3. Garīgās izzināšanas būtība

Grāmata „Šamati”, 3. raksts

Mēs izšķiram daudzas pakāpes un daudzus nosacījumus pasaulēs. Un nepieciešams zināt, ka visas pasaules ar to daudzajām pakāpēm pastāv tikai attiecībā pret dvēselēm, kuras saņem no pasaulēm saskaņā ar likumu „To, ko neizzināsim, – nevarēsim nosaukt vārdā”. Tāpēc, ka „vārds” norāda uz izzināšanu, līdzīgi cilvēkam, kurš dod kādu nosaukumu tikai pēc tam, kad izzinājis nosaucamo lietu un to veica atbilstoši savai izzināšanai.

Un tāpēc visa realitāte no garīgās izzināšanas viedokļa dalās trijās daļās:

1. „Acmuto”, Radītāja būtība

2. Bezgalība

3. Dvēseles

1. Par Radītāja būtību mēs vispār nerunājam, jo radījumu sakne un vieta iesākas no radīšanas nodoma, kas to ietver, un jēga ir apslēpta vārdos: „Darbības rezultāts ir iekļauts sākotnējā nodomā”.

2. Bezgalība ir radīšanas nodoms, kas apslēpts vārdos: „Viņa vēlme – sniegt baudu saviem radījumiem” bezgalības līmenī, ko dēvē – Bezgalība (Ein Sof). Un tā ir saikne, kas pastāv starp Acmuto un dvēselēm. Šo saikni mēs saprotam kā vēlmes sniegt baudu radījumiem noslēpumu.

Bezgalība ir visa esošā sākums un dēvēta par „gaismu bez kli”, taču no turienes aizsākas radījumu sakne, tas ir, saikne, kas pastāv starp Radītāju un radījumiem, dēvēta par Viņa vēlmi sniegt baudu savām būtnēm. Šī vēlme aizsākas Bezgalības pasaulē un nolaižas lejup „Asija” pasaulē.

3. Dvēseles, kas saņem labumu, kas ietverts Viņa vēlmē sniegt baudu.

„Bezgalību” tā dēvē, jo tā ir Acmuto saikne ar dvēselēm, kuru mēs saprotam kā Viņa vēlmes noslēpumu – sniegt baudu saviem radījumiem. Izņemot šo saikni, mēs neko citu neizzinām un tāpēc ne par ko citu nevaram runāt. Tur ir visa esošā sākums. Un to dēvē par „gaismu bez kli”, taču no turienes aizsākas radījumu sakne, tas ir, saikne, kas pastāv starp Radītāju un radījumiem, kas dēvēta par Viņa vēlmi sniegt baudu savām būtnēm. Un šī vēlme sākas Bezgalības pasaulē un nonāk lejup „Asija” pasaulē.

Un visas pasaules attiecībā pret sevi tiek definētas kā „gaisma bez kli”, un par tām mēs nerunājam. Tās tiek definētas kā Viņa būtība un tajās nav izzināšanas. Nebrīnies, ka tur mēs izšķiram daudz īpašību, tas ir tāpēc, ka šīs īpašības tur  iekļautas potenciālā kā spēki.

Pēc tam, kad atnāks dvēseles, šīs īpašības izpaudīsies arī dvēselēs, kuras saņem Augstākās gaismas atbilstoši tam, ko ir izlabojušas un sakārtojušas tādā veidā, lai dvēselēm būtu iespēja saņemt šīs gaismas, katru atbilstoši savam spēkam un

sagatavotībai. Un tad šīs īpašības atklājas darbībā. Taču laikā, kad dvēseles neizzina Augstāko gaismu, tad viss pats par sevi tiek uzskatīts par Viņa būtību.

Un attiecībā pret dvēselēm, kas saņem no pasaulēm, pasaules tiek definētas kā „Bezgalība”, jo šī saikne, kas pastāv starp pasaulēm un dvēselēm, tas ir, tas, ko pasaules atdod dvēselēm, izriet no Radīšanas nodoma un tās ir Acmuto savstarpējās attiecības ar dvēselēm. Un, kā iepriekš tika minēts, šo saikni  dēvē par „Bezgalību”. Un kad lūdzam Radītāju, lai Viņš mums palīdzētu un dotu to, ko lūdzam, tad ar to domājam Bezgalību, jo tajā ir radījumu sakne, kas vēlas sniegt tiem labumu un baudu, šo sakni dēvē par „Viņa vēlmi sniegt baudu saviem radījumiem”.

