33. Jom Kipura un Amana liktenis

Grāmata „Šamati”, 33. raksts

Dzirdēts Truma sestajā dienā (1943. gada 12. februārī)

Torā teikts, Zaharijs (par Jom Kipuru): „Un Ārons lozēja uz diviem upura āžiem: viens – Radītājam, bet otrs – nešķīstajam spēkam”. Tamlīdzīgi (par Purimu) sacīts „Megilat Ester”: „Lozēja (pur) un noteica likteni”.

Lozēšana notiek, ja nav iespējams noskaidrot ar prātu, jo prāts nespēj sasniegt izskatāmā notikuma dziļumu un izlemt: kas – labi, bet kas – slikti. Tādā gadījumā nepaļaujas uz prātu, bet lozē, tas ir, paļaujas uz likteņa lēmumu. Tādējādi mēs redzam, ka vārds loze tiek izmantots, lai paustu darbību, kas augstāka par saprātu.

Adara mēneša septītajā dienā piedzima Mozus un tajā pašā dienā Mozus nomira. Mēneša Adars nosaukums cēlies no vārda „ade-ret” – apmetnis, par kuru pravietis Elija sacījis: „Un uzmeta viņam savu apmetni” [1]. Un šis apmetnis ir „aderet sear” (spalvains apģērbs) [2]. „Mati” (vārds sear, kas atbilst vārdam vētra) un ierobežojumi – nozīmē domas un vēlmes, kas vērstas pret garīgo darbu, novērš cilvēka uzmanību no satuvināšanās ar Radītāju.

Tādēļ šīs domas un vēlmes nepieciešams pārvarēt ar gribas spēku pretēji saprātam, un lai gan cilvēks redz daudz pretrunu garīgajā darbā, taču viņam  jāpārliecinās, ka Radītāja vadība ir tikai laba un virzīta uz labu. Un tāpēc sacīts par Mozu: „Un Mozus slēpa savu seju”, – jo redzēja visas Radītāja vadīšanas pretrunas attiecībā pret radījumiem (pretēji Viņa vārdam „Labs, kurš vada ar labestību”) un stiprināja savu ticību, kas augstāka par saprātu. Un tā kā centās neievērot to, ko viņa saprāts atklāja kā pretrunas, „jo baidījās redzēt” un gāja ar ticību, kas augstāka par saprātu – „izpelnījās redzēt Radītāja atklāsmi”.

Radītājs teica: „Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā mans eņģelis”. Par redzi dēvē prātu, sapratni. Ja saka: redzīgs, tālu redzošs – tiek domāts cilvēka prāts. Ja saprot, saka: „Mēs redzam”, jo tā liek teikt saprāts. Tādēļ tas, kurš iet augstāk par saprātu, līdzinās neredzīgajam, kurš iet akli, tas ir, pats padara sevi par aklu. Un arī tas, kurš nevēlas dzirdēt to, ko izlūki (meraglim), sliktas domas, viņam stāsta par garīgo darbu un Radītāju, un kurš padara sevi par kurlu, garīgajā darbā tiek dēvēts par kurlu.

Tādēļ Radītājs teic: „Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā mans eņģelis”. Proti,  tas, kurš tiecas sasniegt Radītāju, pats saka: „Viņu acis lai neredz, viņu ausis lai nedzird”, nevēloties klausīties to, ko liek viņa prāts un ko dzird viņa ausis, kā sacīts par Jozua Nūna dēlu (Joshua ben Nun), ka ļaunas valodas nekad nav nonākušas līdz viņa ausīm.

Un šeit slēpjas „aderet sear” – spalvainā apģērba jēga. Tāpēc, ka viņam bija daudz pretrunu un ierobežojumu viņa garīgajā virzībā, un katra pretruna tiek dēvēta par „matu” (sear), kurš aug nekeb, galvas padziļinājumā. Tas dod mājienu uz to, ka šīs sliktās domas, kas attālina no Radītāja, un pretrunas urbj viņa prātu. Taču, ja garīgajā darbā rodas daudz pretrunu, tas nozīmē, ka viņam ir daudz matu, ko dēvē par spalvainu apģērbu (aderet sear).

Tāpat sacīja arī Elīss: „Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni.”, tas ir, ade-ret. Vērši ivritā nozīmē bakar, no vārda bikoret (pārbaude). Turklāt 12 nozīmē pilnu pakāpi, tāpat kā 12 stundas vai 12 mēneši. Ar 12 pāriem vēršu – tāpēc ka tiek arts tikai ar vienu vēršu pāri, nevis ar vienu vērsi. Tas liecina par to, ka cilvēkam jau ir “searot” (pretrunas), no kurām dzimst “aderet sear”.

