Radījuma radīšana

Bezgalības pasaule (olam Ein Sof)

 Radīšanas nodoms, dēvēts „Bezgalības pasaule” (ein sof), ir Acmuto saikne ar dvēselēm, kas izpaužas kā „vēlme sniegt baudu radījumiem (dvēselēm)”.

Kāpēc šis stāvoklis tiek dēvēts par Bezgalības pasauli? Tāpēc  ka Viņa  Nodoms bija radīt mūs un bezgalīgi mūs piepildīt. Izņemot šo saikni, mēs neko neizzinām un tāpēc ne par ko vairāk nevaram runāt. Mēs neesam spējīgi izprast Radītāja, Acmuto būtību, mēs  varam  tikai  izzināt  Viņa  attieksmi  pret  mums. Mēs nespējam izzināt pašu Saimnieku, mēs varam tikai Viņam pielīdzināties, Viņa attieksmei pret mums.

Viss esošais un izzināmais pasaulēs  pastāv  tikai  attiecībā  pret  dvēselēm,  taču par pašām pasaulēm mēs neko nevaram pateikt, jo mums  nav  iespējams tās izprast kā tādas. Pašas par sevi tās nav izzināmas un attiecas uz Acmuto. Tāds atsevišķs jēdziens kā pasaules, nepastāv.  Dvēseles saņem no pasaulēm.  Tās atrodas pasaulēs visos līmeņos. Dvēseles nosaka pasaules  tikai tādā veidā,  kādā tās izzina.

Pieņemsim, ka atrodos kādā garīgās telpas vietā, no Bezgalības pasaules saņemu caur dažām pasaulēm. Tas nozīmē, ka es izzinu šīs pasaules. Tomēr, ja nebūtu manis, nebūtu arī pasauļu. Kam, tādā gadījumā, tās nestu Bezgalības pasaules gaismu? Tātad pasaules neeksistē.

Tāpēc mēs sakām, ka visas pasaules atrodas cilvēkā. Pasaules ir Bezgalības pasaules apslēptības pakāpes attiecībā pret cilvēku, viņa vēlmes saņemt dēļ.

Tas izriet, vadoties no vēlmes sniegt baudu radījumiem, un tā ir korelācija starp radījumiem un Būtību.

Radītājs atklājas man tādā mērā, kādā slēpju no Viņa savu vēlmi saņemt. Tas nosaka manu pakāpi, līmeni pasaulēs.

Mūsu kopējā sajūta tiek dēvēta par „vēlmi saņemt” un, atkarībā no tā,  cik lielā  mērā saņemam, mēs izšķiram  šajā  vēlmē  vairums  daudzveidīgu   detaļu  un nianšu. Vēlme saņemt jau tiek  dēvēta  par  radījumu  –  jaunu kategoriju „kaut kas no nekā”, tādējādi tieši no tā brīža, kad vēlme saņemt sāk just, gūt iespaidus, varam runāt par atsevišķām sajūtu detaļām. Tas viss tiek dēvēts  par  korelāciju starp Augstāko gaismu un vēlmi saņemt.

No tā izriet secinājums: ja vairums cilvēku raugās uz vienu un to pašu garīgo objektu, tad katrs no viņiem to izprot savādāk, atbilstoši personīgajai iztēlei un iespaidam. Turklāt arī katrā atsevišķā cilvēkā šis garīgais objekts mainīsies, atkarībā  no  viņa  stāvokļiem.   Cilvēks   katru  reizi  sajūt  citādu  formu,  tāpēc   ka

„gaisma  pēc  savas  būtības  ir vienkārša un tai nav nekādas formas  – visas formas nosaka tikai saņemošo vērtējums”.

 Garīgie sajūtu orgāni

 Ārpus saņemošā mēs nevaram runāt par kādas formas vai ainas esamību. Tādējādi pat tajā gadījumā, kad mēs runājam par to, ka mūsu Visums ir radīts  pirms 13,7 miljardiem gadu un zemeslode – 4,6  miljardiem  gadu,  līdz  ar  to  jāņem vērā, kādā veidā mēs izzinām šos periodus atbilstoši mūsu laika izpratnei, mūsu priekšstatiem par cēloņu un sakarību saiknēm. Runa nav par to,  ka  tas notiek ārpus mums jeb tam ir jēga ārpus mūsu maņu orgāniem.

