Ziņas

Kāpēc cilvēce nezina par radīšanas nodomu?

Replika: Ja cilvēks nav lasījis Rabašu, Bālu Sulamu, viņš nezina par radīšanas nodomu. Lai gan tas šķiet savādi, jo cilvēce tik ļoti ir attīstījusies, veikusi daudzus pētījumus, taču līdz tam nav nonākusi.

Atbilde: Tāpēc, ka cilvēciskais prāts tam nav gatavs. Cilvēki runā par to, ka daba ir vienota, savstarpēji saistīta, taču cilvēks nespēj tam adaptēties, jo pats tāds nav. Cilvēks nav integrāli saistīts ar dabu, sabiedrību un tāpēc nespēj to izdarīt. Cilvēkam ir neintegrālas smadzenes, neintegrāla jūtība, uztvere.

Cilvēkam ir raksturīga egoistiska uztvere, egoistiska saikne ar pārējo pasauli: paņem, norauj, sagrāb. Neesot integrāli saistīts ar pasauli, cilvēks ir atšķelts no pasaules, viņš atrodas pats sevī. Un tāpēc viņam ir ļoti grūti, saprast, just, sajust absolūti vienotu, integrālu dabu.

Taču kabala pakāpeniski mūsos sāk attīstīt integrālu realitātes uztveri. Vēl jo vairāk, kabala vēsta, ka tu redzi to realitāti, kuru pats radi. Šeit jau ir saikne ar mūsdienu psiholoģiju. Tu sāc sevi uztvert kā realitātes projektoru: tu radi pasauli, to zīmē.

Rezultātā iznāk, ka patiesībā realitātes nav, tā visa ir tevī. Tas nozīmē, ka tev kaut kādā viedā ir jāmaina sevi, lai to izpētītu. Tev rodas šī iespēja, tomēr tikai attīstot sevi, kļūstot integrāls. Taču pēc tam tu sāc sevi izmantot, lietot kā mašīnu, kā laboratoriju, tas ir, mainot savas īpašības, tu jūti kādā veidā mainās realitāte, kuru tu sajūti.

Tu to zīmē, radi, tu esi savas realitātes, savas dzīves Radītājs. Un tu redzi, ka visi cilvēki, dzīvnieki, augi un nedzīvā pasaule, iekļaujot visu kosmosu, ir tavu iekšējo īpašību projekcija: nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēciskās sastāvdaļas – pirmais, otrais, trešais, ceturtais tava egoisma līmenis.

Tu redzi, kādā mērā šī pasaule ir izlabota, tas ir, vai tā integrāli mijiedarbojas ar citām daļām vai nē.

No nodarbības krievu valodā, 20.09.2018.

Avots: www.laitman.lv

Augstāko pasauļu enciklopēdija

Galvenā grūtība ir tā, ka mēs vispār nespējam iedomāties garīgo darbu. Tas nav saprotams ne mūsu jūtās, ne prātā. Mēs sākotnēji esam cilvēki, kuri pilnībā ir piederoši šai pasaulei un strādājam tikai ar šīs pasaules jēdzieniem, mēriem, vērtējumiem – tajā ir visa mūsu dzīve.

Mūsu darba lauks tiek veidots no šīs pasaules jēdzieniem un neiziet ārpus tās rāmjiem.

Taču visa šī pasaule pamatojas uz jēdzieniem saņemšana vai atdeve saņemšanas labā, no kā ir atkarīgas visas mūsu sajūtas: bauda vai ciešanas. Mūs veidojošais materiāls ir vēlmes baudīt un tāpēc jebkuras skaņas, smaržas, bildes, priekšmetu izmēri, pat mehāniskas parādības vienmēr sevī pārvēršam sajūtās.

Mēs dzīvojam atbilstoši šīm sajūtām: patīkamām un nepatīkamām. Tāpēc, ka tas, kas neietilpst mūsu sajūtās, mums vienkārši neeksistē. Mēs to vispār neredzam. Un patiesībā tā nav, tāpēc ka šī pasaule eksistē tikai mūsu sajūtu diapazonā, vēlmes saņemt uztverē.

Tāpēc mēs esam ieprogrammēti uz sajūtām. Pēc pieredzes mēs jau zinām, no kā var gūt baudu, no kā nē, un tādējādi veidojam pasaules ainu. Un negaidot cilvēkā rodas tieksme uz kādu citu stāvokli, tas nozīmē, ka viņā iedegas punkts sirdī. Viņš sāk meklēt, kurp šis punkts viņu virza un atnāk uz kabalas zinātni.

No sākuma cilvēks mācās un nesaprot, par ko kabala stāsta. Tāpēc, ka tā stāsta par kaut kādu citu pasauli, kura neeksistē mūsu sajūtās un sapratnē.

Kabalisti apgalvo, ka viss tiek izzināts ar ticību augstāk par zināšanām. Taču tā nav tā ticība, kura mums šajā pasaulē ir pazīstama. Mēs domājam, ka „ticēt” nozīmē pieņemt bez pierādījumiem. Ja ir pierādījumi, tad tā vairs nav ticība, bet zināšanas.

Senatnes kabalisti, izzinot garīgo pasauli, par ticību nodēvēja atdeves un mīlestības īpašību pret tuvāko kā sevi pašu, tāpēc ka tā ir Binas īpašība. Bina ir ticība. Toreiz vārdam „ticība” nebija citas nozīmes. Par ticību dēvē atdevi dēļ atdeves, taču par absolūtu ticību – saņemšanu dēļ atdeves.

Taču pēc tam pirms diviem tūkstošiem gadu cilvēki sāka nolaisties no atdeves un mīlestības līmeņa un no atdeves palika tikai atmiņas. Tad viņi savas sajūtas nodēvēja par ticību, izkropļojot ticības nozīmi. Kopš tā laika sāka uzskatīt, ka ticēt ir vienkārši pieņemt kā ticību, nepamatojoties uz zināšanām.

Un līdz mūsdienām ticība ir kļuvusi par ļoti izplūdušu jēdzienu. Katrs tic kaut kam savam un ar to dzīvo. Taču jēdzienu ticība augstāk par zināšanām ir ļoti grūti uztvert, tāpēc ka tas nozīmē garīgās tilpnes izveidi, tas ir, vēlmi dot virs vēlmes baudīt.

Ir ļoti svarīgi izveidot pareizu kabalas jēdzienu vārdnīcu, lai kļūtu saprotams, ka runa ir par citu pasauli, citu realitāti. Un cilvēkam dzīvojot šajā pasaulē, it kā pazīstami vārdi kabalā, izzinot garīgo realitāti, gūst absolūti citu nozīmi.

Nepieciešams atcerēties, ka materiālās definīcijas ir pretējas garīgajām un censties pāriet uz īsteniem, garīgiem jēdzieniem. Ja mēs saprotam, ka tiecamies veidot atdeves īpašību augstāk par saņemšanas īpašību, ko dēvē par ticību augstāk par zināšanām, tad mums būs skaidrs, ka tā ir garīgā kli.

