6. Palīdzība, kuru Tora sniedz garīgajā darbā

Grāmata „Šamati”, 6. raksts

Dzirdēts 1944. gadā

Kad cilvēks mācās Toru un vēlas panākt, lai visas viņa darbības būtu atdeves dēļ, viņam ir jāpūlas, lai Tora pastāvīgi kalpotu viņam kā atbalsts. Un Toras palīdzība ir spēki, kas baro cilvēku: mīlestība un satraukums, pacilāts noskaņojums un možums, un tamlīdzīgi. Un tas viss viņam ir jārod Torā, tas ir, Torai jāsniedz viņam šāds rezultāts.

Un kad cilvēks mācās Toru un nesaņem šādu rezultātu, tad tas nenozīmē, ka viņš mācās Toru, jo ar Toru tiek domāta gaisma, kas atrodas Torā. Un viedo sacītajā: „Es radīju ļauno sākotni un radīju Toru tās labošanai”, – tiek ņemta vērā gaisma, kas tajā ietverta, jo gaisma, kas atrodas Torā, atgriež pie Avota.

Un vēl jāzina, ka Tora dalās divās daļās:

1. Tora

2. Bauslis

Un nav iespējams saprast šo divu daļu patieso jēgu, līdz cilvēks izpelnīsies iet Radītāja ceļu sacītā noslēpumā: „Radītājs – tiem, kuri izjūt bijīgas trīsas Viņa priekšā”. Kad cilvēks tikai gatavojas ienākt Radītāja pilī, nav iespējams saprast īstenības ceļu, taču var minēt piemēru, lai cilvēks, pat tad, kad atrodas sagatavošanās posmā, varētu kaut ko saprast. Kā sacījuši viedie: „Bauslis glābj un aizsargā, kad to pilda, turpretī Tora glābj un aizsargā gan tad, kad to studē un tad, kad nestudē”.

Lieta tajā, ka baušļa pildīšana nozīmē gaismas klātbūtni, ko sasniedzis cilvēks. Un bauslis var kalpot cilvēkam tikai tajā laikā, kad viņam ir gaisma un viņš par to priecājas. To dēvē par bausli. Tas ir, cilvēks vēl nav izpelnījies Toru, un tikai gaisma dod viņam garīgo dzīvības spēku.

Turpretī Tora nozīmē ceļu, kuru viņš izzinājis un kurš var kalpot viņam arī tad, ja viņš nestudē Toru, tas ir, pat tajā laikā, kad viņam nav gaismas. Un tas ir tāpēc, ka tikai gaismas starojums aiziet no viņa, bet ceļš, kuru viņš izzinājis darbā, var kalpot viņam, pat ja starojums ir izzudis.

Turklāt ir jāzina, ka bauslis, laikā, kad to pilda, ir svarīgāks par Toru, ja to nestudē. Tas ir, ja cilvēks saņem gaismu, tas nozīmē, ka viņš pilda bausli un tāpēc bauslis, ja cilvēkam ir gaisma, ir svarīgāks par Toru, ja viņam nav gaismas, tas ir, ja Tora nav viņa dzīve.

No vienas puses, Tora ir svarīga, jo ceļš, kuru viņš izzinājis Torā, var viņam kalpot. Taču, ja tajā nav dzīvības, kas dēvēta par gaismu, un bauslī viņš saņem dzīvību, dēvētu par gaismu, – no šī viedokļa bauslis ir svarīgāks par Toru.

Tāpēc, ja cilvēkā nav dzīvības, viņš tiek dēvēts par grēcinieku, jo šobrīd viņš nevar pateikt, ka Radītājs vada pasauli ar labestību. Un par cik viņš apsūdz Radītāju, tad tiek dēvēts par grēcinieku, jo pašlaik viņš sajūt, ka viņā nav dzīvības un nav par ko priecāties, arī nav pamata sacīt, ka patlaban viņš ir pateicīgs Radītājam par to, ka Viņš sniedz tam laimi un baudu.

Un nav ko gaidīt, ka viņš ticēs, it kā Radītājs citus vada ar labu, jo Toras ceļu mēs uztveram savu orgānu sajūtās. Ja vien cilvēks tiešām ticētu, ka Radītāja vadība atklāta biedram kā laba, šī ticība sniegtu viņam prieku un baudu, tādēļ ka viņš tic, ka Radītājs vada pasauli ar labestību.

Taču, ja cilvēks nejūtas labi no tā, ka citam ir labi, ja tas nesniedz viņam prieku un dzīvību, tad kāds labums sacīt, ka Radītājs vada biedru ar labestību, svarīgi taču tas, ko cilvēks sajūt savā ķermenī: vai viņam ir labi, vai slikti. Un, raugoties no viņa viedokļa, biedram ir labi tikai tad, kad viņš pats gūst baudu no tā, ka biedram ir labi.

Tas ir, mēs mācāmies, vadoties no ķermeņa sajūtām, ka nav svarīgs cēlonis, svarīgi tikai tas, vai viņš jūtas labi. Ja viņš jūtas labi, cilvēks saka, ka Radītājs ir labs un dara labu, bet ja jūtas slikti, viņš nevar pateikt, ka Radītājs viņu vada ar labestību.

