Par mīlestību pret biedriem. Rabaša raksti

1. Biedru mīlestības nepieciešamība.

2. Kādēļ es izvēlējos tieši šos biedrus un kādēļ biedri izvēlējās mani?

3. Vai katram biedram ir jāizrāda mīlestība pret sabiedrību? Vai arī ir pietiekami ar to, ka viņa sirdī ir mīlestība un viņš pieticīgi strādā biedru mīlestības labā? Un tādēļ viņam nav jāatklāj tas, kas ir viņa sirdī?

Zināms, ka pieticīgums ir ļoti svarīgs. Vai arī, gluži pretēji, cilvēkam ir jāizrāda pret biedriem mīlestība, kura ir viņa sirdī, jo ar šo izpausmi viņš atmodina cita cilvēka sirdi, kas atveras biedriem, lai biedri arī justu, ka ikviens no viņiem strādā, lai vairotu biedrisku mīlestību. Iegūtais no tā labums ietver to, ka, pateicoties tam, viņš saņem milzīgu spēku, lai spētu darboties biedriskas mīlestības ietvaros ar lielāku enerģiju un jaudu, jo katra biedra mīlestības spēks iekļaujas citos.

Tādējādi viena spēka vietā, strādājot, lai vairotu biedrisko mīlestību – ja sabiedrība sastāv no desmit biedriem – tagad cilvēkā ir iekļauti desmit nepieciešamības spēki; un viņi saprot, ka jāstrādā, lai vairotu biedrisko mīlestību. No otras puses, ja katrs sabiedrībai neizrāda, ka viņš strādā, lai vairotu biedrisko mīlestību, tad viņam pietrūkst sabiedrības spēka.

Lieta tā, ka grūti spriest par biedru pozitīvi. Katrs par sevi domā, ka viņš ir taisnais un ka tikai viņš strādā, lai vairotu biedrisko mīlestību. Tātad, viņam ir tikai nedaudz spēka, lai varētu strādāt mīlestībā pret tuvāko. No tā izriet, ka tieši šis darbs ir jādara atklāti un nevis pieticībā.

Taču pastāvīgi sev ir jāatgādina par sabiedrības mērķi. Citādi ķermenis, kā parasti, notušē mērķi, jo ķermenis vienmēr rūpējas par personīgo labumu. Tāpēc jāiegaumē, ka sabiedrība kopumā bija pamatojusies uz to, lai sasniegtu mīlestību pret tuvāko. Un šeit aizsākas tramplīns mīlestībā pret Radītāju.

Un to sasniedz tieši pateicoties tam, ka cilvēks atzīst sabiedrības nepieciešamību, lai būtu iespēja veikt biedram atdevi pilnīgi bez atlīdzības. Jēga ir tajā, ka viņam nav nepieciešama sabiedrība, kas sniegs viņam palīdzību, dāvinās dāvanas u.tml., kā rezultātā viņa ķermeņa saņemošās tilpnes būs apmierinātas. Šāda sabiedrība veidota uz pašmīlības pamata un noved tikai pie cilvēka saņemošo tilpņu attīstības, un tagad cilvēks redz, ka viņam ir perspektīva, ka viņa īpašums pieaugs, pateicoties tam, ka biedrs palīdz viņam iegūt materiālas vērtības.

Tomēr jāiegaumē, ka sabiedrība bija apstiprināta, pamatojoties uz mīlestību pret tuvāko. Citiem vārdiem, ikvienam no sabiedrības jāsaņem mīlestība pret tuvāko un naids pret personisko dabu. Redzot, kā biedrs pieliek pūles savas dabas anulēšanā un mīlestībā pret tuvāko, katrs dziļi izjutīs sava biedra nolūku.

Tādējādi, kā tika sacīts, ja sabiedrība bāzējas, piemēram, uz desmit biedriem, tad ikviens dziļi izjūt desmit biedru spēku, šie spēki strādā, lai anulētu mūsu personisko dabu, lai mēs ienīstu savu dabu un dziļi izjustu mīlestību pret tuvāko.

Pretējā gadījumā, par maz, ka cilvēks paliek ar vienu vienīgu mīlestības pret tuvāko spēku, nemanot, kā biedri pie tā strādā, jo viņi strādā, lai vairotu mīlestību pret tuvāko, būdami pieticībā, – gluži pretēji, biedri noved pie tā, ka viņš zaudē savu spēku, savu vēlmi iet mīlestības pret tuvāko ceļu. Tad viņš mācās no viņu darbiem un krīt pašmīlības varā.