Ziņas

Divas pretējības, kas darbojas reizē

Garīgais ceļš pamatojas uz pretējībām: pacēlumiem un kritumiem, no kuriem abi ir vienlīdz svarīgi un ved uz vienu mērķi. Pretēji laiki, stāvokļi, radījumi, kuriem ir pretējas īpašības, taču tik un tā apvienojas kopā – visa garīgā pasaule veidojas uz divām pretējībām, kas darbojas kā viens veselums.

Pretējas īpašības viena otru neanulē un nemijas, bet darbojas paralēli, vienlaicīgi.

Kurš spēj izturēt šādu divējādību pārveidos sevi, lai nonāktu garīgajā pasaulē. Taču tas, kurš to nespēj izturēt, nespēs izveidot kli garīgai izzināšanai.

Attiecībā uz Radītāju, saprotams, ka nav nekādas pretējības un viss savienojas vienā veselumā. Pretrunas pastāv tikai attiecībā uz radījumu, kurš sastāv no matērijas un gara, kas viens otram ir pretēji. Mums vēl ir jāsaprot un jāsajūt, kādā mērā to pretruna ir neatgriezeniska, nesamierināma, nesavienojama, absolūti neatrisināma.

Kad mūsu pasaulē parādās pretrunas, mēs meklējam kompromisu, starpposma risinājumu, kas samierina vienu ar otru. Taču garīgajā mēs nemeklējam kompromisu, gluži pretēji, jo tālāk mēs garīgajā virzāmies, jo spēcīgāk sajūtam pretrunas starp matēriju un formu, kas ietērpjas matērijā, vēlmi gūt baudu un vēlmi atdot, egoismu un garīgumu, ekrānu, gaismu.

Nepieciešams šīs pretrunas apgūt un gaidīt, lai gaisma mūsos izveidotu spēju izturēt šādu opozīciju, un iekļaut sevī arvien polārākas pretējības. No tā ir saprotams, ka garīgā izzināšana atšķiras no materiālās, atrodoties absolūti citā dimensijā. Nepamēģinot to nav iespējams saprast.

Divas pretējības, kas darbojas kopā ir formula, garīgās kli pamats, visa tās būtība. Tā ir ļoti smalka, pikanta, interesanta lieta – nesaprotama un tajā pašā laikā saistoša. Tā ļauj sajust kaut kādu garīgā „garšu” arī tiem, kuri tur neatrodas, gluži kā kvantu fizika, kas nonāk līdz matērijas un gaismas robežai.

Lūk, kāpēc garīgais darbs notiek ar ticību, kas augstāka par zināšanām, augstāk par mūsu dzīvniecisko prātu, tāpēc ka tas ir veidots uz mums nepierastām pretējām īpašībām. Cilvēks sastāv no divām formām: cilvēciskās un dzīvnieciskās.

Cilvēks iet ar ticību, kas augstāka par zināšanām, pieņemot divas pretējības kā līdztiesīgas viena veseluma daļas. Taču dzīvnieciskais ķermenis vadās pēc sava materiālā prāta un jūtām. Un saprotams, ka cilvēkam ir jāapseglo savs dzīvnieks, jāšus sēžot uz tā.

No rīta nodarbības, 16.10.2018.

Avots: www.laitman.lv

Negaidot izklīda migla…

Darbam augstāk par zināšanām ir nepieciešams daudz prāta, daudz vairāk nekā darbam zināšanās. Ar darbu augstāk par zināšanām netiek domāts, ka cilvēks, atceļot savu prātu, kļūst dumjāks, gluži pretēji, viņš paceļas vēl augstāk virs sava prāta.

Cilvēks visu saprot, jūt, izskaidro, visu zina, taču papildus iegūst vēl vienu daudz augstāku sistēmu, līmenī plus viens. To dēvē par ticību, kas augstāka par zināšanām.

Cilvēks ne tikai vienkārši zina, kā izpildīt darbību, bet saprot, no kurienes tā nāk, kāpēc tā ir tieši šāda, kāds ir tās iekšējais mehānisms, un šī izzināšana viņam uzliek par pienākumu to izpildīt. Viņš kļūst gudrāks un neko nepilda vienkārši tāpat, un meklē sakni un iemeslu.

