Septiņas radīšanas dienas

1. /1/ Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. /2/ Bet zeme  bija  neiztaisīta tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva  Gars lidinājās pār ūdeņiem. /3/ Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. /4/ Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. /5/ Un Dievs nosauca gaismu: diena, – un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – Viena diena.

 Tā iesākas Bereišit (Vecā Derība) – Toras (Pentateiha jeb Piecu  Mozus  grāmatu) pirmā nodaļa. Šie vārdi ikvienam no mums paver skatam noteiktu ainu. Esam dzirdējuši daudzus Toras satura traktējumus „peshat” līmenī –  vienkāršā  nozīmē. Taču šie pieejamie skaidrojumi  raisa  milzum daudz  jautājumu,  tajos  pietrūkst loģikas, zinātniskas pieejas. Kā kabala izskata notikumus, kas aprakstīti Torā?

Visas svētās grāmatas runā par vienu – par Augstāko pasauli,  par  tās radīšanu un  tikai pēc tam, kā no tās radusies  arī  mūsu pasaule.  Turklāt tās  vēsta ne vien par to, kas tur atrodas, bet ļauj izprast cilvēkam, kā saskatīt garīgo pasauli.

Pakāpeniska Augstākās pasaules atklāšana tiek dēvēta  par garīgo  pacēlumu vai cilvēka augšupejas garīgajiem pakāpieniem.

Grāmatas par garīgo pasauli sniedz izklāstu vairākās valodās. Kabala ir zinātne par Augstākās pasaules uzbūvi un izmanto tās aprakstīšanai sefirot, parcufim valodu, grafikus un zīmējumus. Turpretim Tora Augstāko pasauli apraksta ierastajā cilvēku valodā. Pastāv vēl teiksmu, līdzību un likumu valoda. Mēģināsim Toras valodu tulkot kabalas valodā.

Tora apraksta Augstākās pasaules dzimšanu, tās uzbūvi, attīstības plānu un pēc tam Cilvēka radīšanas procesu. Taču tas nav mūsu pasaules cilvēks. Runa iet par vēlmes baudīt radīšanu, dēvētu par Dvēseli vai Ādamu, ar mērķi piepildīt šo vēlmi  – radījumu – dvēseli ar mužīgo absolūto baudu.

Šī vēlme baudīt arī ir vienīgais radījums. Izņemot radījumu, pastāv tikai Radītājs. Tāpēc viss, izņemot Radītāju, ir tikai dažādi vēlmes baudīt lielumi.

Tāpat arī mūsu pasaulē: tas, kas visus objektus atšķir vienu no otra, ir vēlmes baudīt dažādie lielumi, kuri nosaka katra objekta īpašības.

Vēlmē baudīt var izdalīt piecus līmeņus – vēlmes, proti, radījuma piecas daļas, kas dēvētas par sefirot: keter, hohma, bina, tiferet, malhut.

Radītājs vēlas Savu radījumu pilnībā  piepildīt  ar  baudu, līdz radījums  sajūt pilnību un mūžību. Tieši šādā stāvoklī atrodas Viņš Pats un tāpēc vēlas to sniegt mums.

Radītājs ir absolūts un vienīgs. Būdams  Pati  pilnība,  Viņš  vēlas  arī  radījumam  sniegt pilnību  – Savu stāvokli. Tāpēc radījuma  uzdevums  –  sasniegt  Radītāja pilnību, spēja saņemt to, ko Viņš vēlas dot.

Kabala neizzina to, kas noris  mūsu pasaulē,  tās  izpētes  objekts  – Augstākā pasaule, no kurienes spēki nonāk lejup mūsu pasaulē, radot un izraisot tajā visus notikumus. Studējot kabalu, cilvēks sāk redzēt Augstāko pasauli.

Augstākās pasaules redzējumā, cilvēks  skaidri  izzina  Radītāju  un  to,  kādā  veidā Viņš radījis garīgo pasauli. Šis Radītāja akts kabalā tiek dēvēts par Radīšanas pirmo dienu. Savās sekojošās darbībās, proti, tā saucamajās turpmākajās dienās, Radītājs radīja Augstākās pasaules vadošos spēkus. Pēdējā, sestā Radītāja darbība – sestā radīšanas diena bija Ādama radīšana.

