirmais solis, kas pieejams ikvienam cilvēkam, aicina padomāt un konstatēt, kāda saskarsmes vide viņam ir vispiemērotākā, lai sasniegtu esamības mērķi.

Kā jau tika sacīts, domas spēks ir visvarenākais spēks dabā. Ja mēs tieksimies rast labvēlīgāku saskarsmes vidi, mūsu iekšējā vēlme novedīs mūs visbeidzot pie attiecīgiem cilvēkiem, organizācijām, instruktoriem un grāmatām – citiem vārdiem, pie tādas vides, kurā mēs varēsim pareizi attīstīties. Atbilstoši tam, kā mēs koncentrēsimies uz ideju, izvēloties labvēlīgāku saskarsmes loku un to realizēsim dzīvē, mums pavērsies jaunas iespējas šīs vīzijas īstenošanai.

Ja mums apkārt esošā sabiedrība sastāvēs no cilvēkiem, kuri arī tiecas sasniegt līdzsvaru ar dabu, mēs varēsim veidot tādas attiecības, kas kalpotu mums par paraugu, atbalstot un stiprinot ceļā. Cilvēki sapratīs, ka mēs vēlamies izturēties pret viņiem ar mīlestību un dos mums iespēju iemācīties, kā to darīt. Ikviens apmācīs citus tam, ko nozīmē līdzināties dabas spēkam. Ikviens sajutīs, cik labi

būt mīlestības rokās. Tas, kurš līdzinās altruistiskajam dabas spēkam, neizjūt uz sevis naidīgu spēku spiedienu un tāpēc šādā vidē mēs spēsim rast aizsardzību, drošumu, laimi un atbrīvoties no uztraukumiem. Tieši uz šādu dzīvi daba virza visu cilvēci.

Atdarināt dabu

 Rūpes par tuvākā labklājību, centieni apvienoties ar viņu kā viena ķermeņa orgāni, kā arī pūles, kas vērstas uz sabiedrības apzināšanos par šādas vienotības svarīgumu, liks pamatus, balstoties uz kuriem cilvēce izveidos dzīvi, kas pilnībā līdzinās dabas mīlestības un savstarpējās atdeves īpašībai. Protams, pagaidām runa nav par mūsu iekšējās egoistiskās īpašības kardinālu mainīšanu, bet par procesa pirmo posmu, kura gaitā mēs ārēji modelēsim savstarpējās attiecības, kas pastāv dabā, kā bērns, kurš atdarina savu tēvu. Bērns skaidri nesaprot, ar ko nodarbojas tēvs un tomēr cenšas viņu atdarināt, vēloties kļūt tāds pats kā viņš. Redzot, ka tēvs strādā ar āmuru, bērns imitē viņa darbības ar savu rotaļu āmuriņu. Rezultātā zēns attīstās ne tikai kopējot tēva kustības, bet arī pakāpeniski iegūstot viņa prātu. Tāpēc arī mums ir jācenšas atdarināt dabas mīlestības un atdeves īpašību. Tāda imitācija ir gluži kā augstākās pakāpes iegūšana, kuru nepieciešams saniegt ne vien izpildot ārējās darbības, bet arī izzinot to ar savas iekšējās būtības palīdzību.

Rūpes par tuvāko pamato divi galvenie faktori:

  • Vēlme izpelnīties sabiedrības cieņu.
  • Autentiska iekšēja apzināšanās par mīlestības un atdeves īpašības pārākumu attiecībā pret personisko

Kopēt dabu kā bērns, kurš neapzināti atdarina tēvu, nozīmē rūpēties par tuvāko, vadoties no pirmā motīva. Līdzīga imitācija ir attīstības un izaugsmes mehānisma pamatā, bez tās nav iespējams virzīties uz priekšu.

Vispirms mēs rūpēsimies par tuvāko, lai baudītu sabiedrības cieņu, taču pakāpeniski sāksim ievērot, ka altruistiskā attieksme pret tuvāko pati par sevi ir īpaša un cildena īpašība, neatkarīgi no sabiedrības atzinuma. Mēs atklāsim, ka altruistiska uzvedība ir pilnīgas, bezgalīgas baudas avots; turklāt tas izpaudīsies pateicoties tam, ka mēs sāksim realitātē sajust dabas spēku, absolūtu un neizmērojamu.

Citiem vārdiem, mūsu pūliņu rezultātā, kas virzīti uz dabas spēka atdarināšanu, mēs sajutīsim, ka daba pati par sevi ir pilnība. Šī fakta apzināšanās radīs mūsos iekšējas pārmaiņas: pamazām mums atklāsies mīlestības un atdeves īpašības cildenums salīdzinājumā ar mūsu sākotnējo īpašību „baudas gūšanu savā labā”. Tad mēs patiešām vēlēsimies pielīdzināties dabai un sasniegsim augstāko līmeni attiecībā pret to, kurā tikām radīti. Paceļoties augšup uz šo līmeni, mēs saplūdīsim ar dabas harmoniju un pilnību – tieši uz to visu cilvēcisko dzimumu virza un ved dabas attīstības likums.

