25. Tas, kas nāk no sirds

Grāmata „Šamati”, 25. raksts

Dzirdēts 1. Abā (1944. g. 21. jūlijā), maltītē par godu grāmatas „Zoar” uzrakstīšanai

„Tas, kas nāk no sirds, ienāk sirdī.” Taču, kāpēc mēs redzam, ka, ja arī ienāca cilvēka sirdī, viņš vienalga garīgi nokrīt no savas pakāpes?

Lieta ir tajā apstāklī, ka tad, kad cilvēks dzird Toras vārdus no sava rava (skolotāja), viņš nekavējoties piekrīt viņam un uzņemas pildīt dzirdēto ar visu savu sirdi un dvēseli. Taču pēc tam, kad nonāk citā saskarsmes vidē, saplūst ar vairākuma vēlmēm un domām, kuri nodarbojas ar muļķībām. Un tad viņš, viņa domas, vēlmes un sirds pakļaujas vairākumam. Taču ņemot vērā, ka cilvēkam nav spēka nosliekt visu pasauli uz nopelnu kausa, tad pasaule pakļauj viņu sev, un viņš sajaucas ar visu cilvēku vēlmēm.

Un tad viņš ir kā „ganāmpulks, ko ved uz kautuvi”. Un viņam nav izvēles – viņam ir jādomā, jāvēlas un jāprasa tas, ko pieprasa vairākums. Šādā gadījumā viņš izvēlas svešas domas, centienus un maziskas kaislības, kas derdzīgas Toras garam un viņam nav spēka pretoties vairākuma ietekmei.

Tādā gadījumā ir viens padoms viņam – pievienoties savam ravam un grāmatām iekšējā līmenī, ko dēvē – „gūstot no grāmatām un to autoriem”. Un tikai pateicoties saplūsmei ar viņiem, cilvēks var mainīt savas domas un vēlmes uz labo pusi. Un nekādi iebildumi un viltības nepalīdzēs viņam šādā gadījumā mainīt savas domas. Glābiņš ir tikai saplūsmē, jo saplūsme ir brīnišķīgs līdzeklis, kas atgriež pie Avota.

Un tikai tad, kad atrodas svētumā, viņš var sev iebilst un skaisti spriedelēt par to, kā prāts pastāvīgi liek viņam iet Radītāja ceļu. Taču pēc visiem saviem argumentiem un prātošanām, ar kuru palīdzību cer pieveikt savas nešķīstās vēlmes (sitra ahra), viņam stingri jāapzinās, ka tas viss ir tīrais nieks un tas viss nav tas ierocis, ar kuru var uzvarēt karā ar egoismu. Tāpēc, ka visi šie prātīgie argumenti ir tikai augstāk minētās saplūsmes sekas.

Visi viņa saprātīgie argumenti, ar kuru palīdzību viņš veido savus secinājumus, ka pastāvīgi nepieciešams iet Radītāja ceļu, pamatojas uz saplūsmi ar viņa ravu. Un tiklīdz pazaudēs šo pamatu, izzudīs viss šo argumentu spēks, jo viņam vairs nebūs uz ko balstīties. Tāpēc cilvēkam nekādā gadījumā nedrīkst uzticēties savam prātam, bet tikai no jauna „jāpielipinās” grāmatām un ravam. Tikai tas var viņam palīdzēt, nevis saprāts un gudrības, jo tajos nav dzīvības gara.