Nepieciešams sekot līdzi, lai mums būtu pareizas definīcijas: „gaisma spīd” nozīmē, ka atdeves īpašība atklājas vēlmē baudīt. Definīcijas nepieciešams sevī nepārtraukti koriģēt, lai iztēlotos garīgo pasauli šīs pasaules vietā. Un tad mēs redzēsim, ka sekojošie traucējumi mums palīdz veidot pareizu ainu.

No nodarbības „No traucējumiem līdz pacēlumiem”, 23.01.2018.

Avots krievu valodā

Redzēt pasauli no apvāršņa līdz apvārsnim

Nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un cilvēciskā līmeņi garīgajā nozīmē mūsu piedalīšanās mēru realitātes sistēmā. Nedzīvajā līmenī es šo sistēmu atklāju pasīvi, atrodoties totālā augstākā spēka vadībā.

Es esmu gluži kā iedīglis mātes klēpī, kura vienīgais darbs ir absolūta sevis anulēšana. Šis ir darbs nedzīvajā līmenī: atbilstoši tam kādā mērā es sevi anulēju, tādā mērā es atklāju augstāko spēku.

Taču augu līmenī es samazinu nedzīvo līmeni, tāpēc ka no tā izriet viss, taču es veicu īpašas darbības, kas man ļauj dziļāk atklāt augstāko spēku. Tas nozīmē, ka es kļūstu par augu.

Tomēr mana izaugsme noris atbilstoši augstākajam spēkam: kādas izmaiņas es viņā atklāju, atbilstoši tam mainos pats. Es nepārtraukti saglabāju mūsu atbilstību Viņam, tas ir, saliedētību, līdzīgi augam, kurš nepārtraukti tiecās uz gaismu, sauli.

Pēc tam mēs redzēsim, ka visa pasaule: nedzīvā daba, augi, dzīvnieki, cilvēki, visi izņemot kabalistus, paklausīgi atkārto visas Radītāja kustības, proti, atrodas saliedētībā ar augstāko spēku. Taču kabalistam saliedētība ar augstāko spēku ir jāsasniedz apzināti.

Garīgās pasaules nedzīvajā līmenī mēs spējam saistīties tikai, pateicoties sevis anulēšanai. Anulējot sevi, es spēju nonākt otrā un būt viņā nejūtams, taču komunikācija starp mums ir neiespējama. Starp mums rodas saikne, kura pagaidām nenoved ne pie kādām sekām, tikai sniedz pamatu nākamajām saikņu formām.

Kad mēs šādā nedzīvā formā savstarpēji saistāmies, atceļot sevi viens attiecībā pret otru, mēs sasniedzam kontaktu ar Radītāju, tikai pagaidām to nejūtam.

Eksistē kopīga sajūta, ka mēs atrodamies kāda spēka, vadības varā, bet ne vairāk. Lai gan tas ir garīgs stāvoklis: kopīga Hefeš gaisma, tomēr tur ir ļoti ierobežota uztvere, sapratne – tikai sajūta, ka atrodies garīgā vidē. Tomēr pastāv kontakts ar augstāko spēku.

Cilvēka anulēšanās Radītāja priekšā tiek dēvēta par svētuma nedzīvo stāvokli. Cilvēks kļūst absolūti mēms, pieņemot visu, ko dara augstākais spēks. Un tāpēc viņš jūt, ka atrodas augstākajā, gluži kā iedīglis mātes klēpī, kurš „redz visu pasauli no apvāršņa līdz apvārsnim, svece deg virs viņa galvas un māca viņam visu Toru”. Un viss tikai tāpēc, ka viņš atrodoties savā līmenī, pilnībā sevi anulēja.

No nodarbības, no raksta „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 11.01.2018.

Avots krievu valodā

Gaismas un tumsas ķieģelīši

Visa māksla sastāv no mākas tikt galā ar tumsu, kura atklājas un kļūst arvien stiprāka un stiprāka. No savas pieredzes cilvēks saprot, ka tumsa atnāk tāpēc, lai viņu pareizi ievirzītu.

Cilvēks mīl tumsu, to ciena un cenšas būt tajā pilnīgs. Tumsa ir jāsajūt tikai viņa egoismam, taču viņš pats augstāk par egoismu un augstāk par tumsu spēj veidot atdeves spēku un tajā atklāt gaismu.

Tas ir ļoti daudzslāņains stāvoklis gluži kā sviestmaize. No lejas atklājas tumsa pēc tam nāk pret to pareiza attieksme, sapratne, ka tumsa ir palīgs, ka tā ir jauna līmeņa atklāšanās un, ka nepieciešams pacelties virs tumsas.

No sākuma es baidos („Tu paslēpi savu seju un es izbijos”) un vēlos aizmukt no ļaunuma un briesmām, kas atklājas tumsā. Taču pēc tam es sevi apstādinu, apzinoties, ka tumsa man nāk par labu un nevajag to nolādēt. Gluži otrādi, tā mani pietuvina Radītājam, kā mazu bērnu, kurš no bailēm vēl vairāk piespiežas mātei. Tā arī es! Un tāpēc es tumsā redzu palīdzību no augšienes.

Es mīlu šo tumsu un pat vēlos to pastiprināt, pietuvināt. Tāpēc, ka es sāku ar to strādāt saprātīgi, aktīvi, apzināti un ar sapratni. Mana dzīve kļūst radoša: tumsa un gaisma pārvēršas par diviem spēkiem, divām līnijām, pateicoties tam es virzos uz priekšu. Tādējādi es tumsu pārvēršu palīdzībā. Es gaidu tumsu, meklēju kādā veidā vēl vairāk pieķerties Radītājam.

No sākuma es vēl maldos tumsā, kura man nes nepatīkamus pārdzīvojumus, bailes, uztraukumus, pārliecības trūkumu. Taču pakāpeniski es saprotu, cik tumsa ir noderīga, tāpēc ka gaismas priekšrocība atklājas tikai tumsā. Tāpēc gaisma un tumsa kļūst par maniem „celtniecības” ķieģelīšiem.

Turklāt tumsa izrādās šeit ir pat svarīgāka par gaismu, tāpēc ka no tumsas es spēju atklāt, cik lielā mērā vēlos sniegt baudu Radītājam. Manu vēlmi gūt baudu tumsa neiedvesmo, toties vēlmi dot tumsa pat ļoti iedvesmo. Tāpēc cilvēks manī priecājas par tumsu un to pārvērš gaismā.

Gaisma pie cilvēka nenāk, cilvēks iekšēji mainās un tad maina savu viedokli par to, kas ir tumsa un gaisma. Tādējādi cilvēks pakāpeniski atklāj, ka radījums vienmēr ir eksistējis pilnīgā stāvoklī, un tikai viņš pats nepārtraukti mainās, arvien vairāk saprotot, ka nav ļaundaru valdnieka pilī un nav nekādas tumsas.

