7. Ko nozīmē darbā – ieradums kļūst par otro dabu

Grāmata „Šamati”, 7. raksts

Dzirdēts 1943. gadā

Ja cilvēks sevi pieradina kādai lietai, šī lieta kļūst viņam ierasta un jebkurš ieradums var kļūt par cilvēka otro dabu. Tāpēc nav nekā tāda, kur cilvēks nevarētu sajust realitātes garšu. Un ja arī palika pilnīgi nejūtīgs pret kādu lietu, tomēr, pateicoties ieradumam, sāk to sajust.

Un jāzina, ka pastāv atšķirība starp Radītāja un radījuma sajūtām. Radījumiem ir sajūtošais un sajūtamais, izzinošais un izzināmais, – kāds, kas uztver zināmu realitāti. Turpretī realitāte bez sajūtošā attiecas tikai uz Radītāju. Radītāja realitāte nav izzināma. Cilvēks jebkuru realitāti uztver ar sajūtām. Un realitāte viņam ir īstenība atbilstoši tam, kā viņš to jūt, sajūt tās garšu. To viņš arī uztver kā īstenību. Ja viņš sajūt realitātē rūgtu garšu, tas ir, kādā no stāvokļiem jūtas slikti un no tā cieš, tad garīgajā darbā tāds cilvēks tiek dēvēts par grēcinieku, jo apsūdz Radītāju, kurš ir labs un dara tikai labu. Taču atbilstoši cilvēka sajūtām, viņš saņem no Radītāja pretējo, tas ir, slikto.

Viedie sacījuši: „Pasaule radīta tikai gataviem grēciniekiem vai pilnīgiem taisnajiem”. Tas nozīmē, ka, vai nu viņš jūtas labi esošajā realitātē un tad attaisno Radītāju, un tiek dēvēts par taisno, vai arī jūtas slikti un tad viņš ir grēcinieks. Iznāk, ka viss tiek mērīts atbilstoši cilvēka sajūtām. Uz Radītāju visas šīs sajūtas neattiecas, kā sacīts Vienotības Dziesmā: „Tā būs uz mūžīgiem laikiem – nebūs Tevī ne ko atņemt, ne ko pielikt”. Visas apslēptības un izmaiņas attiecas tikai uz saņēmējiem, un atkarīgas no cilvēka izzināšanas.