40. Kādai jābūt manai ticībai Skolotājam

Grāmata „Šamati”, 40. raksts

Dzirdēts 1943. g.

Ir divi ceļi: kreisais un labais. Labais – no vārda „pagriezt pa labi” (eimin – sakrīt ar vārdu emuna – ticība) nozīmē ticību Radītājam. Un kad Skolotājs saka māceklim iet labo ceļu, kur „labais” nozīmē pilnību, bet kreisais – absolūti nepilnīgs, tas ir, tāds, kurā nav labošanās, tad māceklim ir jātic savam Skolotājam, kurš saka iet labo ceļu, pilnības ceļu.

Pilnība, kura jāsasniedz māceklim, ir tāds stāvoklis, kad cilvēks iztēlojas savās domās ainu, it kā viņš jau ir izpelnījies absolūtu ticību Radītājam, un viņa sajūta ir tāda, ka Radītājs valda pār pasauli ar labestību un dara labu, ko saņem radījumi.

Taču, kad cilvēks raugās uz sevi, tad redz, ka viņam nav nekā, bet visa pasaule cieš: viens vairāk, cits mazāk. Un attiecībā uz to jāsaka: „Viņiem ir acis – lai neredz”. Tas ir, kamēr cilvēks atrodas „daudzu” varā, ko dēvē „viņiem ir” – viņš neredzēs patiesību. Taču „daudzu vara” ir divu vēlmju vara, kad viņš tic, ka, lai gan visa pasaule pieder Radītājam, tomēr kaut kas pakļauts arī cilvēkam.

Taču patiesībā viņam ir jāanulē daudzu vara pilnīgas Radītāja varas vārdā un jāsaka, ka cilvēkam nav jādzīvo sevis dēļ, bet visam, ko viņš vēlas izdarīt, jābūt tikai Radītāja labad. Un tādā veidā viņš galīgi anulēs savu vadību un atradīsies vienīgajā varā – Radītāja varā. Un tikai tad viņš spēs redzēt īstenību, redzēt visu to labo, ar ko Radītājs valda pār pasauli.

Taču līdz brīdim, kad cilvēks atzīst vairākuma varu, tas ir, vēlmes atrodas gan sirdī, gan prātā – viņam nav iespējas redzēt patiesību. Un izeja ir tajā apstāklī, lai ietu ar ticību augstāk par zināšanām un sacītu: „Viņiem ir acis, lai neredz īstenību”. Un pat tad, kad cilvēks raugās uz sevi, viņš nevar zināt, vai viņš atrodas pacēluma vai krituma stāvoklī. Piemēram, viņam šķiet, ka pašlaik viņš ir kritumā, taču arī tas nav pareizi, jo tieši tajā laikā viņš var atrasties pacēluma stāvoklī, jo tagad viņš redz savu īsteno stāvokli – tas ir, saprot, cik lielā mērā viņš ir tālu no Radītāja, un tas nozīmē, pietuvojas īstenībai. Un gluži pretēji, viņš atrodas vēlmes saņemt savā labā varā, tas ir, kritumā.

Un tikai tas, kurš atzīst vienu vienīgu varu – Radītāja varu, spēj atšķirt taisnību no meliem. Tādēļ cilvēkam jāpaļaujas uz augstākā viedokli un jātic tam, ko viņš saka, tas ir, jārīkojas, kā norāda viņam Skolotājs, par spīti daudzām šaubām.

Un neraugoties uz to, viņam jāpaļaujas uz Skolotāja zināšanām un jātic tām, saprotot, ka, kamēr atrodas daudzu varā, nedrīkst saprast patiesību un redzēt to citās grāmatās. Un kamēr cilvēks neizpelnīsies īstenības atklāšanu, Tora viņam būs nāvīga inde.

Kāpēc ir teikts, ka, ja neizpelnījās, tad Tora kļūst par nāves indi? Tādēļ, ka jebkuras dziļākās gudrības, kuras cilvēks studē un dzird, nesniedz labumu un nepietuvina viņu dzīvībai, tas ir, vienotībai ar Radītāju, – bet gluži pretēji. Tas ir, ikreiz atrodas arvien tālāk un tālāk no Radītāja. Un viss, ko viņš dara, ir tikai ķermeņa vajadzībām, un tiek dēvēts par nāves indi, jo nes viņam nāvi nevis dzīvību, jo viņš arvien vairāk attālinās no atdeves, dēvētas par līdzību Radītājam, par kuru sacīts: „Cik žēlsirdīgs ir Viņš, tik žēlsirdīgs esi arī tu”.

Vēl ir nepieciešams zināt, ka atrodoties labajā līnijā, cilvēks var saņemt augstāko baudu, jo taču „svētītais pielipinās Svētītajam”, un pilnības stāvoklī cilvēku dēvē par svētīto un viņš atrodas īpašību vienotībā ar Radītāju. Taču par pilnības pazīmi kalpo priecīgs noskaņojums, pretējā gadījumā viņš ir tālu no pilnības. Un par to sacīts: „Tikai priekā pildot bausli iestājas Dievišķās klātbūtnes valdība (Šekina)”.

Prieka rašanās cēlonis ir bauslis, tas ir, tas, ka Skolotājs ir pavēlējis cilvēkam kādu laiku iet labajā līnijā, bet kādu – kreisajā, un cilvēks pilda šo Skolotāja bausli. Kreisā līnija vienmēr atrodas pretrunā ar labo. Kreisajā līnijā tiek veikts noietā un iegūtā aprēķins Radītāja darbā. Un šeit atklājas, ka cilvēkam nekā nav, kā tad viņš var atrasties pilnībā? Taču, neraugoties uz to, saskaņā ar Skolotāja pavēlēto, viņš iet augstāk par zināšanām, ko dēvē par ticību.

Un tas ietver sacītā noslēpumu: „Jebkurā vietā, kur ļaušu atcerēties Manu vārdu – atnākšu pie tevis un svētīšu tevi”. „Jebkurā vietā” – tas ir, lai gan pagaidām tu neesi izpelnījies svētību, vienalga dodu tev Savu svētību, jo tu esi devis „vietu” – vietu priekam, kurā var sākt valdīt augstākā gaisma.