No nodarbības par tēmu „No traucējumiem uz pacēlumiem”, 18.01.2018.

Avots krievu valodā

Es eksistēju, jo neeksistēju!

Mēs eksistējam Radītājā, kurš mūsos nosaka visas dzīves un eksistences sajūtas. Un pat, ja mēs slavējam vai rājam Radītāju, arī tad to dara Radītājs. Visu vada Radītājs, un ārpus Viņa nav realitātes. Atbilstoši tam kādā mērā es sevi anulēju Radītāja priekšā, es veidoju sevi, izzinu savu būtību.

Tāpēc, ka Radītājs radīja barjeru, apslēptību. Un tāpēc, kad Radītājs absolūti slēpjas no radījuma, tad man šķiet, it kā es eksistēju. Taču, ja es pats pieņemu apslēptību, tad atbilstoši tam atklāju augstāko spēku un izzinu, ka patiesībā manis nav, es esmu tikai Radītāja ēna.

Izzinot, ka nav neviena, izņemot Radītāju, cilvēks radīja sevi. Iznāk kaut kāds paradokss, ka mēs eksistējam iekļauti „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Es eksistēju tāpēc, ka neeksistēju! Neeksistē mans „es” – egoisms, kuru radīja Radītājs. Jo vairāk es anulēju savu egoismu, jo vairāk eksistēju šajā savā anulācijā.

Tāpēc šeit nav pretruna: izzinot, ka nav neviena, izņemot Radītāju, mēs kļūstam lieli un vienādi ar Viņu, Viņa partneri, saliedējoties ar Viņu ar seju pret seju. Tas viss, pateicoties tam, ka Radītājs radīja apslēptību, taču mēs šo apslēptību pārvērtām gaismā.

No nodarbības sagatavošanās kongresam „Visi viena ģimene”, 14.01.2018.

Avots krievu valodā

Laiks ir atkarīgs no mums

Laika kategorija nepastāv. Stāvokļu mainīšanās mūsos mums rada laika sajūtu. Ja stāvokļi nemainītos, es laiku nejustu. Laiks ir izmaiņu daudzums, ko mēs pamanām.

Laiks var stiepties un var steigties – viss ir atkarīgs no cilvēkā notiekošo izmaņu iekšējās sajūtas. Taču tiklīdz izmaiņas nav laiks pazūd.

Iekšēji manī griežas mehānisms, kurš manī nepārtraukti modina jaunas īpašības, kurās es jūtu, it kā mainās mana apkārtējā pasaule. Patiesībā pasaule nemainās – mainos es. Eksplodē zvaigznes, skrien cilvēki, visapkārt mutuļo dzīve, taču tās ir īpašības, kuras manī mainās, atbilstoši, kurām es uztveru realitāti.

Cilvēki uzskatīja, ka laiks nav atkarīgs no mums. Taču, lūk, atnāca Einšteins un paziņoja, ka laiks ir relatīvs. Ja es pārvietojos ar ātrumu, kas ir tuvu gaismas ātrumam, tad laiks spēj paātrināties un palēnināties, pat apstāties, tāpēc ka laiks nav noteikt no augšienes, tas ir atkarīgs no novērotāja.

Kabala skaidro, ka laika kategorija ir darbību skaits, kas noris manā vēlmē baudīt. Es varu paātrināt laiku un varu palēnināt. Viss ir atkarīgs no manis, no manas subjektīvās uztveres. Kabalists atrodas vienlaicīgi divos realitātes uztveres līmeņos: materiālais līmenis caur pieciem fiziskajiem maņu orgāniem un garīgais līmenis. Tāpēc kabalists dzīvo divās realitātēs, līdz pilnībā sevi izlabo.

Laiks ir izmaiņas no neizlabota stāvokļa līdz izlabotam. Tāpēc, ja mēs katrā stāvoklī cenšamies nonākt pie apvienošanās, tas nozīmē, ka paātrinām laiku. Laiks tiek skaitīts, nevis pēc sekunžu skaita, bet pēc izmaiņām no viena stāvokļa uz otru. Tāpēc laika vienība var būt minūte, stunda vai gads, taču tā ir viena un tā pati vienība: no krituma līdz pacēlumam.

Izmainot saiknes starp mums, mēs ietekmējam ārējo pasauli un dodam tai formu. Ārējā pasaule ir mūsu izmaiņu projekcija un atspoguļo mūsu desmitnieka stāvokli. Jo vairāk mēs desmitniekā savienojamies, jo tuvāka, labestīgāka, draudzīgāka pret mums kļūst ārējā pasaule. Taču, kad mēs savā starpā strīdamies, ārējā pasaule mums kļūst tāla un draudoša.

No nodarbības, no raksta „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 14.01.2018.

Avots krievu valodā

Dzīve citā realitātē

Mēs dzīvojam realitātē „Nav neviena cita, izņemot viņu”, jautājums tikai, kādā mērā mēs to apzināmies, jūtam, pildām, virzāmies uz priekšu, lai to atzītu. Var vienkārši teikt, ka „Nav neviena cita, izņemot Viņu” un, ka visu no augšienes ar augstākā spēka palīdzību, dara Radītājs un nomierināties, proti, nepievērst tam īpašu uzmanību.

Taču ir iespējams jebkurās situācijās, kas atgadās ar cilvēku, grupu, tautu vai visu pasauli – laimīgos un nelaimīgos laikos, pateikties Radītājam par slikto, gluži kā par labo.

Tāpēc, ka visas sajūtas iet caur mūsu vēlmi baudīt, un, ja mēs būtu izlaboti, tad redzētu tikai labo, kas nāk no viena spēka, kas ir „labs un labu darošs”.

Un, ja mēs pagaidām esam neizlaboti, tad augstākais spēks mūs pietuvina mūsu egoisma labošanai, un tāpēc nepārtraukti mums atklāj mūsu nepiekrišanu absolūti labestīgai augstākai vadībai un mūsu vienīgajam avotam, izņemot, kuru nekā nav – vienam augstākajam spēkam.

No dienas dienā mūsos atklājas informatīvie gēni (rešimot): katrā individuāli un kopumā visiem tiem, kuri vēlas virzīties uz īstenību. Tāpēc katru dienu mēs atklājam arvien vairāk traucējumus, kas šo principu apstiprina. Taču šos traucējumus nepieciešams pieņemt ar mīlestību, lai gan tas ir ļoti grūti, un saprast, ka viss nāk no viena avota.

Šie traucējumi no mums pieprasa pareizu, uzmanīgu attieksmi. Saprotams, ka savā egoismā mēs vēlētos šos traucējumus atcel. Taču no otras puses kabalas zinātne mūs māca, ka šie traucējumi tiek speciāli sūtīti, lai mums palīdzētu virzīties uz vēlamo stāvokli, pāri visiem traucējumiem, nosakot principu: „Nav neviena cita, izņemot Radītāju, laba un labu daroša”.