Ņemot vērā, ka Ādams bija pēdējā Radītāja darbība, viņš arī nosaka visas radīšanas mērķi. Viss, kas tika radīts iepriekš, bija paredzēts viņam. Kādas darbības Ādamam jāveic pēc Radītāja ieceres? Ādamam jāsasniedz līdzība ar Radītāju,  visā  jākļūst Viņam līdzīgam un Radītāja vietā jāpārvalda viss radītais, savs liktenis.

Turklāt cilvēkam patstāvīgi jāsasniedz šis visaugstākais, absolūtais stāvoklis. Tas nozīmē, ka vispirms viņam jānonāk vissliktākajā  stāvoklī,  pilnīgi  pretējā Radītājam, bet pēc tam saviem spēkiem no tā jāpaceļas.

Ar kabalas palīdzību cilvēks redz mūsu pasauli, Augstāko pasauli un šo pasauļu mijiedarbību.  No  Augstākās  pasaules  pie  cilvēka  nonāk  informācijas  plūsma  un viņa acu priekšā realizējas matērijā. Cilvēka reakcija uz šo informāciju paceļas uz Augstāko pasauli un tur nosaka, kādā veidā (labā vai sliktā) nonāks lejā un materializēsies viņa nākotne, viņa rītdiena.

Tora sākas ar vārdu: „Iesākumā” (Bereišit) – ar radījuma attalināšanos no  Radītāja. Pats vārds „Bereišit” cēlies no vārda „bar” – „ārpus”, tas  ir,  attēlo  atdalīšanās procesu no Radītāja savrupā stāvoklī, starp debesīm un zemi.

„Iesākumā Radītājs radīja debesis un zemi”. Debesis ir sefira bina ar tās altruistiskajām īpašībām. Zeme – sefira malhut ar tās egoistiskajām īpašībām. Starp šīm divām polārām īpašībām, uz kuru pamata darbojas visa Universa  sistēma,  piekārtā stāvoklī atrodas cilvēka dvēsele.

Tora sākas ar visas radības, Augstākās pasaules dzimšanu un cilvēka – Ādama – dvēseles radīšanu, taču ne no radīšanas beigām.

Toras mērķis – iedot mums šajā pasaulē instrukciju, kādā veidā mēs varam sasniegt pašu labāko, pilnības stāvokli.

Savā sākumstāvoklī radījums vai dvēsele, vai Ādams, nosauciet to kā vēlaties, nav izlabots. Tam sevi ir jāizlabo, līdz tiks sasniegts stāvoklis „Labošanās beigas”.

Iedomājieties, ka instruments, ar kuru jums jāstrādā,  ir  sabojāts.  Tātad  vispirms  mums tas jāsalabo, bet pēc tam jāizmanto. Tora runā tieši par to,  kā  mēs  varam izlabot nederīgu instrumentu – no augšienes mums doto mūsu dvēseli.

 Visa labošanās procesa gaitā cilvēks atrodas starp divām pasaulēm – augstāko un zemāko. Viņa dvēsele šajā periodā iegūst  nepieciešamās  iemaņas,  zināšanas,  pieredzi, taču galvenais – cilvēkam rodas jaunas sajūtas, izveidojas jaunas, garīgās īpašības.

Tāpēc pilnībā izlabojot savu dvēseli, cilvēks iegūst tādas īpaš ības, pateicoties kurām spēs pastāvēt Augstākajā pasaulē, mūžības, miera, pilnības stāvoklī.

Šis īpašais stāvoklis nekur netiek aprakstīts – ne kabalā, ne Torā, jo nepakļaujas nekādam salīdzinājumam, jo mūsu valodā tam  nav  analoga.  To  sasniedz  tikai  tie, kuri iziet visus iepriekšējos labošanās stāvokļus un pabeidz labošanos.

