38. Viņa bagātība – bīties Radītāju

Grāmata „Šamati”, 38. raksts

Dzirdēts Nīsāna 10. dienā (1947. g. 31. martā)

Bagātība ir tilpne, kurā glabājas cilvēka īpašums. Piemēram, graudus glabā klētī, bet dārgas lietas glabā aizsargātākā vietā. Tas ir, katra iegūstamā lieta tiek noteikta ar tās attieksmi pret gaismu, bet kli, tilpnei jāspēj ietilpināt šo lietu, jo, kā zināms, nav gaismas bez kli, un šis likums darbojas arī materiālajā pasaulē.

Taču, kas ir garīgā tilpne, kura spēj ietilpināt sevī gaismu un garīgo pilnību, ko mums vēlas dot Radītājs? Kādai ir jābūt tilpnei, lai tā būtu piemērota gaismai? Gluži tāpat kā šajā materiālajā pasaulē, tilpnei jābūt piemērotai tam, kas tajā glabājas, un tiem ir jāatbilst viens otram. Piemēram, mēs nevaram teikt, ka glabājam vīna krājumu, kurš nesabojāsies, ja tas ieliets jaunos maisos, vai esam sagatavojuši lielu miltu krājumu, ieberot to mucās. Taču kā tam ir jābūt, vīnam vajadzīgas mucas un krūzes, bet miltiem – maisi, ne mucas.

Tādēļ tiek jautāts: kādai ir jābūt garīgajai tilpnei, lai ar šādām tilpnēm mēs spētu savākt milzīgu bagātību no augstākās gaismas? Saskaņā ar noteikumu, ka „Vairāk kā telēns grib zīst, govs vēlas barot”, jo Radītāja vēlme – sniegt baudu radījumiem. Un mums jātic, ka Cimcum, gaismas ierobežojums izveidots mūsu labumam un, protams, tāpēc ka mums nav piemērotu kelim, kas spēj uzņemt gaismu. Tāpat kā materiālās tilpnes, kurām jābūt piemērotām tam, ko grib tajās glabāt. Tāpēc mums jāsaprot, ka, ja mēs iegūsim papildu kelim, tad mums būs kur sajust garīgo pārpilnību.

Uz šo tiek sniegta atbilde: „Radītāja dārgumu glabātuvē nav citas bagātības, izņemot bijāšanas Radītāja priekšā”.

Taču jānoskaidro, kas ir bijāšana Radītāja priekšā, kas ir tilpne, no kuras tiek izgatavota dārgumu glabātuve, lai tajā ieliktu cilvēkam svarīgas vērtības. Un sacīja viedie, ka tā ir bijāšana, kuru sajutis Mozus, kad „Noslēpa savu seju, jo baidījās palūkoties uz Radītāju”, bet kā atalgojumu izpelnījās Viņu ieraudzīt.

Baiļu jēga ir tajā apstāklī, ka cilvēks baidās no milzīgas baudas, kura tur ir, jo nespēj to saņemt, lai atdotu. Turklāt atalgojumā par to, ka izjuta bailes, iegūst kli, kura spēj pieņemt augstāko gaismu. Tieši tas ir cilvēka darbs – viss pārējais attiecas uz Radītāju, izņemot bijību. Baiļu būtība ir tajā apstāklī, lai nesaņemtu baudu, bet viss, ko dod Radītājs, paredzēts tikai saņemšanai. Un tādēļ sacīts: „Viss ir debesu varā, izņemot bijību Radītāja priekšā”.

Mums ir nepieciešama šī tilpne, citādi mēs līdzināsimies muļķim, par kuru sacījuši viedie: „Cik liels muļķis ir tas, kurš zaudē visu, ko tam dod”. Tas nozīmē, ka nešķīstais spēks atņem mums visu gaismu, ja mēs nespējam to pieņemt ar nolūku, lai atdotu, un visa gaisma pāriet pie saņemošajām kelim, tas ir, pie sitra ahra un nešķīstības.

Par to sacīts: „Ievērojiet visus baušļus”, jo ievērošanas būtība ir bailēs. Un lai gan gaismas dabā ir sevi saglabāt, un tā izzūd tiklīdz to grib saņemt egoistiskajās kelim, tomēr cilvēkam no tā jāsargās, cik vien iespējams, kā sacīts: „Saudzējiet sevi paši vismaz nedaudz savā līmenī apakšā, bet Es jums došu milzīgu aizsardzību no augšas”.