Un vienīgais līdzeklis šo principu noteikt ir apvienošanās pēc mīlestības pret tuvāko likuma, kad „visus noziegumus pārsegs mīlestība”.

Atbilstoši mūsu pūlēm apvienoties mums arvien vairāk atklāsies, ka visi traucējumi nāk no viena absolūti labestīga avota. „Valdnieka pilī nav ļaundaru”, taču tādēļ, lai mūs apmācītu, valdnieks slēpjas un sūta mums savus sūtņus, kuri izskatās kā zagļi un laupītāji.

Taču mums caur viņiem ir jācenšas redzēt Augstākā roku un tādā veidā ar viņiem karot, lai pietuvinātos vienam spēkam, labam un labu darošam.

Tas nozīmē, ka mūsu dzīve patiešām ir neatdalāma no „Nav neviena cita, izņemot Viņu”. Dienu no dienas, arvien vairāk un vairāk mums ir jāapgalvo, ka visā, kas ar mums notiek, nav neviena, izņemot Radītāju. Un nevis vienkārši apgalvot to ar vārdiem, bet realizēt grupā (desmitniekā) likumu: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Tad mēs redzēsim, cik lielā mērā šie līdzekļi: vēlmju sašķeltība un to savienošana savstarpējā atdevē un mīlestībā mūs pietuvina Radītājam. Pateicoties šiem līdzekļiem mēs saņemam kopīgu spēku, kas ļauj pietuvoties Radītājam un atvēlēt Viņam vietu, kur Viņš spētu valdīt.

No nodarbības „Dzīve realitātē „Nav neviena cita, izņemot Viņu””, 08.01.2018.

Avots krievu valodā

Laika ātrais tecējums

Jautājums: Vai laika ātrums ir atkarīgs no cilvēka vecuma? Kāpēc bērnībā diena var ilgt bezgalīgi, bet manā vecumā minūtes velkas?

Atbilde: Mums liekas, ka laiks ir objektīvs jēdziens. Patiesībā tas ir pilnīgi subjektīvs, it īpaši, ja ir runa par bērniem. Es atceros, ka bērnībā, kad lūdzu iziet ārā parotaļāties ar bērniem, māte man teica: „Ne vairāk par stundu,” – „Stunda! Tā ir bezgalība!”

Taču, kad es atgriezos, viņa jautāja: ”Kāpēc tevis nebija četras stundas?” Tātad es dzīvoju citā kontinuumā.

Jautājums: Kāpēc vieniem laiks rit ātri, bet citiem lēni?

Atbilde: Tas ir atkarīgs no vēlmes. Ja vēlmes iet manām darbībām pretī, tad laiks rit ātri, tāpēc ka es piepildos, „baudu mirkli”. Kad es esmu laimīgs, laiks lido kā dziesmā „Mīlas stundas skrien, tās ir īsākas par minūtēm”.

Jautājums: Ko nozīmē: egoisms izstiepj laiku mūsu pasaulē?

Atbilde: Principā, ne egoisms stiepj laiku, bet klipa (nešķīstā vēlme), tāpēc ka tā darbojas tā, lai mēs piešķirtu lielu uzmanību laikam kā tādam un nevis tā būtībai.

No nodarbības krievu valodā, 19.03.2017.

Avots krievu valodā

Pilnības un mūžības realitāte

„Tur, kur atrodas cilvēka domas, ir viņš pats”.

Bāls Šem Tovs

 

Realitātes uztvere

 Ja cilvēks sāk īstenot visu iepriekš minēto, ja viņš redz sevi kā daļu no vienotas sistēmas, kas aptver visus cilvēkus, ja viņš nodod šīs zināšanas citiem un veido saskarsmes vidi kā atbalstu ceļā, tad viņš pamazām sāk attīstīt sevī spēcīgu un patiesu vēlmi – iegūt dabisko altruisma īpašību. Ceļš uz šādu vēlmi pats par sevi ir izaicinājums, tas piepilda mūsu dzīvi ar daudzveidīgu saturu, piešķirot tai dziļāku jēgu. Savas veidošanās noslēguma posmā altruistiskā vēlme atklāj cilvēkam jaunu realitāti.

Pirms aprakstīt šo realitāti un sajūtas, ko izjūt cilvēks, kurš tajā atrodas, ir jānoskaidro realitātes uztveres kopējais mehānisms. No pirmā acu uzmetiena, šāds ekskurss var šķist nevajadzīgs un bezjēdzīgs. Vai kāds zina, kas ir realitāte? Realitāte ir viss, kas atrodas mums visapkārt, visi  redzamie priekšmeti, sienas, mājas, cilvēki, Visums kopumā. Realitāte ir tas, ko var pataustīt, dzirdēt, pagaršot, sajust smaržu un tā tālāk.

Taču situācija nav tik vienkārša, kā šķiet. Cilvēces dižākie prāti šim jautājumam veltīja ne mazums pūļu, cenšoties izveidot zinātnisku pieeju realitātes uztveres problēmai. Mūsdienu priekšstati, pie kuriem pašlaik pieturas vairums cilvēku, attīstījās pakāpeniski.

Klasiskā pieeja, kuru izvirzīja Ņūtons, ietvēra apgalvojumu, ka pasaule pastāv pati par sevi, bez saiknes ar cilvēku. Nav svarīgi, cilvēks to uztver vai nē, citiem vārdiem, vai viņš dzīvo pasaulē, vai nē – tā vai citādi pasaule ir vieta un tās pastāvēšanas forma ir nosacīta.

Tālākā dabaszinātņu attīstība deva iespēju aplūkot pasaules ainu kā kau ko, kas tiek uztverts ar dzīvu būtņu maņu orgāniem. Noskaidrojās, ka to uztvere nav vienlīdzīga. Piemēram, bites vai spāres fasetacs redzes pamatā ir  mozaīkas veida attēls. Šie kukaiņi saņem redzes informāciju, kas nāk no acs daudzveidīgajiem segmentiem. Suņa pasaules uztvere galvenokārt veidojas no daudzveidīgajām smaržām. Einšteins atklāja fenomenu, ka novērotāja vai novērojamā objekta ātruma izmaiņas rada pilnīgi citādu realitātes ainu uz telpas un laika asīm. Šis apgalvojums fundamentāli atšķiras no Ņūtona uzskata.

Piemēram, iedomājieties nūju, kas pārvietojas telpā. Kas notiks, ja mēs liksim tai pārvietoties ar ļoti lielu ātrumu? Saskaņā ar Ņūtona sacīto, lai kāds šis ātrums būtu, nūjas garums nemainīsies. Saskaņā ar Einšteina viedokli, nūja sāks saīsināties. Mūsdienu koncepcijas ir radījušas progresīvāku pieeju attiecībā uz realitātes uztveri, proti, ka pasaules aina ir atkarīga no novērotāja:  daudzveidīgās īpašības, maņu orgāni un novērotāju kustības noved pie tā, ka viņi atšķirīgi uztver realitāti.