Tāpēc, ja viņš gūst baudu no tā, ka viņa biedrs jūtas labi un tas sniedz viņam labu garastāvokli un prieku, tad viņš var teikt, ka Radītājs ir labs valdnieks. Taču, ja viņam nav prieka un jūt, ka viņam ir slikti, tad kā viņš var sacīt, ka Radītājs ir labs un dara labu?

Tāpēc, ja cilvēks atrodas stāvoklī, kad nesajūt dzīvību un prieku, tad viņam vairs nav mīlestības pret Radītāju. Viņš nevar Viņu attaisnot un priecāties, kā tas, kurš izpelnījies kalpot dižajam kungam.

Vispār ņemot, mums ir jāzina, ka Augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, bet visa Radītāja vārdu daudzveidība – uz zemāko rēķina. Tas ir, visi vārdi, kas tika doti Augstākai gaismai, izriet no zemāko izzināšanas. Citiem vārdiem, atbilstoši tam, kā cilvēks izzina gaismu, tas ir, kā viņš to izjūt, attiecīgi arī dēvē.

Un ja cilvēks nejūt, ka Radītājs viņam kaut ko dod, tad kādu vārdu viņš var dot Radītājam, ja neko no Viņa nesaņem? Taču, ja cilvēks tic Radītājam, tad saka, ka katru stāvokli, kuru viņš piedzīvo, viņam sniedz Radītājs un atbilstoši savai izjūtai viņš piešķir Radītājam vārdu.

Tas ir, ja cilvēks sajūt, ka viņam ir labi tajā stāvoklī, kurā viņš atrodas, tad viņš saka, ka Radītājs dēvēts par Labu un Labu darošu, jo tā viņš sajūt, jūtot, ka saņem no Radītāja labestību. Un tad cilvēks tiek dēvēts par taisno, jo attaisno savu Veidotāju (Radītāju).

Un ja cilvēks tajā stāvoklī, kurā viņš atrodas, jūtas slikti, tad viņš nevar pateikt, ka Radītājs sūta viņam labu un tāpēc tiek dēvēts par grēcinieku, jo apsūdz savu Veidotāju.

Taču nemēdz būt tāds starpstāvoklis, lai cilvēks pateiktu, ka savā stāvoklī sajūt, ka viņam ir labi un slikti vienlaikus. Viņam var būt vai nu labi, vai nu slikti.

Viedie sacījuši, ka „pasaule ir radīta vai nu galīgiem grēciniekiem, vai nu pilnīgiem taisnajiem”. Tas ir tāpēc, ka nav iespējams cilvēkam justies labi un slikti vienlaikus.

Turklāt tas, ka viedie klāsta, it kā pastāv starpstāvoklis, tas ir tāpēc, ka radījumiem eksistē laika jēdziens un starpstāvoklis ir divu laiku vidū, kas seko viens pēc otra: pacēlums un kritums, – kad cilvēks ir gan taisnais, gan grēcinieks. Tomēr nevar būt tā, ka cilvēks jūtas gan labi, gan slikti vienā un tajā pašā laikā.

No sacīta izriet, ka Tora ir svarīgāka par bausli tajā laikā, kad nenodarbojas nedz ar Toru, nedz ar baušļiem, tas ir, kad cilvēkam nav dzīvības. Tad Tora, kurā nav dzīvības, ir svarīgāka par bausli, kurā nav dzīvības. Tāpēc, ka no baušļa, kurā nav dzīvības, viņš neko nevar saņemt, turpretī no Toras viņam tomēr paliek ceļš darbā, kuru viņš saņēmis, kad nodarbojās ar Toru. Un pat ja ir izdzisusi dzīvība, viņam paliek ceļš, kuru viņš var izmantot.

Taču ir laiki, kad bauslis svarīgāks par Toru. Tas notiek tad, kad bauslī ir dzīvība, bet Torā nav. Tāpēc tajā laikā, kad cilvēks nenodarbojas ar Toru un baušļiem, tas ir, kad viņam darbā nav prieka un dzīvības, tad viņam nav cita padoma – tikai lūgšana. Taču lūgšanas laikā viņam ir jāzina, ka viņš ir grēcinieks, jo pašreiz nejūt labumu un baudu, kas pastāv pasaulē. Un pat ja viņš uzskata, ka var noticēt, it kā Radītājs dod viņam tikai labestību, bet ne visas cilvēka domas un tas, ko viņš īstenībā dara, ir darba ietvaros.

Cilvēks atrodas darba ietvaros, kad doma noved pie darbības, tas ir, pie sajūtām orgānos. Tad orgāniem ir jāsajūt, ka Radītājs ir labs un labu darošs, un no tā jāsaņem dzīvība un prieks. Taču, ja cilvēkam nav dzīvības, tad kāda jēga no viņa aplēsēm, viņa orgāni patlaban nemīl Radītāju, tādēļ ka tiem Viņš sniedz labestību?

Tāpēc cilvēkam ir jāzina, ja viņam nav prieka un dzīvības darbā, tā ir pazīme, ka viņš ir grēcinieks, jo nesajūt labo. Arī visas viņa domas nav patiesas, ja tās neved uz darbību – pie sajūtas orgānos, kā rezultātā cilvēks mīlēs Radītāju par to, ka Viņš sniedz radījumiem baudu.