Baidās tikai cilvēks, kā sacījuši viedie: „Viss ir debesu varā, izņemot bijāšanu Radītāja priekšā”, jo Radītājs var dot cilvēkam visu, izņemot šo bijību. Ko tad dod Radītājs? Viņš pievieno viņu attiecībās mīlestību, ne bailes.

Un rast bailes var tikai pateicoties Toras brīnišķīgajam spēkam un Baušļiem. Ja cilvēks pilda šo garīgo darbu, vēloties sniegt prieku savam Radītājam, tad šis nolūks ietērpjas viņa darbībās, lai pildītu Baušļus un mācītos Toru, un atved viņu pie bijāšanas. Pretējā gadījumā viņš paliks nedzīvajā svētuma līmenī, pat pildot Toru un baušļus līdz pēdējai niansei un ar vislielāko centību.

Tādēļ cilvēkam pastāvīgi jāatceras, ar kādu nolūku studē Toru un Baušļus. Par to teikuši viedie: „Lai jūsu svētums – Manis dēļ”. Tikai Radītājs ir viņu mērķis, tādējādi strādājot tikai Radītāja priekam, tas ir, visām viņu darbībām jābūt atdeves labad.

Kā sacījuši viedie: „Katram, kurš ievēro, ir vieta atmiņās”. Tas ir, visi, kuri ievēro Toru un baušļus ar nolūku sasniegt „atmiņas”, par kurām sacīts: „Atmiņas par Viņu man neļauj aizmigt”.

Izrādās, ka galvenais Toras ievērošanas mērķis ir sasniegt atmiņas. Tas ir, vēlme atcerēties par Radītāju liek cilvēkam ievērot Toru un baušļus. Tieši Radītājā ir iemesls, kādēļ cilvēks studē Toru un Baušļus, jo bez tā nav iespējams sasniegt saplūsmi ar Viņu, jo „Radītājs nevar atrasties kopā ar augstprāti” īpašību atšķirības dēļ.

Taču atalgojums un sods apslēpti no cilvēka un viņam atliek tikai ticēt, ka ir atalgojums un sods. Tādēļ, ka Radītājs gribēja, lai visi strādātu Viņa labad, nevis savam labumam, jo tas taču attālinātu viņus no Radītāja īpašībām. Taču, ja atklātos atalgojums un sods, tad cilvēks strādātu mīlestības pret sevi pašu labad, vēloties, lai Radītājs viņu mīlētu, vai arī naida dēļ pret sevi, baidoties, ka Radītājs viņu ienīdīs. Izrādās, ka visa motivācija ir cilvēka darbā – tikai viņš pats, ne Radītājs. Radītājs vēlas, lai Viņā būtu ietverts cēlonis un motivācija darbam.

Tātad bailes atnāk tieši tajā laikā, kad cilvēks iepazīst savu niecīgumu, un paziņo, ka kalpot Kungam un vēlēties Viņam atdot ir liela godalga. Un nav iespējams novērtēt un izteikt šīs kalpošanas bezgalīgo nozīmi. Saskaņā ar labi pazīstamo likumu, ka atdeve svarīgam cilvēkam tiek vērtēta kā saņemšana no viņa. Un tas ir saprotams, ka, ciktāl cilvēks sajūt savu niecīgumu, viņš spēj sākt novērtēt Radītāja diženumu, un viņā mostas vēlme kalpot Viņam. Ja cilvēks ir augstprātis, tad Radītājs saka: „Nav iespējams Man un augstprātim būt kopā”.

Šajā ziņā tiek teikts, ka muļķis, grēcinieks un rupjš cilvēks iet kopā. Par muļķi viņu sauc tāpēc, ka nejūt bijāšanu, tas ir, nespēj sevi mazināt Radītāja priekšā un novērtēt, kāds gods ir kalpot Radītājam bez jebkāda atalgojuma. Tādēļ viņš nevar saņemt no Radītāja gudrību (Hohma) un paliek muļķis. Būt muļķim nozīmē būt grēciniekam, kā sacījuši viedie: „Cilvēks negrēkos, līdz viņā iemiesosies muļķības gars”.