Pagājušā gadsimta 30. gados tika noformulēti kvantu mehānikas principi. Šī zinātne izraisīja revolūciju zinātnes pasaulē. Saskaņā ar tās apgalvojumiem cilvēks spēj ietekmēt novēroto notikumu. Šajā gadījumā pētnieks var uzdot tikai vienu jautājumu: ko uzrāda viņa mērāmās ierīces? Bezjēdzīgi ir mēģinājumi pētīt procesu atrautībā no sevis vai objektīvo realitāti kā tādu. Atklājumi kvantu mehānikas jomā, kā arī daudzās citās jomās, radīja mūsdienu zinātniskās pieejas noformējumu attiecībā uz realitātes uztveri: cilvēks ietekmē pasauli un tā rezultātā ietekmē savu pasaules uzskatu. Realitātes aina ir kaut kur starp novērotāja īpašībām un uztveramo objektu.

Pasaules aina

 Mūsdienu zinātne atklāj, ka pasaulei patiesībā nav ainas. „Pasaule ir parādība, kuru cilvēks sajūt sevī un kas atspoguļo viņa līdzības pakāpi ar universālo un visaptverošo ārējo dabas spēku, kurš, kā jau tika minēts, ir absolūti altruistisks. Tieši personīgo īpašību un dabas altruisma atbilstības vai neatbilstības pakāpe cilvēkam tēlojas kā „pasaules aina”. Tādējādi apkārtējās realitātes aina pilnībā ir atkarīga no mūsu iekšējām īpašībām, un mēs esam spējīgi to mainīt, līdz tā kļūs diametrāli pretēja.

Lai labāk izprastu mūsu realitātes uztveres mehānismu, iztēlosimies cilvēku kā kasti ar pieciem caurumiem, kuri simboliski atbilst sajūtu orgāniem. Šajā kastē iezīmējas apkārtējās realitātes aina.

Aplūkosim, piemēram, kā ir izveidots dzirdes orgāns. Skaņu viļņi, kas nonāk līdz bungplēvītei, izraisa tās svārstības, kas tiek pārraidītas dzirdes kauliņiem. Šī procesa rezultātā bioelektriskie impulsi tiek nosūtīti uz smadzenēm, kuras tos pārvērš dažādās skaņās. Visi mūsu mērījumi tiek īstenoti jau pēc bungplēvītes kairinājuma. Tāpat darbojas arī pārējie sajūtu orgāni.

Praktiski mēs mērām savas iekšējās reakcijas, nevis kādus ārējās realitātes faktorus. Mums dzirdamo skaņu diapazons, gaismas spektrs, kuru mēs redzam utt., ir atkarīgs no mūsu uztveres orgānu spēju īpašībām. Esam ieslēgti savā „kastē” un nekad nezinām, kas patiesībā notiek ārpus mums.

Visu maņu orgānu kopsignāli nonāk „vadības centrā”, kas atrodas atbilstošā smadzeņu daļā, kur saņemtā informācija tiek salīdzināta ar iepriekšējiem  datiem, kas glabājas atmiņā. Pēc tam informācija projicējas uz sava veida „kinoekrānu”, kur cilvēkam tiek demonstrēta pasaules aina, kas it kā nostājas viņa acu priekšā. Rezultātā cilvēks sev nosaka, kur viņš atrodas un kas viņam ir jādara.

Šī procesa laikā, tas, kas iepriekš mums bija nezināms, kļūst it kā „zināms” un cilvēkam veidojas „ārējās realitātes” aina. Faktiski runa neiet par ārējo realitāti, bet tikai par iekšējo attēlu.

Aplūkosim, piemēram, mūsu redzi, pateicoties kurai mums paveras milzīga pasaule visā tās krāšņumā. Taču patiesībā mēs redzam šo ainu tikai sevī, tajā mūsu smadzeņu daļā, kurā atrodas kāda „fotokamera”, kas parāda visus vizuālos attēlus, kurus mēs uztveram. Ārpusē mēs neko neredzam, vienkārši mūsu smadzenēs ir kas līdzīgs spogulim, kas atspoguļo katru objektu, lai mēs to novērotu ārpus sevis, sev priekšā.

Tādējādi realitātes aina ir cilvēka maņu orgānu struktūras un informācijas rezultāts, kas jau glabājas mūsu smadzenēs. Ja mums būtu citi maņu orgāni, tad mēs novērotu citādu pasaules ainu. Iespējams, ka tas, kas mums šodien šķiet gaisma, varētu izskatīties kā tumsa vai kaut kas vispār nepieejams cilvēka iztēlei.

Šajā saistībā jāatzīmē, ka jau pirms vairākiem gadiem zinātne atklāja iespēju izraisīt cilvēka smadzenēs elektriskos kairinājumus. Kombinācijā ar atmiņā esošo informāciju tie rada atrašanās noteiktā vietā un noteiktā situācijā sajūtu. Turklāt mēs esam iemācījušies aizstāt maņu orgānus ar mākslīgām ierīcēm, izmantojot elektroniskās iekārtas. Dzirdes aparātam ir vesels palīglīdzekļu spektrs – sākot no pastiprinātājiem, kas kompensē dzirdes traucējumus, līdz elektrodiem, kas tiek iedzīvināti absolūti nedzirdīgu cilvēku ausīs. Jau tiek izstrādāta mākslīgā acs, turklāt elektrodu implantācija smadzenēs aizstāj dzirdes informāciju ar vizuālo, tas ir, maina skaņas uz attēliem. Lūk, vēl viena inovatīva tehnoloģija, kas tiek izstrādāta mūsdienās: miniatūras kameras implantācija acī, kur šī kamera transformē gaismas starus, kas iziet caur acs zīlīti, pārtopot elektriskajos impulsos. Pēc tam šie impulsi tiek nosūtīti uz smadzenēm, kur tiek pārvietoti uz redzes sektoru.

Bez šaubām, pienāks diena, kad mēs pilnībā būsim apguvuši šo tehnoloģiju jomu, paplašinājuši savu dabisko sensoru uztveres diapazonu un sāksim ražot mākslīgos orgānus, iespējams, pat visu ķermeni kopumā. Taču līdz ar to arī šajā gadījumā uztveramā pasaules aina paliks tikai iekšēja.

Tātad visas mūsu sajūtas ir tikai iekšējās reakcijas, kas nav saistītas ar apkārtējo realitāti. Mēs pat nevaram apgalvot, vai tā pastāv, jo „ārējās” pasaules aina veidojas mūsos.

