24. Viņš izglābj dvēseles no bezdievju rokas

Grāmata „Šamati”, 24. raksts

Dzirdēts 1. Abā (1944. g. 21. jūlijā), par godu grāmatas „Zoar” uzrakstīšanai

Sacīts: „Jūs, kas To Kungu mīlat, ienīstiet ļaunu! Viņš pasargā Savu svēto dvēseles, Viņš tās izglābj no bezdievju rokas.” Un nav saprotams, kāda ir saikne starp „ienīst ļaunu” un „tās izglābj no bezdievju rokas”?

Un sacīts arī: „Vai pasaule radīta tikai absolūtiem taisnajiem vai pilnīgiem bezdievjiem”. Iznāk, ka pasauli bija vērts radīt pilnīgiem bezdievjiem, bet nepilnīgiem taisnajiem – nē?

Taču lieta ir tajā apstāklī, ka no Radītāja puses pasaulē nav nekā, kam būtu dubulta jēga. Tikai zemākajiem radījumiem, kas saņem no augšienes, ir sajūta, atbilstoša saņēmējam: jūtas labi vai slikti, pasaule ir laba vai slikta. Tāpēc, ka jebkuru pildāmo darbību apsver iepriekš, jo neko taču nedara bez mērķa: vēlas uzlabot savu stāvokli vai pasliktināt kāda cita cilvēka stāvokli. Taču aplamas un bezmērķīgas darbības pilnīgi neder cilvēkam, kuram ir dzīves mērķis.

Un atbilstoši tam, kā Radītāja vadību pasaulē izjūt tie, kas šo vadību atzīst, – atbilstoši savām sajūtām arī nosaka: vai tā ir laba, vai slikta.

Tāpēc tie, kas mīl Radītāju, tas ir, saprot, ka radījums tika radīts visas radības labumam un tādēļ, lai radījumi to sajustu, – saprot, ka to just var tikai satuvinoties un saplūstot ar Radītāju. Un ja viņi jūt kādu attālināšanos no Radītāja puses, viņi to dēvē par ļaunumu, un tādā gadījumā viņi uzskata sevi par bezdievjiem. Tāpēc, ka radījumam nav starpstāvokļu – vai cilvēks sajūt Radītāju un Viņa vadību, vai arī viņam šķiet, ka viss ir pakļauts ļaunam liktenim.

Un ņemot vērā, ka jūt, ka nespēj sev melot tajā, ka sajūt vai nesajūt, tad jūtot īstenību, acumirklī sāk lūgt Radītāju, lai Radītājs apžēlotos par viņu un atbrīvotu no nešķīsto spēku un domu varas. Un tāpēc atbilstoši tam, kā cilvēks lūdz, apzinoties un jūtot īstenību, Radītājs dzird viņa lūgumu, kā sacīts: „Radītājs ir tuvs visiem, kas lūdz patiesi” un izglābj viņu no bezdievju rokām (no iekšējām egoistiskajām vēlmēm un domām).

Taču līdz brīdim, kamēr cilvēks spēs just īstenību, tas ir, viņā ietvertā ļaunuma īsteno pakāpi, kamēr nejūt to pietiekamā mērā, kas spētu izraisīt viņā kliedzienu Radītājam aiz bezgalīgām ciešanām, kuras viņš izjūt, apzinoties savu ļauno egoismu, savu dabu, līdz tam brīdim vēl nav izpelnījies glābšanu no šī ļaunuma. Tāpēc, ka vēl nav atklājis nepieciešamo kli, kas būtu gatava uzklausīt lūgšanu – to, ko dēvē par „no paša sirds dziļuma”. Viņš taču domā, ka, izņemot ļaunumu, viņā vēl ir kaut kas labs, gaišas domas un labas vēlmes.

Tas ir, viņš vēl nav iekļuvis visos savas sirds dziļumos un sirds dziļumā domā, ka tur ir vismaz nedaudz labestības. Un viņš neliekas ne zinis, vai viņā ir mīlestība un bijība attieksmē pret Toru un garīgo darbu. Un tāpēc neredz īstenību.