Tas nozīmē „augstāk par zināšanām”, proti, pacelšanos daudz augstākā saprātā. Un to dēvē par Toras viedokli, kad cilvēks meklē, kādā veidā atmodināt uz darbību gaismu, kurā ir ietverts prāts un visa radījuma spēks.

Tā ir pacelšanās jaunā līmenī, ik reiz gluži kā jauns radījums. Cilvēks nav spējīgs to izdarīt, taču viņa spēkos ir izpildīt visas nepieciešamās darbības, kas no augšienes izsauks šādu izpildījumu, un negaidot viņā atklāsies jaunas zināšanas, jūtas, sapratne – izklīdīs migla. Tāpēc ir sacīts: „Dari visu, kas vien ir tavos spēkos!”

No nodarbības pēc Rabaša raksta „Atgriezies Israēl…”, 12.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Ko dēvē par pilnīgu darbu pie Radītāja

Kas tiek prasīts no cilvēka, lai nonāktu garīgajā pasaulē? Viņam ir absolūti jāatdalās pašam no sevis un jāattiecina sevi pie Radītāja ar visu sirdi un dvēseli atbilstoši visiem nepieciešamiem nosacījumiem. Nepieciešams pareizi iekārtot visu savu pārējo dzīvi.

Būtu labi sev pierakstīt, kas tieši, kā man šķiet, man ir nepieciešams iekārtot materiālajā un garīgajā dzīvē. Un ik reiz tur pievienot jaunus nosacījumus, samazināt, organizēt, iespējams pat kādu daļu izsvītrot.

Tādējādi es pakāpeniski sev radīšu kaut kādu garīgā līmeņa tēlu. Nav tik svarīgi, vai tas ir pirmais līmenis, otrais, trešais – nosacījumi tajos mainās, taču pats princips paliek. Tas pamatojas uz to, ka mums ir divas īpašības: „augstāk par zināšanām” un blakus tam „zināšanas”.

Viens nevar eksistēt bez otra. Nepieciešams atrasties abos stāvokļos, sajūtot trauksmi, bailes, bažas, tas ir, visu kas attiecas uz vēlmi baudīt. Un kopā ar to nepieciešams atrasties atdeves spēkā, ticībā, kas augstāka par zināšanām, saliedētībā ar Radītāju, cik vien tas iespējams.

Un, lai gan ticība un saliedētība ar Radītāju anulē mūsu egoistisko vēlmi un visas bailes, tam visam cilvēkā ir jābūt jūtamam vienlaicīgi, viens otram paralēli. Nevajag baidīties no šādas „personības dubultošanās”. Nepieciešams tikai mācēt izmantot šos divus spēkus, šos divus parametrus reizē: gan vienu, gan otru, lai nemētātos te labajā līnijā, te kreisajā.

Iespējams, es dodu priekšroku virzīties uz priekšu galvenokārt labajā līnijā virs kreisās, taču pēc tam atmodinu kreiso attiecībā pret labo. Taču šīs abas līnijas eksistē manī, un es saprotu, ka stāvu uz divām kājām. Tikai šādā formā mans līmenis būs stabils.

Tieši tāpēc, ka es spēju vadīt abas līnijas, tā būs pilna pāreja, kuru dēvē par „darbu pie Radītāja priekā”. Prieks rodas no tā, ka es sevī iekļauju divas pretējas līnijas un spēju no tām veidot vidējo līniju, tādējādi veidoju savu dvēseli.

No kreisās puses es ņemu vēlmi, taču no labās – labošanās spēku, ekrānu, atstarojošo gaismu, ietērpšanos tiešajā gaismā un tādējādi veidoju savu garīgo tilpni, „kli”.

Tāpēc nav vērts iznīcināt nevienu parādību, nepieciešams tikai zināt, kā pareizi attiekties pret labās un kreisās līnijas īpašībām. Cilvēkā ir jābūt visam, tikai, lai viņu nemētā kā mazu bērnu, no nerimstoša prieka gaužās raudās. Ir nepieciešama iekšēja stabilitāte.

Apkārtējai sabiedrībai cilvēkam ir jāpalīdz stabilizēties, un ar sabiedrības palīdzību to iespējams paveikt ļoti ātri. Apkārtējā sabiedrība spēj slāpēt mūsu nerimstošo prieku un eiforiju, kā arī bailes un trauksmes, ja negaidot mēs nonākam šādās negatīvās vibrācijās.