Divas pakāpes kopējā sistēmā

 Dabas pētījumi atklāja dzīvības rašanās un eksistēšanas apstākļus: šim nolūkam nepieciešams, lai katra šūna un katra sistēmas daļa veltītu sevi visa organisma interesēm. Taču cilvēku sabiedrība neievēro šo noteikumu un līdz ar to rodas jautājums: kā mēs vispār varam eksistēt? Egoistiskā šūna taču izraisa vēzi un noved pie visa ķermeņa nāves. Turpretim mēs, būdami kopējās sistēmas egoistiskās daļas, joprojām dzīvojam!

Lieta tāda, ka mūsu pašreizējā eksistence vispār netiek definēta kā „dzīve”.

Patiesībā cilvēks atšķiras no pārējiem dabas līmeņiem ar to, ka ir sadalīts divās pakāpēs:

  • Pirmā pakāpe – esošais posms, kurā katrs no mums jūtas atdalīts no citiem un tāpēc nerēķinās ar viņiem, un mēģina izmantot viņus savās interesēs.
  • Otrā pakāpe – izlabotā eksistence, kad cilvēki darbojas kā vienotas sistēmas daļas, atrodoties savstarpējā mīlestībā un atdevē, pilnībā un mūžībā.

Tieši eksistence otrajā pakāpē tiek dēvēta par „dzīvi”. Pašreizējā pārejas posma mērķis ir novest mūs pie patstāvīgas tieksmes sasniegt izlabotu un mūžīgu stāvokli, autentisku dzīvi. Mūsu pašreizējo eksistenci var definēt kā iedomātu vai iluzoru realitāti, savukārt eksistenci, kas izlabota atbilstoši altruistiskam nolūkam, noteiksim kā autentisku dzīvi vai autentisku realitāti.

Patiesā realitāte sākotnēji bija slēpta no mums, citiem vārdiem, dabiskā veidā mēs neesam spējīgi to sajust, jo cilvēks uztver sevi un pasauli saskaņā ar savu vēlmi, ar personīgajām, tikai viņam raksturīgajām iekšējām īpašībām. Šodien mēs nejūtam, ka visi cilvēki būtu savienoti vienotā veselumā – nejūtam tāpēc, ka tamlīdzīgu savstarpējo attiecību aina mums šķiet pretdabiska un pat zināmā mērā atbaidoša. Egoistiskā vēlme baudīt, kas iemiesota mūsos no pirmās dienas, nav ieinteresēta šādā savienībā un neļauj mums redzēt patieso situāciju.

Mums apkārt ir neskaitāmas realitātes daļas, kuras mēs neuztveram. Mūsu prāts apkalpo egoistisko vēlmi, un pēc tās norādījuma tiek apstrādāti maņu orgānu signāli. Tā rezultātā mēs nespējam sajust to, kas neietilpst mūsu egoisma interešu lokā, kas nekorelējas ar tā labumu vai ļaunumu tiešā veidā. Tā ir ieprogrammēti mūsu maņu orgāni, un tieši šis aprēķins ir cilvēciskās realitātes uztveres pamatā.

Izlabotā uztveres sistēma

 Tātad, ja mums ir izdevies izklāstīt vispārējo notiekošā ainu, mēģināsim pārvērst to pretējā un saprast, kā tiek uztverta realitāte altruistiskajā vēlmē. Iedomāsimies, ka mūsu sajūtas noskaņotas uz to, kas šķiet labs citiem. Tādā gadījumā mums pavērsies pilnīgi citas ainas un detaļas, kas iepriekš nebija manāmas; un viss, ko mēs esam redzējuši iepriekš, izskatīsies pilnīgi citādāk.

Veidojot jaunu vēlmi – kļūt par cilvēces veselīgo daļu un pielīdzināties altruistiskajam dabas spēkam – tiek likti kvalitatīvi citas sajūtu sistēmas pamati, kas nav saistīta ar esošo. Tā ir izlabotā uztveres sistēma. Ar tās palīdzību cilvēks uztver jaunu – reālās pasaules ainu, kurā mēs visi esam savstarpēji saistīti viens ar otru kā viena ķermeņa daļas un piepildīti ar bezgalīgu baudu.

Tātad var precizēt definīciju par dzīves mērķi, ko esam formulējuši kā „cilvēku savstarpējo apvienošanos” un to papildināt. Dzīves mērķis ir pacelties no  iluzorā eksistences līmeņa uz patieso esamības līmeni, pamatojoties uz savu apziņu. Mums ir jāredz sevi un realitāti ne tā, kā to redzam patlaban, bet kā patiesus, reālus. Mūsu esošais stāvoklis ir iluzoras ainas auglis, kas tēlojas, pateicoties informācijai, kuru nodod egoistiskie maņu orgāni. Ja virzīsim savas pūles labošanās procesa virzienā un izveidosim sevī nedalāmu vēlmi, kas tiecas sasniegt altruismu, tad mūsu uztveres orgāni kļūs altruistiski, un mēs savādāk sajutīsim savu stāvokli.

Patiesais stāvoklis ir mūžīgs: mēs visi esam saliedēti vienotā sistēmā, caurstrāvotā ar nepārtrauktu baudas un enerģijas plūsmu. Savstarpējā atdeve virza uz saņemamās baudas neierobežotību un pilnību, turpretim esošais ir pagaidu stāvoklis un ir ierobežots.

Šodien mūsu dzīves uztvere ir kā mūžīgās dzīves mazs piliens, tā nonāk līdz zemākajiem eksistences līmeņiem. Piliens ir vispārējā altruistiskā dabas spēka sastāvdaļa, kas iekļūst mūsu egoistiskajās vēlmēs un tās atdzīvina, neskatoties uz savstarpējo neatbilstību. Šī pilnības daļas funkcija ir uzturēt mūsu eksistenci pirmatnējā materiālajā līmenī, līdz mēs sajutīsim patieso garīgo realitāti. Mūsdienu īslaicīgā dzīve ir gluži kā dāvana, kas dota uz laiku, lai mēs to izmantotu kā līdzekli, lai sasniegtu autentisko eksistences līmeni. Tad mūsu sajūtas vairs neapmierināsies ar šo mazumiņu – viss neizsmeļamais dabas spēks, mīlestības un atdeves spēks, piepildīs mūsu dzīvi.

Garīgā realitāte atrodas virs mums ne fiziskā nozīmē, bet kvalitatīvā. Pacelšanās no materiālās realitātes garīgajā ir cilvēciskās vēlmes augšupeja, lai sasniegtu altruisma īpašību, mīlestības un atdeves dabas īpašību. Sajust garīgo pasauli nozīmē – just, ka mēs esam savstarpēji saistīti kā vienotas sistēmas daļas, uztvert daudzkārt augstāku dabas līmeni. Mūsu dzīves mērķis – sasniegt garīgo realitāti un sajust to papildus materiālajai realitātei, tas ir, šīs pasaules fiziskā ķermeņa eksistences procesā.