Aiz labošanās beigu robežām izplešas sfēra, kurā atrodas tā dēvētie „Toras noslēpumi”, par kuriem  ir tikai  nenozīmīgi  mājieni  „Zoar  grāmatā”  un  Talmūdā. Tiek minēti īpašie  slepenie  stāvokļi  „Maase  Merkava”  un  „Maase  Bereišit”.  Taču tie patiešām ir tikai mājieni, turklāt īstenībā šos stāvokļus, šīs garīgās sfēras nav iespējams nodot vārdos, jo mūsu vārdi, burti, jēdzieni ņemti no Labošanās sfēras un tikai tajā ir derīgi.

Tas, kas atrodas augstāk par Labošanās sistēmu, mums pilnīgi  nav  uztverams  un tāpēc nekādā veidā nevar tikt izteikts  cilvēku valodā, iespiests mūsu koordinātu, nosacījumu, iztēles sistēmā.

„Iesākumā Radītājs radīja debesis un zemi…” – šeit tiek runāts par divu īpašību radīšanu: egoistiskās un altruistiskās. Ar altruistiskās īpašības  „debesis” palīdzību tiek labota egoistiskā „zemes” – dvēseles īpašība. Viss labošanās  process  noris septiņu stāvokļu laikā, kurus dēvē par „septiņām radīšanas dienām”.

Šim nosacītajam apzīmējumam, protams, nav nekāda sakara ar zemes dienām. Šeit netiek runāts par zemes diennaktīm,  fiziskām  gaismas  vai  tumsas  īpašībām.  Runa  iet par garīgajiem stāvokļiem, par cilvēka, kurš iziet šīs  labošanās  stadijas, garīgajām sajūtām, par sistēmu, kurā labojas  viņa  dvēsele,  kura  pagaidām  vēl atrodas līmenī „Zeme”.

Nepieciešams pacelt dvēseli no malhut sefiras līmeņa uz binas sefiras līmeni, tas ir, egoistisko malhut īpašību pārveidot altruistiskā binas īpašībā. Tas sasniedzams septiņu secīgu labojumu ceļā, dēvētu par „septiņām nedēļas dienām”.

Tora skaidro, kas „katrā dienā” cilvēkam jādara ar savu dvēseli.

Pirmā diena

 1. /1/ Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. /2/ Bet zeme  bija  neiztaisīta tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. /3/ Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. /4/ Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. /5/ Un Dievs nosauca gaismu: diena, – un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – Viena diena.

 „Un Dievs šķīra gaismu no tumsas”. Ko tas nozīmē? Cilvēkam sava labošanās jāveic sekojot Radītāja darbībām. Tāpēc pirmais   bauslis,  kas  viņam   jāizpilda, nozīmē sadalīt sevī domas un vēlmes tā, lai redzētu, kuras no tām ir gaišas – „debesis” un kuras tumšas – „zeme”.

Šis process tiek dēvēts  par „akarat ara” – „ļaunuma   apzināšanos”,   kad  ar kabalistisko grāmatu studēšanas un noteikta saskarsmes loka palīdzību, cilvēks sāk analizēt, kuras no viņa īpašībām attiecas uz garīgajām, bet kuras – uz dzīvnieciskajām.

Šo īpašību pretstatīšana viena otrai, to atšķiršana, vienas  īpašības atdalīšana no otras ir pirmais solis uz labošanos. Tā ir pirmā radīšanas  diena,  kurā  notiek  cilvēka  iekšējā tapšana.

Otrā diena

/6/ Tad Dievs sacīja: “Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.” /7/ Un Dievs radīja  velvi un šķīra ūdeņus, kas zem velves, no ūdeņiem virs velves. Un tā tapa. /8/ Un Dievs nosauca velvi: debesis. Un tapa vakars un tapa rīts – Otra diena.

Pēc tam, kad cilvēks sadalīja sevī egoistiskās un altruistiskās īpašības, viņam jāsāk egoistisko īpašību labošanas process. Kādā veidā tas tiek veikts?

Tas tiek īstenots ar Radītāja īpašas gaismas palīdzību. No Radītāja nonāk lejup divi gaismas veidi: hohma gaisma⁶ un hasadim gaisma⁷. Izmantojot hasadim gaismas īpašību, dēvētu par „ūdeņiem”, cilvēks iegūst spēju atdot – altruismu.