Grupa ir spējīga to paveikt, tāpēc ka tai ir masa, spēks un tā spēj cilvēkam palīdzēt abās situācijās. Ja grupa atrodas uz garīgā ceļa, tad katrs tajā ienes savu labo un kreiso līniju, kuras nav līdzsvarotas – tās tiek līdzsvarotas ar grupas palīdzību. Cilvēks pievieno grupai labās un kreisās līnijas spēku, taču grupa, pateicoties kopīgai vienotībai, visu līdzsvaro vidējā līnijā.

Un tad grupas centrā sāk augt, gluži kā koks, vidējā līnija – lūgšanu stabs. Tas ir pareizs darbs attiecībā pret Radītāju, kurš atklājas tieši šajā vidējā līnijā.

No rīta nodarbības, 12.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Mīlestība pret Radītāju ir pilnīga mīlestība pret radījumiem

Ticību iespējams gūt tikai grupā. Tāpēc, ka ticības spēks, kā minimums pamatojas vismaz uz divu cilvēku apvienošanos. Un tāpēc ticības zaudēšana ir atdalīšanās no grupas.

Nepieciešams saprast, ka mums nav un nevar būt nekāda individuāla kontakta ar Radītāju. Kontakts ir iespējams tikai caur kopīgo tilpni, garīgo parcufu, sastāvošu no desmit sefirot. Tikai tad mēs sāksim sajust augstāko spēku.

Nav obligāti jāsavāc tieši desmit cilvēki, lai sasniegtu desmit sefirot – mēs varam būt arī mazāk. Taču manī ir jāuzkrājas iespaidam no deviņām dažādām īpašībām, papildu tam, ko jūtu es pats. Un, ja es šīs papildu deviņas īpašības neatšķiru, tad nesaskatu Radītāju.

Tas ir gluži kā tēmeklis, kas palīdz koncentrēties uz mērķi. Manai acij un visiem tēmekļa punktiem ir jāsakrīt. Un, ja es sevi noskaņošu uz biedriem, tad ieraudzīšu, kas atrodas tēmekļa galā, gala mērķi.

Tāpēc noturēties saiknē ar Radītāju, ticībā un atdevē, iespējams tikai caur grupu. Citādāk mēs nespēsim Viņu sajust. Radītājs nepārtraukti izzūd, un man nav nekādas iespējas Viņu sajust, kā arī sevi pareizi noskaņot grupā.

Es cenšos arvien vairāk un vairāk savienoties ar deviņiem biedriem, un ja rezultātā notiek šāds „klikšķis”, kad mēs pareizi viens ar otru savienojamies, tad parādās gaisma un es sajūtu Radītāju. Paši „kelim”, biedru vēlmes sāk spīdēt – visas deviņas attiecībā pret mani, Malhut.

Cita veida nav. Tāpēc visa izskaidrošana, visas garīgās tilpnes noskaņošana un attieksmes veidošana pret Radītāju notiek tikai starp mums. Kā sacīts: „No mīlestības pret radījumiem nonāk līdz mīlestībai pret Radītāju”.

Nav tādas darbības, kas ļautu pa tiešo nonākt pie mīlestības pret Radītāju. Tas ir iespējams tikai caur mīlestību pret biedriem. Kad uzkrājas visas darbības, kas virzītas uz mīlestību pret biedriem, un šī mīlestība kļūst pilnīga, to dēvē par mīlestību pret Radītāju.

No rīta nodarbības, 28.08.2018.

Avots: www.laitman.lv

Solis pa kreisi, solis pa labi = solis uz priekšu

Izveidot jaunus maņu orgānus, lai atklātu garīgo pasauli nozīmē izveidot starp mums savstarpējās saiknes, kurās mēs spēsim atklāt Radītāju un tādējādi sniegt Viņam baudu. Šo jauno uztveri dēvē par „ticību, kas augstāka par zināšanām”, Binas līmeni, atdevi, altruistisku nodomu.

Gatavojot mūs šādai labošanai Radītājs pakāpeniski slēpj garīgās pasaules, nolaižot tās līdz šīs pasaules līmenim, kur spēj eksistēt radījumi un sašķeļ kopīgo dvēseli daudzās daļās.

