Dvēseles jēdziens kabalā

Cilvēks mūsu pasaulē nevar eksitēt bez elementārām zināšanām par to, kā šī pasaule iekārtota, kā iedarbojas uz cilvēku un saskaņā ar kādiem likumiem pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieku daba un cilvēku sabiedrība. Ja cilvēks arvien labāk izzina apkārtējo pasauli, tad mierīgāk un drošāk viņš tajā jūtas. Ja liktenis mūsdienu pilsētas iedzīvotāju iemetīs tuksnesī, viņš, nebūdams apveltīts ar zināšanām par dzīves apstākļiem tuksnesī, vienkārši aizies bojā. Lai varētu eksistēt noteiktā vidē, nepieciešams zināt, kā šī vide funkcionē, kādi ir tās likumi un īpašības, kas tajā noderīgs, bet kas ir kaitīgs un dzīvībai bīstams.

Tātad, lai varētu droši pastāvēt sabiedrībā, cilvēkam ir jāzina un jāsaprot apkārtējie cilvēki. Bez tā viņš nespēs būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.

Ja mūsu vidē ielikt pirmatnējo cilvēku, kurš nezina mūsu sabiedrības funkcionēšanas likumus un tajā esošās problēmas, kā arī, ja viņam nav priekšstata par apkārtējo cilvēku apziņu un viņu savstarpējām attiecībām, – vai tādā gadījumā viņš spēs izdzīvot?

Tātad cilvēks, kuram nav zināšanu par dabu un sabiedrību, nespēs pastāvēt mūsu pasaulē. Tieši tāpat cilvēka dvēsele nespēs eksistēt garīgajā pasaulē, neiegūstot noteiktas zināšanas par tās dabu un likumiem.

Šīm zinībām ir jāietver zināšanas par garīgo pasauļu, parcufim, sefirot uzbūvi un funkcionēšanu, par to mijiedarbību, kas dēvēta par zivugim un to darbību sekām.

Taču, lai rastos nepieciešamība iepazīt ar garīgo pasauli, cilvēkam ir jābūt apveltītam ar dvēseli. Tad viņam kļūst svarīgi noskaidrot garīgās pasaules dabu, jo tas viņa dvēselei dos iespēju tajā eksistēt.

Ko nozīmē būt apveltītam ar dvēseli?

 Dvēsele ir garīgais orgāns, kas pakāpeniski dzimst cilvēkā, kurš dzīvo mūsu pasaulē. Dvēseles dzimšana nozīmē pakāpenisku sajūtas attīstību, kurā garīgie spēki iedarbojas uz cilvēku, rodas jaunas altruistiskās vēlmes, parādās minimāla sajūta par Radītāja klātbūtni.

Tādējādi līdzās fiziskajam ķermenim, kurš dzīvo fizioloģisko dzīvi, cilvēkā izveidojas garīgais ķermenis, kurš eksistē garīgajā pasaulē. Tāpat kā mēs bez dabas un sabiedrības likumu zināšanām nespētu fiziski eksistēt šajā pasaulē, tāpat mūsu dvēsele, mūsu garīgais ķermenis, nespēs eksistēt garīgajā pasaulē bez zināšanām par tās dabu. Cilvēks, kuram nav garīgo zināšanu, nekad neiegūs dvēseli, jo tajā pašā brīdī nodarīs tai kaitējumu. Tādējādi Augstākā vadība ierobežo tāda cilvēka sajūtas un liek šķēršļus viņa garīgajai izaugsmei.

Garīgās pasaules sajušanu saņem tikai tas, kurš spējīgs darboties ar pilnu sapratni par garīgās vides funkcionēšanu, kas viņam atklājas.

Tātad cilvēks, kuram nav garīgo zināšanu, neiegūs dvēseli. Taču tas, kurš saņēmis dvēseli, garīgajā pasaulē attīstās tāpat kā jaundzimušais mūsu pasaulē.

Dvēseles attīstības trīs etapi

 Fiziskā ķermeņa dzimšanā un attīstībā tiek izšķirti trīs posmi, kas ir dvēseles attīstības trīs periodi.

