18. Tumsā raudi, mana dvēsele

Grāmata „Šamati”, 18. raksts

Dzirdēts 1940. gadā, Jeruzalemē

Ja pār cilvēku nonāk lejā garīgā apslēptība, un viņu pārņem tāds stāvoklis, ka nesajūt jebkādu interesi garīgajā darbā, nav spējīgs iztēloties un sajust mīlestību un bailes, un nespēj neko izdarīt ar atdeves nolūku – viņam nav citas izejas, kā tikai raudāt un lūgt Radītāju, lai apžēlotos par viņu un noņemtu aptumsumu no viņa acīm un sirds.

Garīgajā darbā raudas ir ārkārtīgi svarīgs stāvoklis. Viedie ir teikuši: „Visi vārti pie Radītāja aizvērti, izņemot raudu vārtus”. Un pasaule ir neizpratnē: „Ja raudu vārti atvērti – kādēļ vispār ir pārējie vārti?”

Līdzīgi tam, kā cilvēks lūdz kādu citu par ko ļoti svarīgu sev, taču, kad redz, ka tas nepielūdzams un veltīgi turpināt lūgt, tad sāk liet asaras. Tāpēc sacīts: „Visi vārti aizvērti, izņemot raudu vārtus”. Tikai tad, kad visi vārti aizveras, kļūst redzams, ka raudu vārti ir atvērti.

Un kamēr nav skaidrs, ka aizvērti lūgšanu vārti, nav redzams, ka atvērti raudu vārti un tas nozīmē, ka aizslēgti, jo cilvēks domā, ka ir vēl kāda izeja no viņa stāvokļa. Un līdzko aizveras visi pārējie vārti, tad atveras raudu vārti.

Tādēļ sacīts „Tumsā raudi, mana dvēsele”: kad cilvēks sasniedz pilnīgu garīgu tumsu, tikai tad viņa dvēsele sāk raudāt, jo nav citas izejas. Tāpēc ir teikts: „Dari visu, kas tavos spēkos!”