15. Ko nozīmē darbā „citi dievi”

Grāmata „Šamati”, 15. raksts

Dzirdēts 24. Abā (1945. gada 3. augusts)

Rakstīts: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”, – un Zoar grāmata izskaidro, ka ir nepieciešami „akmeņi, lai to nosvērtu”. Un jautā par to: „Kā ar akmeņu palīdzību nosver darbu, lai līdz ar to uzzinātu savu stāvokli ceļā pie Radītāja?” Un atbild: ir zināms, ka laikā, kad cilvēks sāk strādāt vairāk nekā pieradis, ķermenis sāk visiem spēkiem pretoties šim darbam, jo attiecībā uz ķermeni atdeve ir jūgs un smaga nasta, un tas nespēj izturēt šo darbu. Turklāt ķermeņa pretdarbība izpaužas cilvēkā ar svešu domu parādīšanos, un viņš sāk uzdot pazīstamo jautājumu: „Kurš un kas?” (Kas ir jūsu Radītājs? Ko jums dod šis darbs?) Un saistībā ar šo jautājumu cilvēks saka, ka visus šos jautājumus, protams, viņam sūta sitra ahra (nešķīstie spēki), lai traucētu darbā.

Ja cilvēks saka, ka šķēršļi nāk no nešķīstiem spēkiem, tad pārkāpj rakstīto: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”.

Jēga ir tajā, ka cilvēkam ir jātic, ka šie jautājumi nāk no svētās Šekinas, jo „nav neviena cita, izņemot Viņu”. Un svētā Šekina atklāj cilvēkam viņa patieso stāvokli un parāda, vai viņš iet Radītāja ceļu, pateicoties tam, ka sūta viņam šos jautājumus, ko dēvē par svešām domām. Tas ir, ar šo svešo domu palīdzību Šekina redz, kā viņš atbild uz šiem jautājumiem, kuri tiek uzskatīti par svešām domām. Un tas viss cilvēkam ir jāzina, saprotot darbā savu patieso stāvokli, lai zinātu, ko darīt.

Un tas līdzinās stāstam par to, kā viens draugs vēlējās uzzināt, cik lielā mērā viņa draugs viņu mīl. Protams, aci pret aci draugs kauna dēļ sevi slēps, tāpēc cilvēks piesūtīja kādu, kas tam tenkos par viņa draugu un tad viņš redzēs sava drauga reakciju laikā, kad viņš ir tālu no viņa. Tad cilvēks spēs uzzināt taisnību,  cik lielā mērā draugs viņu mīl.

Turklāt jēga ir tajā, ka tad, kad svētā Šekina parāda cilvēkam savu vaigu, tas ir, Radītājs dod cilvēkam dzīvību un prieku, tādā stāvoklī cilvēks kautrēsies teikt, ko īsti viņš domā par to, lai strādātu atdeves dēļ un neko nesaņemtu savā labā. Laikā, kad neatrodas Šekinas vaiga priekšā, tas ir, kad dzīvība un prieks atdziest, kas nozīmē „neatrodas tās vaiga priekšā”, tad cilvēks spēj paraudzīties uz savu patieso stāvokli no atdeves viedokļa. Un ja cilvēks tic, ka „nav neviena cita, izņemot Viņu”, kā tas ir rakstīts, un visas svešās domas viņam sūta Radītājs, tas ir, tikai Viņš darbojas, tad, protams, jau zina, ko darīt un kā atbildēt uz šiem sarežģītajiem jautājumiem. Un tas izskatās tā, it kā Šekina sūta viņam vēstnešus, lai tie redzētu, kā viņš tenko par Šekinu, par savu Debesu Valstību. Tā to var izskaidrot.

Un cilvēks spēj saprast, ka viss nāk no Radītāja, jo zināms, ka šīs svešās domas, ar kurām ķermenis spiež uz cilvēku, nenonāk pie cilvēka tajā laikā, kad viņš nestrādā. Šīs nomācošās domas, kas atnāk pie cilvēka tik skaidri jaušamā sajūtā, ka vienkārši mudž viņa smadzenēs, parādās tikai pēc neparasti lielas virzības uz priekšu Torā un darbā.