Dabas programma

 Saskaņā ar dabas programmu cilvēce tika radīta ar iepriekšēju nodomu tādā veidā, lai justu tikai primāro iluzoro līmeni, attīstoties tajā tūkstošiem gadu. Mūsdienās tā jau uzkrājusi pietiekamu pieredzi un spēj apzināties, ka dabiskā egoistiskā eksistence ir bezmērķīga un nenoved pie laimes, un tāpēc mums ir nepieciešams pāriet uz izlaboto altruistisko eksistenci otrajā, patiesajā realitātes līmenī. Egoistiskās attīstības globālā krīze norāda mums punktu, kurā mēs varam īstenot pāreju no viena eksistences līmeņa uz citu, daudzkārt augstāku. Mūsdienas ir jāizskata kā īpašs posms, kas apmirdzēts ar gaidāmo pārmaiņu mirkli. Tas ir īpašs brīdis cilvēces vēsturē, pārejas punkts uz mūžīgo un absolūto eksistences līmeni, kuru sākotnēji ieprogrammējusi daba, kā cilvēku dzimuma attīstības kalngalu.

Šeit vajadzētu paskaidrot, ka bauda, kuru mēs vēlamies sasniegt šodien, diametrāli atšķiras no sajūtas, kas piepilda tos, kuri ieguvuši dabas altruistisko īpašību. Pašreizējā periodā cilvēks gūst baudu no sajūtas, ka ir unikāls, neatkārtojams, vislabākais. Egoistiskā vēlme var piepildīties tikai salīdzinājumā ar trūkumu, ar deficītu pēc kaut kā, salīdzinājumā ar savu iepriekšējo vajadzību vai ar citiem cilvēkiem. Šāda veida bauda prasa tūlītēju un pastāvīgu piepildījumu, jo, piepildot vēlmi, tajā pašā brīdī tā tiek anulēta, kā mēs jau zinām no otrās nodaļas. Tā rezultātā īsā laikā baudas sajūta izzūd. Taču ar laiku, egoismam pastiprinoties, cilvēks ir spējīgs izjust gandarījumu, redzot nelaimes, kas piemeklē tuvāko.

Altruistiskā bauda  ir  tam pretēja. Tā jūtama nevis mūsos attiecībā pret citiem, bet  viņos.  Zināmā  mērā  to  var  salīdzināt  ar  mātes  un  bērna  savstarpējām attiecībām. Māte mīl savu bērnu un tāpēc izjūt prieku, redzot, kā bērns gūst baudu no tā, ko viņa tam dod. Viņas prieks aug atbilstoši viņa baudas lielumam. Pūles, kuras māte iegulda bērnā, sagādā viņai lielāku baudu nekā jebkas cits. Protams, tāds gandarījums ir iespējams, ja tikai mīlam citus un tā spēks ir atkarīgs no šīs mīlestības pakāpes. Patiesībā mīlestība ir gatavība rūpēties par tuvākā labumu un viņu apkalpot. Cilvēks, kurš jūt, ka mēs visi esam vienotas sistēmas daļas, tieši šajā kalpošanā redz savu misiju, personīgās eksistences jēgu un savu atalgojumu. Tādējādi mums nepārprotami atklājas milzīga atšķirība starp diviem iepriekš aprakstītajiem baudas veidiem.

Cilvēkam, kurš ieguvis altruisma īpašību, ir „cita” sirds, „cits” saprāts. Viņam ir pilnīgi citas vēlmes un nodomi, un tāpēc arī realitātes uztvere atšķiras no mūsu. Pateicoties altruistiskai attieksmei pret tuvāko, viņš iziet ārpus savas personīgās „šūnas” ietvariem, pievienojas „kopējam ķermenim” un saņem dzīvinošos spēkus. Atdzīvinot vienoto sistēmu, kuras daļas mēs visi esam, cilvēks ieplūst visaptverošās dabas mūžīgās dzīves sajūtā, bezgalīgā enerģijas un baudas plūsmā, kas piepilda pasaules vienotību.

Mūsu dzīves sajūta ietver sevī divas sastāvdaļas: jūtas un prātu. Pieņemot un izprotot mūžīgās dabas jūtas un prātu, cilvēks tajā iekļūst un dzīvo. Dzīve vairs nešķiet viņam kā nejaušība, kas nolemta izzušanai. Apvienošanās ar mūžīgo dabu noved pie tā, ka, pat zaudējot savu bioloģisko ķermeni, cilvēkā netiek pārtraukta dzīves sajūta.

Miesas nāve nozīmē pārtraukt sistēmas darbību, kas atbild par materiālās realitātes uztveri. Pieci maņu orgāni pārtrauc informācijas plūsmu, kas nonāk smadzenēs un tās, savukārt, pārstāj projicēt materiālās pasaules ainu savā „kinoekrānā”. Taču garīgās realitātes uztveres sistēma neattiecas uz materiālās pasaules līmeni, tāpēc turpina darboties arī pēc bioloģiskā ķermeņa nāves. Ja cilvēks dzīves laikā materiālajā pasaulē sajuta savu realitāti caur garīgo uztveres sistēmu, šī sajūta paliek viņam arī pēc ķermeņa nāves.

Pastāv milzīga atšķirība starp dzīvi, kuru mēs sajūtam pašlaik un to, kuru esam spējīgi sajust nākamajā attīstības posmā. Lai vismaz daļēji nodotu šo disonansi, dažkārt izmanto sveces un dzirksteles salīdzinājumu ar bezgalīgo gaismu vai viena smilšu graudiņa salīdzinājumu ar veselu pasauli. Garīgās dzīves iegūšana ir cilvēkos ieliktā potenciāla realizācija. Katram no mums jāsasniedz jauna pakāpe savas dzīves laikā šajā pasaulē.

Apgaismība

 Nodaļas noslēgumā veiksim mazu vingrinājumu. Iedomājieties, ka mēs atrodamies noteiktā telpiskā visumā, kur neko neredzam un nedzirdam, kur nav smaržas, garšas un taustes sajūtas. Iztēlojieties: šis stāvoklis turpinās tik ilgi, ka aizmirstam par mūsu maņu orgānu iespējām un tad pat bijušo sajūtu atbalss izdzēšas no atmiņas.

Piepeši mēs jūtam kādu aromātu. Tas arvien pastiprinās un apņem mūs, lai gan mēs vēl nevaram atpazīt ne pašu smaržu, ne tās avotu. Pēc tam mūs sasniedz arī citas dažādas intensitātes smaržas, vilinošas vai, gluži pretēji, nepatīkamas. Lai gan tās nāk no dažādām pusēm, ar to palīdzību mēs jau varam orientēties un, tām sekojot, izbūvēt savu ceļu.

Pēc tam piepeši klusumu piepilda dažādas skaņas un balsis, kas nāk no visām pusēm. Tās ir visdažādākās: vienas – melodiskas kā mūzika, citas – saraustītas kā cilvēku valoda, bet dažas vienkārši nesaprotamas. Tas uzlabo mūsu spēju orientēties telpā. Tagad mēs varam noteikt virzienu un attālumu, kā arī novērtēt ienākošās informācijas avotus. Mums visapkārt ir jau vesela skaņu un smaržu pasaule.

