34. Zemes pārākums – visā

Grāmata „Šamati”, 34. raksts

Dzirdēts Tebeta mēnesī (1942. gadā)

Zināms, ka viss savā patiesajā veidā atklājas tikai no sava pretstata, kā sacīts: „Gaismas pārākums – no tumsas”. Tas nozīmē, ka katra parādība norāda uz savu pretstatu un tieši ar pretstata palīdzību ir iespējams izzināt parādības patieso būtību, kas slēpjas tās pretmetā.

Tādējādi nav iespējams jebko izzināt pilnā mērā, ja tam nav pretējības. Piemēram, nav iespējams novērtēt labu, ja tam nav pretējības, kas norāda uz sliktu, piemēram, rūgts un salds, naids un mīlestība, izsalkums un sāts, slāpes un piepildījums, šķiršanās un saplūsme. Līdz ar to ir saprotams, ka nav iespējams nonākt pie mīlestības un saplūsmes, pirms tiks izzināts naids un šķiršanās.

Un lai ienīstu šķiršanos un attālināšanos, cilvēkam vispirms ir jānoskaidro, ko vispār nozīmē šķiršanās un no kā viņš ir attālināts. Tikai tad var sacīt, ka viņš vēlas izlabot šo attālināšanos.

Tas ir, cilvēkam pašam jāizlemj, no kā viņš ir attālināts. Tikai tad viņš var papūlēties izlabot šo stāvokli un savienoties ar to, ar kuru ir šķīries. Ja cilvēks saprot, ka iegūst no satuvināšanās, tad spēj novērtēt ļaunumu, ka paliks attālinājumā.

Labums vai ļaunums tiek novērtēti atbilstoši sajūtamai baudai vai ciešanām, jo cilvēks attālinās un ienīst to, kas sagādā viņam ciešanas. Un attālināšanās pakāpe ir atkarīga no sajūtamo ciešanu pakāpes. Cilvēka daba taču vēlas izvairīties no ciešanām, tāpēc viens ir atkarīgs no otra un atbilstoši ciešanām viņš pūlas un dara visu iespējamo, lai attālinātos no tā, kas izraisa ciešanas. Tas ir, ciešanas izraisa naidu pret to rašanās avotu un atbilstoši tam cilvēks no tā attālinās.

No sacītā ir saprotams, ka cilvēkam nepieciešams zināt, ko nozīmē īpašību līdzība, lai zinātu, kas viņam jādara, lai sasniegtu saplūsmi, ko dēvē par īpašību līdzību. Tādējādi viņš uzzina, ko nozīmē īpašību atšķirība un šķiršanās.

No kabalas grāmatām ir zināms, ka Radītājs ir Labs un dara tikai Labu. Tas ir, zemākie izzina Viņa vadību kā labestību. Un mums tam ir jātic.

Tāpēc, ja cilvēks raugās uz notiekošo viņam apkārt esošajā pasaulē, uz sevi un citiem, un redz, cik lielā mērā visi cieš no augstākās vadības, nevis gūst baudu, kā tam būtu jāizriet no labas vadības, tad viņam nav viegli apgalvot, ka augstākā vadība ir laba, darbojas ar labiem mērķiem un sūta mums tikai labu.

Taču nepieciešams zināt, ka gadījumā, ja cilvēks nespēj pateikt, ka Radītājs sūta saviem radījumiem tikai labestību, viņš tiek dēvēts par grēcinieku, jo ciešanu sajūta liek viņam nopelt Radītāju. Un tikai gadījumā, ja Radītājs sūta viņam baudu, viņš attaisno Radītāju, kā sacīts: „Par taisno tiek dēvēts tas, kurš attaisno Radītāja darbības”, tas ir, apgalvo, ka Radītājs vada pasauli taisnprātīgi.

Tātad, ja tiek izjustas ciešanas, cilvēks nonāk attālinājumā no Radītāja, jo dabiski, ka, pateicoties savai būtībai, pārvēršas par tā nīdēju, kurš sūta viņam ciešanas. Tātad, tā vietā, lai Radītāju mīlētu, cilvēks Viņu ienīst.

Taču, kas cilvēkam būtu jādara, lai sasniegtu mīlestību pret Radītāju? Šim nolūkam mums ir dots „brīnumlīdzeklis” (sgula) – Toras un Baušļu (Kabalas) studēšana, jo gaisma, kas tajā ietverta, atgriež cilvēku pie Radītāja. Tāpēc, ka Torā ir ietverta gaisma, kas sniedz cilvēkam iespēju sajust attālināšanās bīstamību no Radītāja. Un pakāpeniski, ja cilvēks ir nodomājis izzināt Toras gaismu, viņam rodas naids pret attālināšanos no Radītāja. Tas ir, viņš sāk sajust cēloni, kādēļ viņš un viņa dvēsele ir šķirti un atrodas attālinājumā no Radītāja.

