Posts

Pasauļu rašanās

Parcufa uzbūve

 Parcufs ir dvēsele, garīgais „ķermenis”, kurš sastāv no galvas (roš), rumpja (toh) un ekstremitāšu daļas (sof).

Pēc tam, kad tiešā gaisma (or jašar – OJ) nonāk pie malhut,  tā atgrūž šo gaismu,  aprēķinot, cik daudz no tās paņemt.  Malhut  nolemj,  ka  var  saņemt,  pieņemsim,  tikai  20%. Šāda gaisma tiek dēvēta par iekšējo gaismu (or pnimi – OP). Paliek 80% neaizpildītu kelim un atbilstoši tam, gaisma, kas nav ienākusi, sastāda 80%.

Apkārtējā gaisma (or makif – OM) izdara spiedienu  uz  tukšajām  kelim,  kuras  satur nelielu tiešās gaismas daudzumu. Tiešā gaisma,  atrodoties  vēlmēs,  vājina  šīs  kelim  ar to, ka dod tām baudu. Apkārtējā gaisma it kā saka, – ja to saņemt, tad bauda būs vēl lielāka: salīdzinājumā ar to, kuru saņem sevī, kā arī to,  kuru var atdot Radītājam,  ar šo vēlmi  Viņam pielīdzinoties. Šie divi gaismas veidi  izdara  spiedienu  uz  vietu,  kas  ierobežo papildu gaismas izplatīšanos kelim iekšienē, tas ir, uz ekrānu, kas atrodas taburā.

Ja pielīdzināt vēlmi tilpnei, tad ekrānu varam iedomāties kā iekšējo aizslietni, kas spēj pārvietoties uz augšu un uz leju. Aizslietnim ir rokturis, un aizslietnis it kā tiek novietots priekšā tilpnei/ vēlmei. Mēs veicam aprēķinu, cik daudz gaismas var ienākt, tveram pie roktura un atbīdām aizslietni līdz aprēķinātajam līmenim. Piepildām vēlmi. Pēc  tam,  ja kādu iemeslu dēļ izrādīsies neiespējams veikt piepildījumu, tad mēs no jauna pacelsim aizslietni līdz iepriekšējam līmenim vai arī varam to nolaist zemāk. Kas ir šis  rokturis, ar  kura palīdzību mēs bīdām aizslietni? Šis rokturis ir mūsu aprēķins. Parcufa galvā (roš) vienmēr tiek veikts aprēķins, cik maksimāli mēs  varam  pielīdzināties  gaismai,  kas  nonāk pie mums.

Pielīdzināšanās  gaismai  vai  līdzināšanās  Radītājam ir  vienīgais   parcufa darbības kritērijs.

Tad, kad uz ekrānu, kas atrodas taburā, iedarbojas divu veidu gaismas – or pnimi un or makif (tiešā un apkārtējā) – šis ekrāns nevar atrasties iepriekšējā vietā, jo atrodoties tādā statiskā stāvoklī, tas nekad nesasniegs simtprocentīgu līdzību.  Ja  ekrāns  paliks   vienā  vietā, tas turpmāk nespēs saņemt iekšienē, jo tā būs attālināšanās, pretstats Radītājam. Vienīgā iespēja, kas tam atliek – atgriezties sākuma stāvoklī, kurā tas  atradās  līdz gaismas  saņemšanai.  Šis  process tiek dēvēts  –   apgaismība, ekrāna  pacelšanās augšup.

Attēls 4.1.1. Parcufa uzbūve.

 Apskatīsim, kā šis process norisinās tālāk. Or pnimi – gaisma, kas izplatās parcufā no augšienes uz leju. Or makif – 80% gaismas, kas paliek ārpusē.  Or jašar  –  gaisma,  kas nonāk pie parcufa, or hozer (OH) – gaisma, kas tiek atstarota no parcufa.

Or pnimi, kas izplatās no augšienes uz leju, tiek dēvēta  „taamim”,  no  vārda  taam  – garša. Gaisma, kas iziet no parcufa, tiek dēvēta „nekudot”, no vārda nekuda – punkts,  tāpēc ka  malhut ir melnais punkts, kurš tad  arī ir ierobežojošais  iemesls  gaismas ienākšanai iekš kli. Malhut  nav  spējīga  saņemt  vairāk,  tātad  iemesls,  kādēļ gaisma izzūd, ir punkts – malhut (no šejienes – nekudat malhut, daudzsk. – nekudot).

Gaismas ienākšanas kārtība kli iekšienē

 Par iepriekšējo stāvokli var piebilst, ka  tas  dalās  daudzās  variācijās.  Gaisma  iekš   kli  ienāk pakāpeniski. Sākumā ienāk or nefeš. Pēc tam iekšā tā  pārvietojas uz  pakāpi zemāk, turpretī augšējā pakāpē ienāk or ruah. Pēc tam or ruah  pārvietojas  lejup,  or nefeš nolaižas vēl zemāk un  parcufā ienāk jauna – or nešama.  Šāda gaismas ienākšanas kārtība saglabājas līdz brīdim, kad parcufā ienāks or jehida.

Attēls 4.2.1. Gaismas ienākšanas kārtība parcufā.

 Gaismas ienākšana kli iekšienē norisinās pakāpeniski, taču ņemot vērā, ka aprēķins tās saņemšanai tiek veikts tikai vienu reizi, tad visu šo  gaismu  mēs  uzskatām it  kā tā būtu  viena un dēvējam NARANHAJ (nefeš, ruah, nešama, haja, jehida). Parcufa galvā (roš) tiek pieņemts tikai viens lēmums: piepildīt visas kelim. Tam, ka gaisma ienāk pakāpeniski, nav nozīmes. Galvenais  nolemt, ka  pakāpeniski  tiek  absorbētas  piecas devas (porcijas). Sākumā tiek pieņemts lēmums – un tikai pēc tam notiek piepildīšana.

Tad, kad gaisma iziet no kli, no parcufa toh (nekudot), tad tas arī nenotiek uzreiz.

Gaisma, kas izplatās no augšienes lejup (taamim),  tāpat  tiek  dēvēta  par keter,  tāpēc  ka tajā vēl nav nekāda  avijuta  (vēlmes  saņemt  lielums,  biezums).  Šī  gaisma  vienkārši izplatās kli iekšienē. No paša parcufa puses vēl nav nekādas pretdarbības. Taču pilnībā piepildot kli ar gaismu un kad or makif sāks darboties, parcufs sākumā izrādīs pretdarbību attiecībā uz gaismas atrašanos tajā. Parcufs vēlas izstumt gaismu, redzot, ka neatrodas optimālā stāvoklī. Parcufa pretdarbība gaismai tāpēc arī tiek dēvēta  par nekudot (punkti): kas no melnā malhut punkta izstumj šo gaismu. Izstumšana notiek pakāpeniski, avijut stadijās.

Parcufs saņēma gaismu ceturtajā, savā visspēcīgākajā stadijā. Turklāt tas izstumj to no ceturtās avijut stadijas, nevēloties saņemt pašu spēcīgāko gaismas devu.  Tādēļ galvā jau vairs netiek izdarīts aprēķins attiecībā uz ceturto daļu. (Arī iekš roš ir malhut.)

Tādā veidā ekrāns pārvietojas uz augšu, uz pe un gaisma no malhut  aiziet.  Pēc  tam gaisma aiziet no  zeir anpin, no roš, no guf un tālāk – pēc tādas pašas shēmas. Pakāpeniski ekrāns galvā  samazinās, pakāpeniski no parcufa aiziet arī gaisma.  Tātad gaismas iziešana no parcufa notiek četrās stadijās: hohma, bina, zeir anpin, malhut.

Ar ko iekš parcufa roš atšķiras keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut no attiecīgajām sefirot iekš toh vai sof,  vai arī  no  tādām pašām gaismas  sefirot parcufā? Tās  atšķiras  ar kli līdzdalības pakāpi gaismas izplatīšanā (vai otrādi, izstumšanā). Vismazākā kli dalība, proti, avijuta dalība darbībā, spiediena izdarīšanā, sajaukumā ar  gaismu,  tiek  novērota tieši parcufa galvā.

Šeit atrodas gaisma, kas tikai teorētiski tiek ņemta vērā: kādas  vēlmes  man ir  un  kādā veidā es varu ar tām strādāt? Pēc tam – parcufā – gaisma vienkārši izplatās iekš kli atbilstoši iepriekš pieņemtajam lēmumam. Šeit nav nekādas  darbības  no  kli  puses  un tāpēc šī izplatīšanās ir it kā pilnīgas  atdeves  process,  līdzīgi gaismas izplatījumam, kas nāk no Radītāja nulles stadijā.

Tad, kad kli sāk sajust sevī gaismu, jūt, ka ir to saņēmusi un uz kli sāk iedarboties malhut, rodas stadijas hohma, bina, zeir anpin, malhut. Pie tam hohma atbilst trešajai stadijai, bina – otrajai, zeir anpin – pirmajai un malhut – nulles stadijai. Tā tiek  noteikta malhut līdzdalības pakāpe. Pēc tam gaisma pilnībā aiziet no visām daļām.

Attēls 4.2.2. Gaismas izplatīšanās un izstumšana parcufā, iekšējās(OP) un apkārtējās (OM) gaismas spiediens uz masah, kurš atrodas taburā.

 Kādā gadījumā mēs runājam par visām šīm daļām (keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut), kuras dzimst ekrāna apgaismības108 brīdī? Tad, kad iet runa par kli  īpašībām. Kādā veidā rodas kli? Lietas būtība nav  tajā,  ka eksistē vēlme un ka tā uzņem sevī vairāk vai mazāk gaismas. Gaismas izplatīšanās procedūra kelim iekšienē paredzēta tam, lai no malhut puses attiecībā pret gaismu rastos dažādas sadursmes. Taču tās rodas tieši iekš nekudot. Tieši gaismas izstumšana no parcufa rada nekudot (punktus),  no  kuriem pēc tam veidojas līnija vai burts109 ( tiek domāta – vēlme). Nekudot ir vissvarīgākās šī procesa sekas.