Pirmais etaps – dzimšana un nākšana pasaulē. Šajā etapā nav zināšanu un iemaņu, visu eksistencei nepieciešamo cilvēks saņem no tēva un mātes, dzīvo, pateicoties tikai viņu spēkiem un rūpēm. Tāpat notiek arī garīgā dzimšana, tas ir, ienākšana garīgajā pasaulē, kad personīgā egoistiskā daba ir apzināta kā ļaunums un tiek iegūta sākotnējā vēlme laboties.

Ļaunuma apzināšanās nozīmē skaidru izpratni par to, ka manī nav nevienas garīgā līmeņa vēlmes – vēlmes pēc tā, kas iziet ārpus manām personīgajām, egoistiskajām interesēm. Pēc tam notiek dzimšana: Augstākais dod cilvēkam spēkus pilnībā pārveidot savu dabu, apspiest egoistiskās vēlmes, attiecībā pret tām izveidojot ekrānu un pieņemt pirmā ierobežojuma noteikumus. Tāds stāvoklis tiek dēvēts par garīgās vēlmes, kli dzimšanu. Neskatoties uz to, ka rodas arvien lielākas vēlmes, rezultātā garīgajā atklājot milzīgu baudu, cilvēks atzīst par labāku palikt embrija stāvoklī. Tāda izlabotā vēlme tiek dēvēta par pirmo mazo stāvokli (katnut alef).

Dvēsele, ko saņēmis pieaudzis, mūsu pasaulē dzīvojošs cilvēks, tiek dēvēta par jaundzimušu.

Tās dzimšanas laikā cilvēkam vēl nav garīgo zināšanu un viņš neapzinās notiekošo garīgajā pasaulē, tāpat kā jaundzimušais neapzinās, kur atrodas. Jaundzimušai dvēselei ir tikai „avijut alef” – pretestības ekrāns uz vismazāko sava egoisma daļu.

Jaundzimusī dvēsele nespēj patstāvīgi kustēties un veikt jebkādas garīgās darbības, tāpat kā jaundzimušais nespēj veikt kādas apzinātas fiziskās darbības. Atrodoties garīgajā jaundzimušā stāvoklī, var eksistēt tāpat kā mūsu pasaulē, pateicoties tikai vecāku palīdzībai.

Tas nozīmē, ka nepieciešams pievienoties Augstākajam parcufam un, pieliekot visas pūles, pretojoties visiem egoistiskajiem traucēkļiem, kas kārdina ar saviem labumiem vai prāta argumentiem, no tā neatrauties. Savas garīgās virzības gaitā cilvēks saskaras ar daudzveidīgiem šķēršļiem un kārdinājumiem, kas viņu izaicina izdarīt pārkāpumus un krist „dzīvnieciskā” (tas ir, sevis dēļ) baudā. Šo vājās gribas izpausmju nepieciešamība ir predestinēta no augšienes: cilvēkam ir svarīgi apzināties, cik lielā mērā viņš ir niecīgs un vājš savās garīgajās vēlmēs, un cik stipra ir viņa egoistiskā daba. Ja, neskatoties uz to, cilvēks „pielīmējas” Augstākajam parcufam, viņš ienāk garīgās izaugsmes fāzē un pārvar viņa ceļā esošos šķēršļus.

Augstākais ar nolūku sūta šķēršļus, pie tam tādā veidā, ka zemākais to nejūt: Augstākais sūta zemākajam visiespējamākos šķēršļus garīgajā izaugsmē, lai viņš, pārliecinājies par savu bezspēcību, vērstos pie Viņa, lai lūgtu palīdzību. Lūgums pēc palīdzības ir iekšējā, savas nekam nederīgās egoistiskās dabas apzināšanās salīdzinājumā ar Radītāja dabu, kas cilvēkam jau atklājas. Šo sajūtu var salīdzināt ar cilvēka kaunu, kad viņš atklāj, ka ir vienīgais pasaulē, kurš neprot lasīt vai izpildīt līdzīga veida elementāras darbības, un visi par to zina. Tieši tādus stāvokļus savā garīgajā virzībā uz priekšu izjūt kabalists, kad mijiedarbībā ar Radītāju atklāj savu domu un vēlmju egoistisko dabu.