Taču Elīsam tas bija no „Jāzepa rīta” (rīts – boker), kā sacīts: „Rīta gaisma un cilvēki devās ar saviem ēzeļiem (ēzelis – hamor atbilst materiālam – homer)”, tas ir, viņi ir sasnieguši gaismu, kas izpaužas, noskaidrojot pretstatus. Tāpēc, ka pateicoties tieši pretstatiem, kurus dēvē par „bikoret” (pārbaude), vēloties iet pretēji pretstatiem, dzimst gaisma, kā sacīts: „Tam, kurš nāk šķīstīties, palīdz”.

Un tāpēc, ka viņš saņēma gaismu attiecībā uz visām noskaidrošanām un vairs nav ko piebilst, tad noskaidrošanas un pretrunas pazūd – saskaņā ar noteikumu, ka nav lieku vai nevajadzīgu darbību, kas nāk no augšienes, jo „nav darbības bez mērķa”.

Taču mums jāsaprot, kādēļ vispār cilvēkam rodas domas un darbības, kas ir pretrunā ar absolūti labo vadību no augšienes? – Tikai tādēļ, lai viņš būtu spiests izmantot šīs pretrunas, lai pievilktu augstāko gaismu, ja vēlas pacelties virs tām, pretējā gadījumā viņš neuzvarēs šīs pretrunas. Un tas tiek dēvēts par „Radītāja varenumu”, ko cilvēks sev pievelk pretrunu sajūtas laikā, ko dēvē par tiesu un ierobežojumiem (dinim).

Šīs pretrunas taču var izzust, ja tikai viņš vēlēsies tās pārvarēt un tām pretstatīt Radītāja varenumu. Izrādās, ka pretrunas ir iemesls, kas cilvēkā izraisa Radītāja Varenuma atklāsmi. Un tas nozīmē: „Un uzmeta viņam savu apmetni (aderet)”. Tas ir, cilvēks, pēc visa, ko viņš ir izgājis, visas “aderet sear” (pretrunas) viņš attiecina tieši uz Radītāju, jo redz, ka Radītājs viņam devis šīs pretrunas (aderet) speciāli, lai, tās izmantojot, viņš saņemtu augstāko gaismu.

Taču cilvēks to var redzēt tikai pēc tam, kad izpelnījies augstāko gaismu, kas izpaužas tieši uz pretrunu un ierobežojumu pamata, ko viņš izjūt sākumā. Un viņš redz, ka bez pretrunām (searot) un kritumiem, augstākai gaismai nebūtu iespējas atklāties, jo „bez kli, vēlmes, nav gaismas”. Un tāpēc cilvēks redz, ka viss Radītāja Varenums, kuru viņš ir izzinājis, atklājās viņam tikai pateicoties pretrunām, kuras viņš juta sākumā. Un tajā ir sacītā jēga: „Radītājs Varens savos augstumos”, jo, pateicoties aderet (pretrunu pārvarēšanai), cilvēks izpelnas Radītāja Varenumu.

Un tādēļ ir teikts: „Radītāja slavināšana nāk no mutes”, tas ir, Viņa varenums atklājas, pateicoties trūkumiem garīgajā darbā (vārds „garon’, kakls atbilst vārdam giraijon, trūkums), kas liek cilvēkam pacelties arvien augstāk. Un bez piespiešanas viņš būtu slinks, lai veiktu vismazāko kustību, un vēlētos palikt savā stāvoklī uz mūžīgiem laikiem.

Taču, ja cilvēks krīt zemāk par līmeni, kurā, kā viņš uzskata, viņam būtu jāatrodas, tas dod viņam spēkus cīnīties ar kritumu. Viņš taču nevar palikt tādā briesmīgā stāvoklī, viņš nepiekrīt tajā palikt! Tāpēc viņam ikreiz jāpieliek pūles, lai pārvarētu krituma stāvokli, tas liek viņam vairot Radītāja Varenumu. Tādējādi cilvēkam ir nepieciešams saņemt spēkus no augšienes, augstāk par tiem, kas viņam ir, citādi paliks kritumā.