Jaunā tendence

 Pēc tam, kad cilvēks sāk līdzsvarot sevi ar dabas spēku, viņš samazina spiedienu, kas mudināja viņu mainīties. Rezultātā negatīvo parādību skaits  dzīvē samazinās. Praktiski no dabas spēka puses nenotiek nekādas izmaiņas, mainās cilvēks. Taču šo pārmaiņu rezultāti izraisa viņā sajūtu, ka daba sākusi uz viņu iedarboties savādāk. Cilvēka iekšējā būtība liek cilvēkam just, ka mainās ārējā pasaule, nevis viņš pats. Tādā veidā smadzenes reaģē uz realitātes informāciju, kuru tām nodod maņu orgāni un šai tēmai mēs veltīsim atsevišķu nodaļu ar nosaukumu „Pilnības un mūžības realitāte”. Patiesībā dabas spēks ir statisks savā pastāvībā. Ja cilvēks tam līdzinās par simts procentiem, viņš sajūt pilnību; taču, ja viņš ir pilnīgi pretējs, tad jūt simtprocentīgu dabas spēka pretestību. Starp diviem galējiem stāvokļiem cilvēks iziet starpposmus.

Šodien mēs vēl neesam absolūti pretēji dabas altruistiskajam spēkam, jo mūsu egoisms vēl nav sasniedzis maksimālo attīstības līmeni. Tas nozīmē, ka negatīvās parādības mūsu dzīvē vēl nav sasniegušas maksimālo robežu. Starp citu, tieši tāpēc daži cilvēki vēl nesajūt globālās krīzes stāvokli, kurā nonākuši paši un visa sabiedrība. Viņi neuzskata, ka esošā situācija būtu slikta. Tā vai citādi, taču ar katru dienu mūsos izpaudīsies arvien lielāks egoisms, saasinot pretstatu starp cilvēku un dabu. Lai mums nenāktos izjust ar to saistītās ciešanas, nepieciešams jau laikus izvēlēties ceļu, kas ved uz altruisma īpašības iegūšanu. Tikai tāda pieeja mainīs mūsu attīstības virzienu.

To veicot, tajā pašā mirklī mēs sajutīsim reakciju visās eksistences sfērās. Lai to ilustrētu, iedomāsimies bērnu, kurš uzvedas ļoti slikti. Tēvs notur audzināšanas sarunas ar viņu, dažādos veidos mēģinot pārliecināt un pierunāt mainīties. Visbeidzot viņi panāk vienošanos, ka no noteikta brīža bērna dzīvē  atveras jauna lapa, kad viņš sāks labi uzvesties. Ja nākamajā dienā viņam izdosies uzlabot savu uzvedību, lai arī nedaudz, tajā pašā brīdī viņš sajutīs tēva labvēlīgo attieksmi. Tādējādi viss tiek vērtēts, mērīts un spriests tikai atbilstoši pieaugošai tendencei.

Ja arvien vairāk cilvēku rūpēsies, lai izveidotu izlabotas savstarpējās attiecības, uzskatot to par noteicošo faktoru, no kura ir atkarīga mūsu dzīve, viņu kopējās rūpes izveidos sabiedrības viedokli un tas, savukārt, ietekmēs visu pārējo cilvēci. Pateicoties vispārējai iekšējai savstarpējai saiknei, katrs cilvēks pasaulē, pat tas, kurš dzīvo visattālākajās vietās, acumirklī sajutīs, ka viņš ir cieši saistīts ar citiem cilvēkiem un ir atkarīgs no viņiem, bet viņi – no viņa. Tad katrs apzināsies šo dzīves savstarpējo atkarību.

Izmaiņas, kas notiek vienā objektā, tiek nodotas citiem objektiem – to pierāda pētījumi, kas veikti dažādās zinātnes jomās un galvenokārt kvantu mehānikā. Eksperimenti ir parādījuši, ka dažas elementārdaļiņas „zina” par to, kas notiek ar citām daļiņām un acumirklī var nodot informāciju par izmaiņām jebkuros attālumos. Šodien fiziķiem ir zināms, ka starp kvantu daļiņām eksistē pastāvīga savstarpēja saikne, lai gan tās atdala telpa un laiks. Katrs kvants ir saistīts ar citu kvantu. Šī parādība aptver gan mikroskopiskas, gan arī visglobālākās pasaules struktūras.

Mūsdienu zinātnes pētījumi apstiprina faktu, ka viss ir cilvēka gēnos un ka vide viņu ietekmē. Tas palīdz mums atjēgties un atsacīties no pagātnes iluzorajiem priekšstatiem, it kā mēs paši ar savām rīcībām vadām, patstāvīgi kontrolējam situāciju, paši pārbaudām un mums ir iespēja pieņemt lēmumus. Tā rezultātā šodien mums ir iespēja iegūt īstu brīvību. Mēs varam atbrīvoties no egoisma verdzības, kas mūs apspiež un iegūt altruistisko īpašību, radot vidi, kas palīdzēs mums imitēt dabas darbības, kā bērns, kurš mācās no pieaugušajiem.

Vadošie pētnieki vienmēr saprata, ka, pieņemoties prātā, cilvēks atklāj, cik brīnišķīga gudrība slēpjas dabā. Visi mūsu atklājumi nonāk pie tā fakta apzināšanās, ka esam tikai šīs lielās gudrības sekas, kas caurvij visu realitāti un paveras mūsu acu priekšā, kad mēs „nobriestam” un iegūstam spēju to uztvert. Šādus pierādījumus par to mums ir atstājuši lielākie cilvēces prāti:

„Sev pašam es šķietu kā bērns, kurš rotaļājas jūras krastā un izklaidē sevi, laiku pa laikam atrodot gludāku akmentiņu un krāsaināku gliemežvāku salīdzinājumā ar pārējiem, tajā pašā laikā lielais īstenības okeāns paveras manam skatienam neizpētīts”. Sers Īzaks Ņūtons23.

