Ticība, kas augstāka par zināšanām prasa īpašu prātu

Ticība, kas augstāka par zināšanām, prasa īpašu prātu. Lieta tā, ka šīs pasaules cilvēks: tu un es, katrs no mums, ir veidots no egoisma – vēlmes gūt baudu, kura iekšienē jūt visu realitāti.

Mēs jūtam tikai to, kas mums spēj nest baudu vai gluži pretēji izsaukt ciešanas, tas ir, plusu vai mīnusu atbilstoši savai egoistiskai vēlmei patīkami dzīvot.

Taču šeit no mums tiek prasīta īpaša pieeja: es nevēlos just to, kas man ir patīkami vai nepatīkami, bet cenšos atrauties no šīs atkarības, pacelties virs tās un vērtēt realitāti atbilstoši tam, kas ir labi vai slikti citiem. Tāpēc, ka šādā veidā es sākšu redzēt to, kas ir ārpus manis. Savādāk es neko neredzu – visa pasaule man ir tikai tas, kas nosaka manu individuālo egoistisko labumu.

Tādējādi es sevi ļoti ierobežoju, neizejot no dzīvnieka ierobežojumiem, kurš domā tikai par savu vēderu, vai mazs naivs bērns, kurš saprot tikai savu labumu un nerēķinās ar citiem.

Tāpēc bērns aug un it kā sāk rūpēties par citiem, labāk redzēt un saprast pasauli. Taču patiesībā mēs pasauli tā arī neredzam, bet vienkārši paplašinām savu interešu loku un spējam novērtēt, kas nāks mums par labu un kas par sliktu.

Sensors, ar kuru mēs uztveram realitāti, ir veidots tikai no vēlmes baudīt, un to ir nepieciešams apzināties. Mēs dzīvojam savā egoistiskajā vēlmē, un to dēvē par šīs pasaules radījumu. Patiesībā nav šīs pasaules, nākamās pasaules, augstākās pasaules – ir viena realitāte, kura ir atkarīga tikai no mūsu uztveres, no attieksmes pret notiekošo.

Pasaulē ir tādas parādības, kuras mēs vispār nejūtam, jo mūsu uztvere tiek noteikta tikai ar to, kas mums ir labi vai slikti. Ne ko citu mēs vienkārši neievērojam.

Ja ar manu egoistisko sensoru, vēlmi baudīt signāls netiek uztverts, ne kā negatīvs, ne kā pozitīvs, es to vispār nejūtu. Varbūt ap mani notiek kaut kas grandiozs, taču es neko neredzu.

Kabalisti, kuri ir izzinājuši augstāko pasauli, saka, ka tā atrodas tieši šeit. Mums nav nepieciešams lidot kaut kur uz Visuma otru galu, uz citu Galaktiku – visas pasaules jau ir šeit, mums blakus.

Tikai mēs tās nejūtam, tāpēc ka uztveram realitāti tikai ar vienu šauru parametru: „man ir labi”/”man ir slikti”. Sanāk, ka visa realitāte tiek ierobežota tikai ar manu primitīvo egoistisko interesi.

Taču kādā veidā man vairāk redzēt, vairāk sajust, vairāk saprast, sākt iziet no sava egoisma? Tas ir iespējams, ja es pacelšos augstāk par sajūtu „man ir labi”/”man ir slikti” un iegūšu atdeves īpašību, to, ko dēvē par ticību. Tad es visu sajutīšu, nevis atbilstoši individuālam labumam, bet attiecībā uz citiem.

Ja es sāku šādi vērtēt realitāti, tad paceļots virs sevis un iegūstu jaunu maņu orgānu: ticību, kas augstāka par zināšanām. Tādējādi es nonāku jaunā, ārējā realitātes uztverē, neatkarīgā no mana egoisma. Es spēšu just to, ko jūt citi ārpus manis, un tādā veidā mans redzējums kļūst samērā objektīvs, atkarībā no tā, kādā mērā es spēju atdalīties no individuālām interesēm.