„Zeme” ir egoistiskā vēlme saņemt, absorbēt sevī visu – mūsu sākotnējā daba. Ūdeņi, atdeves īpašība piesātina zemi un dara to derīgu dzīvības izveidei uz tās.

Atdeves īpašība labo egoismu, ļauj izmantot to pareizi, par labu sev un citiem. Ar atdeves īpašības palīdzību izlabotajā egoismā cilvēks sajūt Augstāko  pasauli, Radītāju, redz savas iepriekšējās dzīves un savu ceļu, kas virza uz radījuma mērķi.  Tieši dvēselē, kura ir mūžīga un pāriet no ķermeņa  uz ķermeni,  cilvēks  var redzēt  visu savu pārdzimšanu riņķojumu. Tas, kurš nav izlabojis dvēseli, nespēj saskatīt to, kas atrodas augstāk par mūsu pasauli.

Trešā diena

/9/ Tad Dievs sacīja: “Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams”. Un tā tapa. /10/ Un Dievs nosauca sausumu: zeme, – bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras. Un Dievs redzēja to labu esam. /11/ Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī virs zemes.” Un tā tapa. /12/ Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.

/13/ Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena.

Vienkopus saplūst ūdeņi virs debesīm un atsedzas sauszeme. No ūdeņiem parādās pirmatnējās Zemes daļa. Pēc labošanās  ar ūdeņiem tā kļūst derīga, lai uz  tās   izveidotos dzīvība, jo tagad tai vienlaikus pieder arī ūdens  īpašības  un  zemes īpašības.

Ūdens pats par sevi ir dzīvībai tikpat postošs kā sausa zeme. Atcerēsimies, kā Noass izlaida balodi, lai tas atrastu sauszemi. Tieši uz optimāla altruistisko un egoistisko īpašību “debesis” un “zeme” savienojuma pamata cilvēka dvēselē veidota labošanās un šo Radītāja un radījuma īpašību izmantošana.

Šāda labošanās tiek dēvēta par “kav emcai” – “vidējā līnija”⁸. Mūsu dabiskā egoistiskā būtība, kas dēvēta par zemes īpašību, ir kreisā līnija.  Labā  līnija  –  Radītāja īpašības, ūdens īpašības, altruisma, atdeves īpašības.

Vidējā līnija – tas, kas cilvēkam ir jāizdara: “jāizvēlas dzīve”. Tas ir,  jāņem tik daudz “ūdens”, lai savienojumā ar “zemi” abas šīs līnijas papildinātu viena otru un nestu augļus. Uz šo divu īpašību optimāla savienojuma no zemes jāizaug “Dzīvības Kokam” – garīgam cilvēkam, kurš sajūt visu Universu, mūžīgi un laimīgi eksistējot visās pasaulēs.

Mūžīgi – tāpēc, ka identificējot sevi ne ar laicīgo ķermeni, bet ar mūžīgo dvēseli, cilvēks sāk sajust sevi kā dvēseli, turpretī savu ķermeni uztver kā pārejošu, pavad ietērpu. Šī ir tīri psiholoģiska pāreja un norit saskaņā ar binas īpašības iegūšanu.

Ceturtā diena

 /14/ Tad Dievs sacīja: “Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem, /15/ un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār zemi”. Un tā tapa. /16/ Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai  valdītu  dienu,  un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja. /17/ Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār zemi /18/ un valdītu dienā un naktī, un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. /19/ Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

Ceturtajā dienā parādījās debess spīdekļi, kas nosaka dienas un nakts mainīšanos, mēnešus, gadus.

Labošanās norit katrā vismazākajā Universa daļā un  visā  universā.  Kopējā  sistēma tiek dēvēta par Ādamu vai Dvēseli,  bet tās  sastāvdaļas  –  par atsevišķām dvēselēm  vai “bnei adam” – Ādama dēliem. Katra atsevišķa dvēsele iziet tos pašus labošanās periodus, kurus iziet kopīgā dvēsele.

