47. Tur, kur tu atrodi Viņa varenumu

Grāmata „Šamati”, 47. raksts

„Tur, kur tu atrodi Viņa varenumu, tur atradīsi Viņa pazemību” (Megila).

Ja cilvēks pastāvīgi atrodas patiesā saplūsmē ar Radītāju, tad redz, ka Radītājs Sevi ved lejā sava radījuma līmenī, tas ir, atrodas ar viņu visās maziskās lietās. Un cilvēks nezina, ko tad viņam darīt?

Tādēļ sacīts: „Radītājs, sēžot tik augstu, noliecas, lai redzētu, – debesīs un uz zemes”, tas ir, cilvēks apjauš Radītāja varenumu, bet pēc tam redz debess „kritumu” līdz zemes līmenim.

Tādā gadījumā cilvēkam var dot tikai vienu padomu: domāt, ka, ja šī vēlme nāk no Radītāja, tad par to nav nekā augstāka, kā sacīts: : „No atkritumiem paceļ ubagu”.

Vispirms, cilvēkam jālūko: vai viņam ir trūkuma sajūta? Un ja nav, tad jālūdz: kāpēc es nejūtu trūkumu? Trūkuma nesajušana – no apzināšanās trūkuma. Tāpēc, pildot katru bausli, jālūdz: kāpēc es nejūtu, ka mana pildīšana ir nepilnīga, un mans egoisms no manis slēpj patiesību? Ja viņš redzētu, ka atrodas tik lielā maziskumā, tad, protams, nevēlētos palikt šādā stāvoklī, un pastāvīgi pieliktu centienus darbā, līdz atgriezīsies pie Radītāja, kā sacīts: „Visaugstākais nonāvē un modina, nolaiž peklē un ceļ augšā”.

Kad Radītājs vēlas, lai grēcinieks nožēlotu grēkus un atgrieztos pie Viņa, Viņš nolaiž viņu tādā pazemojuma bezdibenī, līdz cilvēks pats vēlēsies nebūt grēcinieks. Tādēļ viņam kvēli jālūdz, lai Radītājs viņam atklātu īstenību, dodot cilvēkam vēl vairāk Toras gaismas.