49. Galvenais – prāts un sirds

Grāmata „Šamati”, 49. raksts

Dzirdēts Vaera nedēļas piektajā dienā (1952. g. 6. novembrī)

Prāts ir tas, ar ko jāstrādā, gluži kā darbā ar ticību. Tas nozīmē, ja cilvēks slinko darbā ar ticību, viņš iekrīt stāvoklī, kad vēlas tikai zināšanas, taču tas ir nešķīstais spēks (klipa) pret svēto Šekinu. Tādēļ darbs nozīmē kļūt stiprākam prāta pastāvīgā atjaunošanā.

Tāpat darbā ar sirdi: ja cilvēks jūt, ka slinko, tad viņam jākļūst stiprākam darbā ar sirdi un jāveic inversas, pretējas darbības, tas ir, jāierobežo savs ķermenis, pretstatā viņa vēlmei baudīt.

Slinkuma atšķirība, strādājot ar prātu un sirdi, ir tajā apstāklī, ka ir ļaunā klipa pret prātu, tā spēj iedzīt cilvēku līdz pilnīgam vilšanās stāvoklim, kad viņš pārstās ticēt pirmpamatiem. Tādēļ ir jāpretojas, tas ir, jāatjaunina savs prāts, atzīstot savas iepriekšējās kļūdas un tās nožēlojot, kā arī pieņemot saistības nākotnei.

Un līdzekļus tam var saņemt no nedzīvā līmeņa. Cilvēka piepildīšanās ar ticību ir pastāvīgs un mūžīgs stāvoklis, un tādēļ vienmēr var kalpot par mērauklu: vai viņa darbs ir šķīsts, vai nē, jo Šekina slēpjas un izzūd no cilvēka tikai pārkāpuma dēļ prātā vai sirdī.