17. Nešķīsto spēku dēvē par „Valstību bez kroņa”

Grāmata „Šamati”, 17. raksts

Dzirdēts 1941. gadā Jeruzalemē

„Kronis” nozīmē „Keter”. Turklāt „Keter” ir Radītājs un Sakne, ar kuru saiknē ir svētums ar savu īpašību līdzību. Un, būdams mūsu sakne, Radītājs visu atdod radījumiem, tāpat arī svētuma īpašība cilvēkā visu atdod Radītājam.

Turpretī cilvēka nešķīstajos spēkos visi nolūki ir tikai „savā labā” un tāpēc nav saiknē ar sakni, ar Keteru. Tādēļ sacīts, ka nešķīstajam spēkam nav Ketera, jo ir atdalīts no tā.

Un no minētā var saprast teikto Talmūdā (Sinedrijs, 29): „Ikviens, kurš pievieno, samazina”, – pievieno taču aprēķinam un līdz ar to samazina.

Zināms, ka aprēķins tiek veikts tikai Malhutā (valstība), un tikai Malhut nosaka pakāpes līmeņa augstumu, ko sasniedz, pateicoties atstarotai gaismai. Malhut tiek dēvēta par „vēlmi baudīt savā labā”. Taču, kad Malhut anulē savu egoistisko vēlmi, tas ir, nevēlas neko sev, tikai atdot Radītājam, kļūstot līdzīga saknei, kuras visa vēlme ir tikai atdevē – tad Malhut, kas dēvēta par „Es” (ani – burti: alef-nun-jud), pārvērš sevi par „neko” (ein – burti: alef-jud-nun). Un tikai tad tā saņem sevī Ketera gaismu, veidojot sevi no divpadsmit svētuma parcufim.

Taču, ja Malhut vēlas saņemt sev, tad pārvēršas par „ļauno aci”. Tas ir, tā vietā, lai pārvērstos par „neko” (ein), atceļot sevi attiecībā pret Sakni, pret Keteru, kļūst par „aci” (ain), kuras īpašība – visu redzēt un zināt. Un tas tiek dēvēts – „pievienot”, jo vēlas pievienot zināšanas ticībai un strādāt saskaņā ar savu prātu, sakot, ka ir vērts strādāt, pamatojoties uz zināšanām, un tad egoisms nepretosies tādam darbam. Un, pateicoties šim pievienojumam, samazina, jo atdalās no Ketera, no vēlmes atdot, tas ir, no saknes, sakarā ar īpašību atšķirību. Un tāpēc nešķīstais spēks tiek dēvēts par Valstību bez kroņa (Malhut bez Ketera), tas ir, Malhut zaudē saikni ar Keteru un paliek tikai ar vienpadsmit parcufim – bez Ketera.

Un, lūk, sacītā jēga: „99 mirst no ļaunās acs”, jo viņiem nav saiknes ar Keteru, bet viņu Malhut alkst pēc baudas savā labā, nevēloties atcelt sevi attiecībā pret Sakni, pret Keteru. Un viņi nevēlas pārvērst „Es”, ko dēvē par vēlmi baudīt, – par „neko”, atsakoties no sava egoisma. Un tā vietā vēlas pievienot zināšanas, ko dēvē par „ļauno aci”. Tāpēc krīt no savas pakāpes, zaudējot saikni ar sakni, par to sacīts: „Augstprātis nevar būt kopā ar Radītāju”.

Augstprātis uzskata, ka pastāv divas varas. Turklāt, ja atceltu sevi attiecībā pret Radītāju tieksmē atdot Viņam, līdzīgi saknes vēlmei, tad pastāvētu tikai viena Radītāja vara. Un viss, ko cilvēks saņem pasaulē, paredzēts tikai tam, lai atdotu Radītājam.

Tāpēc sacīts: „Visa pasaule radīta tikai manam labumam, taču es esmu radīts, lai atdotu Radītājam”. Un tādēļ man jāsasniedz visas garīgās pakāpes, lai mācētu visu atdot Radītājam un kalpotu Veidotājam.