Izrādās, ka pretrunu (searot) sajūta ikreiz izraisa cilvēkā nepieciešamību garīgi virzīties uz priekšu un vēl vairāk atklāt Radītāja varenumu. Līdz atklās visus Radītāja Vārdus, ko dēvē par „13 žēlsirdības pakāpēm”. Par to sacīts: „Un vecākais kalpos jaunākajam”, kā arī : „Grēcinieks sagatavos, bet taisnais ietērpsies” un „Tu kalposi savam brālim”.

Tas ir, visa verdzība, visas pretrunas, kas radās cilvēkā kā šķēršļi pret garīgumu, tagad, kad atklājās viņam Radītāja gaisma un apgaismo šos traucēkļus, viņš redz tos pilnīgi pretēji. Un viņš saprot, ka tieši šie traucēkļi palīdz un kalpo cilvēkam Radītāja gaismas atklāšanā, jo tieši šķēršļi radīja vietu, ko piepildīt ar augstāko gaismu. Šie šķēršļi tad arī kļuva par ietērpu, kurā iemiesojās svētums. Tāpēc sacīts: „Grēcinieks sagatavos, bet taisnais ietērpsies”, jo tieši šķēršļi kļuva par tilpni, vietu svētumam.

Un tagad mēs varam saprast sacīto Talmūdā (Chagiga, 15,1): „Izpelnījās – kļuva par taisno, saņem pelnīto un cita daļu paradīzē. Neizpelnījās – kļuva par grēcinieku, saņem savu daļu un cita daļu ellē”.

Tas nozīmē, ka viņš saņem citu cilvēku, proti, visas pasaules šķēršļus un pretrunas. Un tāpēc apkārt cilvēkam ir radīta tāda liela pasaule, kurā dzīvo daudz cilvēku un katram ir savas domas, viedokļi. Un visi atrodas vienā pasaulē – speciāli, tieši tādēļ, lai katrs pārņemtu visu pārējo cilvēku domas un viedokļus. Tādā gadījumā, kad cilvēks atgriežas pie Radītāja (veic teshuva), viņš iegūst, tāpēc ka iekļauj sevī daudzu cilvēku domas un viedokļus. Tāpēc, ka, ja vēlas pietuvināties Radītājam, viņam ir jānosliec sevi un visa pasaule, ar kuru saistīts, uz attaisnojuma kausa, tas ir, jāattaisno Radītāja darbības attieksmē pret sevi un visu pasauli, jo saistīts ar visu pasauli, ar tās domām un viedokļiem.

Tāpēc ir teikts: „Grēcinieks  grēkoja un saņēma savu daļu un cita daļu ellē”. Kad viņš vēl bija stāvoklī „grēcinieks”, ko dēvē – „grēkojis”, tad viņam bija sava pretrunu un domu daļa, kas svešas garīgajam. Turklāt viņš uzņēmās svešu grēku daļu, kas attiecas uz elli, jo savienojās ar visas pasaules cilvēku domām.

Tāpēc, ja pēc tam kļūst par taisno, kurš „izpelnījies”, tas ir, atgriezās pie Radītāja, tad līdz ar to attaisno sevi un visu pasauli un saņem paradīzē savu daļu, un tāpat daļu, kas pieder visiem citiem. Viņš taču bija spiests piesaistīt augstāko gaismu, lai izlabotu pasaulē visu cilvēku ļaunās domas un tāpēc ka iekļauj viņus visus sevī, tad viņam ir jāattaisno visi. Un tādēļ taisnais pievelk augstāko gaismu attiecībā pret visas pasaules pretrunām. Un lai gan visa pasaule vēl nespēj saņemt šo gaismu, ko piesaistījis tai taisnais, jo cilvēkiem vēl nav radusies vēlme (kelim), lai to saņemtu, tomēr taisnais veic šo darbību viņu labā.

Taču pastāv noteikums, ka cilvēks, kurš radījis apstākļus gaismas izplatībai augstākajās pakāpēs, atbilstoši tam arī pats to saņem, jo viņš kalpoja par iemeslu šādai rīcībai. Taču tad izrādās, ka arī grēciniekiem ir jāsaņem gaismas daļa, kuru viņi rada caur taisnajiem?

Un lai to saprastu, nepieciešams sākumā noskaidrot šo „ložu” jēgu un kāpēc bija divas lozes: „viena Radītājam, bet otra nešķīstajam spēkam”.