Šeit var palīdzēt tikai Augstākais. Viņam nav vajadzīgi pazemojumi un lūgumi. Savstarpējā mijiedarbība sākas tajā brīdī, kad, apzinoties savu bezspēcību, zemākais sev izveido nosacījumus, lai no Augstākā saņemtu palīdzību. Ja cilvēks vēl nav apzinājies, ka pats nespēs pārvarēt egoismu, kas viņu ir pārņēmis un virza  uz baudas gūšanu, tad viņam nav kli, proti, nav iespējas saņemt no Visaugstākā palīdzību.

Šī situācija atgādina mācību procesu: cilvēks var saņemt zināšanas no cita cilvēka tikai tad, ja ir pārliecināts, ka cits zina vairāk par viņu. Sajūtot savu pilnīgo niecīgumu, cilvēks vēlas novērsties no garīgā ceļa, jo iekšējā balss viņu pārliecina, ka šim nolūkam pietrūks spēka. Noturēties garīgās virzības stāvoklī ir iespējams tikai ar Augstākā parcufa spēka palīdzību.

Otrais etaps – augšana, nepieciešamo zināšanu un saprāta saņemšana, kas dod iespēju izvairīties no ķermenim kaitīgā un bīstamā, taču patstāvīgi par sevi rūpējoties tēva un mātes uzraudzībā.

Garīgajā pasaulē augšanu var pielīdzināt fiziskai augšanai. Cilvēks kļūst piepildītāks attiecībā pret hasadim gaismu: palielinās viņa vēlme atdot; viņš paceļas augstāk attiecībā pret hohma gaismu: palielinās iespēja saņemt gaismu Radītāja dēļ.

Garīgā izaugsme sastāv no divām stadijām. Tur, kur es varu kaut ko izdarīt Radītāja labā, es daru pats. Tur, kur nevaru – man jālūdz palīdzība no Augstākā.

Tiek uzskatīts, ka tajā garīgās attīstības pakāpē, kurā cilvēks atrodas tekošajā momentā, viņš visu var darīt patstāvīgi. Lai sasniegtu augstāku pakāpi, viņam jālūdz palīdzība Radītājam. Augšanas un garīgās dabas izzināšanas stadija, kas tiek īstenota, pateicoties Augstākā palīdzībai, tiek dēvēta par katnut bet – otrais mazais stāvoklis.

Šos divus stāvokļus cilvēks iziet, pateicoties Augstākai gaismai. Gaismā, kas nāk no Radītāja, viņš sajūt egoismu kā ļaunumu, sevi – kā niecību, bet pašu Radītāju kā glābēju. Atbilstoši tam, kā viņš iziet šos stāvokļus, cilvēks jūt, kā viņu sargā vecāki

– Augstākais parcufs. Tas nodrošina cilvēkam visu nepieciešamo un parāda, kas ir labs un kas ir slikts.

Pakāpeniski zemākais apzinās, ka sajūtamais – sliktais, tāpat kā arī labais nāk no vecākiem. Zināmā veidā viņš pats tiek galā, neaizmirstot, ko tie viņam iemācīja. Cilvēks turpina augt, pakāpeniski arvien vairāk uzkrājot garīgos spēkus un zināšanas.

Piezīme: Ir jāsaprot, ka ar vārdu palīdzību mēs pūlamies nodot mums nezināmās sajūtas, stāvokļus, ko nekad un neviens iepriekš nav aprakstījis tādā atklātā veidā. Tāpēc, lai sniegtu izskaidrojumu, mums nepieciešams izmantot dažus kabalas terminus.

Trešais etaps – gadlut (lielais stāvoklis), pieaugušā stāvoklis, kad iegūtās zināšanas dod spēkus patstāvīgai eksistencei, kas līdzinās pieauguša cilvēka dzīvei mūsu pasaulē.