Lūgšana tiek raidīta Radītājam, kurš mūs radījis un kuru dēvē par „Vēlmi sniegt baudu radījumiem”. Viņu dēvē par Bezgalību, jo runa ir par stāvokli pirms ierobežojuma. Un pat pēc ierobežojuma Viņā nenotika jebkādas izmaiņas. Gaisma nemainās, un Viņu vienmēr dēvē šajā vārdā.

Un viss vārdu daudzums ir tikai attiecībā pret saņēmējiem. Tāpēc Pirmais vārds, kas atklājas vārdos „radījumu sakne”, tiek dēvēts par Bezgalību. Un šī vārda atklāsme paliek bez izmaiņām. Turklāt visi ierobežojumi un daudzās izmaiņas notiek tikai attiecībā pret saņēmējiem. Turpretī Viņš pastāvīgi staro, pateicoties pirmajam vārdam, kas definēts kā „Viņa bezgalīgā vēlme sniegt baudu saviem radījumiem”. Un tāpēc mēs raidām lūgšanu Radītājam, dēvētam par „Bezgalību”, Viņš staro bez ierobežojuma un bezgalīgi. Un tas, ka pēc tam tiek radīts nobeigums, ir saņēmēju labošanās, lai varētu saņemt Viņa gaismu.

Augstākā gaisma ietver sevī divus jēdzienus: izzinātājs un izzināmais. Un viss, ko mēs runājam par Augstāko gaismu, ir tikai izzinātāja iespaids no izzināmā.

Tomēr katrs no tiem pats par sevi, tas ir, tikai izzinātājs vai tikai izzināmais, netiek dēvēti par Bezgalību. Izzināmo dēvē par Acmuto, bet izzinātājs tiek dēvēts – ,,dvēseles”, kaut kas jauns, kas ir veseluma daļa. Un jauns tādā aspektā, ka tajā ir iespiesta vēlme baudīt. Un no šī viedokļa radījumu dēvē – ,,kaut kas no nekā” (ješ mi ain).

Visas pasaules pašas par sevi ir vienkārša vienotība, tajās nav jebkādu izmaiņu, tā ir sacītā: ,,Es Savu Vārdu AVAJa neesmu mainījis” jēga. Tas ir, Radītājā netiek iedalītas sefirot un pakāpes. Tāpēc, ka arī vissmalkākie nosaukumi neizsaka gaismas būtību, jo tas attiecas uz Viņa būtību, kas ir absolūti neizzināma. Un kad runa iet par sefirot un visām atšķirīgajām īpašībām, tas ir tikai, vadoties no tā viedokļa, ko cilvēks Viņā izzina. Tāpēc, ka Radītājs vēlējās, lai mēs izzinātu un saprastu pārpilnības (shefa) gaismu, to, kas ir Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem būtība.

Un lai mēs varētu izzināt to, ko Viņš vēlējās, tas ir,  izzināt un saprast Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem noslēpumu, Radītājs radīja un deva mums tādus maņu orgānus, kuri, uztverot augstāko gaismu, spēj atšķirt tajā lielu sajūtu daudzumu. Tāpēc, ka mūsu kopējais maņu orgāns tiek dēvēts par ,,vēlmi saņemt baudu” un saņēmējā šī vēlme dalās daudzās daļās un niansēs, pacēlumos un kritumos, piepildījumos ar gaismu un tās izzušanu.

Un tāpēc, ka vēlmi baudīt dēvē par ,,radījumu” un par ,,kaut ko jaunu”, tad tieši no tās vietas, kur šajā vēlmē sākas apziņa, rodas iespēja aprakstīt uztverto sajūtas līmenī. Tas jau nozīmē augstākās gaismas un vēlmes savstarpējās attiecības, un tiek dēvēts par ,,gaismu un kli” – baudu un vēlmi. Turpretī par gaismu ārpus kli nav iespējams ko pateikt, jo gaisma bez izzinātāja attiecas uz Acmuto, Radītāja būtību, par kuru ir aizliegts runāt, jo tā nav izzināma. Un kā tad var runāt par nesasniedzamo?

