16. Radītāja diena un Radītāja nakts

Grāmata „Šamati”, 16. raksts

Dzirdēts 1941. gadā Jeruzalemē

Sacīts: „Bēdas tiem, kas ilgojas pēc Tā Kunga dienas! Ko tā jums dos? Jo Tā Kunga diena ir tumsa un ne gaisma!” (Āmoss, 5). Un kā izskaidrojumu viedie min līdzību par gaili un sikspārni, kuri gaidīja rītausmu. Gailis jautāja sikspārnim: „Es gaidu saules gaismu, jo tā ir mana – bet ko tev dos gaisma?” (Sinedrijs, 98; 2). Ja sikspārnim nav acu, lai redzētu – ko viņam dos saules gaisma? Gluži pretēji, to, kuram nav acu, saules gaisma iegremdē vēl lielākā tumsā.

Un papūlies saprast šo līdzību – kā var redzēt ar acīm Radītāja gaismā, kas dēvēta par „Radītāja dienu”? Un kāpēc tika izstāstīts stāsts par sikspārni, kuram nav acu un kurš paliek tumsā? Tāpat, ko nozīmē „Radītāja diena” un „Radītāja nakts”, un kāda starp tiem ir atšķirība? Saprotams, ka cilvēkam diena ir tad, kad aust saule. Taču, ko nozīmē Radītāja diena? Kā to uzzināt?

Un iepazīsti viņu, „atklājot sauli”! Tāpat kā austošas saules gaismu, kas paceļas virs zemes, mēs dēvējam par dienu, bet tās trūkumu dēvējam par „tumsu”, arī garīgajā par dienu dēvē Radītāja atklāsmi, bet par tumsu – Viņa apslēptību. Tas ir, ja ir Radītāja atklāsme, un viss kļūst skaidrs kā diena, tas tiek dēvēts par dienu, par to teikts: „Dienas gaismā mostas slepkava, nogalinās nabago un dzīves atstumto, bet naktī pārvērtīsies par zagli”. Un tāpēc naktī viņš parvērtīsies par zagli, kas dienas gaismā kļūst skaidrs kā diena, ka viņš ir atnācis pēc dvēselēm, ka viņš ir slepkava – un tas nozīmē, ka var izglābt viņa dvēseli. Tādējādi mēs redzam, ka par Radītāja dienu dēvē stāvokli, kurā viss ir skaidrs kā diena.

Radītāja diena nozīmē absolūtu skaidrību, ka Radītāja vadība, Viņa pasaules pārvaldīšana, notiek tikai ar labestību un radījumu labā. Piemēram, ja cilvēks lūdz Radītāju un nekavējoties rod atbildi, saņemot vēlamo, un visos pasākumos gūst panākumus, tad to dēvē par Radītāja dienu. Turpretī par tumsu vai nakti dēvē Radītāja apslēptību, kas izraisa cilvēkā šaubas par labvēlīgu vadību un ar labestīgu mērķi, un viņam rodas domas, kas svešas garīgajam. Vadības apslēptība, kas noved pie visām šīm blakus domām un viedokļiem, kas rodas cilvēka prātā, tiek dēvēta par tumsu vai nakti, kad cilvēks jūt, ka pār visu pasauli nolaidusies tumsa.

Un ar to tiek izskaidrots teiktais: „Bēdas tiem, kas ilgojas pēc Tā Kunga dienas! Ko tā jums dos? Jo Tā Kunga diena ir tumsa un ne gaisma!”

Ja cilvēks patiešām gaida Radītāja dienu, viņš gaida iespēju iet „ar ticību, kas augstāka par zināšanām”, lai viņa ticība būtu tik spēcīga, it kā viņš redz un saprot pilnīgi skaidri un acīmredzami, ka Radītājs pārvalda pasauli ar labestību un ar mērķi darīt labu. Taču cilvēks nevēlas atklāti redzēt, kā Radītājs pārvalda pasauli ar labestību ar mērķi darīt labu, jo redzēt – nozīmē vairs neticēt, jo ticība var atrasties tikai tur, kur tā ir pretrunā ar prātu un cilvēks rīkojas pretēji prātam – to arī dēvē par ticību, kas augstāka par zināšanām.

Tādējādi cilvēks tic, ka Radītājs pārvalda pasauli ar labestību un labiem mērķiem. Un lai gan to atklāti nesajūt, viņš nelūdz Radītāju ļaut viņam redzēt labo vadību ar prātu, bet vēlas saglabāt ticību, kas augstāka par zināšanām. Un viņš lūdz Radītāju dot viņam tik lielu ticības spēku, it kā viņš ar savu prātu skaidri redz Radītāja labo vadību tādā pakāpē, kas nerada atšķirību starp ticību un zināšanām. Šādu stāvokli, tiem, kuri vēlas saplūst ar Radītāju, dēvē par „Radītāja dienu”.

Taču, ja cilvēks labvēlīgo pārvaldi sajutīs kā skaidras zināšanas, tad šī sajūta, augstākā gaisma, piepildīs viņa egoistiskās vēlmes, kas attālina viņu no Radītāja. Taču cilvēks to nevēlas, jo tad gūs virsroku viņa egoistiskās vēlmes, kas pretējas svētumam, kurš pretstatā vēlmei saņemt savā labā. Gluži pretēji, viņš vēlas saplūst ar Radītāju, un šī saplūsme ir iespējama tikai sasniedzot īpašību līdzību.