Rodas jautājums: vai realitāte turpina pastāvēt pēc manas nāves? Vai ir citi cilvēki, kuri to sajūt? Ja esmu nomiris, tad kā man var būt zināms,  ka tā pastāv? Pēc nāves es sajūtu ko  citu.  Mana  vēlme  saņemt  ir  mirusi,  uztvere  ar  piecu maņu orgānu palīdzību ir pārtraukta, un es sāku savādāk just realitāti: ar dvēseli, „punktu sirdī”, dvēseles sakni. Tad es redzu citu esamību.

Šobrīd visa mana realitāte ir pasaule, kuru es uztveru, pateicoties pieciem maņu orgāniem. Bezgalības gaismu es sajūtu kādas ainas veidā, noteiktā  veidā  dzirdu, jūtu zināmu garšu un smaržu, kaut ko sataustu. Maņu orgānus man aizvieto keter, hohma, bina, zeir  anpin un malhut. Esmu apveltīts   tieši  ar  šādiem uztveres orgāniem un tieši tādā veidā es sajūtu bezgalības gaismas iedarbību.

Kas notiek, ja man nav piecu maņu orgānu? Kabalisti saka, ka cilvēkam jebkurā gadījumā ir kli, kas uztver bezgalības gaismu ar piecām iekšējām daļām. Mūsu dabiskie maņu orgāni ir tikai ārējā uztveres daļa.  Pastāv  vēl  dziļākas  iekšējās kelim: keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut. Tās dod iespēju sajust citu realitāti un uztvert to citādās ainās. Tomēr  apzināties  šo  atšķirību  ir  iespējams tikai dzīves laikā šajā pasaulē, attīstot nepieciešamās uztveres kelim.

Šim nolūkam paredzēta kabala. Tās mērķis novest cilvēku līdz Bezgalības pasaules līmenim, veicināt tādu kelim uztveres attīstību, kad līdzās redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas  orgāniem veidojas bezgalīga kli, kura spēj uztvert visu, kas ielikts Radīšanas Nodomā. Būtībā uz to mūs arī virza visa realitāte.

Esamības uztveres pakāpes

 Ko nozīmē: „Es eksistēju”? Vai esmu vienīgais radījums, vai arī eksistē citi cilvēki? Pašreizējā brīdī, kā es to izprotu, viņi eksistē. Kad pacelšos augšup  uz  citu  uztveres pakāpi, tad, iespējams, visus, kurus uztveru savās sajūtās šīs pasaules līmenī  kā cilvēkus, kuri līdzinās man ārēji, es apzināšanos citādā veidā? Pēc savas iekšējās būtības viņi šķitīs man kā citas būtnes. Es sākšu viņus aplūkot kā ķermeņus, kuri pilda visus gaismas norādījumus.

Var jautāt arī tā: ja esmu nomiris un  mani pieci maņu  orgāni ir  pārstājuši darbo ties,  vai tādā gadījumā šo pasauli es uztveru caur savu dvēseli? Atbilde sekojoša: tu sāc uztvert pasauli ar dvēseles piecu maņu orgānu palīdzību. Tu saskaries ar spēku pasauli, nevis ar ķermeņu pasauli. Tad, kad savā iekšējā redzējumā tu pacelsies pāri es ošai uztverei, tu redzēsi spēku pasauli. Tu sāksi salīdzināt sevi ar spēkiem, kuri atrodas ārpus ķermeņiem. Ārpus nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēciskās  dabas  ietvariem  tu  sajutīsi  spēkus, kas visu noved līdz darbībai un ar tiem tu veidosi attiecības . Tāpēc, ka strādā tieši šie spēki, nevis ķermeņi, kas ir to ietērps.

Bezgalības pasaulē, Radīšanas Nodomā, mēs visi esam savienoti kopā.  Tad  vēl nepastāvēja dalījums nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā daļās. Cilvēks, dzīvnieks, augi, akmeņi utml., tas viss nepastāvēja atsevišķi. Viss ietvēra sevī jēdzienu „radījums”, un Nodoms bija sniegt baudu visam, kas ir radīts.

Kur tādā gadījumā ir problēma? Laikā, kad apgūstam reālās īstenības uzbūvi, mēs redzam, ka no visa materiāla, kas attīstījies, tikai cilvēkam ir uzlikts par pienākumu  šo pasauli virzīt atpakaļ uz Bezgalības  pasauli.  Šis  uzdevums  netiek  uzlikts  nedzīvajam, augu, dzīvnieciskajam līmeņiem.