„Mana reliģija sastāv no pazemīgas apbrīnas par neierobežoto augstāko garu, kas izpaužas vissīkākajās detaļās, kuras esam spējīgi aptvert ar savu trauslo un vājo saprātu. Tieši šī dziļā emocionālā pārliecība par augstākā saprātīgā spēka klātbūtni, kas atklājas neizzināmajā Visumā, veido manu priekšstatu par Dievu”. Alberts Einšteins24.

 

Pakļaušanās dabas likumiem

“Nav iespējams tiekties uz mērķi, ja tas nav pareizs”.

Frānsiss Bēkons

 

Dzīves mērķis

Vispārējais spēks, kas darbojas dabā un uztur tās eksistenci, ir altruistisks. Tas liek visām dabas daļām funkcionēt kā viena ķermeņa orgāniem, līdzsvarā un harmonijā. Šī nosacījuma īstenošana ļauj nonākt pie tādas apvienošanās, ko dēvē par „dzīvi”. Visos līmeņos, izņemot cilvēcisko, pastāv šāda alianse, tāpēc cilvēka mērķis ir radīt to pašam. Tieši uz to mūs  virza daba. Pareiza apvienošanās tiek panākta ar altruistisku attieksmi pret tuvāko, kas izpaužas kā rūpes par citu cilvēku labklājību un sniedz cilvēkam pilnīgu baudu. Tas ir rezultāts, ka, apvienojoties ar citiem, cilvēks nonāk līdzsvarā ar dabas vispārējo likumu un iekļaujas dabas pilnībā.

Mēs – vienīgās radības, kuru darbības nav pakļautas vienotības un konsolidācijas likumam, un tāpēc neizjūtam „dzīvi”. Tomēr parastajā nozīmē mēs „dzīvojam”, taču mums vēl nāksies apzināties, ka termins „dzīve” nozīmē pilnīgi cita veida eksistenci.

Ceļš, kas ved uz mūsu mērķa īstenošanu, ietver sevī ilgu egoistiskās attīstības posmu, tūkstošiem gadu garumā. Tā rezultātā mēs iegūstam pietiekami daudz pieredzes un prāta, lai atmestu cerību par neskaitāmu egoistiska piepildījuma mēģinājumu laimīgu iznākumu un saprotam, ka egoisma pieaugums ir visu mūsu esošo problēmu pamatā. Turklāt nākamajā posmā mums būs jāsaprot, ka mēs visi esam vienotas sistēmas daļas un tāpēc ir nepieciešams izturēties pret citiem cilvēkiem saskaņā ar altruisma likumu, lai apvienotos ar viņiem kā viena ķermeņa orgāni.

Sākumā mēs to darīsim tikai tāpēc, lai atbrīvotos no uzkrātām problēmām un tajā pašā brīdī mēs patiešām saņemsim atalgojumu: spriedzes kritumu visās dzīves jomās, kas piepildīsies ar jēgu un saturu. Taču, uzsākot šo procesu, mēs redzēsim, ka uzdevums, kuru mums uzlikusi daba, pēc būtības ietver daudz vairāk nekā ērtu fizisku eksistenci. Ja būtu tikai tā, tad altruistiskā līdzsvara programma būtu iemiesota mūsos tāpat kā visās pārējās radībās.

Patiesībā mēs esam apveltīti ar egoistisko dabu tikai tāpēc, lai paši apzinātos tās trūkumus esošajā formā. Egoisms nodara mums ļaunumu, jo ir pretstatā pašas dabas dižajai būtībai. Patstāvīgs līdzsvara meklējums pakāpeniski noved cilvēku pie altruistiskās īpašības vērtības un pārākuma apzināšanās, tā ir mīlestības un atdeves tuvākajam īpašība.

Domas spēks

 Katrs dabas elements darbojas sistēmas labā, kurā tas atrodas. Taču mēs runājam par instinktīvi sabalansētu stāvokli materiālajā līmenī, tajā pašā laikā cilvēks atšķiras no pārējiem dabas līmeņiem ar to, ka ir saprātīga būtne. Viņš ir apveltīts ar domas spēku – visspēcīgāko realitātes faktoru. Domāšanas spēja pārsniedz nedzīvā līmeņa kategorijas, piemēram: pevilkšanās spēks, elektrostatiskais spēks un magnētiskā starojuma spēks. Doma ir augstāka par spēku, kas izraisa augšanu un attīstību augu līmenī; tā ir augstāka par spēku, kas mudina dzīvniekus tiekties pēc tā, kas tiem ir nepieciešams un izvairīties no tā, kas ir nelabvēlīgs. Doma paceļas pat virs cilvēka egoistiskās vēlmes spēka.

Nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī elementa labā attieksme pret sistēmu izpaužas materiālā formā, turpretī attiecībā uz cilvēku, galvenokārt ir labojams domas līmenis un attieksme pret savu tuvāko.

Principā mūsu iekšējā pretestība attiecībā uz saliedēšanos vienā veselumā ar citiem cilvēkiem ir egoisma izpausme. Altruisms – gluži pretēji, ir cilvēka iekšējā tieksme, kas vērsta uz ārieni, no savas sirds un tā ir vēlme sajust apkārtējos cilvēkus kā daļu no sevis. Līdz ar to, lai radītu līdzsvaru starp mums un dabas altruistisko likumu, mums nevajadzētu vēlēties baudīt varu pār citiem un izmantot tos savā labā, bet ir nesavtīgi jāattiecas pret apkārtējiem cilvēkiem, apvienojoties kā vienotas sistēmas daļas.

