Pretestība kabalas zinātnei 2

Kabalas zinātne un paši kabalisti vēstures gaitā piedzīvo īpašu attīstību, tāpēc ka vēlmei gūt baudu, egoismam nepieciešams sniegt iespēju augt un parādīt visu savu materiālā progresa nevajadzīgumu.

Un ikreiz kabalas zinātnei ir sevi jāpiemēro, lai atbilstu tiem cilvēkiem, kuros tā atklājas, tas ir, Izraēlas tautai – grupai, kuru sapulcināja Ābrams.

Mēs redzam, ka eksistē tikai ierobežots periods, Mozus laikos, kad kabalas zinātne bija pieejama „tautas izmantošanai”, proti, atklāta Izraēlas tautā. Un tas tautā izraisīja neskaitāmas izskaidrošanās un karus, visa veida strīdus.

Taču, pēc nonākšanas Izraēlas zemē, kad Mozus tautu pamet un viņa spiediens zūd, Izraēlas tauta no sava garīgā līmeņa sāk nolaisties. Tad materiālajā pasaulē parādās reliģija un uzvedības noteikumi, kuri kopē kabalas garīgos likumus matērijā. Cilvēki sāk radīt „elkus”, „svētos”.

Tauta arvien vairāk slīgst materiālās tradīcijās, un atbilstoši tam kabalas zinātne no tās izzūd un kļūst slēpta. Taču pēc Otrā Tempļa sagrāves, kad no brāļu mīlestības tauta krīt beziemesla naidā, kabala pilnībā nonāk apslēptībā.

Nepieciešams saprast, ka, izņemot kabalas zinātni, neviens mīlestību pret tuvāko nemācīja. Lai gan šis princips: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir vispārējs Toras likums, taču pati „Tora” – kabalas zinātne, gaismas zinātne Izraēlas tautā vairs nepastāv. Sanāk, ka tauta atrodas apvienošanās zinātnes un mīlestības trimdā. Zūd sapratne, kas ir augstākais spēks, Izraēlas tauta, tās misija un attīstības mērķis.

Šodien mēs atrodamies šo īstenās trimdas dienu noslēgumā, uz atbrīvošanās sliekšņa. Katrā paaudzē atklājās kabalisti, kuri šim laikam vai nākamajai paaudzei bija piemēroti. Atbilstoši tam nepieciešams saprast gan kabalistu darbības, gan pretošanos viņiem, – tas viss ir attīstības sekas.

Cietsirdīgi spēki cēlās pret kabalas zinātni. Taču arī starp reliģioziem cilvēkiem pastāvēja sašķeltība: no vienas puses hasīdi, no otras – viņu pretinieki „metnagdim” un dadzi citi virzieni un frakcijas. Un arī kabalisti dalījās tajos, kuri vairāk attiecās pie labās vai kreisās līnijas, atbilstoši cilvēka dabai.

Līdz ARI laikam, kabalisti turējās pie Ramaka skolas, pēc tam saņēma ARI metodikas izplatīšanu. Nākamais svarīgais kabalas attīstības posms sākas ar Bālu Sulamu, jo ir liela atšķirība, kas bija līdz viņam un kas pēc viņa. Taču pēc tam kabala attīstījās, pateicieties Rabašam (ravam Baruham Ašlagam). Bāls Sulams un Rabašs sagatavoja kabalas metodiku mūsu paaudzei.

Ikreiz kabalas metodika pilnveidojas un atbilstoši tam parādās tās pretinieki, iebilstot pret to, ka it kā tiek radīta „jauna Tora”, „jauna reliģija”. Tāpēc, ka cilvēki nesaprot, uz ko pamatojas kabalistu darbības: kādām īpašībām un kādas platformas.

Ļoti svarīgi ir izzināt, kādas pretenzijas kabalai tiek izvirzītas, lai saprastu, kādai pretestībai nepieciešams pretoties un kādā veidā šos it kā ļaunos spēkus pārvērst labos un noderīgos. Tāpēc, ka tam mums ir jāpalīdz apzināties vispārējo procesu, caur kuru Radītājs ved radījumu, lai viņu vēlmes novestu līdz absolūtai labošanai.

No nodarbības „Pretestība kabalas zinātnei”, 24.09.2017.

Avots krievu valodā