„Loze” ir rīcība, kas augstāka par saprātu un tāpēc viena no tām nonāk pie nešķīstā spēka, par to sacīts: „Un vētra skāra bezgožu galvas” (Praviešu grāmata, Jeremija). Visas šīs pretrunas piesaista augstāko gaismu, pateicoties tam, vairojas Radītāja varenums. Taču grēciniekiem tas nav vajadzīgs, viņi vēlas saņemt tikai atbilstoši savam prātam. Un kad pastiprinās gaisma, kas nāk saskaņā ar pamatu, kas augstāks par saprātu, grēcinieki atkāpjas un pazūd. Tāpēc vienīgais, kas ir grēciniekiem – tā ir viņu palīdzība taisnajiem piesaistīt Radītāja varenumu, pēc tam grēcinieki anulējas.

Un par to ir teikts: „Ja izpelnījās kļūt par taisno, saņem pelnīto un cita daļu paradīzē”. (No tā ir saprotams, ka runa ir tikai par to, kurš palīdz veikt labošanos, lai īstenotos augstākās gaismas atklāsme, pateicoties labiem darbiem, un tad šī rīcība paliek svētumā, bet viņš saņem no tās gaismas, kuru modināja augšienē. Un radot vietu, kur gaismai ietērpties, zemākais saņem no tā stāvokļa, kuru radīja augstākajā. Pretrunas un ierobežojumi pazūd, jo to vietā nāk Radītāja varenums, kas atklājas ticībā, kas augstāka par zināšanām. Pretrunas un ierobežojumi vēlas atklāties tieši saprātā un tāpēc anulējas.) Visa pasaule ar savām domām, kas svešas garīgumam, liek taisnajam pievilkt Radītāja varenumu, un līdz ar to gaisma, kas atmodināta tādā veidā, paliek katram. Un kad viņi būs spējīgi šo gaismu saņemt, tad katrs saņems arī to gaismu, kuru bija spiests pievilkt no augšienes.

Un šeit slēpjas jēga par „taisno celiņu, kas atdala matus”, tas minēts Zoar Grāmatā, šis celiņš atdala labo un kreiso pusi. Divi upurēšanas āži bija Jom Kipura laikā (vārdi „āzis” un „spalvains” ir līdzvērtīgi), kas dod mājienu par „atgriešanos bailēs”. Un cita loze – Purima laikā, nozīmē „atgriešanos ar mīlestību”. Tas notika vēl pirms Otrā Tempļa celtniecības un bija nepieciešams, lai atgrieztos ar mīlestību, tādēļ viņiem sūtīja ierobežojumus un „searot” (pretrunas).

Un tāpēc no augšienes deva varu Amanam, par to ir teikts: „Es iecelšu Amanu, lai viņš valdītu pār jums”. Un tāpēc ir rakstīts, ka „Amans lozēja un noteica likteni” Adara mēnesī. Par Adaru dēvē divpadsmito mēnesi un par šo skaitli liecina divpadsmit vērši, kurus iejūdza Elīss. Divreiz seši – sanāk Adara mēnesis, kas nozīmē „aderet sear” (spalvainā apģērba) noslēpumu, tas ir, vislielākos ierobežojumus. Tāpēc Amans zināja, ka Izraēlas tauta gūs uzvaru, jo Adara mēnesī nomira Mozus. Taču viņš nezināja, ka tajā pašā mēnesī Mozus piedzima, par to ir teikts: „Un viņa redzēja, cik dēls bija jauks…” (Shemot 2:2).

Kad pārvar vissmagāko stāvokli, tad sasniedz vislielāko gaismu, kuru dēvē par Radītāja varenuma gaismu. Un šeit slēpjas „dārgu pavedienu savijuma” („shesh mashezar” – no grāmatas Shemot, nodaļā par Saiešanas Telts būvniecību) noslēpums. Tas ir, kad izpelnas „taisno celiņu, kas atdala matus”, divreiz seši (shesh shesh), tad rodas „savijums” (mashezar), kas nozīmē, ka „attālinās svešinieks” (mashe-zar), nešķīstais spēks (sitra achra). Tas ir, svešinieks vai nešķīstais spēks pazūd un aiziet, jo savu lomu jau izpildīja.

Izrādās, ka visas pretrunas un ierobežojumi bija doti tikai tādēļ, lai atklātu Radītāja varenumu. Tāpēc Jēkabs, kurš piedzima „gluds, bez matiem”, nespēja atklāt Radītāja varenumu, jo viņam nebija iemesla un nepieciešamības šādai atklāšanai. Un tāpēc Jēkabs nevarēja saņemt svētību no Īzaka, jo viņam nebija kelim, un „bez kli nav gaismas”. Tāpēc Rebeka (ebr. Rivka) iemācīja viņam valkāt Ēsava drēbes.