Pieaudzis cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības, no viņam apkārt esošajiem cilvēkiem, taču vairs ne no vecākiem. Viņš jau piesaistīja sev hohma gaismu un var realizēt zivug, tas ir, radīt, izaudzināt un piepildīt ar gaismu citu, daudzkārt zemāku parcufu – savu dēlu. Cilvēkam rodas personīgā pieredze un prāts, kas ir pietiekami patstāvīgai eksistēšanai un šo pieredzi viņš ir spējīgs nodot citam.

Ar garīgo objektu – cilvēka dvēseli – notiek garīgie procesi, kas līdzinās cilvēka augšanai un attīstībai mūsu pasaulē. Atšķirība ir tikai materiālā – egoistiskajā vai altruistiskajā, taču tieši tas arī padara garīgās darbības mums pilnīgi nesaprotamas. Altruisma būtību mēs vienkārši nesaprotam.

Katra cilvēka dvēsele iziet pārdzimšanas, lai atgrieztos šajā pasaulē un ietērpjas šīs pasaules ķermenī, līdz pilnībā tiks apgūtas kabalas zināšanas. Bez ķermeņa dvēsele nespēj izaugt un saņemt visu to, ko tai iecerējis dot Radītājs.

Dvēselei ir jāizzina kabalas zinātne, taču ne tādēļ, ka zināšanas pašas par sevi paplašina dvēseli, bet tāpēc, ka dvēseles būtība ir tāda, ka bez zināšanu saņemšanas, or hohma (hohma gaisma), dvēsele nav spējīga sasniegt to līmeni, kuram Radītājs šo dvēseli ir radījis. Tādējādi nevis zināšanu saņemšana liek augt cilvēka dvēselei, bet dvēseles iekšējā īpašība ir tāda, ka cilvēks nespēj sevi izaudzināt saviem spēkiem, līdz spēs apgūt garīgo dabu un saņems visas nepieciešamās garīgās zināšanas.

Dvēseles izaugsme pilnībā ir atkarīga no saņemamo zināšanu apjoma. Ja dvēsele augtu, nesaņemot Augstāko gaismu un zināšanas par Radītāju, tā nodarītu sev kaitējumu. Dvēsele saņemtu arvien lielākas vēlmes, taču tajā pašā laikā tai nebūtu izpratnes par šo vēlmju pareizu izmantošanu. Līdzīgu situāciju var iedomāties mūsu pasaulē: ja cilvēks 20 gadu vecumā ir viena gada veca bērna prāta attīstības līmenī, viņš var izdarīt briesmīgas lietas. Spēks bez prāta ir bīstams gan viņam pašam, gan arī apkārtējiem.

Garīgajā pasaulē tāda situācija ir neiedomājama: cilvēks saņem iespēju īstenot garīgās darbības tikai atbilstoši savas labošanās līmenim, atbilstoši saņemto garīgo zināšanu pakāpei. Cilvēks, kurš nav attīstījis savu garīgumu, fiziski dzīvo un mirst, neuzsācis garīgo dzīvi.

Gaismas daudzums, kas ienāk dvēselē, nosaka parcufa augstumu. Šis parcufs var atrasties guļošā stāvoklī kā jaundzimušais: viņa kājas, rokas, rumpis un galva atrodas vienā līmenī. Galvai nav priekšrocību attiecībā pret kājām: visās garīgā ķermeņa daļās un visās tā vēlmēs ir tikai minimāls ekrāns, un tam atbilstoša minimālā gaisma. Šis stāvoklis līdzinās zīdaiņa vai guļoša cilvēka stāvoklim, kura prāts nekādā veidā neizpaužas.

Par horizontālu stāvokli kabalā tiek dēvēts tāds stāvoklis, kurā atrodas or hasadim (hasadim gaisma) un kurā neatrodas or hohma (hohma gaisma), kas ienāk parcufā atkarībā no ekrāna. Garīgās attīstības sākotnējā stadija sākas horizontālā stavoklī, kad cilvēks atrodas guļošā stāvoklī kā zīdainis.

Otrā stadija: Cilvēks jau sēž, taču viņa kājās vēl nav spēka, lai noturētu ķermeni. Ekstremitātes, vēlmju beigu daļa saņemt baudu, vēl nav izlabotas, tām nav ekrāna, tās nespēj izveidot ierobežojumus, lai patstāvīgi saņemtu lielo gaismu.