Mūsu baudas avots ir egoistiskā attieksme pret tuvāko, kas jānomaina pret altruistisko. Šis process, kas dēvēts par „egoisma labošanu” vai vienkārši „labošanos”, būtībā ir balstīts uz jaunas tieksmes veidošanu – vēlmes iegūt altruisma īpašību.

Lai īstenotu labošanos, mums jāizmanto domas spēks. Tieši mūsu vēlme baudīt nosaka to, ko mēs domājam un par ko mēs domājam. Parasti mēs nedomājam par negatīvām parādībām, kuras pretējas mūsu vēlmei, piemēram, par savu nāves dienu. Gluži otrādi, mēs interesējamies tikai par to, ko mēs vēlamies.

Vēlme, protams, rada domu, citādi sakot, vēlme noved pie domām par tās apmierināšanas iespējamiem veidiem. Taču līdz ar to doma ir apveltīta ar specifisku īpašību – spēju darboties pretējā virzienā un palielināt vēlmi. Pat arī izjūtot tikai vāju tieksmi pēc kaut kā, mēs sākam domāt par šo lietu un, pateicoties tam, vēlme pieaug. Arvien vairāk domājot par iekāres objektu, doma kļūst arvien spēcīgāka.

Tas rada apburto loku, kur pastāvīgi pieaug sasprindzinājums: palielinātā vēlme liek darboties domai, turpretī doma turpina palielināt vēlmi. Ar šo mehānismu mēs radām lielāku vēlmi. Savukārt, vēlme, kas pieaugusi, spēlē svarīgu lomu racionālajā uztverē, lai gan tas vēl nav nospiedis sirdi un nav ieņēmis tur īsto vietu starp daudzajām tieksmēm. Tāpat arī altruistiskās metamorfozes vēlmi var pastiprināt pēc tāda paša principa, padarot to par galveno mūsu dzīvē.

Protams, rodas jautājums: kā mēs varam vairot domas par altruistisku savienošanos ar tuvāko, ja tas nav mūsu spēcīgākais impulss? Mums ir arī citas vēlmes, pievilcīgākas, reālākas, daudz „sulīgākas” – tieši tās aizņem mūsu domas. Kā lai iekustina šo ķēdi: doma – vēlme – doma? Šajā lietā cilvēkam palīdz saskarsmes vides ietekme. Ja mēs iemācīsimies veidot piemērotu saskarsmes vidi, tā kļūs mums par jaunu vēlmju un domu avotu, kas stiprinās mūsu apņemšanos iegūt dabisko altruisma īpašību. Ņemot vērā saskarsmes vides lielo nozīmi cilvēka attīstībā, mēs veltīsim tai nākamās divas nodaļas.

Ko mums darīt?

Mums jāsāk domāt, ka ir pienācis laiks sasniegt līdzsvaru ar dabas spēku, ka no tā ir atkarīga mūsu labā nākotne. Mums ir jākoncentrē savas domas uz kopējo sistēmu, kas apvieno visus cilvēkus un jāizkopj atbilstoša attieksme pret tuvāko.

Altruistiski attiekties pret tuvāko nozīmē koncentrēt mūsu nodomus, domas un rūpes uz viņa labklājību. Domās tiecoties pretī tuvākajam, cilvēks novēl visiem pārējiem cilvēkiem saņemt visu, kas tiem ir nepieciešams. Taču, izņemot rūpes  par tuvākā vitālajām vajadzībām, mums ir nepieciešams koncentrēt savas domas  spēku, lai uzlabotu viņa apziņu. Lai ikviens jūt, ka viņš ir daļa no visiem citiem, viena veseluma daļa un sāk atbilstoši uzvesties.

 Šis darbs, galvenokārt, ir iekšējs, tas ir domāšanas process. Ļoti svarīgi dziļi izjust šo ideju, nepieļaujot, lai tā izgaistu no galvas, kā tas, protams, notiks. Nepieciešams piešķirt nozīmību šādām domām, jo tās nosaka mūsu laimi un labklājību, ar to palīdzību mēs atbrīvosimies no visām problēmām. Lai gan sākumā šāda attieksme šķiet nedaudz ironiska, taču tikai tas nosaka mūsu labo nākotni.

Papildus iekšējai altruistiskai attieksmei pret citiem, attiecībā pret viņiem mēs varam veikt arī reālus altruistiskus aktus, proti: dalīties zināšanās par dzīves mērķi un kā tas īstenojams. Ja šo apziņu mēs nododam citiem, ja tā rezultātā viņi jutīs vismaz kopēju līdzdalību šai problēmai, domājot un virzoties uz priekšu tās risinājuma meklējumos, tad līdz ar to mēs izraisām pozitīvas pārmaiņas vienotajā sistēmā, kuras daļas mēs esam. Tā rezultātā arī mūsu personīgā apziņa nepārtraukti palielināsies, un mēs momentāni izjutīsim pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē.

Viens cilvēks, kurš labo savu attieksmi pret tuvāko, maina visu cilvēces seju. Attiecības starp indivīdu un cilvēci var raksturot šādi: tu kopā ar visiem atrodies vienotā sistēmā, taču citi pilnībā ir atkarīgi tikai no tā, kā tu viņus vadi. Visa pasaule ir tavās rokās. Tādā veidā ir radīta katra cilvēka realitāte.