Piektā diena

 /20/ Tad Dievs sacīja: “Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu  radījumu  pulki,  un putni lai lido pār zemi, pār debess velvi.” /21/ Un Dievs radīja  lielus  jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. /22/ Un Dievs svētīja tos, sacīdams: “Vaislojieties un vairojieties un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni lai vairojas virs  zemes”.  /23/ Un tapa  vakars un tapa rīts – piektā diena.

 „Zoar Grāmata” katru radīšanas  dienu  apraksta kā „Eihalot”,  debess  pils  būvēšanu, ar to tiek saprasts (vēlmes) tukšums. Šis tukšums, atbilstoši dvēseles  egoistisko īpašību labošanai uz altruistiskām, pakāpeniski piepildās ar Augstāko gaismu. Šādu stāvokli attālināti var salīdzināt ar to, ko apraksta cilvēki, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi. Viņi stāsta par īpašu, brīnumainu,  ne  šīs  pasaules  miera un prieka sajūtu,  kas tos pārņēmusi, redzot šo gaismu.

Pakāpenisks tukšuma piepildījums visas dvēseles noved pie galīgās labošanās un pilnības stāvokļa. Augstākajā pasaulē laiks nepastāv  –  tas  izzūd,  jo  visi stāvokļi ir  pati pilnība. Tādā pašā veidā tiek izklāstīts arī Toras vēstījums, tur neeksistē laika kategorijas dalījums, bet visu darbību nosaka tikai cēloņu un seku sakarība.

Tāpēc tālāk mēs lasām, ka cilvēks tika radīts sestajā dienā, taču, eksistējot tikai dažas stundas, grēkoja un nokrita zemākajā pasaulē. Kopā ar viņu nokrita arī visa pasaule.

Sestā diena

 “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem…”

 Ko nozīmē, „radīja pēc tēla un līdzības”? Torā sacīts: „Be celem Elokim bara…”.

 „Celem” nozīmē binas daļu, kas nolaižas dvēselē un piešķir tai Radītāja īpašī bas. Citiem vārdiem, parcufs Bina ir Augstākās  vadības  aparāts,  kurš  vada  visas dvēseles, to ceļus un labošanās kārtību.

Viss, kas ar mums notiek, atkarīgs no binas. Malhut ir visu dvēseļu kopums, kuras jāizlabo. Lai izlabotu malhut, tajā no  binas nonāk  lejup  it  kā  īpaša iekārta,  kas  ļauj to izdarīt.

Tāda „palīgiekārta”, kuru katra malhut dvēsele saņem no augšienes, tiek dēvēta par „celem” – tēlu. Ar to tiek domāts Radītāja īpašību komplekts, Viņa tēls.

Bez informācijas par radīšanas programmu,  bez sajūtas, kas  ļauj atrasties  Universā, tas ir, bez spējas uztvert garīgās pasaules, mēs nezinām, kā rīkoties, kā izdarīt nākamo soli, nesaprotam, kas no mums tiek prasīts.

Lai cilvēkam izveidotos rakstura īpašības, kas nepieciešamas garīgai virzībai uz priekšu, augstākai pakāpei – binai viņš ir jāapmāca, jāparāda viņam, ko un kā nepieciešams darīt.

To mūsos realizē celem – palīgiekārta, kas nonāk lejup no  binas.  Šī  palīgiekārta iekļūst mūsu dvēselē un  izraisa  tajā  visus  nepieciešamos  labojumus.  Tāpēc  sacīts, ka ar celem palīdzību mēs veidojam sevī Cilvēku.

Septītā diena

 Septītajā dienā cilvēks paceļas augšup arvien augstāk un augstāk. Sešas reizes  viņš veica sevī atbilstošos labojumus: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod. Šie seši secīgie labojumi tiek dēvēti par sešām dienām vai sešām radīšanas tūkstošgadēm. Pēdējā sefira – malhut nav spējīga izlaboties pati, taču pēc sešu iepriekšējo sefirot īpašību absorbcijas, malhut no tām var saņemt to īpašības. Tāpēc septītās dienas darbības nosaka, ka viss uzkrātais un radītais sešās dienās tiek iekļauts malhutā. Sestdiena tiek uzskatīta par īpašu dienu, jo šajā stāvoklī  notiek  dvēseļu piepildīšana ar Augstāko gaismu. Vienīgais noteikums – „netraucēt” šim procesam, kas simboliski izpaužas sestdienas likumos.