Es sāku redzēt objektīvo realitāti, kuru spēju atklāt: 125 garīgos līmeņus, piecas augstākās pasaules un pakāpeniski attīstu savu uztveri, līdz ieraudzīšu visu, kas atrodas ārpus manis. Taču atrodošais ārpus manis tiek dēvēts par „Radītāju” (Bo re), tas ir, „atnāc un ieraugi”. Pašlaik savā vēlmē gūt baudu es ne ko neredzu, taču man ir iespēja izzināt Radītāju, realitāti, kura ir ārpus manis.

Tad es sapratīšu, kur es patiesībā dzīvoju, kas ir daba, un kas ar mani notiek. Tāpēc šo metodiku dēvē par „kabalu” (saņemšanu). Taču cilvēks, kurš ir attīstījis šādas sajūtas tiek dēvēts par kabalistu, tāpēc ka uztver realitāti objektīvi: neizkropļotu savā egoistiskajā uztverē, bet gan tādu, kāda tā ir patiesībā.

Pat pirmā iziešana no sava egoisma ļauj sajust, ka augstākā, garīgā realitāte eksistē! Šādi es sāku saprast, kur atrodos, kādēļ un kāpēc, kāds process man ir jāiziet, kāds stāvoklis jāsasniedz. Taču līdz tam mēs esam absolūti akli, nejūtīgi un mums nav nekādas iespējas paskatīties virs sava egoisma. No tā izrauties ļauj tikai ticība, kas augstāka par zināšanām.

No nodarbības „Ticība, kas augstāka par zināšanām”, 30.04.2020.

Avots krievu valodā

Cietsiržu savienošana

Siržu savienošanās – tā ir sajūta, ka mēs atrodamies vienā sirdī: saprotam viens otru, jūtam, mums ir viens mērķis un ir tikai viens spēks, kurš mūs vada. Taču savienošanās priekšnoteikums ir saprast sevī, ko nozīmē atšķirtība.

Viens neeksistē bez otra, pretstati viens otru atbalsta. Divām īpašībām nepieciešams būt kopā: Radītājs un radība, vēlme baudīt un vēlme atdot. Tad mēs vienu jūtam uz otra fona.

Taču vienu īpašību: tikai vēlmi baudīt vai tikai vēlmi atdot mēs neesam spējīgi ievērot. Tādēļ mums jāsajūt, ka mūsu vienotībā ir ietvertas divas pretējas īpašības.

Vispirms jāpateicas Radītājam par to, ka visi kontinenti, visi cilvēki visā pasaulē tagad atrodas vienādā stāvoklī. Radītājs dod mums gan garīgo, gan materiālo stāvokli. Ne kas tāds vēl nekad nav bijis. Mūsu materiālā pasaule sāk sasaistīties ar garīgo pasauli un tā jau patiešām ir Mašiaha darbība, kas izvelk šo pasauli uz Augstākās pasaules pakāpiena.

Tāpēc jābūt vairāk saistītiem sirdīs, nodomos, vēršoties lūgšanā pie Radītāja. Un šādi mēs attīstīsim mūsu kopīgās jūtas. Tas viss atkarīgs no katra individuāla, neliela ieguldījuma.

Man ir akmens sirds, kura neko nejūt, bet es dzirdu, ka biedri jūt viens otru un tādēļ tiecos pie viņiem. Un šādi tiecas vēl otrs biedrs, un trešais – mūsu ir miljoniem! Nedrīkst palaist garām savu iespēju, noniecinot to, ko Radītājs mums dod.

Dienu no dienas jūs arvien vairāk sāksiet redzēt, kā mūsu grupa saņem svētību no augšienes, pacēlumu, izpratni, saikni ar Radītāju. Radītājs aizpilda starp mums radušos tukšumus, kurus paplašināja vīruss, paverot mums iespējas garīgi attīstīties.

No rīta nodarbības 07.04.2020

Avots krievu valodā

Mani apkārtējie šodien – esmu es rīt

Jautājums: Runā, ka mana apkārtējā sabiedrība šodien – esmu es rīt. Vai jūs piekrītat šādam apgalvojumam?

Atbilde: Protams. Mēs redzam kā apkārtējie mūs ietekmē.

Cilvēks piedzimst pavisam mazs, bezpalīdzīgs, nepieradināts dzīvnieks. Pakāpeniski no vecāku ietekmes, pēc tam no daudz plašāka loka, viņš iziet audzināšanas iestādes, skolas, pagalmu, ielu utt.