Lai to saprastu, iedomājieties kubu, kas sastāv no septiņiem miljardiem slāņu – atbilstoši iedzīvotāju skaitam uz Zemes. Katrs slānis ir viens cilvēks, un viņš to vada. Katrā slānī ir septiņi miljardi šūnu. Viena no tām – „tu pats” un pārējās simbolizē citus cilvēkus, kuri tevī iekļauti. Tāda ir dabas izveidotā vienotā sistēma. Ideja ir tāda, ka katrs ietver sevī visus un tāpēc mēs visi esam savstarpēji saistīti viens ar otru.

Izlabojot attieksmi pret vismaz vienu no šūnām savā slānī, tu mudini darboties to daļu no sevis, kas šajā šūnā ir iekļauta. Tad citā cilvēkā notiek pozitīvas pārmaiņas, kas pietuvina viņu tam brīdim, kad viņš vēlēsies mainīt savu attieksmi pret tuvāko. Taču pārmaiņas ietekmē ne tikai viņu, bet arī visu slāni, visas pārējās šūnas, kurās viņš iekļauts, turklāt katra no tām vada savu kuba slāni, tāpēc atmoda briest un izplatās visur. Tādējādi viens cilvēks, labojot savu attieksmi pret otru, sāk „instinktīvu” pozitīvu pārmaiņu procesu visu cilvēku prātos. Šāda mijiedarbība starp dažādiem kuba slāņiem virza cilvēci uz priekšu, lai tā izlabotos un sasniegtu pilnību.

Jāatceras, ka šobrīd cilvēce ir pretstatā dabas altruismam, tāpēc pat neliela virzība uz priekšu no mūsu puses zināmā mērā pietuvina visus līdzsvaram ar dabu. Tādējādi samazinot nelīdzsvarotību un līdz ar to arī negatīvos procesus mūsu dzīvē. Lai gan citi cilvēki, kuri nav vēl izlabojuši savu attieksmi pret tuvāko, pagaidām to nesajutīs, taču mēs, kuri izlabojušies, to uzreiz manīsim. Nepametot domas un darbības, kas vērstas uz to, lai veicinātu izpratni par piederību vienai universālai sistēmai, mēs pakāpeniski atklāsim sev apkārt labvēlīgu un draudzīgu pasauli.

Cilvēciskās domas spēks un tās izšķirošā ietekme uz realitāti  atspoguļota daudzu zinātnieku darbos. Neapšaubāmi ir vērts pielikt pūles, lai sajustu šīs domas spēka varenību un realitāti, lai izzinātu idejas lielumu, domas dzīvotspējas apliecinājumu un, pateicoties šai apziņai, saprastu, ka ar domas cēlumu, pilnveidošanos un attīrīšanos cilvēks un arī pasaule aug, pilnveidojas un attīrās. Visu realitātes aspektu kāpumi un kritumi, kas atrodas zemāk par domas spēku, atkarīgi no cilvēka kāpumu un kritumu domāšanas spēka. Tad, kad cilvēka doma paceļas, ļaujot viņam izlabot savu attieksmi pret tuvāko, viņš iegūst jaunas tieksmes:

„Nauda” – cilvēks absorbē tuvāko vēlmes un rūpējas par to, lai tās tiktu apmierinātas, kā māte, kas rūpējas par saviem mazajiem bērniem un gūst no tā baudu.

„Goda apliecinājumi” – cilvēks godā citu, kāds viņš ir un izturas pret viņu kā pret partneri.

„Zināšanas” – cilvēks vēlas mācīties no visiem, lai saprastu, kas trūkst tuvākajam, vēlas savienoties ar viņu un līdz ar to sasniegt līdzsvaru ar dabu. Tā rezultātā cilvēks saprot un jūt augstāko altruistisko likumu, kas aptver visu realitāti – dabas nodomu. Tādā veidā mēs paceļamies augšup uz dabas augstākajiem līmeņiem un pietuvināmies pilnībai.

Tas ir vieglāk nekā šķiet

 Labošanās process, kura gaitā mēs mainām savu baudu avotus, mainot egoismu uz altruismu, no pirmā acu uzmetiena, šķiet sarežģīts. Taču realitāte zināmi atšķiras no tā, kas paveras mūsu skatam. Lai gan, pavirši izskatot, šāda programma šķiet nereāla, neīstenojama un pārsniedz cilvēciskās dabas iespējas, tomēr, iedziļinoties lietu būtībā, mēs atklāsim, ka visa darbību atšķirība „sevis dēļ” no „citu labā” ir tīri psiholoģiska.

Termins „psiholoģisks” nenozīmē, ka šo pretrunu var novērst psihologi vai psihoanalītiķi, tas liecina par to, ka problēma slēpjas mūsu iekšējā attieksmē pret baudas līdzekli: esam pieraduši gūt baudu no egoistiska piepildījuma un mums nav viegli uztvert citu darbību veida pašu iespēju.

Mums sķiet, ka vieglāk ir sadzīvot ar savu egoismu, kāds tas ir, to nelabojot un laiski peldot tālāk uz priekšu pa dzīves straumi: „Lai notiek kas notikdams”. Taču reālā situācija atšķiras no tās, kuru iztēlojamies. Mēs neapzināmies to, ka mūsu egoisms, kas mums šķiet kā atbalsts un vedējs ceļā uz laimi – vispār neesam mēs paši. Patiesībā pašmīlība ir kas līdzīgs svešam valdniekam, kas mitinās mūsos un mūs tiranizē.