Cilvēcei šīs septiņas dienas paiet kā septiņas tūkstošgades. Seši gadu tūkstoši ir ekvivalenti sešām nedēļas dienām – darbadienām, kuru laikā cilvēce,  sākumā neapzināti, bet pēc tam apzināti, labo sevi „vaiga sviedros”. Rezultātā tā sasniedz septīto tūkstošgadi vai septīto dienu – Sestdienu, stāvokli, kurā cilvēces izlabotās īpašības no augšienes piepilda Augstākā Dievišķā baudas un pārpilnības gaisma .

Sistēma, kas vada mūsu pasauli, sastāv no  7 daļām.  Tāpēc mūsu pasaulē ir dalījums  ar 7 un 70: 70 pasaules tautas, 7 nedēļas dienas, 70 daļas, no kurām sastāv cilvēka dvēsele, viņa dzīves vidējais ilgums tiek aprēķināts 70 gadu garumā utt.

Viss cilvēces ceļš sastāv no 6 dienām – 6000 labošanās gadiem. Pasaules kopīgā apzinātā labošanās sākās no 1995. (5755.) gada. Laika posmā, kas atlicis  līdz 6000 gadu beigām, mums, visai cilvēcei būs sevi jāizlabo un   pēc  tam   septītajā tūkstošgadē saņemsim pelnīto atalgojumu.

Vienīgais, ko esam spējīgi izdarīt – iejaucoties procesā, kas no  augšienes iedarbināts uz visām 7 tūkstošgadēm, to paātrināt. Tie, kuri spēj pietuvināties šim procesam individuāli, ātrāk par citiem sasniedz  Augstāko  pasauli,  Augstākās  absolūtās realitātes sajūtu.

Arī pats labošanās ceļš, ja cilvēki to iziet apzināti, personīgo pūliņu rezultātā, tiek uztverts kā romantiski centieni pretēji permanentai likteņa triecienu saņemšanai.

Visu Universa sistēmas uzbūvi un funkcionēšanu  mēs  apgūstam,  lai  precīzi zinātu, kur un kā mums iespējams iejaukties,  kaut  ko  mainīt.  Vispār  tiešā  veidā  cilvēks nevar ietekmēt savu sakni, avotu,  no  kura ir  nonācis  lejā,  jo  atrodas  pakāpi zemāk un ir šī avota atvasinājums.

Taču sevi labojot, pielīdzinot savas rakstura īpašības  savai  saknei,  cilvēks  sevī maina sajūtu attiecībā uz to, ko saņem no augšienes: likteņa triecienu, pastāvī gu nepatikšanu, dienišķo grūtību vietā viņš  sāk izjust  svētlaimi,  mieru,  pilnību  un pilnīgu izzināšanu. Radītājs mūs radījis šajā pasaulē, lai mēs ar kabalas palīdzību apgūtu Augstāko pasauli un paši sāktu vadīt savu likteni.

Par laimi laiks strādā mūsu labā un tuvojas iekšējā – garīgā un ārējā – fiziskā visas cilvēces atbrīvošanās, kā sacīts par to Bāla Sulama „Priekšvārdā Zoar Grāmatai”.

Tāpat kā cilvēks nevar eksistēt mūsu pasaulē, ja viņam nav zināšanu par sevi pašu, tāpat arī viņa dvēsele pēc ķermeņa nāves nav spējīga eksistēt Augstākajā pasaulē, ja nesaņems par to iepriekšējus priekšstatus.  Tāpēc kabalas zināšanas mums nodrošina  ne vien komfortablu dzīvi šajā pasaulē, bet arī atalgo ar mūžīgu un absolūtu eksistenci nākamajā pasaulē.