Garīgajā stāvoklī “guļus” esošā cilvēka dvēseles visas 10 sefirot tiek vērtētas kā tādas, kurām ir viena gaisma, viens minimāls ekrāns. Jaundzimušajam nav zināšanu, tāpēc nav un nav jābūt spēkiem, lai pārvietotos.

Dvēselei (parcufam) garīgo spēku dod tikai hohma gaisma. Pamata attīstība notiek nevis saņemot gaismu no vecākiem, bez savām ieguldītajām pūlēm, bet paša parcufa labu rīcību rezultātā.

“Labas darbības” nozīmē gaismas saņemšanu ar ekrāna palīdzību, pretojoties egoismam. Spēja uz tādu saņemšanu ir atkarīga no kabalas izzināšanas līmeņa. Augšanas pamatfaktors ir labu darbu funkcija, kuri, savukārt, ir atkarīgi no kabalas studēšanas, tas ir, no zināšanu saņemšanas no Augstākā parcufa.

Jebkura dvēsele, apgūstot zināšanas, izzina visas dvēseles: no to sākotnējā stāvokļa, kas dēvēts par Ādama dvēseli, līdz visu dvēseļu beigu stāvoklim, kad tās visas ir pilnīgi izlabojušās.

Tādā pašā veidā arī cilvēks, kurš izzina augstāko pasauli, izzina cilvēces dabu, tās mentalitāti un ieradumus, tas ir, visu apkārt esošo. Pamatojoties uz šīm zināšanām, cilvēks iegūst iespēju aizsargāties no dabas draudiem un apkārtējiem cilvēkiem, un var savienoties, satuvināties ar tiem, kas palīdz viņam virzīties uz priekšu.

Nav brīnums, ka atsevišķa dvēsele var izzināt visas dvēseles. Pat mūsu pasaulē viedais spēj izzināt visas cilvēces dabu caur sevis paša izzināšanu, jo katra radījuma daļa iekļauj sevī pārējo radījumu daļu elementus. Cilvēkam nav tādu īpašību, kādas nebūtu citiem. Katram cilvēkam, lai arī minimālā pakāpē, piemīt visas cilvēces īpašības. Jebkurš no mums daļēji ir slepkava, daļēji varmāka, brunču mednieks, zinātnieks, muļķis, ticīgais, ateists utt. Katrā slēpjas visas cilvēces daudzveidība.

Garīgās pilnveidošanās procesā cilvēks šīs īpašības sāk sajust sevī un, sajūtot katru no tām kā egoistisku, pakāpeniski sevī apzinās tās ļaunumu. Kad ļaunuma sajūta sasniedz maksimālo, neciešamo slieksni, cilvēks labprātīgi atstāj šo īpašību kā kaitīgu un tādā veidā sevi izlabo.

Cita indivīda īpašības kā dabiskas cilvēks uztver tikai tad, ja viņš tās būs atklājis un izjutīs sevī. Mēs bieži redzam cilvēkus, kuriem piemīt negatīvas īpašības, taču viņi paši to nenojauš, tās sevī nesajūt. Neskatoties uz to, tajā pašā laikā viņi nepanes šīs īpašības apkārtējos cilvēkos.

Kad studējot kabalu cilvēks sāk izzināt, kas viņš īstenībā ir, viņš kļūst iecietīgāks attieksmē pret apkārtējiem un mācās tiem piedot viņu trūkumus, jo tos pašus trūkumus apzinās sevī. Tāds cilvēks saprot, ka apkārtējie vienkārši nav spējīgi atbrīvoties no savām sliktajām īpašībām. Pakāpeniski apzinoties savu niecīgumu, cilvēks sāk mīlēt citus, jo redz viņos sevi pašu.

Par cik visas radījuma daļas ir savstarpēji saistītas un mūs atdala tikai egoistiskie nolūki, turklāt mūsu dvēseles ir vienots garīgais ķermenis, ko dēvē par Ādama dvēseli, sevi izlabojot, cilvēks izlabo visu pasauli.