Bāls Sulams „Ievadā kabalas zinātnē”, 58. p., raksta, ka tikai cilvēks  spēj visus  vest aiz sevis. Kāpēc? Tāpēc, ka no stadijām hohma, bina, zeir anpin un malhut, tikai malhutā⁸⁴  vēlme saņemt ir attīstīta tik lielā mērā,  ka ir  spējīga sajust  Dodošo, līdzināties  Viņam  un pēc tam izveidot ar Viņu saikni. Šī iespēja piemīt tikai malhut atbilstoši tās sajūtu dziļumam. Tādējādi, labojot sevi, cilvēks velk  aiz  sevis  nedzīvo,  augu  un  dzīvnieku dabu.

Nav nevienas  detaļas radītajā,  kas, cilvēka darba rezultātā, nesajustu izmaiņas savās īpašībās. Taču izvēles brīvība ir tikai cilvēkam, un tikai viņš var novest visu reālo īstenību Bezgalības pasaulē.

Rodas jautājums: zinātnieki runā par to, ka Visums, kas aizsācies  no  punkta,  savas attīstības procesā paplašinās. Vai ar to ir jāsaprot, ka  tad,  kad  cilvēks  novedīs  visu pasauli līdz gmar tikun (galīgā labošanās), visa materiālā īstenība atgriezīsies Radīšanas Nodoma sākuma punkta stāvoklī? Nē! Tas, kāda matērijas attīstība mums atklājas, attiecas tikai uz  mūsu maņu orgānu attīstību. Patiesībā,  izņemot Bezgalības pasauli, nekas cits nav radīts. Tad, kad sasniedzam pareizo esamības uztveri, pietiekami attīstām mūsu uztveres kli, tad, pateicoties materiālajām, tāpat arī garīgajām sajūtām, ar pasauļu palīdzību mēs sasniedzam Bezgalības pasauli.

Visas iepriekšējās formas, kuras sastapām ceļā, mūsu apziņā  paliek  kā   iepriekš eksistējušas, ņemot vērā nepietiekamo garīgo uztveri, un nevis tāpēc, ka šīs formas patiesībā eksistēja šajās pakāpēs. Šīs formas nav bijušas,  līdzīgas  ainas  mums  radīja mūsu neizlabotais stāvoklis. Tādējādi pasaules ir Bezgalības pasaules apslēptības. Vienkāršās gaismas vietā, uztverot realitāti ar pieciem maņu orgāniem, parastajā kli mēs vērojam daudzveidīgas ainas.

Attēls 3.3.1. Pasaules – Bezgalības pasaules apslēptības līmeņi.

 Virzoties augšup mērojot labošanās pakāpes, cilvēks tās visas savāc sevī. Tad, kad viņš nonāk līdz augstāk stāvošai pakāpei, visas zemākās, izņemot to,  kas  dēvēta  par  šo pasauli, it kā izdzēšas.

Mūsu pasaule ir nedzīvā līmeņa pakāpe, kas nevar mainīties. Sas niedzot pat Bezgalības pasauli, dati, kas nogādāti ar ķermeniskajiem maņu orgāniem, nemainīsies:  tu  redzēsi to pašu ainu un tā – līdz gmar tikun stāvoklim. Par mūsu uztveri pēc gmar tikun stāvokļa sasniegšanas, mēs runāt nevaram.

Ierobežojuma pasaule (olam cimcum), malhut – radījums

 Laikā, kad ceturtajā stadijā parādās vēlme saņemt, mēs runājam, ka mums ir darīšana ar radījumu, daļēji jau atdalītu no gaismas,  no  Radītāja,  kamēr  visas  iepriekšējās  stadijas: 1., 2., un 3. nav atdalītas no keter (0). Tāpēc visas stadijas – no keter līdz malhut – mēs dēvējam par pirmajām deviņām sefirot. Tikai malhut mēs dēvējam par desmito sefiru. Kāpēc? Tāpēc, ka viss, kas notika līdz malhut, ir gaismas transformācija, un  tikai pašā malhut rodas jauna vēlme. Šī vēlme nav patstāvīga, ļoti tuva keter, kā arī tā rezultāts, ka malhut izzina keter, taču tā jau ir malhut personīgā izzināšana.

Attēls 3.4.1. Korelācija starp Malhut un pirmajām deviņām sefirot.