Viņš skatās daudz pārraides pa televizoru, datoru un rezultātā kļūst tāds, kādu mēs viņu redzam sabiedrībā. Ja viņš šo ietekmi no sabiedrības nesaņemtu, viņš vispār nebūtu derīgs dzīvei mūsu pasaulē.

No TV raidījuma „Post koronavīrusa laikmets”, 07.05.2020.

Avots krievu valodā

Mainīsimies mēs, mainīsies pasaule

Jautājums: Nepieciešamība pēc sociālām saiknēm mums ir dota no dabas. Jeb kura cilvēka smadzenes reaģē uz sociālo izolāciju, kā uz fiziskām sāpēm. Cilvēki, kuri atrodas izolācijā, mirst biežāk no tām vai citām slimībā.

Labas sociālās saiknes nes lielāku baudu nekā nauda. Eksperimenti parādīja, ka uzticība darbā starp darbiniekiem tiek pielīdzināta 30% pielikumam pie algas. Tas ir, sadarbība dod lielākus rezultātus nekā konkurence.

Rodas paradokss: mēs saprotam sociālo saikņu svarīgumu, taču nerūpējamies par to attīstību indivīda un valsts līmenī. Nevienā valstī nav nacionālās programma par cilvēku satuvināšanos, par jutīgo sociālo saikņu uzlabošanu, nav skaidrojumu, kādā mērā tās ietekmē mūsu fizioloģiju. Kāds tam ir iemesls?

Atbilde: Tas pats egoisms. Iespējams, mēs to pat vēlētos, taču vienlaikus mūsos eksistē tā dēvētā „ļaunā daba” – egoisms, kas mums neļauj vienam pret otru attiekties labvēlīgi. Gluži pretēji egoisms mūs nostāda viens otram pretējos stāvokļos, piespiežot mūs atrasties nepārtrauktā cīņā.

Mūsu dabā eksistē sākotnējie dati, kurus mēs vienkārši tāpat nevaram apiet, lai gan labvēlīgas attiecības sabiedrībā spētu tam nest milzīgus ienākumus, dividendes un dotu daudz augstāku attīstības līmeni un drošību.

Iztēlojieties, ja mēs viens pret otru attiektos kā viena ģimene un atbrīvotu līdzekļus un spēkus no bruņošanās sacensībām, – tad mēs dzīvotu kā paradīzē!

Jautājums: Bet varbūt neko no tā visa nevajag, tas taču ir pret mūsu dabu? Tad dzīvojam pēc egoistiskiem likumiem, džungļu likumiem.

Atbilde: Lūk, mēs arī dzīvojam pēc egoistiskiem likumiem.

Taču pēc džungļu likumiem mēs nevaram dzīvot, citādāk mēs viens otru nogalināsim. Tāpēc eksistē noteikts reglaments, kur un kā mēs varam pieļaut spēka pielietošanu. Tie ir kriminālkodeksi un visi iespējamie ierobežojumi, pēc kuriem mēs cenšamies pastāvēt.

Taču kopumā cilvēce ir nelaimīga. Šodien tā nonāk pie secinājuma, ka nespēj nekur aizmukt no savstarpējās saiknes. Tā ir nepieciešama, svarīga, un arvien vairāk daba pieprasa tai būt globālai, integrālai, savstarpējai. Taču no otras puses egoisms mums to neļauj.

Jautājums: Tomēr jūs vienmēr apgalvojat: nepieciešams dzīvot pēc dabas likumiem. Taču dabā viss pamatojas uz dabiskā egoisma, un katrs ēd otru. Vai arī pie mums tā ir jābūt? Mēs taču esam dabas turpinājums.

Atbilde: Nē. Tas, kas notiek dabā, ir cilvēciskās sabiedrības atspoguļojums, kur katrs viens otru grauž.

Lieta tā, ka dabas augstākais līmenis ietekmē tās zemākos līmeņus. Tāpēc cilvēciskā sabiedrība, kas ir veidota pamatojoties uz egoisma, gluži tāpat ietekmē daudz zemākos līmeņus. Tāpēc vilks nevar dzīvot līdzās aitai, un mazais puisēns nevar pastaigāties kopā ar viņiem.