Tas ir, cilvēkam ir jātic, ka Radītāja vadība ir laba, ar labu mērķi. Taču cilvēks ir iegrimis egoismā, kas izraisa viņā pretstatu Radītāja īpašībām, lai viņš labotos „Radītāja dēļ”, ko dēvē par īpašību līdzību. Un tikai tādā gadījumā ir iespējams saņemt šo labestību un baudu. Taču, ņemot vērā, ka nespēj saņemt to labestību, ko Radītājs vēlas dot – tas izraisa cilvēkā naidu pret attālināšanos no Radītāja.

Tad viņam ir iespēja izprast milzīgo labumu no īpašību līdzības. Un cilvēks sāk tiekties uz saplūsmi ar Radītāju. Tātad katrs stāvoklis norāda uz viņam pretējo un tāpēc visi kritumi, kurus cilvēks ir sajutis kā attālināšanos no Radītāja, deva viņam iespēju saprast gan šo, gan attālinājumam pretējo stāvokli.

Tas ir, pateicoties kritumiem, cilvēkam ir jāsaņem sapratne par tuvināšanos. Pretējā gadījumā cilvēkam nebūtu citas iespējas novērtēt tā apstākļa svarīgumu, ka no augšienes viņu pietuvina un sniedz iespēju augšupejai. Un viņam nebūtu iespējas apzināties tā svarīgumu – gluži kā dotu barību cilvēkam, kurš nekad nav izjutis bada sajūtu. Tātad ir acīmredzami, ka kritumi, attālināšanās laiks, noved cilvēku pie apziņas par satuvināšanās svarīgumu augšupejas laikā. Turklāt augšupeja izraisa cilvēkā naidu pret kritumiem, kurus sagādā viņam attālināšanās.

Un ja nespēj novērtēt ļaunuma lielumu kritumos, tas ir, ja slikti atsaucas par Augstāko vadību un pat nejūt, par Ko viņš tik slikti runā, tad lai zina, ka viņam ir jāizlabojas un jāsatuvinās ar Radītāju, jo ir izdarījis lielu grēku, runājot slikti par Radītāju.

Tātad tieši tad, kad cilvēkā ir divas sajūtas, viņš spēj saprast starp tām atšķirību, kā sacīts: „Zemes pārākums – no tumsas”. Tas ir, tikai tad viņš var novērtēt savu tuvumu Radītājam, ar tā palīdzību var sasniegt labestību un baudu, kas ietverti radīšanas nodomā: „Sniegt baudu radībām”.

Turpretī viss, ko viņš redz un jūt, to sūta Radītājs, lai viņš to sajustu tā, kā sajūt, jo tie ir radīšanas mērķa sasniegšanas ceļi.

Taču nav viegli sasniegt saplūsmi ar Radītāju, un nepieciešams pielikt lielas pūles, lai izpelnītos just baudu un labestību. Turklāt iepriekš cilvēkam ir jāattaisno Augstākā vadība un, pārvarot saprātu, jātic, ka Radītājs vada visas radības tikai ar labestību un viņu labā. To redzēt un just var tikai tie, kas sasniedz radīšanas mērķi, bet tie, kas to nav sasnieguši, jūt pretējo, kā sacīts: „Viņu acis neredz, viņu ausis nedzird”.

Viedie ir sacījuši: „Havakuks ieviesa vienu principu – taisnais dzīvo savā ticībā”. Tas ir, cilvēkam nav nepieciešams nodarboties ar sīkumiem, bet visa sava uzmanība un centieni jākoncentrē uz vienu svarīgu nosacījumu – sasniegt ticību Radītājam. Un tas viņam ir jālūdz Radītājam – lai Radītājs palīdzētu viņam iet ar ticību, kas augstāka par zināšanām. Tāpēc, ka ticībā ir brīnumlīdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks sāk ienīst attālināšanos, tas ir, ticība netieši izraisa cilvēkā naidu pret attālināšanos no Radītāja.

Mēs redzam, ka pastāv liela atšķirība starp ticību un skaidrām zināšanām.

Tad, kad cilvēkam dots redzēt un saprast, un prāts uzliek par nepieciešamību cilvēkam pielikt pūles un pildīt kaut ko tiešu, tad, ja to nolemj vienreiz – ar šo lēmumu jau ir pietiekami un kā ir nolēmis, tā arī pildīs, jo prāts pavada viņu ikvienā rīcībā, lai visu darītu tā, kā prāts viņam saka. Un prāts liek cilvēkam saprast, ka nepieciešams lemt tieši tā, kā lemj prāts.