 Par cik malhut saskaņā ar savu vēlmi saņem gaismu, tad tā pati gaisma, ar  kuru piepildījās pirmā tās izplatīšanās stadija (bhina alef), nonāk arī  pie  malhut.  Taču malhut vēlas jau vairāk salīdzinājumā ar pirmo stadiju,  tāpēc,  saņemot gaismu,  tā ar to  piepildās bez ierobežojuma. Taču, kad pēc  piepildījuma ar gaismu,  tā vēlas  tai pielīdzināties  (tāpat kā pirmā stadija, kas pēc piepildījuma ar gaismu arī vēlējās tai pielīdzināties), tad veic ierobežojumu (cimcum). Tā nevēlas būt saņemošā kā pirmajā stadijā.

Pēc cimcum, vēloties pielīdzināties binai,  tas ir, atdot (kā atdot, tā jau  zina  – šim nolūkam nepieciešams saņemt), tā patiešām no jauna pūlas saņemt, lai atdotu, taču jau kā malhut. Pēc cimcum alef (pirmais  ierobežojums) malhut iziet visas tās pašas stadijas, lai saņemtu ekrānu (masah).

Laikā, kad malhut piepildās ar gaismu un sāk to baudīt atbilstoši savai vēlmei, tā līdzinās pirmajai stadijai.

Kas notiek tālāk? Ceturtā stadija ir pilnībā piepildīta ar gaismu, un tajā rodas tas pats, kas otrajā stadijā. Dabiski, tā veic cimcum.

Turklāt tā ne tikai izraida no sevis gaismu, bet vēlas tai pielīdzināties, taču jau nespēj to izdarīt tāpat vien, jo viņas vēlme  ir  personīga. Ja uzzīmēsim malhut  apļa veid ā,  tad  ārējā tās daļa būs nulles stadija, turpretī centrālā – ceturtā stadija.

Malhut personīgā vēlme, ceturtā vēlme, ir iepriekšējo rezultāts. Tā pieder personīgi tai. Tieši attiecībā pret savu personīgo vēlmi tā veic cimcum alef – pirmo ierobežošanos (koncentrēšanos). Attiecībā pret visām pārējām vēlmēm nav nepieciešams veikt cimcum. Taču malhutā, no tās vietas, kurā tai rodas jauna vēlme, gaisma tāpat vienkārši nevar izzust, jo tā ir malhut vēlme. Tādējādi pēc tam, kad malhut šo vēlmi sevī ir izveidojusi, šī vēlme tai momentāni ir jānosedz. Malhut to arī dara.

Darbību, ar kuras palīdzību malhut slēpj savu vēlmi, neļauj to izmantot (tā nespēj ar šo vēlmi neko izdarīt, jo tā nav atnākusi no ārpuses, bet dzimusi malhutā un turpina dzīvot), dēvē par cimcum alef.

Vienīgais, ko malhut var darīt – apklāt vēlmi ar „apvalku”, kas neļauj tai piepildīties ar gaismu. Malhut ar spēku izstumj no sevis gaismu, turpinot vēlēties baudu.

Ja pārejot no pirmās stadijas otrajā, vēlme saņemt izzuda it kā pati no sevis,  un tās  vietā radās vēlme sniegt baudu, tad šeit tā nenotiek. Definējot cimcum alef, grāmatā „Desmit Sefirot Mācība” (1. daļa, 33.lpp.) sacīts: „Spēki, kas valda pār savu vēlmi baudīt, to ierobežo, neskatoties uz tajā esošo milzīgo vēlmi baudīt” . Malhutai patiešām ir gribasspēks šo vēlmi neizmantot. No  visām  pārējām  vēlmēm,  tāpat  kā  binā,  otrajā  stadijā, gaisma izzūd.

Kādi ir šie rezultāti, ka esmu veicis cimcum? Tagad manī  nekā nav,  tukšums,  tāpat kā   binā, taču, neskatoties uz to, es neesmu pielīdzinājies Radītājam. Nākamā stadija  – trešā, tikai patreiz tā iegūst pavisam citas formas: saņemšanu ar nolūku atdot. Taču kā to izdarīt? Iepriekš vēlme saņemt ar nolūku atdot atradās divās dažādās daļās: vienā daļā – vēlme atdot, otrā – vēlme saņemt. Tagad tā nevar atrasties dažādās  daļās,  tāpēc  ka  šī vēlme ir mana, personīgi iegūta ceturtajā stadijā.  Tādējādi  šeit  viss  realizējas  vienotā vēlmē.