Viss ir atkarīgs tikai no savstarpējām attiecībām cilvēciskajā sabiedrībā. Mainīsimies mēs, mainīsies absolūti visa daba.

No TV raidījuma „Post koronavīrusa laikmets”, 07.05.2020.

Avots krievu valodā

Pārvarēt psiholoģisko barjeru

Jautājums: Kāpēc kabalas mācību procesā es no sākuma jūtu pilnīgu entuziasmu – viss ir skaidrs, saprotams, gribas dziedāt, taču pēc tam iestājas brīdis, kad pārstāj saprast materiālu, rodas šaubas, neapmierinātība ar visu un domas: „Vai man to vajag”?

Atbilde: Tā tas ir. Tieši šādi kabalā notiek. Dažiem tas parādās ļoti ātri, pēc viena vai diviem mācību gadiem, taču citiem pēc pieciem, desmit gadiem.

Lieta tā, ka iestājas periods, kad cilvēks pietuvojas Radītāja atklāsmei, savas saiknes izzināšanai ar Radītāju. Taču šī saikne tiek noteikta ar iespēju pacelties virs sava egoisma.

Šeit tad arī cilvēkam rodas tāds kā nosprostojums. Viņš to atgrūž. Kad viss bija labi, un viņš ar savu egoistisko vēlmju palīdzību tiecās uz Radītāja atklāšanu, viņam šķita, ka viņš ir gatavs pārraut mahsomu, darīt visu, lai atklātu Radītāju.

Taču, kad pienāk laiks atkāpties no sevis, sava egoisma, sākt ar to strādāt, to pārveidot, lai atklātu Radītāju, tad iestājas ļoti sarežģīts, ļoti smags etaps, tāpēc ka tev sevi ir jāpiespiež, jāpaceļas virs sevis, jāpārvērš savs egoisms altruismā, proti, jāveic visa veida anti egoistiskas darbības. Un tāpēc cilvēki, sasniedzot šādus stāvokļus, parasti aiziet.

Šeit arī atrodas pamatpunkts, kuru pārkāpjot cilvēks sāk atklāt Radītāju. To nepieciešams pārvarēt. Tā ir psiholoģiska barjera, kad tiek pārvarēts egoisms un sākas atklāsme.

No nodarbības krievu valodā, 26.04.2020.

Avots krievu valodā

Kāpēc mēs cenšamies izmainīt visu ap mums, tikai ne sevi?

Jautājums: Mēs vienmēr cenšamies izmainīt visu ap mums, piemēram, valdošās partijas līderi, dzīvesbiedru, dzīves vietu, izņemot vienu – sevi pašu. Kāpēc cilvēks neapzinās, ka vienīgais, ko viņš spēj izmainīt – proti, savu attieksmi pret pasauli?

Atbilde: Mūsu egoisms neļauj mums to apzināties.

Mainīt sevi nozīmē, ka esmu slikts, man sevi ir jāuzlabo. Kāpēc man tas būtu jādara? Tas ir vissmagākais darbs, kas prasa lielus spēkus, enerģiju, tēriņus, sevis pazemināšanu par labu citiem. Kļūt mazākam sabiedrības acīs ir pret mūsu dabu. Tas nav vienkārši.

Tikai, ja cilvēkam ir ļoti liels mērķis, viņš spēj sevi piespiest ar to nodarboties. Piemēram, kā studiju laikā universitātē, mēs vēlamies sasniegt kādu mērķi, tad tas mums ir svarīgāks par vienkāršu gulēšanu uz dīvāna.

No TV raidījuma „Post koronavīrusa laikmets”, 07.05.2020.

Avots krievu valodā

Dzīves kredo – mīlestība

Jautājums: Vai var sacīt, ka mīlestība ir jūtas, kas ir sekas pareizai mijiedarbībai starp cilvēkiem?

Atbilde: Es to raksturotu citādāk. Mīlestība nozīmē just citus cilvēkus un censties darīt visu, lai piepildītu viņu vēlmes.

Jautājums: Jūs uzskatāt, ka tas ir cilvēciskās sabiedrības pamatlikums, un ka mums tas jāatklāj, gluži tāpat, kā mēs atklājām visus fiziskos likumus?

