Ziņas

Mīlestība stiprāka par dabu

Mietpilsoņa lūgšana: katru mirkli patīkami justies, to prasa arī visa nedzīvā daba, augi un dzīvnieki. Tā ir parasta instinktīva lūgšana, kuru cilvēks sajūt kā dabiskas rūpes pašam par sevi, vai arī reliģijas ietekme, kura cilvēkam māca vērsties pie Radītāja ar lūgumu pēc piepildījuma.

Taču ir metodika, kura māca pieprasīt neegoistisku piepildījumu šajā un nākamajā pasaulē, iespēju kļūt līdzīgam Radītājam, Viņa darbībām un gūt baudu no atdeves. Taču gūt baudu no atdeves var tikai tad, kad mīli to, kuram atdod, kā vecāki gūst baudu, atdodot savam bērnam. Ar savas mīlestības spēku pret bērniem, vecāks saņem no atdeves bērnam pat vairāk, nekā ja būtu paņēmis sev.

Tas ir apliecinājums tam, ka mīlestība spēj būt spēcīgāka par dabu. Un patiešām, mēs redzam nedzīvajā dabā, augos un dzīvniekos daudzus piemērus, kad vecāki mirst, lai varētu dzimt pēcnācēji. Instinkts viņiem liek sevi ziedot. Iznāk, ka atdeve apmirdzēta ar mīlestības spēku ir spēcīgāka par vēlmi gūt baudu.

Tāpēc ir divu veidu lūgšanas. Pirmā: mietpilsoņu lūgšana par egoistisku piepildījumu, baudījumu, pārliecību par tagadni un nākotni, kura var būt neapzināta, instinktīva vai apzināta.

Un otrā lūgšana vairs nav mietpilsoņa, bet atbilstoša Toras viedoklim, proti, lūgums par atdeves spēku. Atdevē svarīga ir pati darbība, nevis tās rezultāts un es gūstu baudu no tā, ka negaidu no šīs darbības nekādu atbildes reakciju: tā nāk no manis, un ar to man viss noslēdzas.

Tam arī ir veltīta lūgšana: saņemt spēju atdot, piepildīt tuvāko pēc Radītāja piemēra un tādējādi sniegt baudu Radītājam.

No rīta nodarbības, 25.11.2018.

Avots: www.laitman.lv

Mācības ir lūgšana

Mācības ir līgšana. Nedrīkst pieķerties mehāniskām pasauļu shēmas zināšanām. Vispareizākā sajūta ir karāšanās gaisā un kad nav nekādas iespējas kam pieķerties. Šī zinātne ir pretēja mūsu racionālajam prātam.

Cilvēkam ir jāsaprot, ka, iekams neizzinās garīgo, viņam nekā nav. Kabalisti lūdzās par to, lai aizmirstu visas iegūtās zināšanas, tāpēc ka tad viņu vēlme būs tīra. Nepieciešams tikai iemācīties prasīt: savienoties ar biedra sirdi un raidīt uz augšu lūgšanu.

Sacīts: „Jo lielāks cilvēks, jo lielāks viņa egoisms”. Vēlme aug, taču nepiepildās: piepildās atdeves vēlme, kuru mēs veidojam apvērstā formā, nevis vēlme saņemt skaidras zināšanas.

Atdeves vēlmes veidojas virs saņemšanas, pretēji tai, lai tajā atklātu visu bezgalības pasauli, visās tās detaļās. Mēs kļūstam saimnieki bezgalības pasaules Malhut, tikai dēļ vēlmes tai atdot, to piepildīt, pateicoties ierobežojumam, ekrānam un atstarotajai gaismai.

Sacīts: „Un pietiekoši tam, kurš saprot”, taču sapratne ir Binas līmenis. Un tāpēc tiek sacīts, ka „sirds saprot”. Saprot tieši ar sirdi, nevis ar galvu un prātu. Tāpēc, tikai izlabojot vēlmi, mēs spējam tajā saņemt izzināšanu.

Mēs domājam, ka garšu var sajust vēlmē, taču izzināšanu tikai prātā. Tomēr nē, viss tiek izzināts vēlmē. Taču prāts kalpo tikai tam, lai organizētu vēlmi izzināšanai. Tāpēc ir sacīts: „Pamēģiniet un pārliecinieties, cik labs ir Radītājs”.

Mēs vadāmies no jūtām, nevis prāta. Prāts strādā tikai tāpēc, lai mums nodrošinātu patīkamu sajūtu. Taču garīgai izzināšanai nepieciešams pacelties virs dzīvnieciskā prāta un sākt strādāt ar savām vēlmēm, lai piepildītu savus biedrus. Tad mēs kļūsim savu vēlmju un jaunā prāta saimnieki, un patiešām spēsim izzināt, kur atrodamies.

No rīta nodarbības, 25.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Pēdējais līdzeklis

Lūgšana ir vienīgais, pēdējais, galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību mēs sasniedzam to, ko vēlamies un kas mums ir jāsasniedz. Tāpēc, ka mūsu daba ir vēlme gūt baudu tikai egoistiski, tas ir, piepildīt sevi bez jebkādas tuvākā sajūtas.

Mēs ne reizi vien jau esam pārliecinājušies, ka mūsu vēlme nepārtraukti darbojas tikai dēļ individuāla labuma. Mums nav nekādas iespējas no tā iziet, to mainīt, kļūt līdzīgiem Radītājam.

Radītājam piemīt pretēja vēlme: mīlēs, dot no sevis uz ārpusi citiem. Taču mēs neesam spējīgi to pat iztēloties. Mēs to kaut kā cenšamies iztēloties, taču viss iznāk nepareizi. Mūsu daba mums neļauj ietērpties atdeves vēlmē.