Pēc tam, kad mēs atpazīsim savā egoismā diktatoru, kurš neprasa, vai mums ir vajadzīga viņa vara; tiklīdz mēs saskatīsim tajā to briesmoni, kurš ietērpjas mūsos un maldina, darbojoties tā, it kā mēs ko vēlētos, lai gan patiesībā to vēlas egoisms; tikko mēs redzēsim, cik daudz spēku un pūliņu mums jāpieliek, lai izpildītu egoisma prasības un cik mazu atalgojumu mēs saņemam par savām nebeidzamajām pūlēm – mēs izturēsimies pret egoismu tā esošajā neizlabotajā veidā kā pret cietsirdīgāko un nežēlīgāko valdnieku.

Ja cilvēki salīdzinātu ieguldītās pūles un saņemto baudu, viņi atklātu, ka ciešanas un mocības, ko viņi piedzīvo, lai uzturētu savu dzīvi, daudzkārt pārsniedz to nelielo baudu, kuru viņi saņem no tādas eksistences. Taču īstenība slēpta no mums. Mūsu pašmīlība maskējas un ietērpjas mūsos tā, it kā mēs ar to būtu saplūsmē. Tas arvien liek mums tiekties pēc egoistiskas baudas, lai gan patiesībā mūsu būtība ir pilnīgi dabiska, nevis egoistiska vēlme gūt baudu, kā patlaban mums šķiet. Citiem vārdiem, mūsu „Es” nav mūsu egoisms un starp tiem nedrīkst likt vienlīdzības zīmi.

Pēc tam, kad cilvēks norobežo vienu no otra ar vēlmi iegūt altruisma īpašību, lai sasniegtu līdzsvaru ar dabas spēku, viņš tajā pašā mirklī sajūt atbalstu, kas nāk no šī spēka. Šeit jāatzīmē egoistisko un altruistisko darbību milzīgā atšķirība attiecīgi ieguldītajām pūlēm. Pēc tam, kad cilvēks iegūst universālo dabas īpašību, attiecībā uz altruistiskām darbībām nav nepieciešams enerģijas patēriņš no viņa, gluži pretēji, tās tiek īstenotas viegli un ērti, apvienojot entuziasmu, pacēlumu un gandarījumu.

Situācija ir tāda, ka altruistiskām darbībām nav nepieciešama enerģija, tās ražo to pašas. Altruisma spēks darbojas kā saule, kas izstaro gaismu, būdama neizsmeļams enerģijas avots. Egoisma spēks, gluži pretēji, ir vērsts uz saņemšanu, piepildījumu, kas pastāvīgi iet kopsolī ar vajadzību un trūkumu. Pēc tam, kad cilvēks identificē sevi ar pozitīvo spēku, viņš piepildās ar enerģiju, iegūst neierobežotas iespējas un kļūst „kā avots, kas pieņemas spēkā”, kas nepārtraukti ražo un izstaro enerģiju.

Tāpēc mēs saskaramies tikai ar psiholoģiska rakstura problēmu: kā atslēgties no egoistiskiem aprēķiniem, kuri tikai no pirmā acu uzmetiena sola mums labumu un kā pāriet pie altruistiskiem aprēķiniem. Tas nodrošinās mūsu vēlmi baudīt ar tūlītēju un neierobežotu gandarījumu, ņemot vērā, ka absolūta svētlaime ir altruistiskā apvienībā ar visiem apkārtējiem cilvēkiem.

Ilgais ceļš un īsais ceļš

 Altruisma īpašības iegūšana ir dzīves mērķis, uz kuru mūs virza dabas attīstības likums, izmantojot mūsu egoismu. Dabas uzdevums – likt mums apzināties, kas ir šī nepieciešamā labošanās, lai mēs veidotu sevi, pamatojoties uz izpratni, apjēgšanu, patstāvīgi iekļaujoties procesā, kas mainīs mūsu attieksmi pret tuvāko. Tāpēc katram no mums savā izaugsmē ir izvēle starp diviem ceļiem:

  1. Veicināt attīstības procesu, izzinot savu egoistisko dabu kā ļaunprātīgu faktoru, kas pretējs dabas altruismam un apgūt egoisma labošanās metodiku.
  1. Gaidīt, līdz katastrofas, stresi un ciešanas, kas rodas nelīdzsvarotības dēļ, gribot negribot liks mums meklēt šo metodiku.

Izvairīšanās no ciešanām mūs garantēti novedīs pie egoisma labošanas, taču mums dota iespēja izvēlēties jau iepriekš savas attīstības ceļu, lai mēs varētu to saprast un kontrolēt. Tādējādi mēs ātri un ar komfortu nonāksim līdzsvarā ar vispārējo dabas likumu, altruisma, mīlestības un atdeves likumu. Šie divi attīstības ceļi, mums vienīgie iespējamie, tiek arī atbilstoši dēvēti: „labošanās ceļš” un „ciešanu ceļš”.

Nav šaubu, ka daba „ņems virsroku”. Gala rezultātā mēs pakļausimies tās likumiem. Vienīgais jautājums: kādu veidu mēs šim nolūkam izvēlēsimies. Ja mēs izvēlēsimies patstāvīgi virzīties uz priekšu, lai sasniegtu līdzsvaru, iekams ciešanas liks to mums izdarīt – jo labāk. Taču, ja nē, tad mūs skubinās ciešanas, tādējādi veicinot mūsu virzību uz priekšu. Interesanti, ka latīņu valodā vārds „stimuls” (stimulus) burtiski nozīmē smailu nūju, ar kuru skubināja dzīvniekus.