Tātad vissvarīgākā informācijas un vispār vissvarīgākā visa procesa daļa ir pakāpeniska, lēna ekrāna pavājināšanās. Būtība nav tajā apstāklī, ka ekrāns pavājinās un izstumj visu gaismu, bet tajā, ka tas notiek kāpniskā veidā.

Laikā, kad malhut izstumj gaismu, tā atrodas ar to tādā mijiedarbībā, ka spiesta no tās atbrīvoties. Šis malhut vājības ieraksts, šī nepieciešamība atbrīvoties  no gaismas, kuru tā nav spējīga sevī atstāt, tiek dēvēts  par atmiņu (rešimo), informācijas  ierakstu,  par burtiem „otiet”. Tas ir galvenais, kas mums paliek.

Pasaules ir filtri gaismas ceļā pie dvēseles. Filtri veidojas tieši pakāpeniskā, pakāpjveida procesā, kad malhut iejaucas  gaismā tās izzušanas laikā  no  parcufa, kad tā nevar atrasties ar to kontaktā un izstumj to no sevis sava vājuma dēļ.

Ādama  Kadmona pasaule

 Parcufim dzimšana

 Tātad kli, cik vien tas ir iespējams, pilnībā tika piepildīta ar gaismu. Tā veica „zivug de akaa”: aprēķinu, cik daudz tā spēj sevī saņemt. Kādā veidā kli veic šo aprēķinu?  Tā balstās uz to, ka tekošajā stāvoklī tajā atrodas rešimot 4/4: četri de-itlabšut un četri de- avijut (daļa „de” aramiešu valodā, kuru bieži izmanto kabalā, nozīmē piederību).

Gaismas daudzums, kas tajā bija, tiek dēvēts itlabšut, turpretī bijusī vēlme tiek dēvēta avijut.

Vadoties no tā, kli arī darbojas: saņem sevī zināmu gaismas devu. Uzreiz pēc gaismas saņemšanas rodas absolūtas nepilnības stāvoklis – tas, kas garīgajā  pasaulē  patiesībā nevar būt. Ko tas nozīmē? Kli apstājas,  tā nespēj turpināt  saņemt,  tāpēc  ka šeit attiecībā uz vēlmēm saņemt Radītāja dēļ nav ekrāna.

Tomēr saņemt tikai nelielu gaismas daudzumu un ar to apmierināties, nozīmē nespēju pāriet kādā citā stāvoklī, proti, ja gaisma, kas ienāk kli, paliek nemainīga un pastāvīgi neatjaunojas, tā izzūd. Kāpēc? Tāpēc, ka izzūd vēlme.

Piepildītā vēlme pārstāj eksistēt. Ja tā netiek sajusta kā  tāda,  tad  dabiski arī  gaisma  tajā nav sajūtama kā piepildījums. Kli nonāk stāvoklī, kad tai kaut kas jādara.  Vienīgais risinājums – iziet no šī stāvokļa un atgriezties iepriekšējā. Tomēr kli  atgriežas  bijušajā stāvoklī jau ar citiem rešimot: ne ar rešimot  4/4,  kuri tai bija  Bezgalības  pasaulē,  bet  ar 4/3. Tas nozīmē, ka tā jau ir nogājusi noteiktu ceļu un diemžēl tā rezultātā tai ir radušies zināmi trūkumi.

Vēlme, ar kuru kli, malhut  tagad  var  strādāt ar  ekrānu,  ir  samazinājusies.  Kāpēc? Tāpēc ka tā pārliecinājās, ka iepriekšējā vēlme, kas bija apveltīta ar ekrānu, noveda to līdz bezizejas stāvoklim. Atbilstoši tam, malhut veic nākamo darbību: sāk strādāt līmenī, kas atrodas zemāk (4. avijut vietā – 3. avijut), kas atbilst nonākšanai lejup par vienu pakāpi; iekšējā keter vietā tā strādā uz atlikušajām  avijut daļām: hohma, bina, ZA,  malhut. Attiecīgi tā piepilda šīs kelim, taču jau pavisam ar citu gaismu. Šis otrais kelim piepildījums ar gaismu tiek dēvēts – parcufs AB.

Attēls 4.3.3. Parcufa AB dzimšana ar rešimo 4 de-itlabšut un 3 de-avijut (4/3). Ar bultiņām attēlots: 1 – masah pacelšanās no tabur uz galgaltas pe, 2 – masah nolaišanās par vienu pakāpi zemāk – parcufa AB pe.

 Pirmais ar Augstāko piepildījumu bija parcufs Keter (Galgalta). Turklāt tagad visaugstākais piepildījums ir hohma, tāpēc šis parcufs tiek dēvēts par parcufu Hohma (AB). Tas izplatās tikai līdz tabur tāpat kā iepriekšējais, taču tam nav to kelim, kas bija galgaltai, jo galgaltai bija visas kelim. Zemākās kelim (no tabur un zemāk – kelim,  kuras atbilst malhut)  galgalta nolēma nepiepildīt. Ja galgalta  nolēma  nestrādāt  ar  šīm  kelim,  taču, neskatoties uz to, tās  vēl joprojām tajā atrodas, tad  iekš  AB to  vienkārši vairs nav. Šis parcufs tās neiekļauj aprēķinā. Šis parcufs izplatās savās  sefirot  no  pe  līdz  tabur: otrais kelim piepildījums ar gaismu attiecībā uz rešimot 4/3.

Rešimot mums vienmēr  diktē ko darīt. Kāpēc? Tāpēc ka tā ir vienīgā visaptverošā informācija: rešimot par gaismu un rešimot par kli. Par  cik  Universā  vispār  ir  tikai gaisma un kli, kuru šī gaisma veido, tad atbilstoši tam jebkuru stāvokli mēs  varam attēlot tikai šajos divos  parametros.  Lai aprakstītu  jebkuru  stāvokli,  mums  ir  pilnīgi pietiekami ar gaismu un kli. Informācija, kas  nosaka  pagātnes  vai  nākotnes  stāvokli  (ne  tagadni), tiek dēvēta par rešimot. Tas ir ieraksts par gaismu un par tilpni (kli).

Tātad AB piepildās ar gaismu atbilstoši savam ekrānam, kurš apveltīts ar avijut 3 un, dabiski, saņem mazāk. Šis ekrāns arī nevar strādāt ar malhut: tāpat kā  parcufs  Galgalta nevar piepildīt malhut (daļa, kas atrodas zemāk par tabur, sof) ar savu gaismu keter, tāpat

arī AB to nevar piepildīt ar savu gaismu hohma. Katrs no pieciem parcufim, kuri dzims (Galgalta, AB, SAG, MA (elion), BON (elion)), nespēs  piepildīt parcufu Galgalta zemāk  par taburu (tās sof).

Kāpēc AB neizplatās lejup?  Tas nevar ar  savu  gaismu  piepildīt  malhut  –  zemāko galgaltas daļu. Tad AB saņem noteiktu gaismas daudzumu savās pirmajās sefirot. Šim parcufam bija or keter116 iekš kli de-keter, taču tagad tam ir  or-hohma117 iekš  kli hohma.  Tas tāpat apstājas  pusceļā  un,  nonākot pie strupceļa,  tam tāpat jāpieņem lēmums.  Tas  ir tā dēvētais „bituš-pnim-umakif” – iekšējās un apkārtējās gaismas spiediens uz ekrānu. Tad, kad parcufs saņem pieņemsim 20% gaismas, tam atliek neizmantoti 80% . Šiem neizmantotās gaismas 80% principā bija jāaizpilda malhut. Taču, ņemot vērā, ka malhut piepildīt nevar, šie 80% gaismas, pareizāk sakot, tās  nepieprasījums,  spiež  uz  tabur, robežu, kas neļauj izmantot šīs milzīgās vēlmes.

Līdzīgi tam, ārējās gaismas (OM) iedarbības rezultātā AB nolemj,  ka tam obligāti nepieciešams atgriezties iepriekšējā stāvoklī, tas ir, parcufs hohma jau  vairs  nedarbojas, pe no līmeņa keter nolaižas līdz līmenim hohma, pēc tam līdz līmenim bina un rodas parcufs SAG – parcufs Bina.

Attēls 4.3.7. SAG parcufa dzimšana ar rešimo 3/2.

 AB – parcufs hohma, SAG – parcufs bina.  Binā,  kā  mēs  jau  runājām,  ir  altruistiskā nolūka iedīgļi, vēlme atdot. Bina ar savām īpašībām vēlas līdzināties keter, turpretī keter nevēlas neko saņemt, tikai atdot. Šis keter nolūks atdot veido SAG kā īpašu parcufu.

SAG parcufa īpatnība

 Kas notiek iekš SAG? Sākot ar galgaltu, kas nonāca līdz rešimot 4 de-avijut un  4 de- itlabšut līmenim, jebkurā nākamajā parcufā rešimot de-avijut un rešimot de-itlabšut nav vienādi.

Rešimot de-itlabšut ir atmiņas par pagājušo gaismu, kura man bija. Rešimot de-avijut – informācija par ekrānu, kurš man ir dotajā brīdī.

Stadijā rešimot 3/2 rešimo 3 norāda uz to, ka tajā vēl atrodas atmiņas par gaismu hohma. Atmiņas par gaismu hohma ir tieksme uz šo gaismu, tā veido SAG papildu pagaismu.

Lai gan or hasadim nonāk līdz avijut 2, taču itlabšut 3 šeit atrodas nedaudz or hohma. Tad, kad SAG sāk atbrīvoties no sava ekrāna un vēlas pacelties atpakaļ,  or hohma izzūd, un paliek tikai or hasadim. Or hasadim pilnībā līdzinās keter, vēlmei atdot, tādējādi šī ir gaisma, kas var atrasties visur, tā ir neierobežota.  Vēlme  saņemt  (1)  šeit  pārtop vēlmē atdot (2).

 

Attēls 4.4.1. Parcufim dzimšanas kārtība atkarībā no rešimot.