Un no tā sapratīsim, ka tad, kad mēs lūdzam Radītāju, lai viņš sūtītu mums atbrīvošanos, izdziedināšanos un tamlīdzīgi, nepieciešams šeit iedalīt divas kategorijas:

1. Radītājs

2. Tas, kas nāk no Viņa

Par pirmo, kas definēts kā Acmuto, ir aizliegts runāt, kā tika iepriekš teikts. Otrais – tas, kas nāk no Viņa, tiek definēts kā gaisma, kas ienāk mūsu kli, tas ir, mūsu vēlmē piepildīties. To dēvē par Bezgalību. Un tā ir saikne, kas ir Radītājam ar radījumiem, Viņa vēlmes sniegt baudu radījumiem izpausme. Tātad vēlme baudīt attiecas uz gaismu, kas to piepilda un kas galu galā sasniedz vēlmi.

Tajā laikā, kad vēlme baudīt piepildās ar gaismu, kas tajā ietērpjas, šī gaisma tiek dēvēta par Bezgalību. Tā sasniedz saņēmējus, izejot vairākas apslēptības, kas ļauj zemākajam šo gaismu saņemt. Un tāpēc visas izzināšanas un izmaiņas notiek tikai saņēmējā, tas ir, atbilstoši tā uztverei par saņemamo piepildījumu. Tomēr ir nepieciešams precizēt, par ko iet runa. Tad, kad tiek runāts par īpašībām pasaulēs, tad runa iet par potenciālām īpašībām, un tikai saņēmēja sajūtās tās patiešām īstenojas.

Garīgā izzināšana nozīmē, ka izzinātājs un izzināmais parādās kopā vienlaikus, jo bez izzinātāja nav jebkādas formas arī izzināmajam, jo nav kam šo formu uztvert.

Tāpēc šo pakāpi definē kā Acmuto un par to runāt ir pilnīgi neiespējami. Taču, kā var teikt, ka izzināmais pieņems kādu formu pats par sevi ārpus mūsu sajūtām?

Tāpēc mums nav par ko runāt kā tikai par savām sajūtām, cik lielā mērā izjūtam satraukumu mūs piepildošās gaismas ietekmē, kuru izraisa Viņa vēlme sniegt baudu saviem radījumiem un kura patiešām sasniedz saņēmējus.

Tas līdzinās tam, kā mēs uztveram galdu, kuru sajūtam kā cietu, vadoties no mūsu taustes orgāniem, bet ar redzes uztveri mēs to novērtējam noteiktos izmēros. Taču tas viss ir tikai mūsu sajūtās. Un tas nenozīmē, ka savās sajūtās tāpat uztvers galdu radība, kurai piemīt citādi maņu orgāni, piemēram, eņģelis. Viņš, protams, uztvers galdu citā formā, salīdzinot ar to, kuru uztveram mēs, – formā, atbilstoši saviem maņu orgāniem. Tāpēc mēs nevaram runāt par to, kā izskatās galds eņģeļa sajūtās, jo mēs neko nezinām par viņa sajūtu orgāniem.

Un tāpēc, tāpat kā nevaram izzināt Radītāja būtību, tāpat mēs nevaram runāt arī par to, kāda forma ir pasaulēm attiecībā pret Radītāju. Mēs izzinām pasaulēs tikai to, ko spējam izzināt savās sajūtās, jo tāda ir Radītāja vēlme, lai tādējādi mēs izzinātu augstākās pasaules.

Tāpēc ir teikts: ,,Gaisma nemainās”. Visas izmaiņas ir tikai kelim iekšienē, tas ir, mūsu sajūtās. Viss tiek mērīts un vērtēts tikai attiecībā pret mūsu uztveri. Tāpēc, ja daudzi cilvēki aplūko vienu garīgo objektu, jebkurā gadījumā katrs izzina to savādāk, atbilstoši savam individuālajam priekšstatam un sajūtām. Un tāpēc katrs redz citādu formu. Tāpat arī paša cilvēka uztverē šis garīgais objekts var mainīties, mainoties cilvēka stāvoklim – viņa pacēlumiem un kritumiem. Gaisma ir vienkārša un tai nav formas, bet visas izmaiņas notiek tikai izzinātājos.

Un lai ir vēlme, kas ļauj mums izpelnīties Viņa gaismu un iet Radītāja ceļu, un strādāt Viņa labā, nevis lai saņemtu atalgojumu, bet lai sniegtu Viņam baudu un paceltu Šekinu no pīšļiem, un izpelnītos saplūsmi ar Radītāju, lai Radītājs atklātos saviem radījumiem.