Pastāv vēlme saņemt, kas momentāni tiek izmantota atdevei.  Ja  uzzīmēt  kli, kurā  ir ekrāns, tad vēlme atradīsies virs kli, virs ceturtās stadijas, tā ietverta apvalkā, kas neļauj baudīt. No vienas puses, iekš kli atrodas vēlme saņemt un baudīt. No otras puses, pastāv ekrāns, kas pretojas baudai, kura vēlas saņemt gaismu tikai apsvērti: saņemt, taču ar nolūku atdot. Atbilstoši tam, cik aktīvs ir šis nolūks, piedalās arī saņemšanas darbība.

Attēls 3.4.4. Malhut saņem gaismu pēc CA.

 Rezultātā nekas nav noticis, kas spētu iziet ārpus piecu stadiju robežām: 0,  1., 2., 3., 4. Taču, ņemot vērā šo apstākli, sanāk, ka  malhut,  kas  tādā veidā darbojas  – principā ir  tā pati malhut, kas ir arī pārējo stadiju malhut, tikai tagad tā ir izdomājusi sev  pareizu realizāciju: darboties ar ekrāna palīdzību. Ja ar ekrāna palīdzību malhut tagad veiks šo darbību – saņems Radītāja dēļ, kā to izdarīja bina, kas arī saņēma atdeves dēļ, tad malhut varēs saņemt tikai savā mazajā daļā. Saņemt visā malhut, kā bina, tai neizdodas.

Kā notiek malhut piepildījums

 Malhut ietver sevī piecas daļas, tās arī tiek dēvētas: keter, hohma, bina,  zeir  anpin  un malhut. Šajās piecās daļās tā pūlas saņemt, redzot, ka katrā  no  tām tā var  saņemt  tikai nelielu segmentu.

Attēls 3.5.1. Malhut piepildīšanās shēma.

 Toh – kli iekšējā daļa. Visa pārējā tukšā telpa tiek dēvēta par sof, tā ir kli ārējā daļa.

Rodas jautājums: kāpēc malhut var piepildīt sevi tikai mazajā daļā – tik minimālā, ka šis smalkais apļa segments tiek dēvēts „kav dak” (smalkā līnija) – līdz  tādai pakāpei tas  ir šaurs. Kāpēc malhut rodas tikai šāds  neliels  ekrāns,  kas  ļauj saņemt  Radītāja dēļ? Tāpēc ka īpašības, kuras tā saņem no  augšienes no  iepriekšējām sefirot,  ir  niecīgas  salīdzinājumā ar vēlmi, kas rodas iekšienē.  Ja  šo  malhut  dalīsim  daļās:  nulles,  pirmā, otrā, trešā un ceturtā, tad atbilstoši vēlmes lielumam, ceturtā daļa (šī daļa rodas malhutā, un tā neatbilst malhut iepriekšējām vēlmēm) ir miljardiem reižu lielāka par visām  iepriekšējām. Gaisma, kas atnāk no ārienes, ir gaisma, kas spējīga mainīt vēlmi, kuru tā radījusi pirmajā, otrajā un trešajā daļās. Gaisma uztur tikai tās vēlmes, kuras  pati radījusi, tikai šīm vēlmēm gaisma spēj dot spēku.

Tāpēc sanāk, ka šī malhut tāpat vienkārši nevar  pielīdzināties  binai  vai  keter:  tai pietrūkst spēka. Gaisma, kas to piepilda, nespēj tai iedot atbilstošo ekrānu, tāpēc ka tā ir daudzkārt mazāka pēc iedarbības spēka uz malhut salīdzinājumā ar vēlmi, kuru tā patreiz sevī radījusi. No šejienes izriet, ka šīs malhut piepildījums līdzinās šauram segmentam, smalkai līnijai.