 Kas atrodas ceturtajā stadijā, tās nobeigumā, tur, kur atrodas vēlme saņemt – jauna radījuma vēlme, kad šis jaunais  radījums  veic  cimcum? Tur atrodas or hasadim, tāpēc  ka cimcum tiek veikts, lai  pielīdzinātos Radītājam tajā  brīdī,  kad  radījums  nevēlas saņemt. Tādējādi lejā, šajās vēlmēs atrodas  or  hasadim  un  nav  svarīgi,  kāds  avijut  pie tam ir parcufam: 3 (kā iekš AB) vai 4 (kā Galgaltā). Kāpēc tas nav svarīgi? Tāpēc, ka tie līdzinās viens otram. Tad,  kad  gaisma piepilda kli,  tā valda tajā pilnībā, tas ir, tādā mērā, ka pati kli nav sajūtama.

Vēlme līdzinās gaismai,  tā piepilda to  kā  dzēriens glāzi.  Mums  svarīgs  pats  dzēriens nevis glāze, ar kuru nevaram remdēt slāpes. Tādējādi brīdī, kad rodas līdzība ar gaismu starp parcufu SAG iekš tā nekudot un iekš Galgaltas sof, šie divi parcufi kļūst līdzīgi viens otram. Tie savienojas, jo gan vienā, gan otrā atrodas vienāda gaisma – or hasadim un nav svarīgi, ka vienā ir ekrāna otrās stadijas avijut,  bet  otrā  –  ceturtās stadijas.

Līdzko parādās parcufs, kas piepildīts ar or hasadim, tas var nolaisties kā nekudot de- SAG zem galgaltas tabura un savienoties ar parcufa Galgaltas (malhut) sof. Šie divi parcufi praktiski kļūst kā viens. Tā rezultātā rodas īpašs stāvoklis. Tā malhut daļa, kas pilnībā izolēta un kas  bija  absolūti neatkarīga, kurā nebija  iespējams iekļūt, principā kļūst pieejama caur parcufu, kas dēvēts nekudot de-SAG.

Turpmāk mūsu attīstības gaitā, viss, ko  mēs darām – piepildām malhut caur parcufu nekudot de-SAG līdz tādam stāvoklim, kad patiešām spēsim to pilnībā piepildīt. Šis parcufs ir it kā buferis. Ja pareizi izmantot šo hasadim īpašību, kas spējīga atrasties kontaktā tikai ar pēdējo parcufa Galgaltas daļu, ar malhut,  tad  mēs caur  to  varēsim novest visu radījumu līdz pilnīgam piepildījumam, līdz Radītāja Nodoma realizācijai.

Kas notiek tālāk? Pēc  tam,  kad  šie divi parcufi savstarpēji savienojas,  tad  uzsāk darbību to avijut, vēlmes. Vēlmes tiem ir dažādas, tās  nebija  manāmas,  kamēr  valdīja  gaisma līdzko šie parcufi sajaucās viens ar  otru.  Tad, kad  tie savstarpēji  savienojās un sajaucās tā, ka ieguva sevī vienu un to pašu gaismu, tad savienojās arī to līmeņi – 2. un 4. avijut. Rezultātā to vēlmju daļa parcufā nekudot de-SAG ieguva avijut no malhut de- galgaltas.

Gala rezultātā izveidojas  ļoti  interesants  divu  sistēmu  savienojums.  Viena  sistēma  –  keter, hohma, bina, zeir anpin vai, citiem vārdiem sakot, deviņas pirmās sefirot –  tā pamatā ir binas īpašība, kas atrodas  iekš  nekudot de-SAG. Notiek šo sefirot izplatīšanās no augšienes uz leju, no Radītāja pie radījuma. Cita sistēma – malhut, vēlme saņemt, galgaltas sof, radījums. No galgaltas sof mēs saņemam papildu vēlmi – to, ko radījums vēlas attiecībā pret Radītāju. Rezultātā sanāk, ka vēlme 4, kas pāriet no galgaltas sof uz nekudot de-SAG, savienojoties ar tā vēlmi 2, izveido vienā parcufā divas apbrīnojami atšķirīgas daļas. Viena daļa nāk no Radītāja, bet otra – no radījuma.

Tas viss notiek vienā parcufā. Ko tādā gadījumā darīt? Tagad nepieciešams tikai viens:

Vai arī mēs ņemsim tādu kli, kurā būs viena daļa no Radītāja, bet otra no radījuma un, pieņemsim, ka kādu  laiku,  neitralizējot  radījuma  īpašības,  strādāsim  ar  Radītāja īpašībām, vai arī neitralizējam Radītāja īpašības, tādā veidā  strādājot  ar  radījuma īpašībām. Iespējams, spēsim izdarīt tā, lai radījums  pārņemtu no  Radītāja Viņa īpašības, un, paņemot tās  sev, ar tām strādātu? Tādā gadījumā rodas iespēja sastapties divām pretējām, pilnīgi nesavienojamām Universa daļām, ko nespējām pat iedomāties.

Tas notiek, pateicoties binas īpašībām.  No  vienas  puses,  kli vēlas  līdzināties  Radītājam, un bina it kā ir starpnieks.  Ja palūkojamies  uz keter,  hohma,  bina,  zeir  anpin un malhut, tad bina starp tām ir kā starppieturvieta, kā pārejas posms: tā ir  kli,  radījums,  kas,  no vienas puses, pielīdzinās Radītājam, taču no otras puses, izveido pabeigtu radījumu – malhut.

Malhut var pieņemt binas īpašības (tāpēc ka tā arī ir radījums), „uzdāvinot” savu lieko, papildu egoismu un tādā veidā daļēji līdzināties Radītājam, taču pēc  tam  atgriezties  pie sevis ar Radītāja īpašībām un sākt darboties jau ar savu papildu egoismu un jaunajām īpašībām, kuras tā pārņēma no Radītāja, no keter. Šajā savienojumā parcufā nekudot de- SAG rodas pilnīgi neparedzama iespēja patiešām izlabot malhut, izveidot tai ekrānu un izdarīt tā, lai tā pielīdzinātos Radītājam.

Pie tam, kad tā Viņam pielīdzināsies, tā  nekļūs  vienkārši  līdzīga  keter.  Malhut pielīdzināsies tam, kas stāv aiz keter, tāpēc ka tās vēlme – ieņemt keter vietu, nevis vienkārši pielīdzināties tam ar īpašībām. Malhut vēlme ir sasniegt  līdzību ar keter  līmeni. Šeit rodas pilnīgi jauna iespēja. Mēs  ar  jums  analizēsim,  kā no  šīs jaunās  iespējas,  binas un malhut savienojuma, ar binas palīdzību rodas malhut labošanās sistēma. Tā izies vēl daudzus savus iepriekšējās sagatavošanās  posmus, līdz patiešām kļūs  par labošanās sistēmu, taču jau tagad visādā ziņā tā ir atslēga, kas sniedz iespēju virzīties uz priekšu.

No augšienes šie parcufim aizpildās  vienkārši:  parcufs  keter,  hohma,  bina,  pēc  tam dzimst zeir anpin un malhut. Šeit nepieciešams uzsvērt tikai vienu:  pieci Ādama Kadmona pasaules parcufim nāk virzienā uz ekrānu, kurš paceļas – no  tabura uz pe.  Tāpat arī SAG: no tabura de-SAG uz pe. Visi šie pieci parcufim nāk saskaņā ar vienu sistēmu, vienu metodiku. Tikai parcufs nekudot de-SAG, kurš nolaižas lejup, saglabā sev pilnīgi īpašu attīstības ceļu. Tas it kā pilnīgi nepiedalās šajās  darbībās.  Tas  ir  absolūti jauns veidojums, kas veidojas, lai izlabotu  malhut,  turpretī  parcufim  Galgalta,  AB,  SAG un pēc tam MA (elion) un BON (elion) darbojas paši par sevi.

Šiem pieciem parcufim ir jāeksistē, lai papildinātu pirmās deviņas sefirot, izņemot pašu malhut. Malhut kombinējas ar to nekudot de-SAG daļu, kas nolaižas. Pēc tam parādās pasaule Nekudim, pasaules BeJA un dvēseles. Visa sistēma  pastāv  tikai  ar nolūku, lai piepildītu malhut, to mēs mācīsimies nākamajās nodaļās. Pieci parcufim pastāv, lai uzturētu pirmās deviņas sefirot,  kā  etaloni,  kā  Radītāja  īpašību demonstrētāji un paudēji attiecībā pret malhut.

Radījuma radīšana

Bezgalības pasaule (olam Ein Sof)

 Radīšanas nodoms, dēvēts „Bezgalības pasaule” (ein sof), ir Acmuto saikne ar dvēselēm, kas izpaužas kā „vēlme sniegt baudu radījumiem (dvēselēm)”.

Kāpēc šis stāvoklis tiek dēvēts par Bezgalības pasauli? Tāpēc  ka Viņa  Nodoms bija radīt mūs un bezgalīgi mūs piepildīt. Izņemot šo saikni, mēs neko neizzinām un tāpēc ne par ko vairāk nevaram runāt. Mēs neesam spējīgi izprast Radītāja, Acmuto būtību, mēs  varam  tikai  izzināt  Viņa  attieksmi  pret  mums. Mēs nespējam izzināt pašu Saimnieku, mēs varam tikai Viņam pielīdzināties, Viņa attieksmei pret mums.

Viss esošais un izzināmais pasaulēs  pastāv  tikai  attiecībā  pret  dvēselēm,  taču par pašām pasaulēm mēs neko nevaram pateikt, jo mums  nav  iespējams tās izprast kā tādas. Pašas par sevi tās nav izzināmas un attiecas uz Acmuto. Tāds atsevišķs jēdziens kā pasaules, nepastāv.  Dvēseles saņem no pasaulēm.  Tās atrodas pasaulēs visos līmeņos. Dvēseles nosaka pasaules  tikai tādā veidā,  kādā tās izzina.