Tādēļ par viņu ir teikts: „Bet ar roku turējās pie Ēsava pēdas”. Tas ir, lai gan viņam nebija „matu” (pretrunu), taču viņš paņēma tos no Ēsava. Un to redzēja Īzaks un sacīja: „Ēsava rokas”, lai gan „Jēkaba balss”. Tas ir, Īzakam patika šī labošanās, ko veica Jēkabs, pateicoties kurai viņš ieguva kelim, lai saņemtu svētību.

Tieši šī iemesla dēļ mums ir nepieciešama šī pasaule, kurā ir tik daudz cilvēku, lai katrs iejustos visu pārējo vēlmēs. Un tad katrs atsevišķs cilvēks ietver sevī visas pasaules domas un vēlmes, un tāpēc tiek dēvēts – „cilvēks ir vesela maza pasaule”.

Taču, ja patlaban vēl „nav pelnījis”, tad ellē saņem savu tiesu un to, kas pienākas tur visiem pārējiem”, tas ir, savienojas ar visas pasaules elli. Turklāt pat ja daļēji izlabojis savu elli, bet nav izlabojis elli, kas pienākas pārējiem, tas ir, visus grēkus, kurus pievienoja sev no visas šīs pasaules – to vēl nevar uzskatīt par labošanos un viņa stāvoklis netiek uzskatīts par pilnīgu.

Un no tā izriet, ka, lai gan Jēkabs bija pats par sevi un „gluds, bez matiem”, tomēr „turēja roku pie Ēsava pēdas” – tas ir, aizņēmās no viņa „matus”. Un kad izpelnījās „matu” labošanos, saņēma daļu, kas pieder brālim paradīzē – sajuta augstākās gaismas diženuma pakāpi, ko viņš bija piesaistījis, lai izlabotu šos „matus”, visas pasaules svešās domas. Un izpelnas to tajā laikā, kad visa pasaule patstāvīgi nespēj saņemt šo gaismu, jo nav vēl tam nobriedusi.

Un tā pamatā ir strīda būtība starp Jēkabu un Ēsavu, kad Ēsavs sacīja: „Man ir pietiekami”, bet Jēkabs atbildēja: „Man ir viss”, tas ir, „divreiz seši”, kas nozīmē „zināšanas” pretēji „augstāk par zināšanām” vai vēlme baudīt pretmetā saplūsmes gaismai. Taču Jēkabs sacīja, ka viņam ir viss, tas ir, divas sastāvdaļas: saņemošo kelim izmantošana, tāpat arī saplūsmes gaisma ar Radītāju.

Tas ietver „erev rav” būtību, lielā tautu sajaukšanās, kuras pievienojās Israēlam, bēgot no Ēģiptes, un pēc tam radīja zelta teļu un teica: „Lūk, viņš – tavs dievs, Izraēl!” „Lūk” („Ele”) bez „Mi”. Tas ir, gribēja pievienoties  tikai „Ele” bez „Mi”, nevēloties, lai tie abi būtu kopā, jo Ele kopā ar Mi veido vārdu Elokim (Radītājs). Taču viņi nevēlējās vienlaikus un „pietiekami”, un „visu”.

Un par to liecina kruvim, ko dēvē par Kravija un Patija (eņģeļi, kas atrodas šķirsta vāka abos galos). Viens eņģelis stāv galā, kas nozīmē „pietiekami”, bet otrs eņģelis stāv galā, kas nozīmē „viss”. Un šeit slēpjas teiktā jēga: „Un Mozus dzirdēja balsi, kas ar viņu runāja no vāka, kas atradās virs Derību šķirsta, no telpas starp diviem kruvam” (Bamidbar 7). Taču, kā tas ir iespējams, jo tie ir divi poli, kas pretēji viens otram? Un, neraugoties ne uz ko, cilvēkam ir jāveido no sevis Patija (tulkojumā: muļķis) un tad jāpieņem tas, ko dēvē „augstāk par saprātu”. Lai gan neko nesaprot no tā, ko viņam saka, taču vienalga dara.

