30. Galvenais – vēlēties atdot

Grāmata „Šamati”, 30. raksts

Dzirdēts Vajikra Sestdienas izskaņā (1943. g. 20. martā)

Galvenais – neko nevēlēties, bet tikai atdot Radītāja diženuma dēļ, jo visas darbības, kas vērstas uz saņemšanu, ir netiklas un izkļūt no saņemšanas darbībām nav iespējams, – tikai ja pārejam uz pretējo stāvokli, tas ir, uz atdevi. Virzītājspēks, proti, spēks, kas mudina uz priekšu un piespiež strādāt, nāk tikai no Radītāja varenuma.

Un nepieciešams ņemt vērā, ka jebkurā gadījumā mēs esam spiesti strādāt šajā pasaulē un tieši ar šo pūliņu palīdzību varam  sasniegt rezultātu un baudu. Tas ir, pateicoties cilvēka pieliktajām pūlēm un centieniem, viņš var sniegt baudu savam ierobežotajam ķermenim, kas līdzinās pagaidu viesim, vai mūžīgajam Saimniekam. Šajā gadījumā viņa pūles neizzūd, bet paliek mūžībā.

Tas līdzinās cilvēkam, kura spēkos uzcelt veselu pilsētu, bet viņš būvē tikai pagaidu māju, kura no vēja brāzmām sabrūk un tādējādi visas viņa pūles ir zaudētas. Turpretī, ja cilvēks pielika pūles, lai sasniegtu garīgumu, un kopā ar tām viņš paliek garīgajā, tad visiem viņa centieniem ir mūžīgs rezultāts. Un tikai pateicoties šim mērķim viņam ir jāsaņem viss darba pamats, bet visi citi pamati ir nepareizi.

Ticības spēka ir pietiekami, lai cilvēks spētu strādāt atdeves labā, tas ir, lai spētu ticēt, ka Radītājs pieņem viņa darbu un pat ja viņam šķiet, ka viņa darbs nav pietiekami svarīgs, jebkurā gadījumā Radītājs saņem visu. Radītājam ir tīkami visi darbi, un Viņš tos pieņem, ja cilvēks savas pūles velta Radītājam.

Taču, ja cilvēks vēlas izmantot ticību, lai saņemtu baudu, tad tā kļūst viņam nepietiekama, tas ir, viņš sāk šaubīties ticībā. Iemesls ir tajā apstāklī, ka saņemšana nav īstenība. Patiesībā cilvēkam nekas neatliek no viņa darba, bet visi darba augļi nonāk tikai pie Radītāja. Tāpēc šīs šaubas ir patiesas, tas ir, šīs garīgajam svešās domas, kas pašlaik rodas viņa prātā, ir taisnīgi iebildumi.

Turpretī, ja cilvēks vēlas izmantot savu ticību, lai ietu atdeves ceļu, tad, protams, viņam nerodas šaubas ticībā. Taču, ja viņš šaubās, tad cilvēkam jāzina, ka droši vien viņš nevēlas iet atdeves ceļu, jo, lai atdotu, ir pietiekami ar ticību.