Pieņemsim, ka atrodos kādā garīgās telpas vietā, no Bezgalības pasaules saņemu caur dažām pasaulēm. Tas nozīmē, ka es izzinu šīs pasaules. Tomēr, ja nebūtu manis, nebūtu arī pasauļu. Kam, tādā gadījumā, tās nestu Bezgalības pasaules gaismu? Tātad pasaules neeksistē.

Tāpēc mēs sakām, ka visas pasaules atrodas cilvēkā. Pasaules ir Bezgalības pasaules apslēptības pakāpes attiecībā pret cilvēku, viņa vēlmes saņemt dēļ.

Tas izriet, vadoties no vēlmes sniegt baudu radījumiem, un tā ir korelācija starp radījumiem un Būtību.

Radītājs atklājas man tādā mērā, kādā slēpju no Viņa savu vēlmi saņemt. Tas nosaka manu pakāpi, līmeni pasaulēs.

Mūsu kopējā sajūta tiek dēvēta par „vēlmi saņemt” un, atkarībā no tā,  cik lielā  mērā saņemam, mēs izšķiram  šajā  vēlmē  vairums  daudzveidīgu   detaļu  un nianšu. Vēlme saņemt jau tiek  dēvēta  par  radījumu  –  jaunu kategoriju „kaut kas no nekā”, tādējādi tieši no tā brīža, kad vēlme saņemt sāk just, gūt iespaidus, varam runāt par atsevišķām sajūtu detaļām. Tas viss tiek dēvēts  par  korelāciju starp Augstāko gaismu un vēlmi saņemt.

No tā izriet secinājums: ja vairums cilvēku raugās uz vienu un to pašu garīgo objektu, tad katrs no viņiem to izprot savādāk, atbilstoši personīgajai iztēlei un iespaidam. Turklāt arī katrā atsevišķā cilvēkā šis garīgais objekts mainīsies, atkarībā  no  viņa  stāvokļiem.   Cilvēks   katru  reizi  sajūt  citādu  formu,  tāpēc   ka

„gaisma  pēc  savas  būtības  ir vienkārša un tai nav nekādas formas  – visas formas nosaka tikai saņemošo vērtējums”.

 Garīgie sajūtu orgāni

 Ārpus saņemošā mēs nevaram runāt par kādas formas vai ainas esamību. Tādējādi pat tajā gadījumā, kad mēs runājam par to, ka mūsu Visums ir radīts  pirms 13,7 miljardiem gadu un zemeslode – 4,6  miljardiem  gadu,  līdz  ar  to  jāņem vērā, kādā veidā mēs izzinām šos periodus atbilstoši mūsu laika izpratnei, mūsu priekšstatiem par cēloņu un sakarību saiknēm. Runa nav par to,  ka  tas notiek ārpus mums jeb tam ir jēga ārpus mūsu maņu orgāniem.

Rodas jautājums: vai realitāte turpina pastāvēt pēc manas nāves? Vai ir citi cilvēki, kuri to sajūt? Ja esmu nomiris, tad kā man var būt zināms,  ka tā pastāv? Pēc nāves es sajūtu ko  citu.  Mana  vēlme  saņemt  ir  mirusi,  uztvere  ar  piecu maņu orgānu palīdzību ir pārtraukta, un es sāku savādāk just realitāti: ar dvēseli, „punktu sirdī”, dvēseles sakni. Tad es redzu citu esamību.

Šobrīd visa mana realitāte ir pasaule, kuru es uztveru, pateicoties pieciem maņu orgāniem. Bezgalības gaismu es sajūtu kādas ainas veidā, noteiktā  veidā  dzirdu, jūtu zināmu garšu un smaržu, kaut ko sataustu. Maņu orgānus man aizvieto keter, hohma, bina, zeir  anpin un malhut. Esmu apveltīts   tieši  ar  šādiem uztveres orgāniem un tieši tādā veidā es sajūtu bezgalības gaismas iedarbību.

Kas notiek, ja man nav piecu maņu orgānu? Kabalisti saka, ka cilvēkam jebkurā gadījumā ir kli, kas uztver bezgalības gaismu ar piecām iekšējām daļām. Mūsu dabiskie maņu orgāni ir tikai ārējā uztveres daļa.  Pastāv  vēl  dziļākas  iekšējās kelim: keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut. Tās dod iespēju sajust citu realitāti un uztvert to citādās ainās. Tomēr  apzināties  šo  atšķirību  ir  iespējams tikai dzīves laikā šajā pasaulē, attīstot nepieciešamās uztveres kelim.

Šim nolūkam paredzēta kabala. Tās mērķis novest cilvēku līdz Bezgalības pasaules līmenim, veicināt tādu kelim uztveres attīstību, kad līdzās redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas  orgāniem veidojas bezgalīga kli, kura spēj uztvert visu, kas ielikts Radīšanas Nodomā. Būtībā uz to mūs arī virza visa realitāte.

Esamības uztveres pakāpes

 Ko nozīmē: „Es eksistēju”? Vai esmu vienīgais radījums, vai arī eksistē citi cilvēki? Pašreizējā brīdī, kā es to izprotu, viņi eksistē. Kad pacelšos augšup  uz  citu  uztveres pakāpi, tad, iespējams, visus, kurus uztveru savās sajūtās šīs pasaules līmenī  kā cilvēkus, kuri līdzinās man ārēji, es apzināšanos citādā veidā? Pēc savas iekšējās būtības viņi šķitīs man kā citas būtnes. Es sākšu viņus aplūkot kā ķermeņus, kuri pilda visus gaismas norādījumus.

Var jautāt arī tā: ja esmu nomiris un  mani pieci maņu  orgāni ir  pārstājuši darbo ties,  vai tādā gadījumā šo pasauli es uztveru caur savu dvēseli? Atbilde sekojoša: tu sāc uztvert pasauli ar dvēseles piecu maņu orgānu palīdzību. Tu saskaries ar spēku pasauli, nevis ar ķermeņu pasauli. Tad, kad savā iekšējā redzējumā tu pacelsies pāri es ošai uztverei, tu redzēsi spēku pasauli. Tu sāksi salīdzināt sevi ar spēkiem, kuri atrodas ārpus ķermeņiem. Ārpus nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēciskās  dabas  ietvariem  tu  sajutīsi  spēkus, kas visu noved līdz darbībai un ar tiem tu veidosi attiecības . Tāpēc, ka strādā tieši šie spēki, nevis ķermeņi, kas ir to ietērps.

Bezgalības pasaulē, Radīšanas Nodomā, mēs visi esam savienoti kopā.  Tad  vēl nepastāvēja dalījums nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā daļās. Cilvēks, dzīvnieks, augi, akmeņi utml., tas viss nepastāvēja atsevišķi. Viss ietvēra sevī jēdzienu „radījums”, un Nodoms bija sniegt baudu visam, kas ir radīts.

Kur tādā gadījumā ir problēma? Laikā, kad apgūstam reālās īstenības uzbūvi, mēs redzam, ka no visa materiāla, kas attīstījies, tikai cilvēkam ir uzlikts par pienākumu  šo pasauli virzīt atpakaļ uz Bezgalības  pasauli.  Šis  uzdevums  netiek  uzlikts  nedzīvajam, augu, dzīvnieciskajam līmeņiem.

Bāls Sulams „Ievadā kabalas zinātnē”, 58. p., raksta, ka tikai cilvēks  spēj visus  vest aiz sevis. Kāpēc? Tāpēc, ka no stadijām hohma, bina, zeir anpin un malhut, tikai malhutā84  vēlme saņemt ir attīstīta tik lielā mērā,  ka ir  spējīga sajust  Dodošo, līdzināties  Viņam  un pēc tam izveidot ar Viņu saikni. Šī iespēja piemīt tikai malhut atbilstoši tās sajūtu dziļumam. Tādējādi, labojot sevi, cilvēks velk  aiz  sevis  nedzīvo,  augu  un  dzīvnieku dabu.

Nav nevienas  detaļas radītajā,  kas, cilvēka darba rezultātā, nesajustu izmaiņas savās īpašībās. Taču izvēles brīvība ir tikai cilvēkam, un tikai viņš var novest visu reālo īstenību Bezgalības pasaulē.

Rodas jautājums: zinātnieki runā par to, ka Visums, kas aizsācies  no  punkta,  savas attīstības procesā paplašinās. Vai ar to ir jāsaprot, ka  tad,  kad  cilvēks  novedīs  visu pasauli līdz gmar tikun (galīgā labošanās), visa materiālā īstenība atgriezīsies Radīšanas Nodoma sākuma punkta stāvoklī? Nē! Tas, kāda matērijas attīstība mums atklājas, attiecas tikai uz  mūsu maņu orgānu attīstību. Patiesībā,  izņemot Bezgalības pasauli, nekas cits nav radīts. Tad, kad sasniedzam pareizo esamības uztveri, pietiekami attīstām mūsu uztveres kli, tad, pateicoties materiālajām, tāpat arī garīgajām sajūtām, ar pasauļu palīdzību mēs sasniedzam Bezgalības pasauli.

Visas iepriekšējās formas, kuras sastapām ceļā, mūsu apziņā  paliek  kā   iepriekš eksistējušas, ņemot vērā nepietiekamo garīgo uztveri, un nevis tāpēc, ka šīs formas patiesībā eksistēja šajās pakāpēs. Šīs formas nav bijušas,  līdzīgas  ainas  mums  radīja mūsu neizlabotais stāvoklis. Tādējādi pasaules ir Bezgalības pasaules apslēptības. Vienkāršās gaismas vietā, uztverot realitāti ar pieciem maņu orgāniem, parastajā kli mēs vērojam daudzveidīgas ainas.

Attēls 3.3.1. Pasaules – Bezgalības pasaules apslēptības līmeņi.

 Virzoties augšup mērojot labošanās pakāpes, cilvēks tās visas savāc sevī. Tad, kad viņš nonāk līdz augstāk stāvošai pakāpei, visas zemākās, izņemot to,  kas  dēvēta  par  šo pasauli, it kā izdzēšas.

