8. Atšķirība starp svēto ēnu un klipot ēnu

Grāmata „Šamati”, 8. raksts

Dzirdēts Tammūza mēnesī (1944. gada jūlijs)

Sacīts: „Iekām vēl diena metas dzestra un ēnas zūd…” (Augstā Dziesma, 2. nodaļa). Un jāsaprot, ko nozīmē „ēnas” garīgajā darbā un kāpēc ir divas ēnas. Lieta tā, ka tad, kad cilvēks nesajūt Radītāja vadības būtību, neizprotot, ka Viņš pārvalda pasauli ar labestību un tās labā, viņa stāvoklis tiek definēts kā tumsa, kas izveidojās no ēnas, kas slēpj sauli. Un gluži kā fiziska ēna, kas slēpj sauli, nespēj to nekādā veidā ietekmēt, tādējādi ļaujot saulei spīdēt ar visu savu spēku – arī cilvēks, kurš nesajūt Radītāja vadību, nevar mainīt to, kas notiek augšienē. Un augšienē viss ir nemainīgs, kā rakstīts: „Es Savu AVAJa izpausmi neesmu mainījis”.

Tomēr izmaiņas notiek tikai saņēmējos. Un šajā ēnā, tas ir, šajā apslēptībā var iedalīt divus veidus. Pirmais – kad cilvēkam vēl ir iespēja tikt galā ar šo tumsu un apslēptību, attaisnot Radītāju un lūgt, lai Viņš cilvēkam atvērtu acis un ļautu viņam saprast, ka visas apslēptības nonāk pie viņa no Radītāja puses, tas ir, Radītājs rīkojas ar viņu tādā veidā, lai viņš varētu lūgt Radītāja palīdzību un vēlētos saplūst ar Radītāju. Tāpēc, ka tikai ar ciešanu palīdzību, kas nāk no Radītāja, viņš vēlēsies atbrīvoties no tām un izdarīs visu, kas ir viņa spēkos. Tāpēc patlaban saņemot no Radītāja apslēptību un ciešanas, viņš, protams, izmantos zināmo līdzekli un palielinās savu lūgšanu, lūdzot Radītāju palīdzēt viņam un glābt no stāvokļa, kurā viņš nokļuvis. Tas nozīmē, ka šajā stāvoklī viņš joprojām tic Radītājam un Viņa vadībai.

Turpretī otrs veids ir tajā apstāklī, ka viņš vairs nevar kļūt stiprāks ticībā un teikt, ka visas ciešanas un triecieni, ko viņš izjūt, nāk no Radītāja, lai dotu viņam iespēju pacelties augšup uz nākamo pakāpi. Un tad, nedod Dievs, viņš var nokļūt neticības stāvoklī, jo nevar noticēt Radītāja vadībai un, protams, nespēs raidīt lūgšanu Radītājam un lūgt Viņa palīdzību. Izrādās, ka mēdz būt divi ēnu veidi un šajā ziņā sacīts: „un ēnas zūd”, tas ir, ēnas izzudušas no pasaules.

Klipas ēna nozīmē: „Cits dievs ir neauglīgs un nenes augļus”. Turpretī par svēto ēnu sacīts: „Es alku pēc Viņa ēnas un tajā sēdēju, un Viņa auglis man bija salds”. Tas ir, visas apslēptības un ciešanas atnāk pie cilvēka saskaņā ar Radītāja vēlmi, lai cilvēks tās pārvarētu ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Un ja viņam ir spēks teikt, ka visu to Radītājs dara vienīgi viņa labumam, jo tikai tādā veidā viņš spēs sākt strādāt atdeves dēļ, nevis sevis dēļ, tad cilvēkam atnāk sapratne un viņš tic, ka Radītājs saņem baudu tieši no tāda darba, kas pilnībā veidots, vadoties no ticības, kas augstāka par zināšanām. Un cilvēks vairs nelūdz  Radītāju, lai ēnas aizietu no šīs pasaules, bet saka: „Es redzu, ka Radītājs vēlas, lai es strādātu Viņa labā tieši tādā veidā – ar ticību, kas augstāka par zināšanām”. Un tad, lai ko viņš darītu, sacīs: „Bez šaubām Radītājs saņem baudu no tāda darba! Tas nozīmē – man nav svarīgi, ka strādāju Radītāja apslēptībā”. Tāpēc, ka viņš taču vēlas strādāt atdeves dēļ, tas ir, Radītāja priekam. Un tāpēc nejūt trūkumu šajā darbā, pat ja arī justu, ka Radītājs slēpjas no viņa un nesaņem baudu no viņa darba. Gluži pretēji, cilvēks piekrīt Radītāja vadībai, tas ir, piekrīt ar visu sirdi un dvēseli tai Radītāja izjūtas  realitātei, kuru Radītājs viņam vēlējās dot šā darba laikā. Tāpēc, ka nemeklē to, ko pats varētu baudīt, bet meklē, kādā veidā sniegt baudu Radītājam. Un izrādās, ka tāda ēna nes viņam dzīvību.

Un par to sacīts: „Es alku pēc Viņa ēnas”, tas ir, cilvēks vēlas sasniegt tādu stāvokli, kad spējīgs uz kādu pārvarēšanu ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Taču, ja nepūlas to izdarīt apslēptības nosacījumos, kad viņam vēl ir iespēja raidīt lūgšanu, lūdzot Radītāju pietuvināt viņu, – un viņš palaiž garām tādu iespēju, tad viņam sūta divkāršo apslēptību, kurā viņš nevar raidīt pat lūgšanu. Un tas viss – grēka dēļ, jo viņš nav saņēmies, lai vērstos pie Radītāja ar lūgšanu, tāpēc arī nolaidās līdz tādam maziskumam. Taču, kad nonāks līdz šādam stāvoklim, tad no augšienes par viņu iežēlosies un vēlreiz viņam sūtīs atmodu, un viņš atkal sāks to pašu apli sākuma. Līdz beidzot nostiprināsies ticībā un tad Radītājs dzird viņa lūgšanu, un pietuvina sev, atgriežot viņu pie avota.