Dvēseļu pārdzimšanu mērķis

 Radītājs radīja dvēseli – Ādama Rišona sistēmu, kas sastāv no 613 vēlmēm. Mēs tās dēvējam arī par “desmit sefirot”. Radītāja mērķis – lai radījums (vēlme saņemt) sasniegtu mūžību un pilnību, un pielīdzinātos pašam Radītājam.

To iespējams sasniegt tikai tādā gadījumā, ja radījums pielīdzināsies Radītājam absolūti visā, jo tikai Radītāja līmenis ir pati pilnība un mūžība. Lai radījums sasniegtu šo līmeni, viņam nepieciešams apzināties visu sava esošā stāvokļa maziskumu un vēlēties pielīdzināties Radītājam.

Apzināties savu pretstatu Radītājam, izciest šī pretstata sajūtu un vēlēties to izlabot, ir iespējams tikai apgūstot kabalas zinātni – ilgstoši, pakāpeniski un sakārtoti.

Katra no 613 vēlmēm dalās lielā daļu daudzumā. Lai vēlmes izlabotu vienu pēc otras un pēc tam visas šīs vēlmes iekļautu katrā no nākamajām vēlmēm, burtiski katrā no 600 tūkstošiem dvēseļu, kas vēl sadalījušās miljardos dvēseļu, nepieciešams lēns, pakāpenisks darbs. Šis darbs cilvēku maina pašos pamatos – vai tas būtu cilvēks, kurš izmisis no sava esošā stāvokļa, kuru nespēj izciest, vai cilvēks, kurš sasniedzis zināmu labošanos un zināmu atbilstību Radītājam, vai arī cilvēks, kurš izgājis noteiktu iekšējās kvalitatīvās, tas ir, apzinātas attīstības vītni.

Lai pilnībā mainītos, nepieciešams atšķelt iepriekšējo stāvokli un pacelties uz augstāku, tas ir, atbilstošāku Radītāja īpašībām. To iespējams sasniegt, ja cilvēks atbrīvojas no parastās realitātes uztveres. Šajā procesā var izdalīt piedzimšanas momentu, cilvēka organisma fizioloģiskās attīstības pamatposmus, viņa ienākšanu sabiedriskajā sfērā un pēc tam – ienākšanu garīgajā.

Tātad dzīvei, kas šķiet mums izšķiesta veltīgi, tādai ir jābūt. Kabalists, kurš izzinājis Universa sistēmu, redz, ka to nav iespējams izveidot citādu. Taču mums nav viegli attaisnot notiekošo.

Ja piekrītam tam, ka esam radīti no materiāla, kas ir Radītāja pretstats un zinām, ka mums nepieciešams iziet labošanās sēriju, lai sasniegtu Universa virsotni – visaugstāko stāvokli no visiem pastāvošajiem realitātē, ir jāatzīst, ka mums jānodzīvo tūkstoš gadu ilgs mūžs, lai, virzoties augšup pa attīstības pakāpieniem, ar katru soli sevi bagātinātu ar jaunām īpašībām, sajūtām un izzināšanu. Mūsu dzīvei ir jābūt ne tādai, kāda tā ir pašlaik, kad septiņas stundas diennaktī mēs guļam, desmit stundas strādājam, dažas stundas veltam rūpēm par savu ķermeni, vēl dažas stundas – rūpēm par bērniem utt. Pat cilvēks, kurš vēlas pilnībā iedziļināties garīgajā darbā, spēj veltīt tam ne vairāk kā divas vai trīs stundas diennaktī.

Kāpēc tikai vienu desmito dienas daļu cilvēks var veltīt savām garīgajām vajadzībām, kas būtībā ir viņa dzīves pamats un svarīgākais mērķis? Kāpēc mūsu eksistence ir iekārtota tik neracionāli?

Atbilde ir diezgan vienkārša. Universā ir daudz sistēmu, kas strādā, attīstās un pilnveidojas bez mūsu ziņas un iejaukšanās. Piemēram, pašlaik es sēžu, bet manī norisinās visi iespējamie procesi, strādā daudzveidīgas sistēmas, kuras ir neiedomājami saprātīgi un gudri izveidotas. Šīs sistēmas es nesajūtu, nespēju tās patstāvīgi vadīt, daļu no tām vispār nav iespējams izpētīt. Organisms dzīvo.