Mūsu pasaule ir nedzīvā līmeņa pakāpe, kas nevar mainīties. Sas niedzot pat Bezgalības pasauli, dati, kas nogādāti ar ķermeniskajiem maņu orgāniem, nemainīsies:  tu  redzēsi to pašu ainu un tā – līdz gmar tikun stāvoklim. Par mūsu uztveri pēc gmar tikun stāvokļa sasniegšanas, mēs runāt nevaram.

Ierobežojuma pasaule (olam cimcum), malhut – radījums

 Laikā, kad ceturtajā stadijā parādās vēlme saņemt, mēs runājam, ka mums ir darīšana ar radījumu, daļēji jau atdalītu no gaismas,  no  Radītāja,  kamēr  visas  iepriekšējās  stadijas: 1., 2., un 3. nav atdalītas no keter (0). Tāpēc visas stadijas – no keter līdz malhut – mēs dēvējam par pirmajām deviņām sefirot. Tikai malhut mēs dēvējam par desmito sefiru. Kāpēc? Tāpēc, ka viss, kas notika līdz malhut, ir gaismas transformācija, un  tikai pašā malhut rodas jauna vēlme. Šī vēlme nav patstāvīga, ļoti tuva keter, kā arī tā rezultāts, ka malhut izzina keter, taču tā jau ir malhut personīgā izzināšana.

Attēls 3.4.1. Korelācija starp Malhut un pirmajām deviņām sefirot.

 Par cik malhut saskaņā ar savu vēlmi saņem gaismu, tad tā pati gaisma, ar  kuru piepildījās pirmā tās izplatīšanās stadija (bhina alef), nonāk arī  pie  malhut.  Taču malhut vēlas jau vairāk salīdzinājumā ar pirmo stadiju,  tāpēc,  saņemot gaismu,  tā ar to  piepildās bez ierobežojuma. Taču, kad pēc  piepildījuma ar gaismu,  tā vēlas  tai pielīdzināties  (tāpat kā pirmā stadija, kas pēc piepildījuma ar gaismu arī vēlējās tai pielīdzināties), tad veic ierobežojumu (cimcum). Tā nevēlas būt saņemošā kā pirmajā stadijā.

Pēc cimcum, vēloties pielīdzināties binai,  tas ir, atdot (kā atdot, tā jau  zina  – šim nolūkam nepieciešams saņemt), tā patiešām no jauna pūlas saņemt, lai atdotu, taču jau kā malhut. Pēc cimcum alef (pirmais  ierobežojums) malhut iziet visas tās pašas stadijas, lai saņemtu ekrānu (masah).

Laikā, kad malhut piepildās ar gaismu un sāk to baudīt atbilstoši savai vēlmei, tā līdzinās pirmajai stadijai.

Kas notiek tālāk? Ceturtā stadija ir pilnībā piepildīta ar gaismu, un tajā rodas tas pats, kas otrajā stadijā. Dabiski, tā veic cimcum.

Turklāt tā ne tikai izraida no sevis gaismu, bet vēlas tai pielīdzināties, taču jau nespēj to izdarīt tāpat vien, jo viņas vēlme  ir  personīga. Ja uzzīmēsim malhut  apļa veid ā,  tad  ārējā tās daļa būs nulles stadija, turpretī centrālā – ceturtā stadija.

Malhut personīgā vēlme, ceturtā vēlme, ir iepriekšējo rezultāts. Tā pieder personīgi tai. Tieši attiecībā pret savu personīgo vēlmi tā veic cimcum alef – pirmo ierobežošanos (koncentrēšanos). Attiecībā pret visām pārējām vēlmēm nav nepieciešams veikt cimcum. Taču malhutā, no tās vietas, kurā tai rodas jauna vēlme, gaisma tāpat vienkārši nevar izzust, jo tā ir malhut vēlme. Tādējādi pēc tam, kad malhut šo vēlmi sevī ir izveidojusi, šī vēlme tai momentāni ir jānosedz. Malhut to arī dara.

Darbību, ar kuras palīdzību malhut slēpj savu vēlmi, neļauj to izmantot (tā nespēj ar šo vēlmi neko izdarīt, jo tā nav atnākusi no ārpuses, bet dzimusi malhutā un turpina dzīvot), dēvē par cimcum alef.

Vienīgais, ko malhut var darīt – apklāt vēlmi ar „apvalku”, kas neļauj tai piepildīties ar gaismu. Malhut ar spēku izstumj no sevis gaismu, turpinot vēlēties baudu.

Ja pārejot no pirmās stadijas otrajā, vēlme saņemt izzuda it kā pati no sevis,  un tās  vietā radās vēlme sniegt baudu, tad šeit tā nenotiek. Definējot cimcum alef, grāmatā „Desmit Sefirot Mācība” (1. daļa, 33.lpp.) sacīts: „Spēki, kas valda pār savu vēlmi baudīt, to ierobežo, neskatoties uz tajā esošo milzīgo vēlmi baudīt” . Malhutai patiešām ir gribasspēks šo vēlmi neizmantot. No  visām  pārējām  vēlmēm,  tāpat  kā  binā,  otrajā  stadijā, gaisma izzūd.

Kādi ir šie rezultāti, ka esmu veicis cimcum? Tagad manī  nekā nav,  tukšums,  tāpat kā   binā, taču, neskatoties uz to, es neesmu pielīdzinājies Radītājam. Nākamā stadija  – trešā, tikai patreiz tā iegūst pavisam citas formas: saņemšanu ar nolūku atdot. Taču kā to izdarīt? Iepriekš vēlme saņemt ar nolūku atdot atradās divās dažādās daļās: vienā daļā – vēlme atdot, otrā – vēlme saņemt. Tagad tā nevar atrasties dažādās  daļās,  tāpēc  ka  šī vēlme ir mana, personīgi iegūta ceturtajā stadijā.  Tādējādi  šeit  viss  realizējas  vienotā vēlmē.

Pastāv vēlme saņemt, kas momentāni tiek izmantota atdevei.  Ja  uzzīmēt  kli, kurā  ir ekrāns, tad vēlme atradīsies virs kli, virs ceturtās stadijas, tā ietverta apvalkā, kas neļauj baudīt. No vienas puses, iekš kli atrodas vēlme saņemt un baudīt. No otras puses, pastāv ekrāns, kas pretojas baudai, kura vēlas saņemt gaismu tikai apsvērti: saņemt, taču ar nolūku atdot. Atbilstoši tam, cik aktīvs ir šis nolūks, piedalās arī saņemšanas darbība.

Attēls 3.4.4. Malhut saņem gaismu pēc CA.

 Rezultātā nekas nav noticis, kas spētu iziet ārpus piecu stadiju robežām: 0,  1., 2., 3., 4. Taču, ņemot vērā šo apstākli, sanāk, ka  malhut,  kas  tādā veidā darbojas  – principā ir  tā pati malhut, kas ir arī pārējo stadiju malhut, tikai tagad tā ir izdomājusi sev  pareizu realizāciju: darboties ar ekrāna palīdzību. Ja ar ekrāna palīdzību malhut tagad veiks šo darbību – saņems Radītāja dēļ, kā to izdarīja bina, kas arī saņēma atdeves dēļ, tad malhut varēs saņemt tikai savā mazajā daļā. Saņemt visā malhut, kā bina, tai neizdodas.

Kā notiek malhut piepildījums

 Malhut ietver sevī piecas daļas, tās arī tiek dēvētas: keter, hohma, bina,  zeir  anpin  un malhut. Šajās piecās daļās tā pūlas saņemt, redzot, ka katrā  no  tām tā var  saņemt  tikai nelielu segmentu.

Attēls 3.5.1. Malhut piepildīšanās shēma.

 Toh – kli iekšējā daļa. Visa pārējā tukšā telpa tiek dēvēta par sof, tā ir kli ārējā daļa.

Rodas jautājums: kāpēc malhut var piepildīt sevi tikai mazajā daļā – tik minimālā, ka šis smalkais apļa segments tiek dēvēts „kav dak” (smalkā līnija) – līdz  tādai pakāpei tas  ir šaurs. Kāpēc malhut rodas tikai šāds  neliels  ekrāns,  kas  ļauj saņemt  Radītāja dēļ? Tāpēc ka īpašības, kuras tā saņem no  augšienes no  iepriekšējām sefirot,  ir  niecīgas  salīdzinājumā ar vēlmi, kas rodas iekšienē.  Ja  šo  malhut  dalīsim  daļās:  nulles,  pirmā, otrā, trešā un ceturtā, tad atbilstoši vēlmes lielumam, ceturtā daļa (šī daļa rodas malhutā, un tā neatbilst malhut iepriekšējām vēlmēm) ir miljardiem reižu lielāka par visām  iepriekšējām. Gaisma, kas atnāk no ārienes, ir gaisma, kas spējīga mainīt vēlmi, kuru tā radījusi pirmajā, otrajā un trešajā daļās. Gaisma uztur tikai tās vēlmes, kuras  pati radījusi, tikai šīm vēlmēm gaisma spēj dot spēku.

Tāpēc sanāk, ka šī malhut tāpat vienkārši nevar  pielīdzināties  binai  vai  keter:  tai pietrūkst spēka. Gaisma, kas to piepilda, nespēj tai iedot atbilstošo ekrānu, tāpēc ka tā ir daudzkārt mazāka pēc iedarbības spēka uz malhut salīdzinājumā ar vēlmi, kuru tā patreiz sevī radījusi. No šejienes izriet, ka šīs malhut piepildījums līdzinās šauram segmentam, smalkai līnijai.

Kāpēc tas notiek? Kāpēc jau sākotnēji visu nevarētu darīt citādi? Pieņemsim, ka malhutai patreiz būtu pietiekami spēka, lai saņemtu gaismu tik daudz, kas būtu pietiekoši pilnam ekrānam. Tad malhut piepildītos un veiktu pilnu atdeves darbību savā otrajā un trešajā stadijā. Otrajā stadijā ir nolūks atdot, vēlme līdzināties nulles stadijai, trešajā  stadijā  ir darbība, kas līdzinās pirmajai stadijai: saņem kā otrajā stadijā un atdod ar nolūku. Trešā stadija saņem kā pirmā un vēlas atdot kā otrā. Ceturtā stadija jau sastāv no nulles, pirmās, otrās, trešās un ceturtās,  tur  jau  atrodas  papildu vēlmes.  Kāpēc nevarētu izdarīt  tā, lai malhut tagad varētu veikt cimcum, ekrānu un saņemt uzreiz visu gaismu ar  pilnu  nolūku Radītāja dēļ un viss būtu beidzies?