Atbilde: Mums ne tikai tas ir jāatklāj, bet arī nepārtraukti jārealizē. Šim likumam ir jākļūst par mūsu dzīves kredo.

Jautājums: Un tad visi citi ētikas, valsts likumi arī eksistēs, taču ieņems citu formu?

Atbilde: Protams. Visi šie likumi izrietēs no šī likuma – nepārtrauktas savstarpējas visa radījuma daļu tuvošanās, nepārtrauktas pacelšanās virs egoisma un tuvošanās absolūtam, ideālam stāvoklim.

No TV raidījuma „Post koronavīrusa laikmets”, 07.05.2020.

Avots krievu valodā

Atpakaļceļa nav

Ar ko atšķiras mūsdienas no visiem agrākajiem attīstības posmiem, kurus mēs esam izgājuši uz Zemeslodes? Mēs nepārtraukti centāmies uzlabot savu stāvokli un tādēļ, piemērojot savām vajadzībām, sev pakļāvām dabu. Mēs nevēlējāmies mainīties paši, bet tiecāmies mainīt pasauli, uzskatot sevi par dabas saimniekiem.

Šādi mēs augām, tādēļ attīstījām zinātni, tehniku, tehnoloģiju, lai mainītu nevis iekšēji sevi, bet gan pasauli sev vis apkārt savam mirklīgam labumam. Taču šodien mēs esam nonākuši absolūti jaunā stāvoklī. Daba vēlas, lai mēs neiekārtotos ērtāk tās ietvaros, bet gan atbilstoši dabai mainītos paši.

Iepriekš daba nepieprasīja mūs mainīties, tikai pielāgoties dotajiem nosacījumiem, gluži kā dzīvnieki. Šādi eksistē nedzīvā daba, augi un dzīvnieki, izmantojot visu, kas atrodas apkārtējā vidē, lai sev nodrošinātu visērtākos apstākļus.

Taču tas viss ir pagātnē, un tagad mēs ieejam jaunā laikmetā. Cilvēce pagaidām to neapzinās, taču kabalas zinātne ļauj to uztvert un sākt redzēt. Daba, augstākais spēks pieprasa, lai cilvēks sāktu mainīties, tai līdzinātos. Šādi bērnu audzināšanā mēs sākumā no viņiem neko neprasām: galvenais, lai bērns augstu, uzņemtu vairāk svara, sapratnes, mācētu iekārtoties apkārtējā vidē.

Taču pēc tam mēs pamazām sākam no bērniem pieprasīt: notiekošā sapratni, savstarpēju kontaktu ar apkārtējiem, integrālu saikni. Tas ir, cilvēkam jau ir jārēķinās ar dabu. Daba no mums pieprasa pareizu attīstību un ar vien lielāku savstarpējību. Varbūt mēs beidzot spēsim to saprast un sāksim sevi mainīt.

Daba ne jau vienkārši izdara uz mums spiedienu, lai mēs pielāgotos tās nosacījumiem – tā pieprasa no mums iekšējas izmaiņas, nevis mainīties, pateicoties tehnikai un tehnoloģijām.

Mūsu iekšējai dabai nepieciešama labošanās. Taču labošanās ir iespējama tikai, pateicoties vienotībai, un tas ir tas, ar ko cilvēks atšķiras no nedzīvās matērijas, augiem un dzīvniekiem. Cilvēks var kļūt par integrālās dabas daļu, tikai tad, ja izlabos savu egoismu.

Nedzīvais, augu un dzīvnieciskais līmenis darbojas atbilstoši dabiskajiem instinktiem. Taču cilvēkiem ir jāizzina sava vēlme gūt baudu un jācenšas to harmonizēt ar dabu, izmainot egoismu no saņemšanas uz atdevi. Tikai tad mēs sasniegsim pareizu saikni ar visiem dabas līmeņiem.

Šāda ir jaunā perioda, kurā cilvēce nonāk, īpatnība. Un tāpēc visi centieni atgriezties pie vecās dzīves negūst panākumus. Gluži pretēji, mēs saņemsim sitienus ik reiz, kad centīsimies veikt reversu un atgriezties atpakaļ. Šie sitieni mūs iemācīs un parādīs jauno virzienu. Būt tuvāk dabai – nozīmē sasniegt integrālu savienošanos, un tikai šādi iespējams nonākt labā stāvoklī.