Un attiecībā uz „viss”, ko dēvē „augstāk par saprātu”, tur cilvēkam jācenšas strādāt ar prieku, jo, pateicoties priekam, atklājas „visa” īstais mērs. Un ja cilvēks nepriecājas, tad bēdājas, tāpēc ka nav viņam prieka, bet darbā taču galvenais ir atklāt prieku par to, ka strādā ticībā, kas augstāka par zināšanām. Tāpēc, ja neizjūt prieku no darba, tad par to ir jābēdājas.

Un par ir teikts: „Tas, kura sirds vēlēsies (strādāt Radītāja labā)” (Shemot, 25). Tas ir, izjūt sāpes un ciešanas, jo nejūt prieku garīgajā darbā, par to sacīts: „Par to, ka tu nekalpoji Radītājam ar prieku un līksmu sirdi, kad tev viss bija pārpilnībā” (Devarim, 28), bet pameta „visu” un paņēma tikai „pietiekami”. Un tādēļ krita arvien zemāk un zemāk, līdz zaudēja visu, kas bija, un nepalika viņam pat „pietiekami”. Taču, ja cilvēkam ir „viss” un viņš atrodas priekā, tad atbilstoši tam izpelnas arī „pietiekami”.

Un tāpēc Pravieši ir teikuši par „sievietēm, kuras apraud Tammūzu” (Ezekiels). Raši skaidro, ka viņas šo darbu pildīja elku labā un viņam acīs iekļuva svina gabaliņš, bet viņas pūlējās to izkausēt, lai tas iztecētu no acīm. Un raudāja tādēļ, ka neizjuta prieku, jo viņu acīs nokļuva pelni. Pelni, pīšļi, nozīmē behinu dalet, tas ir, Malhut, Debesu valstību – ticību, kas augstāka par zināšanām. Un šī īpašība līdzvērtīga pīšļiem, tas ir, tai nav svarīguma cilvēka acīs. Un tas, kurš veic šo darbu, izjūt pīšļu piegaršu, jo nejūt, ka šis darbs būtu svarīgs, gluži kā pelni.

Un „sievietes apraud Tammūzu”, izkausējot šo darbu uz elkiem, lai no karstuma rastos pelni no svina. Un tas nozīmē, ka viņas raud par darbu, kas uzliek viņām par pienākumu augstāk par saprātu ticēt Radītāja vadībai, Kurš ir labs un dara tikai labu. Tajā pašā laikā, kad zināšanās viņas redz pilnīgu pretstatu Viņa vadībā. Un tas ir svēts darbs. Un viņas vēlas radīt pelnus, tas ir, darbu ticībā, kas augstāka par zināšanām, šis darbs tiek dēvēts par pelniem. Acis, kas nozīmē „redzi”, dod mājienu uz atklātu Radītāja vadības redzējumu, ko cilvēks vēlas saņemt ar zināšanām, taču to dēvē par elkdievību.

Un tas līdzinās cilvēkam, kurš prot prasmīgi izgatavot krūzes un podus no māliem, tas ir, kurš strādā par podnieku. Un darba kārtība ir tāda, ka vispirms viņam ir jāizgatavo no māla bumbiņas un pēc tam viņš iespiež šajās bumbiņās atveres. Un kad viņa mazais dēls redz, ko dara tēvs, tad kliedz: „Tēt, kāpēc tu bojā bumbiņas!” Dēls nesaprot, ka galvenais tēva darbā ir izveidot atveres, jo tikai atvere var kļūt par saņemošo tilpni. Taču dēls, gluži otrādi, vēlas aizsmērēt atveres, kuras tēvs izveidojis bumbiņās.

Lieta tā, ka šie pelni, kuri ir acīs, aizklāj cilvēka redzi un lai kurp viņš raudzītos, redz trūkumus augstākajā vadībā. Un tieši tas izveido viņā kli, kurā spēs atklāt nesavtīgas mīlestības dzirksteles, šī mīlestība nav atkarīga no kādiem nosacījumiem, un tā tiek dēvēta par baušļu prieku.

Un par to ir teikts: „Ja Radītājs viņam nepalīdzētu, viņš neko nespētu”. Tas ir, ja Radītājs nebūtu viņam sūtījis šīs domas, tad viņš neprastu sasniegt jebkādu augšupeju.

[1]  Malachim 1, 19:19 (Pirmā Ķēniņu grāmata) Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni.

[2]  Bereshit 1, 25:25 (Pirmā Mozus grāmata)  Tad pirmais iznāca, viss sarkans kā spalvains apģērbs, tāpēc tie nosauca viņa vārdu Ēsavs.