Tam nav nekādu priekšnosacījumu. Lai iekšienē, vadoties no šīs papildu vēlmes, malhut tagad vēlētos līdzināties keter, nepieciešama cita bina, kas dotu nolūku visam jaunajam egoismam. Tas ir, nepieciešams pārveidot visas  iepriekšējās  stadijas.  Virs  malhut  daļas, kas radusies no jauna, jānovieto pilnīgi citas iepriekšējās stadijas – tādas, kas  pēc  sava spēka, intensitātes, dziļuma  un  lieluma  līdzinātos  šai  papildu,  jaundzimušajai  malhut daļai. Taču tas nav iespējams.

Tādējādi iepriekšējās stadijas ir spējīgas „apkalpot” visu, izņemot pašu malhut. Tā nav spējīga pielīdzināties nulles stadijai, Radītājam,  saņemšanai  Radītāja  dēļ.  Šis  process ielikts vēl nulles stadijā, tie ir iekšējie, smalkie, visas sistēmas nodomi, šo procesu veido gaisma, Radītājs un pakāpeniski no līdzīgām jaunu vēlmju  izpausmēm  atklājas  kas  tāds, kas iepriekš vispār nav bijis.

Tas ir apbrīnojami: kā var radīt vēlmi vai īpašību, kas iepriekš nav bijusi. Vai arī domas, nodoma, darbības iespēju, kas neeksistētu Radītājā. To  patiešām  varētu  nosaukt  par brīvu radījumu, kas pastāv neatkarīgi no Viņa,  taču tajā  pašā laikā  šis  radījums  saprot,  kas ir Radītājs un no visām iespējām izvēlas tieši Viņa stāvokli (ņemot vērā, ka pārējās iespējas nav sliktākas salīdzinājumā ar pašu Radītāju).

Ja iespējas, kuras ir radījumam sava nākamā stāvokļa izvēles brīdī, ir sliktākas  par tām, kurās izpaužas Radītājs, tad šī vēlme, šī izvēle nav brīva. Lai pēc brīvas gribas izvēlētos līdzību ar Radītāju, nepieciešamas līdzvērtīgas  iespējas un tomēr atbilstoši  kādam kritērijam dot priekšroku Radītājam, Viņa stāvoklim.

Ņemot vērā, ka no lejup nonākošās gaismas, malhut nespēj saņemt visu spēku ekrānam (tāpēc ka papildu vēlme netiek pārklāta ar šo gaismu, tā tikai var parādīt atšķirību starp gaismu un šo vēlmi), tā sevi ierobežo. Taču šai vēlmei  gaisma  nespēj  iedot  īpašību līdzību ar sevi, tāpēc ka  tā  ir  labojošā  gaisma  un tā ir  daudzkārt mazāka salīdzinājumā ar vēlmi, kas tagad radusies malhutā. Lai saņemtu to pilnā apjomā, malhutai sev apkārt ir jāveido vesela personīgās labošanās sistēma. Tas arī notiek.

Malhut sāk saņemt gaismu Radītāja dēļ tajās savās iepriekšējās stadijās,  kur  tas   ir iespējams, izņemot pēdējo, ceturto. Ceturtā stadija paliek tukša un tiek  dēvēta par malhut (tās pēdējās daļas) attīstību un izplatīšanos.

Attēls 3.5.2. Malhut attīstība un izplatīšanās (ceturtā stadija pašā malhutā).

Kas notiek šajā malhut,  kad tā ir piepildīta?  Tā,  protams,  aprēķina  gaismu,  kas  to piepilda. Izskaitļo ar ekrāna palīdzību, cik daudz gaismas tā var saņemt ar nolūku Radītāja dēļ, tas ir, pielīdzinās trešās stadijas darbībai ar tādu pašu nolūku kā otrajā stadijā un šo darbību veic.

 

Vēlmes attīstība

Tiešās gaismas izplatīšanās stadijas un vēlmes attīstība

 Kabalas apgūšanu mēs sākam ar jēdzienu par vienotā un vienīgā Radītāja esamību. Viņa vēlme – sniegt baudu radījumam. Vēlme piepildīt radījumu ir augstākā pakāpe. Ja mēs sasniedzam šo pakāpi, tad sajūtam Radītāja Nodomu, saskaņā ar kuru Viņš uzsāka radīšanas aktu, mūs radīja. Tikai tad, kad sasniegsim galīgu un pilnīgu labošanos, mēs izpratīsim Radīšanas Nodomu (radīt radījumus, lai sniegtu tiem baudu) un iegūsim pilnīgu baudu, piesātinājumu, piepildījumu, sasniegsim līdzību ar Radītāju.

Atrodoties augstākajā līmenī, Radītājs vēlas mūs radīt, lai pēc tam novestu līdz savam līmenim – saplūsmei ar Viņu. Ja Viņš ir Vienīgais un Absolūtais, tad dabiski vienīgais pilnības stāvoklis ir pielīdzināšanās Viņam, atrašanās tajā pašā stāvoklī, kādā ir Viņš. Atbilstoši šim stāvoklim Viņš mūs veido – mūsu sākotnējo vēlmi saņemt baudu.

 Radījuma pamatstāvokļi

 Pastāv pieci stāvokļi, radījuma pamati:

  • sakne;
  • nedzīvais;
  • augu;
  • dzīvnieciskais;
  • cilvēks.

Šiem stāvokļiem atbilst garīgās pasaules: Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Jecira, Asija (detalizētāk šo pasauļu uzbūvi mēs apgūsim turpmākajās  nodaļās).  Attiecīgi tāds pats sadalījums pastāv arī dvēselēs.

  • Nedzīvais līmenis ir tieksme pēc ķermeniskās baudas (dzimumattiecības, uzturs );
  • augu – tieksme pēc bagātības;
  • dzīvnieciskais – tieksme pēc goda apliecinājumiem;
  • cilvēka – tieksme pēc zināšanām;
  • augstāk atrodas „punkts sirdī” – tieksme pēc vienotības ar Radītāju,  saplūsmes  ar Viņu.

Mūsu pasaulē arī pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieciskā, cilvēciskā daba. Tikai tai nav līdzības ar „punktu sirdī”, tas atrodas augstāk par cilvēcisko dabu.

Attēls 2.2.1. Radījuma pamatstāvokļi, vēlmes attīstība: nonākšana lejup un augšupeja.

 Apmēram šādā veidā šīs vēlmes projicējas.  Lai jūs  nemulsina,  ka pasaules  un dvēseles  it kā atrodas pretstatā pēc savām zīmēm. Nonākšana lejup liek vēlmei „augt”, turpretī augšupeja noved pie saplūsmes. Tādā veidā radīta mūsu vēlme un  mēs. Radītājs rada  vēlmi no augšienes uz leju ar nolūku, lai pēc tam mēs atgrieztos pie Viņa no lejas augšup.

Gaismas izplatīšanās četras stadijas (pasaules  un  dvēsele,  kura  pēc  tam  tajās  piedzimst un nonāk lejup mūsu pasaulē) realizējas dabā apkārt mums un tajā, kā mēs paceļamies augšup. Tādējādi nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēka dabas darbība mūsos ir pretēja attiecībā pret nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā  līmeņa  darbībām  pasaulēs  – ekrāns ir pretmetā vēlmei.

Laikā, kad Radītājs pilnībā valda pār radījumu, kā 1. stadijā (bhina alef) vai kā mūsu pasaules nedzīvajā dabā, no radījuma puses nav nekādas kustības. Radījums ir pilnīgi atkarīgs no programmas un īpašībām, kas patlaban tajā atrodas. Tās var mainīties, taču jebkurā gadījumā tās pilnībā iedzīvina Radītājs. Šāds stāvoklis tiek dēvēts  par nedzīvo dabā, nedzīvo dvēselēs un nedzīvo to saknē – 1. stadijā (bhina alef).

Nulles stadija – keter (bhina šoreš)

 Radītāja nodoms – izveidot radījumā vēlmi baudīt, kas līdzinās tai baudai, kuru sajūt Radītājs.

Šis stāvoklis tiek dēvēts par nulles stāvokli vai šoreš (sakne), keter. Tas attiecas uz paša Radītāja vēlmi, uz Viņa mērķi.

Attēls 2.3.1. Nulles stadija, keter, bhina šoreš.

Pirmā stadija – hohma (bhina alef)

 Otrais stāvoklis, kuru veido Radītājs, ir pirmais no radītajiem. Tā ir vēlme baudīt – 1. stadija „alef”, hohma. Gaisma, kas piepilda kli, tiek dēvēta par or hohma.

Attēls 2.4.1. Pirmā stadija, hohma, bhina alef.

 Šajā stāvoklī radījums vēlas  vienkārši saņemt  gaismu, kas  nāk  no  Radītāja,  nulles stadijas, darot to neapzināti (tāds tas ir radīts) un pilnīgi sevi neuztverot.  Šeit  neeksistē brīvā griba, nav personīgas, patstāvīgas vēlmes,  kas  nāk no  radījuma.  Radījums  eksistē kā mūsu pasaules nedzīvā daba, kas arī  ir šī stāvokļa rezultāts. Kāpēc nedzīvā? Tāpēc ka  tā eksistē tādā veidā, kādā tika radīta, lai uzturētu savu eksistenci tādā pašā līmenī, tādā pašā stāvoklī. Šajā pakāpē darbojas tēla saglabāšanās likums, kas radīts no augšienes.

