50. Divi stāvokļi

Grāmata „Šamati”, 50. raksts

Dzirdēts 20. Sīvānā

Šai pasaulei ir tikai divi iespējamie stāvokļi:

1. stāvoklis, kad pasaule tiek dēvēta – „ciešanas”.
2. stāvoklis, kad pasaule tiek dēvēta – „Šekina”.

Iekams cilvēks izpelnīsies izlabot visas savas darbības ar nolūku atdeves labā, viņš sajutīs, ka pasaule ir ciešanu un sāpju pilna. Taču, kad izpelnas un redz, ka Šekina (Radītāja klātbūtne) piepilda visu pasauli, tad Radītājs tiek dēvēts „Piepildošais visu pasauli”, un pasaule tiek dēvēta par „Šekinu”, saņemošo no Radītāja. Šo stāvokli dēvē par Radītāja un Šekinas vienotību, jo tāpat kā Radītājs dod radījumiem, tāpat arī pasaule atdod Radītājam tikai tagad.

Tas līdzinās skumjai melodijai, kad ir muzikanti, kuri prot izpaust ciešanas, ietvertas notīs. Tādēļ, ka ikviena melodija ir gluži kā cilvēka stāsts, pauž jūtas, par kurām vēlas pastāstīt. Ja melodija spēj aizskart klausītājus līdz asarām, un katrs raud no ciešanu sajūtas, ko atskaņo mūzika, tad tā tiek dēvēta par „melodiju”, kuru visiem tīk klausīties.

Taču, kā gan cilvēki var gūt baudu no ciešanām? Tas ir tādēļ, ka melodija nepauž tagadnes ciešanu sajūtas, bet tās, kuras bija pagātnē, tas ir, jau izgaisušas un „saldinātas” ar vēlamā piepildījumu. Tādēļ cilvēkiem tādas melodijas patīk klausīties, jo tās atgādina par pagātnes grūtību un ciešanu „pa – saldināšanu”. Tādēļ šīs ciešanas ir saldas, un saldas ir atmiņas par tām. Un tādā gadījumā pasaule tiek dēvēta par Šekinu.

Galvenais, kas jāzina un jāsajūt, – ka ir Valdnieks pār visu esošo, kā sacīja Pirmtēvs Ābrams: „Galvaspilsēta nevar būt bez Valdnieka”. Nedrīkst domāt, ka pasaulē darbojas kāda nejaušība. Taču nešķīstie spēki (sitra ahra) piespiež cilvēku grēkot un teikt, ka viss ir nejauši. To dēvē par „veltīgu sēklas izšķiešanas” noslēpumu, kas līdzinās vārdam „nejaušība”, kas iedveš cilvēkam domas, ka viss ir nejaušība. (Taču arī tas, ka šie nešķīstie spēki piespiež cilvēku grēkot, domājot, ka pasaulē valda nejaušība un nav augstākās vadības, – nav nejaušība, bet gan saskaņā ar Radītāja vēlmi).

Taču cilvēkam jātic, ka ir atalgojums un sods, ka ir Tiesa un Tiesneši, pilnīgai augstākai vadībai atalgojuma un soda izpausmē. Reizēm taču cilvēkam rodas kāda vēlme un tieksme pēc garīgā, bet viņš domā, ka tas atnāca pie viņa nejauši. Taču arī šajā gadījumā viņam jāzina, ka iepriekš ir veicis darbu, kas kalpoja par „darbību, kas brīdināja par dzirdēto”, tas ir, lūdza palīdzību no augšas, lai varētu veikt vismaz kādu darbību ar nolūku Radītāja dēļ. To dēvē par lūgšanu, MAN pacelšanu augšup.

Taču cilvēks jau aizmirsa par to un neņēma vērā, jo nesaņēma tūlītēju atbildi uz savu lūgšanu, lai varētu teikt, ka Radītājs patiešām dzird viņa lūgšanu. Tomēr cilvēkam ir jātic, ka saskaņā ar garīgajiem likumiem atbilde uz lūgšanu var atnākt pēc vairākām dienām un mēnešiem. Tādēļ nav jāuzskata, ka viņš nejauši saņēma šo jauno iedvesmu un tiekšanos pēc garīgā, kuru tagad sajūt.