Kāpēc tas notiek? Kāpēc jau sākotnēji visu nevarētu darīt citādi? Pieņemsim, ka malhutai patreiz būtu pietiekami spēka, lai saņemtu gaismu tik daudz, kas būtu pietiekoši pilnam ekrānam. Tad malhut piepildītos un veiktu pilnu atdeves darbību savā otrajā un trešajā stadijā. Otrajā stadijā ir nolūks atdot, vēlme līdzināties nulles stadijai, trešajā  stadijā  ir darbība, kas līdzinās pirmajai stadijai: saņem kā otrajā stadijā un atdod ar nolūku. Trešā stadija saņem kā pirmā un vēlas atdot kā otrā. Ceturtā stadija jau sastāv no nulles, pirmās, otrās, trešās un ceturtās,  tur  jau  atrodas  papildu vēlmes.  Kāpēc nevarētu izdarīt  tā, lai malhut tagad varētu veikt cimcum, ekrānu un saņemt uzreiz visu gaismu ar  pilnu  nolūku Radītāja dēļ un viss būtu beidzies?

Tam nav nekādu priekšnosacījumu. Lai iekšienē, vadoties no šīs papildu vēlmes, malhut tagad vēlētos līdzināties keter, nepieciešama cita bina, kas dotu nolūku visam jaunajam egoismam. Tas ir, nepieciešams pārveidot visas  iepriekšējās  stadijas.  Virs  malhut  daļas, kas radusies no jauna, jānovieto pilnīgi citas iepriekšējās stadijas – tādas, kas  pēc  sava spēka, intensitātes, dziļuma  un  lieluma  līdzinātos  šai  papildu,  jaundzimušajai  malhut daļai. Taču tas nav iespējams.

Tādējādi iepriekšējās stadijas ir spējīgas „apkalpot” visu, izņemot pašu malhut. Tā nav spējīga pielīdzināties nulles stadijai, Radītājam,  saņemšanai  Radītāja  dēļ.  Šis  process ielikts vēl nulles stadijā, tie ir iekšējie, smalkie, visas sistēmas nodomi, šo procesu veido gaisma, Radītājs un pakāpeniski no līdzīgām jaunu vēlmju  izpausmēm  atklājas  kas  tāds, kas iepriekš vispār nav bijis.

Tas ir apbrīnojami: kā var radīt vēlmi vai īpašību, kas iepriekš nav bijusi. Vai arī domas, nodoma, darbības iespēju, kas neeksistētu Radītājā. To  patiešām  varētu  nosaukt  par brīvu radījumu, kas pastāv neatkarīgi no Viņa,  taču tajā  pašā laikā  šis  radījums  saprot,  kas ir Radītājs un no visām iespējām izvēlas tieši Viņa stāvokli (ņemot vērā, ka pārējās iespējas nav sliktākas salīdzinājumā ar pašu Radītāju).

Ja iespējas, kuras ir radījumam sava nākamā stāvokļa izvēles brīdī, ir sliktākas  par tām, kurās izpaužas Radītājs, tad šī vēlme, šī izvēle nav brīva. Lai pēc brīvas gribas izvēlētos līdzību ar Radītāju, nepieciešamas līdzvērtīgas  iespējas un tomēr atbilstoši  kādam kritērijam dot priekšroku Radītājam, Viņa stāvoklim.

Ņemot vērā, ka no lejup nonākošās gaismas, malhut nespēj saņemt visu spēku ekrānam (tāpēc ka papildu vēlme netiek pārklāta ar šo gaismu, tā tikai var parādīt atšķirību starp gaismu un šo vēlmi), tā sevi ierobežo. Taču šai vēlmei  gaisma  nespēj  iedot  īpašību līdzību ar sevi, tāpēc ka  tā  ir  labojošā  gaisma  un tā ir  daudzkārt mazāka salīdzinājumā ar vēlmi, kas tagad radusies malhutā. Lai saņemtu to pilnā apjomā, malhutai sev apkārt ir jāveido vesela personīgās labošanās sistēma. Tas arī notiek.

Malhut sāk saņemt gaismu Radītāja dēļ tajās savās iepriekšējās stadijās,  kur  tas   ir iespējams, izņemot pēdējo, ceturto. Ceturtā stadija paliek tukša un tiek  dēvēta par malhut (tās pēdējās daļas) attīstību un izplatīšanos.

Attēls 3.5.2. Malhut attīstība un izplatīšanās (ceturtā stadija pašā malhutā).

Kas notiek šajā malhut,  kad tā ir piepildīta?  Tā,  protams,  aprēķina  gaismu,  kas  to piepilda. Izskaitļo ar ekrāna palīdzību, cik daudz gaismas tā var saņemt ar nolūku Radītāja dēļ, tas ir, pielīdzinās trešās stadijas darbībai ar tādu pašu nolūku kā otrajā stadijā un šo darbību veic.