Bāls Sulams savā grāmatā „Dzirdētais” par to  raksta:  „Nedzīvais  –  stāvoklis,  kurā nav brīvības un varas pār sevi; nedzīvais pakļauts saimnieka varai un tam ir jāpilda visas saimnieka vēlmes” – viss, ko  dara Radītājs, to  pilnībā izpilda radījums, bez jebkādas iejaukšanās no  viņa puses. „Taču, ņemot vērā, ka Radītājs visus radījumus ir radījis sevis dēļ, šādā gadījumā Radītāja būtība, kā Saimnieka būtība,  ir iezīmogota radījumos un katrs radījums visu dara sevis dēļ ” – atbilstoši Radītāja vēlmei, proti, lai varētu saņemt un baudīt. Tāda ir mūsu sākotnējā daba.

Tāpēc mēs piedzimstam šajā pasaulē tieši tādā garīgi nedzīvā stāvoklī. Mēs vienkārši eksistējam kā parasti cilvēki mūsu pasaulē. Tas, ko mūsos ir ielikusi daba, to mēs pildām sekojam likumiem, kurus ielicis mūsos Radītājs. Mēs varam dažādi klasificēt cilvēkus, ierindojot tos egoistos, altruistos, tajos, kuri uz kaut ko tiecas, kuri veic kādas darbības, – taču tam visam nav nozīmes. Galvenais – viņi realizē tajos ieliktās vēlmes, radījuma programmu. Tā nepārtraukti modina radījumus, un viņi to vienkārši pilda, bez jebkādas personīgās līdzdalības. Tas arī tiek dēvēts par „garīgi nedzīvo stāvokli”.

Viss, kas mūsu pasaulē atrodas pakāpē „garīgi  nedzīvais”  (runa  neiet  par  atbilstošo līmeni cilvēkā, runa iet  par visu mūsu pasaules nedzīvo  dabu),  pastāv  absolūti nemainoties. Vienīgā īpašība, kas piemīt nedzīvajam līmenim – saglabāt savu nemainīgo stāvokli.

Otrā stadija – bina (bhina bet)

 Augu vēlme. Ar ko tā atšķiras no nedzīvā? Ar to, ka vēlas līdzināties Radītājam: pilnībā pildīt radījuma programmu – saņemt no Radītāja vai arī vēlēties atdot – līdzināties Radītājam. Tikai šīs divas vēlmes var atrasties radījumā – nekas cits tam vairāk nav dots. Starp diviem Universa dalībniekiem – Radītāju un radījumu – pastāv  tikai  divi virzieni: atdot vai saņemt. Tādējādi, ja ir vēlme saņemt, radījumam var rasties tikai  vēlme  atdot, trešais nav dots. Vēlme atdot, kas dzimst radījumā,  principā ir  pretēja sākotnējai vēlmei, kuru radījumā ir radījis Radītājs.

Taču vēlme atdot arī ir piespiedu, pat ar pretēju zīmi salīdzinājumā ar vēlmi tās sākotnējā stāvoklī: lai gan kustība pastāv, tā vienkārši ir pretēja kustība, tā nav apzināta, it kā instinktīva. Kas tajā īpašs? Nav svarīgi, ka pastāv pati kustība, to ir nospraudis Radītājs. Otrā stadija (bhina bet) rodas tā rezultātā, ka  pirmās  stadijas  beigās  vēlme  sāk sajust savu Avotu – to, kurš atdod, kurš piepilda vēlmi un tāpēc tā vēlas līdzināties augstākai pakāpei, kas piepilda. No šejienes izriet vēlme atdot: tā rodas uzreiz pēc vēlmes saņemt, obligātā kārtībā. Taču šajā vēlmē jau izpaužas patstāvīgas vēlmes aizmetnis.

(Gaisma, kuru saņem kli, tiek dēvēta par or hasadim – bauda no īpašību līdzības ar Radītāju, no atdeves).

Attēls 2.5.1. Otrā stadija, bina, bhina bet.

 Sākotnējā stadijā tas praktiski nav sajūtams, taču kad radīsies nākamās stadijas,  tās  jau vēros procesu it kā no malas: sākotnēji es vēlējos tikai saņemt, tāpēc  ka gribēju, tāpēc ka tāds esmu. Pēc tam es vēlējos tikai atdot, tāpēc ka tā gribēju, tāpēc ka tāds esmu.

No šiem diviem  pretējiem stāvokļiem  jau   būs  iespējams  izvēlēties  ko  vidēju:  kāpēc vēlējos saņemt, kāpēc vēlējos atdot, kas es  esmu,  ko  es  gribēju  –  saņemt vai atdot? Lai gan šie abi stāvokļi ir pretēji viens otram, tos  mums  izvirzījis  Radītājs.  Pirmais  –  it  kā tiešs Viņa norādījums, otrais – nosacīts ar to, ka Viņš sevi  parāda.  Pēc  tam  no  šiem diviem stāvokļiem var izveidot ko citu, īpašu un tieši tāpēc, ka tie ir pretēji.

„Augu līmenī jau izpaužas patstāvīgas vēlmes sākums. Tās būtība nosaka, ka radījums var kaut ko darīt pret Saimnieka vēlmi”.

 Saimnieka vēlme, – lai radījums saņemtu, taču radījums nevēlas  saņemt. (Tā ir tīri dabiska darbība, kā ieelpot un izelpot, izplešanās  un  saspiešanās:  vienmēr  pastāv  divi poli, divi pretēji spēki un  viens  nav iespējams bez otra). Tomēr šeit jau  pastāv  mēģinājums izdarīt ko pretēju Saimnieka vēlmei.

„Tas ir, rodas iespēja kaut ko izdarīt ne sevis dēļ, rodas iespēja atdot, kas ir pretrunā ar vēlmi saņemt, kuru Saimnieks ir ielicis eksistējošajā tā radīšanas brīdī. Tomēr, vērojot zemes augus, mēs redzam, – lai gan tie var mainīties platumā un augstumā, tomēr tiem visiem piemīt viena īpatnība: neviens no tiem nespēj  pretoties savai dabai. Katrs augs pakļaujas visu augu vispārējiem likumiem un tam nav iespējas izdarīt ko neraksturīgu pārējiem, tas nozīmē, ka auga dzīve nav patstāvīga. Auga dzīve ir visu augu dzīves daļa.”

Lai gan augs aug un tajā ir  kaut  kas,  kas  ļauj  pārvarēt  zemes  pievilkšanās  spēku  (tas izriet no nedzīvā stāvokļa, vēlas augt un mainīties), taču šī  vēlme  joprojām  ir  neliela  un daļa no kopējās. Tajā nav nekādas individualitātes, tā vienkārši ir pretēja iepriekšējam nedzīvajam stāvoklim. Tāpēc vienas šķirnes augi mūsu pasaulē aug vienā un tajā pašā laikā, vienlaicīgi atveras un aizveras, dzīvo, zied, vairojas, nozied utt. Visi  vienas  un tās pašas šķirnes augi ir vienādi, nevienā no tiem nav patstāvības. Tajos ir tikai augu valstij raksturīgā atšķirība no nedzīvā, taču savas patstāvīgas iekšējās kustības patiesībā  nav. Visas augos notiekošās izmaiņas pakļautas likumiem,  kas  no  augšienes  nonāk  lejup.  Lai gan šie likumi ir pretēji Saimnieka  vēlmei,  kā  klāsta  Bāls  Sulams savā  rakstā,  proti, pretēji sākotnēji ieliktajai programmai, tie jebkurā gadījumā nāk no Saimnieka vēlmes.

Saimnieks, Radītājs, ar savu  vēlmi  sniegt  baudu radīja radījumu  –  vēlmi saņemt  baudu un pēc tam radītajā vēlmē izpaudās. Tajā  pašā  mirklī  radījumam  radās  tieksme  kļūt tādam pašam kā Radītājs, radās vēlme atdot.

Tāpat arī cilvēku masas  mūsu pasaulē atrodas garīgi nedzīvā stāvoklī un tāpēc, ja izraudzīsim atsevišķu cilvēku no pūļa, viņš būs tāds pats kā visi pārējie. Vispārējo izmaiņu stāvoklī visi mainās vienādi, līdzīgi augiem. Tā vēl nav individuāla kustība.

Trešā stadija – zeir anpin (tiferet) (bhina gimel)

 Nākamais stāvoklis – 3. stadija (bhina gimel). Tas  parādās,  kad  otrais  stāvoklis  (bet) sajūt tikai vienu  vēlēšanos – tieksmi sasniegt līdzību  ar  Radītāju,  taču  patiesībā  tas neveic nekādas kustības. (Tas vēl nav spējīgs atdot tā, kā to dara Radītājs). Tad, izņemot nolūku atdot Radītājam, tas veic arī darbību. Kādā veidā tas var Radītājam atdot? Tādā veidā, ka saņem. Kā viņam tas ir zināms? Pateicoties savam pirmajam stāvoklim.

Radītājs vēlas, lai es saņemtu – es saņemu. Tagad, kad vēlos Viņam atdot, es pats apzināti izpildīšu Viņa vēlmi – sākšu saņemt.

Attēls 2.6.1. Trešā stadija, zeir anpin (tiferet), bhina gimel.

 Trešā stadija no pirmās atšķiras ar to, ka kli šeit veic  tādu  pašu  darbību  kā  pirmajā stadijā, taču jau apzināti. Kli saņem, tāpēc ka pati  nolēmusi,  ka  saņems.  Protams,  šī  vēlme nav patstāvīga, tā joprojām pilnībā nāk no Radītāja. Vēlme saņemt, kā arī  vēlme  atdot nāk no Radītāja. Vēlme saņemt, lai sniegtu baudu Radītājam,  arī nākusi no Radītāja. Tā vēl nav pilnībā patstāvīga, tāpēc tiek dēvēta tikai par dzīvniecisko stāvokli.

Dzīvnieciskā vēlme. Lūk, ko par šādu stāvokli klāsta Bāls Sulams:  „Tagad katram ir jau sava īpatnība, dzīvnieks neatrodas apkārtējās vides verdzībā, katram dzīvniekam ir savas sajūtas, savas īpašības”.

 Dzīvnieka izpausmē tiek attēloti tie, kas atrodas dzīvnieciskajā līmenī. Garīgās pasaules dzīvnieciskajā  līmenī,  mūsu  pasaules  dzīvnieciskajā  līmenī,  masaha  dzīvnieciskajā līmenī – visur pastāv šis dalījums piecās daļās.