Tieši tāpat ir nepieciešams, lai ap cilvēku un viņā pašā eksistētu daudzas cilvēkam nepieejamas sistēmas, kas darbojas gan fiziskajā, gan arī garīgajā aspektā.  Cilvēkam jāstrādā, jārisina dažāda veida ikdienas problēmas, kuru gaitā, pašam to nemanot, viņš labojas. Mums ir uzdots uzdevums izmantot šīs, teiksim, divas brīvās stundas dienā, lai apgūtu īsto labošanās metodiku, kuru spējam realizēt un kura jārealizē patstāvīgi. Šāda metodika ir kabala. Cilvēkam pietiekami studēt divas stundas dienā, lai kabalistisko avotu garu ienestu savā ikdienas dzīvē.

No šī brīža cilvēks, garīgi virzoties uz priekšu, sāk atklāt realitāti, izskatot to kā vienotu savstarpēji saistītu sistēmu, kas visu nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko līmeni noved pie viena mērķa. Attīstības un pilnveidošanās procesā mēs vienmēr ejam no nepilnīgā uz pilnību, tāpēc neesam spējīgi pareizi novērtēt savu tekošo stāvokli. Tas mums šķiet nesaprotams, neizzināms. Katrreiz izvēles trūkuma dēļ mums nākas virzīties uz priekšu. Tāpēc mūžīgie jautājumi vienmēr paliks jautājumu līmenī. Tos ir iespējams atrisināt, sasniedzot tikai daudzkārt augstāku līmeni, no kura augstuma patiešām redzams, kas notika iepriekš. Taču, tiecoties uz priekšu, cilvēkam joprojām paliek tas pats jautājums un viņam nav citas izejas, kā tikai pacelties uz vēl augstāku pakāpi.

Zemes dzīvē mēs neesam spējīgi savienoties viens ar otru dvēseļu līmenī, jo mūs atdala egoisms. Tādēļ pastāv dzīvības un nāves savstarpējie nomaiņas procesi daudzkārtīgu pārdzimšanu veidā, ko iziet visa cilvēce, līdz ar to kļūstot arvien sagatavotāka, lai apvienotos. Tādējādi ir nepieciešami periodi, kuru laikā cilvēks, atrodoties ķermenī, mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem. Neskatoties uz to, ka viņš izturas pret tiem atbilstoši savam ego, cilvēks neapzināti iziet labošanos. Tādā veidā no pārdzimšanas uz pārdzimšanu apvienošanās forma kļūst daudzkārt augstāka gan garīgajā, gan arī materiālajā līmenī. Gala rezultātā mēs sasniegsim stāvokli, kad, atrodoties ķermeņos, visi cilvēki savienosies savstarpējā dvēseļu saiknē. Tad  cilvēce savā veselumā kā viens cilvēks ar vienu sirdi saplūdīs ar Augstāko spēku.

Šeit iesaistīti vairāki procesi, tāpat cēloņu un seku savstarpējās saiknes, ko nav iespējams izskaidrot vienkāršā formā. Tas skar daudzus jautājumus: kāpēc katrs no mums piedzimst ar savām specifiskajām īpašībām, saista savu dzīvi ar kādu noteiktu cilvēku, veido ar to pāri; tajā pašā laikā atklājas, kāpēc mēs piedzimstam tiem, nevis citiem vecākiem, tieši tādos, nevis citos apstākļos utt. To visu var izskaitļot, izmērīt un saprast, redzot pilnīgu visu dvēseļu labošanās ķēdi un izsekojot katras dvēseles dalību visās pārējās.

Tad kļūs skaidrs, ka katrs cilvēks savu pārdzimšanu ciklu iziet visoptimālākā un visefektīvākā veidā. Pašam cilvēkam ir tikai divas stundas dienā, kuras viņam šajā dzīvē ir dotas, lai apgūtu labošanās metodiku. Metodika ir nepieciešama, lai mēs apzināti izturētos pret labošanās procesu un patstāvīgi tajā aktīvi piedalītos.