Turpretī ticība ir piekrišana ar varēm, pret saprātu, kad cilvēks pārvar sava prāta argumentus un saka, ka nepieciešams rīkoties tā, kā liek to darīt viņa ticība, kas augstāka par saprātu. Tāpēc ticība, kas augstāka par saprātu, ir efektīva tikai tajā laikā, kad viņš rīkojas saskaņā ar šo ticību, tas ir, ja tic un tikai tad viņš spēj pielikt pūles, kas stāv augstāk par zināšanām (saprātu). Taču, ja pat uz mirkli atstāj ticību, kas augstāka par zināšanām, tas ir, pat uz mirkli, – tad viņa ticība uzreiz kļūst vājāka, viņš nekavējoties pārtrauc studēt Toru un nevirzās uz priekšu garīgajā darbā, un nelīdzēs viņam tas, ka iepriekš bija lēmis iet ar ticību, kas augstāka par zināšanām.

Tajā pašā laikā, ja savā prātā ir nolēmis, ka kaut kas viņam kaitē un pakļauj briesmām dzīvību, tad viņam nav jāatgriežas katru reizi pie sava lēmuma un jāpaskaidro sev, kāpēc tas ir slikti un bīstami – turklāt tas, kas reiz ir nolemts un izprasts ar prātu, uz simts procentiem uzliek viņam par pienākumu rīkoties tā, kā norāda viņa prāts, sakot tam „kas ir labi un kas ir slikti”, un cilvēks jau rīkojas saskaņā ar iepriekš izlemto un izvēlēto ceļu.

Tas norāda uz atšķirību starp to, ko uzliek viņam par pienākumu prāts un ko uzliek viņam par pienākumu ticība, un kur slēpjas tas iemesls, ka, pamatojoties uz ticību, cilvēkam pastāvīgi ir jāpatur prātā ticības veids, pretējā gadījumā nokritīs no sasniegtās pakāpes grēcinieka stāvoklī. Šie stāvokļi var mainīties vairākkārt dienā, ja cilvēks nokrīt no savas pakāpes, jo nav taču iespējams, lai visas dienas garumā ne uz mirkli nepārtrauktos viņā ticība, kas augstāka par zināšanām.

Iemesls, ka par ticību tiek aizmirsts, ir tajā apstāklī, ka ticība, kas augstāka par zināšanām un prātu, pretojas visām ķermeņa vēlmēm. Un tāpēc, ka ķermeņa vēlmes nāk tieši no ķermeņa dabas, ko dēvē par „vēlmi gūt baudu” gan prātā, gan sirdī, tādēļ ķermenis pastāvīgi velk cilvēku pie savas dabiskās būtības. Un tikai ja cilvēks ir uzticīgs savai ticībai, šī ticība sniedz viņam spēkus iziet no ķermenisko vēlmju varas un iet augstāk par zināšanām, tas ir, pretēji ķermeņa sapratnei.

Tāpēc, pirms cilvēks izpelnas atdeves vēlmi, ko dēvē par „Saplūsmi”, viņš nespēj pastāvīgi atrasties ticībā. Un tajā laikā, kad viņam nestaro ticības gaisma, viņš redz, kādā maziskā stāvoklī viņš atrodas, par kuru nav zemāka. Un šis stāvoklis ir sekas viņa neatbilstībai Radītājam, egoistiskās vēlmes sekas. Īpašību atšķirība ar Radītāju izraisa cilvēkā ciešanu sajūtu, izpostot viņā visu, ko ieguldījis, lai satuvinātos ar Radītāju.

Un viņš atklāj, ka tajā mirklī, kad viņam zūd ticība, viņš nonāk vēl sliktākā stāvoklī nekā pirms tam, kad sāka strādāt atdeves labā. Tā rezultātā cilvēkam rodas naids pret attālināšanos no Radītāja īpašībām, jo momentāni sāk izjust sevī ciešanas, tāpat arī visas pasaules ciešanas un nespēj attaisnot Radītāja vadību pār radījumiem kā absolūti labestīgu un ar labu mērķi. Un tad jūt, ka visa pasaule viņam aptumst un nav kur rasties priekam.

Tāpēc ikreiz, kad viņš sāk labot savu slikto viedokli attiecībā pret vadību, viņā rodas naids pret attālināšanos no Radītāja. Un no naida sajūtas pret attālināšanos no Radītāja viņš nonāk pie mīlestības sajūtas no satuvināšanās ar Radītāju. Tāpēc, ka atbilstoši ciešanu sajūtai attālināšanās laikā – atbilstoši tam viņš satuvinās ar Radītāju. Kā tika sacīts iepriekš, atbilstoši tumsas sajūtas pakāpei, kas izpaužas kā ļaunums, viņš nonāk pie satuvināšanās sajūtas ar labestību un jau zina, cik lielā mērā jāprot novērtēt šis stāvoklis, kad sasniedz vismaz nelielu satuvināšanos ar Radītāju.