Salīdzinājumā ar pārējiem, dzīvnieciskajam stāvoklim piemīt jau individualitātes izpausme. Augiem šīs individualitātes nav, tie visi ir līdzīgi viens otram atbilstoši savām īpašībām, atbilstoši eksistences  veidam. Katram dzīvniekam piemīt sava īpatnība, individualitāte, tāpat kā cilvēkam, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī: viņš neatrodas apkārtējās sabiedrības verdzībā. Tas nozīmē, ka viņš jau vēlas saņemt goda apliecinājumus, alkst pēc varas. Ja tas ir vienkāršs mūsu pasaules cilvēks, tad viņš vēlas izcelties no sev līdzīgo pūļa.

Bagātība nepieciešama, lai sevi nodrošinātu, lai sajustu drošību, stabilitāti, neatkarību. Vēlme pēc slavas, varas, goda apliecinājumiem vērsta jau uz apkārtējo  sabiedrību.  Vēlos būt pārāks par citiem un esmu gatavs ierobežot savas ķermeniskās baudas. Šī ir augstāka vēlme un, protams, tā vienmēr ir spēcīgāka.

Katram, kurš atrodas dzīvnieciskajā līmenī,  ir personīgā  sajūta,  savas  personīgās īpašības. Atšķirībā no augu līmeņa,  šeit  jau  izpaužas  individuāls  raksturs.  Mēs  redzam, ka pat vienas sugas dzīvnieki atšķiras pēc savas  dabas.  Ja  pajautāt  veterināram,  viņš varētu daudz pastāstīt par dažādu dzīvnieku uzvedības īpatnībām. Ja dzīvnieks ir augstāk organizēts, tad jo spilgtāk viņā izpaužas personīgās,  individuālās,  specifiskās  īpašības. Viņš kaut ko var darīt pret Saimnieka vēlmi, tas ir,  saņemt Saimnieka dēļ, lai varētu Viņam atdot. Tā jau ir pilnīgi cita doma, atšķirībā no tās, ar kuru Radītājs viņu radījis.

Turklāt dvēsele, atrodoties dzīvnieciskajā līmenī, nepakļaujas apkārtējiem, tāpēc ka tai jau ir personīgais „es”, personīgās īpašības, velēšanās izcelties, būt pārākai  par visiem. Vara, slava, atzinība – tas viss atrodas šeit. Nepakļaušanās apkārtējiem nozīmē, ka ir personīgā dzīve, kas nav atkarīga no citiem, lai gan arī ne pilnā mērā.

Mēs zinām, ka lielākai dzīvnieku daļai pastāv fiksētais laiks, kurā viņi rada pēcnācējus. Noteiktā periodā zivis dodas nārstot, putni pārlido uz citām vietām utt. Jebkurā gadījumā dzīvnieki veic grupveida darbības. Nevar teikt, ka viņi pilnīgi nav pakļauti sev līdzīgo sabiedrībai. Pār tiem valdošie dabas  spēki liek  tiem  vienā  un  tajā  pašā laikā veikt vienas un tās pašas darbības.

Tādā veidā dzīvnieku sugas pārstāvji vēl nav pilnībā individuāli. Tāpat arī  cilvēks  vēlas iegūt slavu un atzinību tādā veidā, kāds pieņemts  apkārtējā  sabiedrībā.  Šajā  pozīcijā viņš no tās ir atkarīgs. Viņš vēlas izcelties saskaņā ar tiem rādītājiem, kas tiek atzīti par

labākiem. Tāpēc cilvēks nav spējīgs sajust vairāk kā sevi pašu, tas  ir,  nespēj  uztvert svešos un tas nozīmē, arī rūpēties par citiem. Viņa individualitāti nosaka vide, kurā viņš dzīvo. Cilvēks nevar iziet ārpus tās robežām. Maksimums, ko  viņš  vēlas  – būt diženāks starp visiem, būt karalis šajā pasaulē, – taču šajā pasaulē.

Tā arī ir 3. stadija (bhina gimel). Kāpēc tikai šajā pasaulē radījums vēlas būt pārāks par citiem? Tāpēc, ka 3. stadija (bhina gimel)  sastāv no divām daļām: tā ir  2. stadijas  (bhina bet) sekas, bet 2. stadija ir 1. stadijas (bhina alef) sekas. Tad, kad 2. stadija,  bina vēlas saņemt gaismu, tā sāk saprast, – lai sniegtu labpatiku Radītājam, tai jāsaņem. Tā izvēlas vēlmi, kas iepriekš tai bija pirmajā stadijā un sāk saņemt šajā vēlmē ar nolūku atdot Radītājam.

Visas šīs darbības atrodas 3. stadijā. Lai gan tā dara kaut ko, kas ir vērsts it kā pret Saimnieka vēlmi, taču tā līdzinās Viņam ar darbībām un tās ir atdeves darbības. Tā patiešām atdod, nevis saņem, tajā pašā laikā nemainot savu būtību, neizejot ārpus savas sabiedrības ietvariem un tai piemītošo īpašību robežām. Tas arī izraisa dzīvnieciskajā līmenī tieksmi pēc slavas, bagātības un goda apliecinājumiem  –  visa  tā,  kas  sabiedrībā tiek uzskatīts par galveno.

Vēlos būt pirmais, taču tajā,  ko  sabiedrība uzskata par galveno, ne augstāk par to. Tāpēc  šī vēlme tiek dēvēta par dzīvniecisko vēlmi: tā nespēj iziet ārpus savas dabas robežām.

Ceturtā stadija – malhut (bhina dalet)

 Nākamais stāvoklis – „cilvēks”. No tā, pateicoties tieksmei pēc zināšanām, var  realizēt pāreju uz stāvokli „punkts sirdī” – vēlme sasniegt saplūsmi ar Radītāju. Ar kādām īpašām īpašībām tiek apveltīts cilvēks pēc tam, kad 3. stadija veic viņā to pašu,  ko Radītājs?

Radītāja darbības, kas vērstas uz to, lai piepildītu radījumu, nulles stadija,  pilnībā  līdzinās trešajai stadijai – atdevei Radītājam: es pilnībā atdodu Radītājam tāpat kā Viņš atdod man. Pateicoties šai līdzībai, manās dabiskajās īpašībās, kuras esmu saņēmis no Radītāja, manī rodas sapratne – kas patiesībā ir Radītājs.

Attēls 2.7.1. Ceturtā stadija, malhut, bhina dalet.

 Šī apzināšanās un atklāsme, – kas Viņš  patiesībā ir  (atšķirībā  no  vienkāršas  sajūtas, ka Viņš vēlas atdot, piepildīt mani), izraisa manī vēlmi sasniegt Viņu, tieksmi saņemt tieši no Viņa, no Saimnieka. Es vēlos, lai tieši Viņš mani piepildītu, lai es būtu saistīts ar Viņu.

Ceturtās stadijas vēlme ir pilnīgi jauna.  Šī vēlme  saņemt  nāk  no  paša  avota.  Trešajā stadijā tā atklāja pašu Radītāju, vadoties no līdzības ar Viņu. 4. stadija (bhina dalet – malhut) – principiāli jauna,  tajā ir sevišķa īpašība. Tā nav sajūta, ka es  saņemu  no Radītāja un reakcija uz Viņu, tā ir sajūta, kuras man iepriekš nebija: tā tiek dēvēta par Radītāja būtības sajušanu. Es sāku sajust kaut ko, kas atrodas ārpus  vēlmes  saņemt, kurā es tiku radīts.

Es vēlos atdot un šīs vēlmes robežās darbojos, lai veiktu atdevi, taču 4. stadijā es atrodos ārpus šīm robežām. Šeit man rodas vēlme, kas vērsta  attiecībā  uz  pašu Saimnieku,  es sāku Viņu sajust tā rezultātā, ka esmu Viņam pielīdzinājies savās darbībās, es  sāku saprast, kas Viņš ir. Man rodas vēlme pacelties līdz Viņa līmenim, sajust  Viņa  stāvokli, nevis to, kas no Viņa nāk. Pirmo reizi manī rodas sajūta, ka kāds atrodas ārpus manis. To dēvē par tuvākā sajūtu, taču galu galā tas ir tikai Radītājs!

Vairums cilvēku, kuri pēc mūsu domām eksistē mums apkārt, visa pasaule,  kas  it  kā atrodas apkārt mums un pat Augstākā pasaule, pats Radītājs – viss, kas mums šķiet eksistējošs ārpus mūsu „es”, ir tikai daudzveidīgās Radītāja izpausmes variācijas. Tādas sajūtas iespējamība rodas ceturtajā stadijā.

Tādējādi ceturtā stadija, īstais radījums, atšķiras no  iepriekšējām  ar  to,  ka  radījumam rodas iespēja sajust to, kas atrodas ārpusē. Šī vēlme ir specifiska īpašība attiecībā uz radījumu, kurš garīgi attīstas.

Attiecībā pret šo īpašību, atšķirībā no visām pārējām, tika veikts  ierobežojums  un pēc tam radīts nolūks. Šīs darbības ir nepieciešamas, piespiedu sekas attiecībā uz to, ko  radījis Radītājs.

Gaismas izplatīšanos līdz ceturtai stadijai mēs dēvējam par pirmām deviņām sefirot: keter, hohma, bina, hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod. Pirmās deviņas sefirot (tet rišonot) ir tā dēvētās Radītāja īpašības. Caur tām Radītājs it kā vēlas nodot visas savas attieksmes variācijas šai jaunajai īpašībai, no kuras radījums  var sajust tieši Viņu.

Ja no nedzīvā, augu, dzīvnieciskā līmeņa mēs vēlamies pacelties līdz līmenim „cilvēks”, mums nepieciešams attīstīt sevī īpašību, kas ļauj sajust ārpus sevis. Ārpus mums ir tikai Radītājs!

Attēls 2.7.3. Tiešās gaismas izplatīšanās stadijas.