Labošanās sākumā mums ir jāizveido saiknes materiālajā līmenī, tas ir, egoistiski, zināšanās. Pēc tam nepieciešams pacelties virs tā, lai visas mūsu saiknes izrietētu nevis no vēlmes baudīt, bet no atdeves dabas.

Taču, neraugoties uz to, mēs savu vēlmi baudīt neizpostām, bet gluži pretēji ik reiz to izmantojam kā piemēru, ko dēvē par kreiso līniju un virs tās veidojam apgriezenisku formu – labo līniju, vēlmi dot.

Iznāk, ka nav iespējams pacelties mīlestības un atdeves līmenī, iekams neatklāsies naids, atstumšana, nošķirtība, egoisms visos tā veidos. Un virs tā visa mēs veidojam labo līniju: apvienošanos, mīlestību, satuvināšanos, savstarpēju sapratni, kā sacīts: „Visus grēkus pārklās mīlestība”. Taču, ja nav grēku – nav mīlestības, jābūt gan vienam, gan otram, viens pateicoties otram: solis pa kreisi, solis pa labi.

Vispirms ir jāatklājas trūkumam no kreisās puses, un no tā mēs sapratīsim, kādam ir jābūt tā pretstatam, kā „gaismas pārākums no tumsas” un spēsim izveidot labo līniju – pareizu savienošanos.

Pašlaik mēs nezinām, kas ir pareiza saikne, mūsos nav nekādu priekšnosacījumu. Tāpēc atliek sekot kabalistu padomiem, tikai šādā veidā mēs spēsim izveidot pareizas savstarpējās saiknes, kuras tiks dēvētas par garīgām. Tāpēc, ka šajās pēc būtības īpašajās saiknēs, mums atklāsies atdeves un mīlestības spēks, kuru dēvē par „Radītāju”.

Tāds arī ir cilvēka darbs. Visa mācīšanās ir sagatavošanās praktiskai realizācijai, praktiskai saiknei citā līmenī, atbilstoši citai atdeves dabai, kurā nav ne lāses egoistiskās vēlmes, kura šodien pār mums valda.

Tagad mēs nezinām, kas ir vēlme dot. Lai cik mēs sevi nepiespiestu, mēs no sevis neko neizspiedīsim kā tikai egoismu. Taču būtībā viss ir ļoti vienkārši: nepieciešams tikai padarīt savu vēlmi līdzīgu Radītāja vēlmei.

Ja mēs pacentīsimies nonākt tuvākā vēlmē un to nolikt augstāk par savu egoismu, padarīt to spēcīgāku un svarīgāku par savu vēlmi, neskatoties uz tās pretstatu individuālai interesei, tad spēsim iemācīties iemainīt vienu dabu pret otru. Šādā formā mēs spēsim saprast, ko nozīmē pārvarēt sevi un iet virs sava viedokļa, savām jūtām un prātu.

Manas individuālās sajūtas un prāts paliek, taču papildus es gūstu biedru, grupas sirdi un prātu. Es eju aiz biedriem ar aizvērtām acīm, tāpēc ka nespēju pārbaudīt un salīdzināt viņu vēlmes ar savām. Vienkārši nepieciešams atdot biedram „pēdējo kreklu”, tas ir, viņa vēlmei ir jānosaka visas manas darbības.

Es izmantoju savu ķermeni kā mašīnu, kuras iekšienē darbojas grupas vēlmes. Šādi es virzīšos uz priekšu, iekams atklāšu, ka tās ir Radītāja vēlmes, kurš manī jau atrodas un mani vada. Pildot darbības es sākšu iepazīt Viņu, tāpēc ka tas ir Radītājs, kurš manī darbojas.

Ja es Viņam sniegšu šādu iespēju, pateicoties savai brīvai izvēlei, tad šajās darbībās atklāšu Viņa dabu, raksturu, programmu, pieeju un kļūšu līdzīgs Viņam. Šādā veidā mēs sasniedzam saliedētību ar augstāko spēku, Radītājs ietērpjas radījumā.

Pienācis laiks nopietni, daudz intensīvāk, praktiski iekļauties šajā darbā. Ceru, ka mēs jau esam veikuši pirmo pussoli uz priekšu.

No nodarbības par tēmu „Darbs zināšanās un augstāk par zināšanām”, 04.11.2018.

Avots: www.laitman.lv