Dažreiz cilvēks saka: „Pašreiz es jūtu, ka man neko nevajag, un manī nav jebkādas trauksmes un rūpju, un manas smadzenes ir mierīgas un tīras. Tādēļ tagad es varu koncentrēt savu prātu un sirdi, domas un vēlmes uz Radītāja darbu”. Tādējādi viņš it kā saka, ka viņa darbs ir Radītāja labā, tā rezultāts atkarīgs no viņa spējām un pūliņiem, un nejauši viņš nokļuvis tādā stāvoklī, ka var virzīties uz priekšu garīgajā izaugsmē un sasniegt garīgumu. Taču tādā gadījumā viņam jāsaprot, ka šis stāvoklis pie viņa nonāca kā atbilde uz to, kā viņš ir lūdzis iepriekš, un viņa iepriekšējās pūles izraisīja tagad Radītāja atbildi.

Kad cilvēks, iedziļinoties Kabalas grāmatā, saņem nelielu gaismu un iedvesmu, viņš to parasti uzskata par nejaušu. Taču viss notiek stingri pēc Radītāja vadības. Pat ja cilvēks zina, ka visa Tora ir Radītāja vārdi, viņš tomēr saka, ka gaismu saņem no grāmatas.

Daudzkārt taču viņš ir atvēris to pašu grāmatu, zinādams, ka visa Tora ir Radītāja vārdi, un tomēr nasaņēma jebkādu gaismu un sajūtas. Viss bija „sauss” un „bez garšas”, un pat zināšana, ka šī grāmata klāsta par Radītāju, viņam nelīdzēja.

Tādējādi, kad cilvēks iedziļinās grāmatā, viņam jācer uz Radītāju, lai viņa studijas pamatotos uz ticību, ticību augstākai Vadībai, ka Radītājs viņam atvērs acis. Tad viņš sāk just vajadzību pēc Radītāja un iegūst ar Viņu saikni, un, pateicoties tam, viņš var izpelnīties saplūsmi ar Radītāju.

Pastāv divi, viens otram pretēji spēki: augstākais un zemākais. Augstākais spēks nozīmē, ka viss radīts tikai Radītāja dēļ, kā sacīts: „Visu, kas dēvēts ar Manu vārdu, Es radīju par godu Sev”. Zemākais spēks ir egoistiska vēlme saņemt baudu, apgalvojot, ka viss radīts tikai šīs vēlmes labā: gan pasaulīgais, materiālais, gan arī augstākais, garīgais – viss vēlmes personīgam labumam. Un egoisms prasa, ka tam pienākas saņemt arī šo pasauli un nākamo pasauli. Protams, ka šajā pretestībā uzvar Radītājs, taču tāds process tiek dēvēts par „Ciešanu ceļu”. Un šis ceļš ir ļoti garš.

Taču ir īss ceļš, dēvēts par „Toras Ceļu”. Katra cilvēka tieksmei jābūt virzītai uz laika saīsināšanu, ko dēvē par „ahišenu”. Citādi virzīsies laika dabiskajā gaitā – „beito”, ciešanu ietekmē. Viedie sacījuši: „Ja izpelnīsieties – paātrināšu laiku (ahišena). Neizpelnīsieties – viss notiks savā laikā (beito), un Es jums došu tādu valdnieku kā Amans, kurš piespiedīs jūs pret pašu gribu atgriezties uz pareizā ceļa”.

Tora sākas ar vārdiem: „Iesākumā… zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem…” un beidzas ar vārdiem: „… visas Izraēlas acu priekšā”. Sākumā cilvēks redz, ka zemes dzīve ir tumsa, haoss un tukšums. Pēc tam, kad sevi izlabo, iegūst nolūku „Radītāja dēļ”, un tad izpelnas: „Un sacīja Radītājs: Lai top gaisma…”. Līdz spēs sasniegt garīgās izaugsmes pēdējo pakāpi – „… visas Izraēlas acu priekšā”, un tas nozīmē gaismas atklāsmi visām dvēselēm.