Un to dēvē: „Akmeņi tā  svēršanai”. Tas ir, šie akmeņi „iekrīt” viņam smadzenēs, kad viņš vēlas izprast atbildi uz šiem jautājumiem, jo viņš pašreiz gatavojas apsvērt un novērtēt sava darba mērķi – vai patiešām ir vērts strādāt atdeves dēļ un strādāt, atdodot savu dvēseli un sevi pilnībā, lai viņa vienīgā vēlme būtu tikai cerība, ja arī ko iegūt šajā pasaulē, tad tikai ar mērķi strādāt, lai sniegtu baudu Radītājam, nevis kāda materiālā labuma dēļ.

Un tad sākas asas domstarpības, kad viņš redz, ka sākumā velk viena puse un tad atkal otra (burtiski: „gan šeit ir vaigs, gan tur”). Par to brīdina sacītais: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā”, lai neteiktu, ka citi dievi ir devuši jums akmeņus, lai ar to palīdzību svērtu jūsu darbu, bet „Mana vaiga priekšā”, tas ir, cilvēkam jāzina, kas tas ir „Mans vaigs”. Un tas ir tādēļ, lai cilvēks redzētu patieso pamata un fundamenta formu, uz kura tiek būvēta viņa darba celtne.

Un galvenais smagums, kas pastāv darbā, rodas tādēļ, ka šie divi spriedumi ir savstarpējā pretrunā.

1. No vienas puses, cilvēkam ir jāpūlas, lai viss viņa darbs tiktu virzīts uz to, lai sasniegtu saplūsmi ar Radītāju, lai katra viņa vēlme tiktu virzīta tikai uz to, lai sniegtu Radītājam baudu un neko savam labumam.

2. No otras puses, mēs redzam, ka tas nav galvenais mērķis, jo Radījuma mērķis nenozīmē, ka radījumiem ir jāatdod Radītājam, jo Viņš nejūt jebkādu trūkumu un Viņam nav nepieciešams, lai radījumi Viņam ko dotu – turpretī radījuma Mērķi nosaka Radītāja vēlme sniegt baudu radījumiem, tas ir, lai radījumi saņemtu baudu un labumu no Radītāja.

Un šīs divas lietas ir pretrunā viena otrai, jo atrodas tālu, kā sacīts, it kā pols no pola, jo, no vienas puses, cilvēkam ir jāatdod, taču, no otras puses, cilvēkam ir jāsaņem. Citiem vārdiem, raugoties no radījuma labošanās viedokļa, ir jāsasniedz saplūsme, kuru nosaka īpašību vienlīdzība, lai visas viņa darbības būtu tikai atdeves dēļ, pēc tam jau var pildīt radījuma Mērķi – saņemt no Radītāja baudu un labumu.

Tāpēc, ja cilvēks attīstīja sevī pieradumu iet atdeves ceļu, tad, protams, viņam nav saņemšanas kelim. Turklāt tajā laikā, kad viņš iet saņemšanas ceļu – viņam nav atdeves kelim. Taču ar „akmeņu to nosvēršanai” palīdzību, viņš iegūst kopā gan vienas, gan otras kelim. Tāpēc, ka pēc pretenzijām un iztirzāšanas, kas radies viņam darba laikā, pēc tam, kad pārvarēja savu egoismu un pieņēma Radītāja varu pār sevi, sasniedzot atdevi gan sirdī, gan prātā, tagad, kad viņš gatavojas piesaistīt augstāko gaismu, viņam jau ir stingra pārliecība, ka visam jābūt tikai atdeves dēļ. Tāpēc, pat ja saņem kādu pagaismu, tajā pašā laikā saņem to atdeves dēļ.

Un tas tādēļ, ka viss viņa darbs ir balstīts tikai uz atdevi un to dēvē par saņemšanu atdeves dēļ.