Pēc kāda laika mums pievienojas jauna sajūta, kad kaut kas skar mūsu ādu. Šie pieskārieni ir gan silti un auksti, gan cieti un mīksti, taču ir arī tādi, par kuriem pat grūti pateikt ko noteiktu… Ja kaut kas nonāk mums mutē, tad mēs ar pārsteigumu izjūtam garšas sajūtu. Pasaule kļūst arvien bagātāka. Tā ir piepildīta ar skaņām, krāsām, garšām un aromātiem. Mums ir iespēja pieskarties lietām un izpētīt savu apkārtni. Kas gan varētu iedomāties par šādu daudzveidību, kad mums nebija šo uztveres orgānu?

Ja jūs atrastos cilvēku vietā, kuri ir neredzīgi jau kopš dzimšanas, vai jums būtu nepieciešama redze? Vai jūs vispār zinātu, kas jums pietrūkst? Protams, nē.

Šī paša iemesla dēļ mēs nemanām, ka mums trūktu garīgais sajūtu orgāns, dvēsele. Mēs dzīvojam, nezinot, ka eksistē garīgā dimensija. Tā ir atvienota no mūsu sajūtām, un mēs neizjūtam, ka tā mums ir nepieciešama. Šī pasaule mūs pilnībā apmierina dienu pēc dienas, gadu pēc gada, paaudzi pēc paaudzes. Mēs piedzimstam, dzīvojam, baudām un galu galā nomirstam, tā arī nesajutuši citu realitātes dimensiju, kas piepildīta ar garīgo dzīvi.

Šī situācija varētu vilkties bezgalīgi, taču mūsos sāka izpausties jaunas nevaldāmas sajūtas: iztukšotība, eksistences bezjēdzība, dzīves bezmērķīgums. Pat visu esošo vēlmju realizācija mūs vairs nemierina – mums joprojām pastāvīgi kaut kas pietrūkst. Mūsu dzīve ar visiem tās labumiem un vilinājumiem pakāpeniski pārstāj mūs apmierināt.

Patiesībā šāds stāvoklis ir nospiedošs, un tāpēc mēs gribētu nedomāt par to. Vai tiešām šeit neko nevar darīt? Šodien tā dzīvo praktiski visi.

Šīs sajūtas izraisa jaunas vēlmes atmoda – tieksme baudīt ko augstāku no nezināma avota, kas pārāks par visu apkārt esošo. Tātad, ja mēs tieksimies realizēt šo vērienīgo izrāvienu, tad atklāsim, ka tas vērsts uz kaut ko, kas iziet ārpus mūsu pasaules robežām.

Daudzi no mums jau izjūt šo tieksmi kopā ar iztukšotības sajūtu, kas nomoka mūs ikdienas dzīvē. Mēs runājam par dabiskiem procesiem, kas sākotnēji iekļauti dabas programmā. Jaunā vēlme liek mums saprast, ka pastāv kaut kas ārpus zināmajām robežām un mēs sākam zinātkāri lūkoties apkārt. Nepieciešams tikai ļaut šai vēlmei mūs virzīt uz priekšu, vajag tikai ieklausīties savā sirdī un tad mēs atjēgsimies, lai redzētu patieso realitāti visā tās vienreizējā skaistumā.

Cits skats uz realitāti

Mans draugs Horācij, šajā pasaulē ir daudzas lietas, par kurām mūsu viedie nespēja pat iedomāties.

Šekspīrs

 

Lai izmantotu galvas smadzeņu spēku, nav nepieciešams zināt fizikas likumus vai izprast realitātes būtību: mums nav obligāti jāzina karburatora  vai aizdedzes sistēmas uzbūve, lai vadītu automašīnu. Tikai nedaudzi   saprot  automašīnas mehāniku, un tas netraucē lielai cilvēku daļai tās vadīt. Tieši tāpat notiek ar smadzeņu spēku – jebkurš var apgūt šīs sistēmas pamatus un veiksmīgi pielietot tos praksē, ikdienas dzīvē.

Mēs sāksim ar realitātes būtības apgūšanu un īpaši pārsteidzošiem atklājumiem, kas veikti zinātnē pēdējo  divdesmit gadu laikā. Šie atklājumi ļaus  labāk izprast, kā smadzenes veido savu personīgo realitāti. Tie skaidro, kāpēc vizualizācija vai domu iztēle nav vienkārši nevajadzīgi sapņi, bet ir radošs process, kas cilvēkam palīdz kontrolēt un virzīt enerģētisko plūsmu, kas spēj salīmēt lietas, pārvērst šķidrumu tvaikā vai izraisīt sēklu uzbriešanu un augšanu.

Apzinoties šo enerģētisko plūsmu būtību, jūs nonāksiet pie smadzeņu darbības būtības izpratnes un redzēsiet, ka iedvesma, lūgšana  un intuīcija nav kas pārdabisks, bet pakļaujas likumiem, kuri var tikt izmantoti pēc cilvēka gribas. Tāpat kā visu, kas cilvēkam zināms  Visumā,  smadzeņu  spēkus  vada  likumi.  Ja  tos  neietērpt zinātniskajā terminoloģijā un attēlot pieejamā veidā, tos spēs saprast ikviens.

Mūsdienu  fizika  izskata  Visumu  kā   bezgalīgu  nedalāmu  dinamiskās   aktivitātes tīklu. Tas ne vien dzīvo un pastāvīgi mainās –  visas  tā  sastāvdaļas  ietekmē  viena otru. Primārā līmenī Visums izskatās viendabīgs un nedalāms – tāds kā neizmērojama enerģijas jūra, caururbjošs katru priekšmetu un katru darbību. Mēs neesam atsevišķi elementi, bet gigantiska vienota veseluma daļas.

 „Kad noplūc zāles stiebriņu, nodreb Visums”. Seno Upanišadu frāze

Mūsdienu fizika ir mainījusi savus uzskatus par  materiālo  pasauli.  Šodien  neviens vairs neapgalvo, ka daļiņas sastāv no kādas pamatsubstances: tās uzskata par enerģijas kūli. Tas  spēj  veikt negaidītus pārvietojumus, tā  dēvētos  „kvantu lēcienus”, dažos gadījumos darbojoties kā vienots veselums, bet citos – kā tīras enerģijas viļņi. Realitāte plūst,  nekas nav pastāvīgs, viss ir  daļa  no  modeļa,  kas atrodas pastāvīgā kustībā. Pat klints ir nevaldāmās  enerģijas  „danča”  rezultāts. Visums ir dzīvs un dinamisks un mēs paši, atrodoties tajā un būdami tā daļa, esam dzīvi un dinamiski.