Līdz ar to saprotams, ka visas ciešanas, kas pastāv pasaulē, ir tikai sagatavošanās patiesām ciešanām, pie kurām cilvēkam jānonāk, citādi nespēs sasniegt vismazāko garīgo pakāpi, jo nav gaismas bez kli (vēlmes sajust šo gaismu). Un par šīm patiesām ciešanām dēvē to, kad viņš apsūdz Austāko vadību, runājot slikti par to. Un tieši par to viņš raida lūgšanu, lai nerunātu slikti par Radītāja vadību.

Un tikai šīs ciešanas ņem vērā Radītājs, to dēvē – „Radītājs dzird katra cilvēka lūgšanu”. Radītājs atbild tikai uz šīm ciešanām, jo cilvēks lūdz palīdzību nevis lai apmierinātu savu egoistisko vēlmi, jo, ja Radītājs dotu viņam vēlamo, tas vēl vairāk attālinātu viņu no Radītāja, īpašību atšķirības dēļ, kas radās vēlamā saņemšanas rezultātā.

Gluži pretēji, cilvēks lūdz ticību, lai Radītājs dotu viņam spēkus pretoties egoismam, lai cilvēks spētu sasniegt līdzību ar Radītāju. Viņš taču redz, ka tad, ja nav pastāvīgas ticības, kad viņam nestaro ticības gaisma, viņš pārstāj ticēt Radītāja vadībai, tas ir, kļūst par grēcinieku, apsūdzot Radītāju.

Tātad visas viņa ciešanas ir tikai tā iemesla dēļ, ka slikti domā par Augstāko vadību. Tas ir, cieš no tā, ka tur, kur cilvēkam jāpateicas un jāgodā savs Radītājs: „Lai slavēts Radītājs, kas mūs radījis Savā varenumā”, tā vietā, lai radījumi pateiktos Radītājam, viņš redz, ka pasaules vadīšana – nenāk no Radītāja varenuma, jo katram ir pretenzijas un sūdzības par to, ka vadībai ir jābūt atklātai un Radītājam atklāti jāpārvalda pasaule ar labestību un labiem nolūkiem. Taču, ņemot vērā, ka zemākais to nav atklājis, tad šāda vadība neceļ godā Radītāju – un tieši tas izraisa cilvēka ciešanas.

Tātad ciešanas, kuras izjūt cilvēks, izraisa viņā Radītāja vadības nosodījumu. Un tāpēc viņš lūdz Radītāju dot viņam ticības spēku, izzināt, ka Radītājs – „Labs un Darošs labu” un tas nav tāpēc, lai saņemtu sev labumu un personīgu baudu, bet lai nenosodītu Radītāja vadību, kas izraisa viņā ciešanas.

Tas ir, no savas puses cilvēks vēlas ar ticību, kas augstāka par zināšanām, ticēt tam, ka Radītājs vada pasauli ar labestību un tās labā. Un viņš vēlas just ticību tik skaidri, it kā tās būtu īstas zināšanas.

Tāpēc, ja cilvēks studē Toru (Kabalu) un baušļus (Radītāja ceļus), viņš vēlas pievilkt sev Radītāja gaismu nevis lai gūtu baudu sev, bet tādēļ, ka nespēj izciest to, ka nevar attaisnot Radītāja vadību kā labu un darošu labu. Un tas sagādā cilvēkam ciešanas, jo viņš nolād Radītāja vārdu, kurš ir Labs un Dara labu, bet cilvēka ķermenis (viņa vēlmes) saka viņam pretējo. Un tas izraisa visas šīs ciešanas: jo, ja atrodas attālinājumā no Radītāja, tad nespēj attaisnot Viņa attieksmi pret zemākajiem. Un tas nozīmē, ka attālināšanās no Radītāja ir viņam nīstama.

Un ja cilvēkam rodas šādas ciešanas, Radītājs dzird viņa lūgšanu (sirds lūgšanu) un pietuvina viņu Sev. Un cilvēks izpelnas satuvināšanos, jo ciešanas, kuras viņš izjūt, attālinoties no Radītāja, izraisa satuvināšanos ar Radītāju.

Par šādu stāvokli ir teikts: „Gaismas pārākums tiek vērtēts no tumsas” un tāpat: „Zemes pārākums – visā”, kur „zeme” ir radība. „Visā” – tas ir, pārākuma rezultātā, kas ļauj cilvēkam redzēt atšķirību starp satuvināšanās un attālināšanās stāvokļiem. Viņš izpelnas saplūsmi „visā”, jo Radītājs ir VISS!