Vēl pirms tam, kad kāds dod otram, cilvēks veic aprēķinu, cik šādā veidā spēs vinnēt. Un tāpēc visa viņa „atdeve” ir melīga un savtīga. Viņš spēj pildīt tikai ārēju atdeves darbību, kas būtībā vienmēr ir saņemšana.

Iekams mēs to neapzināmies, sevi neizpētām un nepārliecināmies, ka mums nav ne vismazākās iespējas izrauties no savas dabas un sasniegt citu dabu, paiet ļoti daudz laika, daudz stāvokļu, vilšanos, tā dēvēto „kritumu”. Cenšoties sasniegt atdeves nolūku, mēs atkal un atkal sevi atklājam egoismā.

Mēs it kā rāpjamies kalnā, kura virsotnē atrodas karaļa pils un cenšamies līdzināties karalim, taču ik reiz parādās cietsirdīgi sargi un neļauj mums ienākt. Mēs it kā veicam vairākus soļus uz priekšu, ar milzīgām pūlēm rāpjamies kalnā, taču karaļa sargi mūs atsviež atpakaļ.

Ja pēc daudzkārtējām darbībām es sāku apzināties, ka man ir darīšana ar karaļa sargiem, tad sāku domāt: „Varbūt tas ir pareizs darbs un labs stāvoklis?” Es vēlējos kļūt kā karalis, gluži kā mazs bērns, kurš cenšas atdarināt pieaugušos un tādējādi sniedz baudu vecākiem. Nav svarīgi, ka viņam ar saviem mēģinājumiem neizdodas būt līdzīgam pieaugušajiem, viņš vecākiem tomēr nes daudz prieka.

Iespējams gluži tāpat notiek starp mums un Radītāju un nekas vairāk nav vajadzīgs? Iespējams, tā ir pareiza atdeves darbība un neko vairāk nevajag vēlēties? Tiklīdz es pārstāšu pieprasīt, es patiešām atklāšu garīgo stāvokli.

Tomēr mērķis ir saliedēties ar Radītāju. Un kādā veidā es pārbaudu, ka esmu sasniedzis šo galīgo stāvokli, ja nesalīdzinu sevi ar Karali, nepildu darbības, kas Viņam sniedz baudu?

Jebkuras izmaiņas ir iespējamas tikai ar spēku, kuru saņemam no Radītāja. Viņš radīja vēlmi baudīt un pēc tam to apgādāja ar egoistisku nolūku, egoismu. Mēs jūtam, ka mūsos valda egoisms, piepilda visu apkārtējo telpu. Acīmredzot cilvēks pats sevi nav spējīgs mainīt.

Cilvēks nonāk pie šī fakta, redzot patieso radījuma formu, kurš atrodas absolūtā Radītāja varā. Vienīgais, kas paliek – tā ir lūgšana, lūgums. Galu galā mēs mācāmies, kādā veidā vērsties pie Radītāja. Tāpēc, ka, ja mums izdosies Viņu pārliecināt mums palīdzēt, tad viss būs kārtībā. Varēsim nešaubīties par panākumiem.

Rezultātā cilvēks nonāk pie lēmuma, ka viņam spēj līdzēt tikai lūgšana. Un tas no viņa prasa īpašu attieksmi pret radījumu. Visu radījumu nepieciešams skatīt kā vienu sistēmu, kura palīdz formulēt uzrunu Radītājam. Uzrunai ir jānāk no pašiem sirds dziļumiem, proti, no īstenas, iekšējas vēlmes bez visādiem papildu aprēķiniem.

Mana vēlme ir egoistiska, dēļ pašapmierinātības. Paaugstināt nepieciešamību pēc atdeves ir iespējams tikai, pateicoties apkārtējās sabiedrības ietekmei. Ja nebūtu grēkā krišana pie Laba un Ļauna atzīšanas Koka, ja nebūtu kopīgās dvēseles sašķelšanās, mēs nekad nespētu kļūt līdzīgi Radītājam. Sašķeltības mērķis ir tajā, lai vienas veselas vēlmes vietā es justu daudzas vēlmes, kuras uztveru kā svešas un tāpēc spēju no tām iespaidoties.

Ja es apskaužu biedrus, man pielīp viņu piemērs, tad šādā veidā saņemu nepieciešamību kļūt tādam kā viņi, pacelties virs sevis. Skaudība mani piespiež mainīties. Nepieciešamību sevi mainīt iespējams saņemt tikai no apkārtējās sabiedrības.

Mēs veidojam sabiedrību, kurā visi palīdz ar savu atdeves piemēru, lai katrā atmodinātu labo skaudību, nepieciešamību kļūt vairāk atdodošam, saistītam ar grupu. Šo nepieciešamību dēvē par MAN (sievišķie ūdeņi), lūgšanu, tāpēc ka mana vēlme, sievišķā īpašība, Malhut vēlas ietērpties atdeves vēlmē, Binas īpašībā un piesaistīt gaismu, kas atgriež pie avota, kura veic labošanu.

No šejienes ir redzams, ka galvenais ir apkārtējā sabiedrība, sabiedrības darbs ar cilvēku, iedvesmot viņu ar atdevi un aizvest līdz kopīgai lūgšanai. Visi garīgie stāvokļi tiek sasniegti tikai ar lūgšanu, augšup raidītu MAN, lūgumu līdzināties Binai un Keter, un neskatoties uz savu vēlmes dabu gūt baudu, veikt darbības, kuru būtība ir atdeve.

No rīta nodarbības par tēmu „Lūgšana”, 28.09.2018.

Avots: www.laitman.lv