Citādāk nekas nepalīdzēs. Mēs ceram, ka koronavīruss pārvelsies pār mums kā cunami vilnis un atgriezīsies atpakaļ jūrā, ļaujot mums atgriezties agrākajā dzīvē. Taču tas nebūs. Gluži pretēji nāks vilnis pēc viļņa. Ik reiz, kad mums šķitīs, ka var atgriezties atpakaļ pie vecā, mūs tūlīt pārklās nākamais vilnis, kurš liks mums domāt nevis par pagātni, bet par nākotni. Taču nākotnes virziens ir tikai apvienošanās.

Bērnības periods ir beidzies, kad daba mūs audzināja vājiem sitieniem kā mazus bērnus. Bērni ir paaugušies, un ir pienācis laiks saprast, ko nepieciešams darīt. Tikai, pateicoties tam, ka apvienojamies ar sirdīm, nevis caur aparātiem, cilvēks spēj savienoties ar dabu un šajā jaunajā savienojumā sajust jaunu dzīvi. Tā ir īsta revolūcija, gan garīgā nozīmē, gan materiālā.

No nodarbības sagatavošanās kongresam, 05.08.2020.

Avots krievu valodā

Sievietes garīgā loma, 10. daļa

Kurš ir vairāk izlabots – vīrietis vai sieviete?

Jautājums: Vai var sacīt, ka sieviete sākotnēji ir garīgi vairāk izlabota, nekā vīrietis?

Atbilde: Daļēji jā. Taču no otras puses, vīrietim saistībā ar to ir dotas lielākas iespējas sevi izlabot, nekā sievietei. Tā ka šajā īpatnējā situācijā nevar sacīt, ka vīrietim ir vairāk priekšnosacījumu un iespēju, kā sievietei.

Sievietēm ir daudz līdzsvarotāks egoisms, un daudz mazāk nosacījumu. Taču vīriešiem gluži pretēji. Tomēr arī starp vīriešiem un starp sievietēm ir milzīga atšķirība – pilna palete egoistisku stāvokļu.

No nodarbības krievu valodā, 08.03.2020.

Avots krievu valodā

Sievietes garīgā loma, 9. daļa

Kā liktenis divus cilvēkus aizved līdz laulībai?

Jautājums: Kas ir sieviete vīrietim un vīrietis sievietei garīgajā? Kā viņi identificē viens otru? Vai ir kādas likumsakarības ģimenes un garīgajā dzīvē?

Atbilde: Par to nevajag domāt. Ir noteikti garīgi apstākļi vīra un sievas starpā, taču ne vairāk. Nav nepieciešams izskatīt visus pārējos.

Jautājums: Un tomēr, vai ir paredzētas kādas aktīvas savstarpējas mijiedarbības starp dzīvesbiedriem?

Atbilde: Jā, nenoliedzami. Ne jau vienkārši tāpat mēs satiekamies un apprecamies. Kaut arī dažkārt mēs pieļaujam daudz visa veida kļūdas, taču, ja mums ir bērni, tad tā jau ir ģimene. Un tad atbilstoši tam rēķinās ar vīrieša un sievietes savstarpējo saikni.

Jautājums: Ja nav nejaušību, tad kā dvēseļu savienojums viņu labošanas vajadzībām saistīts ar to, kā liktenis divus cilvēkus aizved līdz laulībai?

Atbilde: Jums šķiet, ka jūs saved liktenis, kuram it kā ir aizsietas acis un tas no pūļa izvelk vienu un otru, un saved kopā? Nekā tamlīdzīga!

Tie visi ir garīgie spēki, kas darbojas saskaņā ar sākotnējo dvēseles sašķelšanās nosacījumu un ar galīgo nosacījumu – visu sašķelto daļu savienošanos kopā. Starp šiem diviem nosacījumiem visas dvēseles iziet savu pārkārtošanos, savietošanos, savienošanos, dzemdē bērnus utt.. Tas viss notiek pakāpeniski – šādi mēs nonāksim līdz kopīgai izlabotībai.

Turpinājums sekos…

No nodarbības krievu valodā, 08.03.2020.

Avots krievu valodā