Taču, lai cilvēkam rastos vēlme saplūst ar Radītāju, jo cilvēks ir radīts ar pilnīgi pretējām īpašībām, ar vēlmēm saņemt baudu tikai savā labā, nepieciešams sasniegt gluži pretējo savai būtībai. Taču, kā tas ir iespējams?

Tādēļ cilvēkam jāiegulda ne mazums pūliņu, lai sasniegtu otru būtību, vēlmi atdot. Un jau ar vēlmi atdot viņš spēj saņemt augstāko gaismu un nenodarīt ļaunumu. Visi pārkāpumi taču izriet tikai no vēlmes baudīt augstāko gaismu savā labā, tas ir, pat tad, kad viņš kaut ko veic atdeves labā, kaut kur sirds dziļumā slēpjas doma, ka viņš kaut ko saņems savas atdeves vietā. Īsi sakot, nav cilvēka spēkos veikt kādu darbību, ja par to nesaņems jebkādu atalgojumu. Viņam ir jābauda un jebkura bauda, kuru saņem savā labā, noteikti attālinās viņu no dzīvības Avota un pārtrūks viņa saplūsme ar Radītāju. Saplūsmi taču nosaka īpašību vienlīdzība, tāpēc nav iespējams saviem spēkiem veikt tīru atdevi bez saņemšanas piejaukuma.

Tāpēc, lai saņemtu atdeves spēkus un iegūtu citu būtību, nepieciešams, lai cilvēkam būtu spēks sasniegt līdzību ar Radītāju, kad kļūtu tāds kā Radītājs, kurš dod un neko nesaņem vietā, nekur nesajūtot pat mazāko trūkumu. Viņš taču atdod ne tādēļ, ka jūt vajadzību atdot. Nedod Dievs domāt, ka Viņš sajutīs trūkumu tādēļ, ka nav kam atdot – tas jāuztver kā spēle. Tas ir, ne tādēļ Viņš atdod, ka Viņam tas būtu nepieciešams, bet tāpēc, ka tas viss ir kā spēle.

Tā viedie uz kādas dižciltīgas matronas jautājumu atbildēja: „Ko Radītājs darīja, kad bija radījis pasauli?”, – „Sēdēja un spēlējās ar vali, jo valis taču radīts, lai ar viņu spēlētos”. Un valis nozīmē savienošanos un saplūsmi. Tas ir, Radītāja un radījumu savienošanās ir tikai spēle, nevis vēlme un nepieciešamība. Un starpība starp spēli un vēlmi ir tajā, ka viss, kas nāk no vēlmes, ir nepieciešamība un ja nesaņem vēlamo, izjūt tā trūkumu, tajā pašā laikā, spēlējoties, pat ja kaut ko nesasniedz, netiek uzskatīts, ka tas pietrūkst. Kā mēdz teikt, nav liela bēda, ja nav saņēmis to, ko gaidīja, tas nav svarīgi, jo vēlme saņemt taču bija tikai spēle, tas nebija nopietni.

Iznāk, ka pilnības mērķis nozīmē, ka cilvēka darbam ir jābūt kā absolūtai atdevei un lai viņam nebūtu vēlmes saņemt jebkādu baudu par savu darbu. Un tā ir augsta pakāpe, jo tā rīkojas pats Radītājs. Un Radītāja diena tiek dēvēta par pilnību, kā sacīts: „Rītausmā nodzisīs zvaigznes, tās gaida gaismu, taču izzudīs”. Gaisma taču ir pati pilnība.

Un kad cilvēks sasniedz citu būtību, tas ir, vēlmi atdot, kuru Radītājs viņam dod viņa iepriekšējās būtības – vēlmes saņemt baudu vietā, tad ar šo atdeves vēlmi cilvēks ir spējīgs visā pilnībā strādāt Radītāja labā un to dēvē par Radītāja dienu.

Tāpēc tas, kurš nav vēl izpelnījies citu būtību, kas sniedz iespēju strādāt Radītāja labā, atdodot, bet cer, ka izpelnīsies atdevi un jau ieguldījis pūles, un izdarījis visu, kas ir viņa spēkos, lai atalgojumā saņemtu šo spēku, – to dēvē par tādu, kurš gaida Radītāja dienu, tas ir, kurš gaida, lai viņa īpašības kļūtu līdzīgas Radītāja īpašībām. Un kad atnāk Radītāja diena – izjūtot lielu prieku no tā, ka atbrīvojies no vēlmes varas saņemt savā labā, kas viņu atdalīja no Radītāja,  tagad viņš saplūst ar Radītāju, turklāt to viņš vērtē kā augstāko sasniegumu.

Turpretī tas, kura viss darbs virzīts tikai uz to, lai saņemtu savā labā, gluži pretēji, priecājas tikai tad, kad domā, ka saņems kādu atalgojumu par savu darbu. Taču, kad redz, ka viņa egoisms nesaņem atalgojumu, kļūst bēdīgs un drūms, un dažreiz pat atgriežas pie tā, no kā bija atteicies, sakot, ka, ja zinātu ierpiekš, tad neatteiktos. Un tad, ja viņam teiks, ka viņa atalgojums par Toras un baušļu studēšanu būs Radītāja diena, tas ir, ka viņš saņems atdeves spēku, tad viņš atbildēs, ka tā ir tumsa, nevis gaisma, jo šī ziņa viņam nes tumsas sajūtu.