Rodas iespaids, ka, ja mēs vēlamies panākt līdzsvaru ar dabu, vislabāko stāvokli, kāds pastāv realitātē, tad vispirms mums jānonāk tam pretējā un vissliktākajā stāvoklī, ņemot vērā, ka mūsu uztveres pamatā ir kontrasta princips: gaisma un tumsa, balts un melns, salds un rūgts utt. Taču, lai izjustu uz sevis tik briesmīgu stāvokli, ir divi veidi: patiešām atrasties šajā stāvoklī vai to iedomāties.

Šim nolūkam mēs esam apveltīti ar jūtām un prātu. Mēs varam iedomāties pilnīgas nelīdzsvarotības starp mums un dabu baismīgo jēgu, neizjūtot šo murgu uz savas ādas. Gudrs ir tas, kurš jau iedīglī redz visu parādību pilnībā. Ja mēs pietiekami krāsaini un gleznaini iedomāsimies vissliktāko stāvokli, pirms reāli būsim tajā nokļuvuši, tad šāda aina var mums kalpot kā stimuls, kas jau iepriekš pasargā no potenciāla ļaunuma un virza uz labu nākotni. Tādā veidā mēs pratīsim izvairīties no milzīgām ciešanām un paātrināsim savas attīstības tempu. Vispārējās zināšanas par krīzes cēloņiem un veidiem, kā no tā izvairīties, ir paredzētas, lai paātrinātu cilvēces pakāpenisko virzību uz labošanos un tuvinātu pāriešanu uz jauno dzīvi.

Attieksmes mainīšana pret tuvāko

 Nav grūti saprast, ka, mainot attieksmi pret tuvāko, tiks atrisināta problēma sociālajā līmenī. Citiem vārdiem, vairs nebūs karu, tiks apturēts terorisms un vardarbība, uzlabosies garastāvoklis u.tml. Taču pašreizējā krīze atklājas arī citos dabas līmeņos: nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā. Ko ar tiem iesākt? No pirmā acu uzmetiena, lai labotu situāciju ar zemi, ūdeni, gaisu, floru un faunu, mums ir nepieciešams rūpēties par tiem un tieši nodarboties ar to glābšanu. Šajā saistībā ir pārsteidzoši, ka cilvēka dabas labošanas metodika ir vērsta uz cilvēku savstarpējām attiecībām, ar tām nosakot visas dabas stāvokli kopumā. Vai ir iespējams, ka egoistisko savstarpējo attiecību labošana starp cilvēkiem ietekmētu citu līmeņu stāvokli, atbrīvojot mūs, piemēram, no ekoloģisko katastrofu draudiem un vitāli svarīgu dabas resursu izsīkuma?

Mums ir jāzina, ka uz mums iedarbojas vienotais altruistiskais dabas spēks. Tas ir nedalāms un tikai mūsu iztēlē ir sadalīts dažādos līmeņos: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais. Runa iet par atdeves pakāpi attiecībā pret mums. Nedzīvajā līmenī šis spēks iedarbojas uz mums, piemēram, caur augsni; augu līmenī – ar Zemes floras palīdzību; dzīvnieciskajā – ar faunas pārstāvju un mūsu ķermeņa palīdzību; cilvēciskajā – caur apkārtējo sabiedrību. Kopumā tas ir viens un tas pats spēks, tikai mūsu maņu orgāni, kā tiks attēlots turpmāk, sadrumstalo šī spēka uztveri visās iespējamās daļās un līmeņos.

Visaugstākā līdzsvara pakāpe ar šo altruistisko spēku nozīmē saplūsmi ar to vienotā nodomā, vienotā vēlmē, vienotā nolūkā – harmonijā cilvēka līmenī. Ja mēs mīlam apkārtējos, ja cilvēce saliedēta vienā brālībā, ja cilvēki ir vienoti viens ar otru kā viena ķermeņa daļas, tad starp mums un šo spēku izveidojas augstākā līmeņa līdzsvars, kas aptver arī visas pārējās zemākās realitātes pakāpes. Tā rezultātā pārtraucas nelīdzsvarotības negatīvās izpausmes, kas izpaužas kā ciešanas un nelaimes nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī, kā arī cilvēciskās sabiedrības ietvaros.

No otras puses, ja cilvēks saniedz līdzsvaru ar dabas spēku, līmeņos, kas atrodas zemāk par cilvēka līmeni, ja viņš izlabo savu attieksmi pret nedzīvā, augu un dzīvnieku pasaules atribūtiem, tad pārējās savas uztveres pakāpēs viņš joprojām sajutīs nelīdzsvarotību. Piemēram, ja cilvēks ar mīlestību rūpējas par nedzīvo līmeni, aizsargājot augsni, ozona slāni no iznīcināšanas u.c., tad viņš rada līdzsvaru nedzīvajā dabā, taču augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais līmenis joprojām ir nelīdzsvarots. Tāpēc arī dabas spēka pozitīvajām pārmaiņām šajā gadījumā būs nenozīmīgs, „vietējs” raksturs. Ja cilvēks ar mīlestību izturētos pret dabu augu līmenī, protams, tas nedaudz paaugstinātu līdzsvaru ar dabu un sniegtu papildu komfortu esošajā situācijā. Tieši tāpat līdzsvara stāvoklis dzīvnieciskajā līmenī padarītu mūsu dzīvi nedaudz labāku.

Tomēr visas šīs izmaiņas ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar to, pie kā noved līdzsvars cilvēciskajā pakāpē. Mēs, cilvēki, attiecamies tieši uz šo pakāpi. Mūsos jābūt līdzsvarotam pašam augstākajam, cilvēciskajam līmenim. Pat ja mēs tam nepiekritīsim un visiem spēkiem līdzsvarosim savu attieksmi tikai attiecībā uz nedzīvo, augu un dzīvniecisko līmeni, mums neizdosies būtiski uzlabot situāciju, ņemot vērā, ka līdzīgi centieni nesakritīs ar dabas nodomu attiecībā uz mums. Ar to mēs līdzināmies pieaugušam cilvēkam, kurš izturas pret dzīvi kā mazs bērns, ignorējot daudzos talantus, ar kuriem apveltīts. Lieki piebilst, ka šāda rīcība nemainīs vienkāršu faktu: daba attiecas pret cilvēku saskaņā ar to attīstības potenciālu, kuru ielikusi cilvēkā, pat ja viņš nerealizē savas dabiskās dotības un iespējas.

Dabas likumi

 Dabas spēks tiecas visu novest pie globālā līdzsvara, un tas tiks sasniegts tikai tad, kad cilvēka attieksme pret tuvāko kļūs altruistiska. Tādējādi līdzsvara likums, kas liek darboties visiem realitātes procesiem, virza mūs sasniegt līdzsvarotību tieši cilvēciskajā pakāpē, nepieļaujot ērtu un drošu pastāvēšanu, kas rada stabilitāti tikai zemākajos līmeņos. Tas nozīmē, kamēr neizveidosim altruistisku vienotību starp cilvēkiem, dabas spēka nedalīto iedarbību turpināsim sajust negatīvā izpausmē. Tas joprojām drumstalosies mūsu uztverē dažādajos realitātes līmeņos ar tiem raksturīgajām grūtībām un problēmām. Tā rezultātā, ja mēs pūlamies risināt kādu konkrētu problēmu, piemēram, ekoloģisko – no visām pusēm mums nāk virsū citi sarežģījumi, eksponenciāli pieaugot.

Mēs nevaram atļauties pieņemt mērus tikai zemākajos līmeņos, izvairoties no autentiskās problēmas, no nepieciešamības izlabot egoistiskās savstarpējās attiecības starp cilvēkiem. Tieši no tā ir atkarīgs viss dabas stāvoklis. Ja mēs patiešām vēlamies kvalitatīvi uzlabot situāciju, mums ir jārīkojas tieši šajā virzienā.

Patiesībā mēs esam vienīgās būtnes dabā, kas apveltītas ar brīvās izvēles iespēju, ko var izmantot tikai cilvēku savstarpējo attiecību labošanas sfērā. No mūsu izvēles realizācijas ir atkarīgs kopējais līdzsvars visos dabas līmeņos. Viss, kas norisinās pasaulē, ir cilvēka varā. Viss pastāv un ir nolemts tikai cilvēkam, lai palīdzētu viņam izveidot pareizu saikni ar tuvāko un iegūt dabas altruistisko īpašību. Tas nodrošinās visu pasaules problēmu atrisinājumu, un daba pieņems izlaboto formu, atklājot harmoniju un pilnību.

Tikai neliela daļa paliek neizlabota, taču no dabas pilnības ir atkarīga visas radības pilnība. Šī nelielā daļa ir cilvēka dvēsele, tās vēlmes un dvēsele ir nodota cilvēka varā, lai viņš to izlabotu un ar to aizpildītu visu radību.

Dabas likumi tiek noskaidroti kopējās Universa sistēmas izpētes procesā un norāda ceļu, kā atrisināt visas esamības problēmas. Daudzas šo likumu darbības nav iespējams parādīt un uzskatāmi pierādīt. Mēs varam loģiski un pārliecinoši šos likumus interpretēt, taču ne vairāk. Rezultātā, pēc vispusīgiem un pamatotiem izskaidrojumiem, cilvēkam pašam jāizlemj, vai tos pieņemt, vai nē.

Šādi nosacījumi nav radušies nejauši. Daba ir ieinteresēta saglabāt mūsu neatkarību un spēju brīvprātīgi izvēlēties labošanās ceļus. Centieni šajā virzienā palīdzēs mums atklāt, kur tieši mēs novirzāmies no dabas likumiem un tā rezultātā izjūtam tās negatīvo iedarbību. Ja situācija mums pavērtos skaidru, stingru un nepārprotamu faktu veidā, mēs zaudētu brīvās izvēles iespēju, kas ir vienīgais līdzeklis, lai īstenotu to unikālo potenciālu, kas raksturīgs cilvēka pakāpei. Tādā gadījumā mēs nolaistos līdz dzīvnieciskajam līmenim, kas pilnībā tiek vadīts ar tajā ieliktās programmas komandām. Daba mūs ievietojusi zem apslēptības plīvura, lai sniegtu mums iespēju patstāvīgi kompensēt trūkstošo un uz uztveramās ainas fona izveidot sevī vienotu cilvēcisko līmeni. Pareizi pielietojot savu brīvās izvēles spēju, mēs gūsim panākumus.