Cilvēka daba

Ādamam bija  daži skolnieki. Ābramam to bija  jau   daži  desmiti.  Pakāpeniski, nonākot līdz Ēģiptes verdzības periodam, šī domubiedru grupa sasniedza milzīgu skaitli – 600 tūkstošus vīriešu, un viņi visi atradās Augstākās pasaules izzināšanas līmenī.

Piedzimstot zēnam, viņu mācīja lasīt, rakstīt un audzināja tā, lai viņā  veidotos sestais sajūtu orgāns, kuru, izmantojot, viņš spētu iekļūt pasaules iekšienē, lai Universā sajustu visa notiekošā cēloņus un sekas.

Tātad šī kabalas grupa pastāvēja augstā garīgā līmenī, pilnīgi  izzināja Augstāko pasauli un saprata, kādā veidā tā mijiedarbojas ar mūsu pasauli. Kas notika tālāk?

Pasaules vēsture tiešā veidā ir saistīta ar cilvēka dabu un tas ir egoisms, kas viņā pakāpeniski aug un attīstās.

Mūsu Visums tika radīts kā milzīgs nedzīvās matērijas sakopojums: minerālu bluķi, gāzu uzkrājums, utt.  Laika gaitā, dabas spēku savstarpējās cīņas rezultātā, izveidojās Saules sistēma, tai skaitā arī mūsu planēta. Daudzu miljonu gadu garumā izveidojās apstākļi, pateicoties kuriem kļuva iespējama dzīvības  rašanās  uz  Zemes. Pēc nedzīvās, augu, dzīvnieku dabas tiek radīts cilvēks, un viņa attīstības proc ess turpinās tālāk, līdz nāk Ādams.

Ādamam piemita egoisma nulles līmenis (pastāv pieci egoisma līmeņi), atbilstoši tam viņš apraksta Universa sistēmu, kas kļuva pieejama viņa uztverei.

Pēc tam egoisms pieaug un sasniedz pirmo līmeni, kurš izpaudās  Ābramā.  Ābramam, izmantojot savas pieaugošās egoistiskās vēlmes, ir iespēja dziļāk ieskatīties  Universā  un  uzrakstīt  grāmatu  informatīvi  daudz  saturīgāku salīdzinājumā ar Ādama darbu. Viņš turpina tālāku kabalas zinību izveidi.

Nākamais – trešais līmenis – Mozus. Salīdzinājumā ar  iepriekšējiem tas  ir kvalitatīvs lēciens. Viņš raksta Toru un šis sacerējums sniedz visa Universa, nevis atsevišķu tā daļu aprakstu. Mozus kabalistiskā grupa, kas skaitliski pieaugusi un kvalitatīvi pacēlusies, sasniedz pakāpi, kas dēvēta par Templi.

Templis nav vienkārši celtne, kas uzbūvēta uz  zemes.  Ja  cilvēki,  kuri  atrodas kabalas grupā, caur mūsu pasauli  iekļūst Augstākajā pasaulē,  tad Templis personificē garīgo pakāpi, kurā tie atrodas. Tajā laikā grupa atradās Pirmā Tempļa līmenī, hohma gaismas līmenī.

Pēc tam egoisms no jauna pieņēmās spēkā, taču tautas garīgais līmenis kritās. Tauta nonāca Babilonijas trimdā. Tajā laikā,  kad  cilvēki spēja uzcelt Otro  Templi,  pakāpe, uz kuras tas atradās, atbilda jau hasadim gaismai, ne hohma gaismai, tas ir, grupa nolaidās pakāpi zemāk.

Lielākais Augstākās dabas spēku un īpašību izzināšanas dziļums, kas vada mūsu pasauli no iekšienes, tiek devēts par hohma gaismu, mazāks dziļums – par hasadim gaismu.

Pēc tam egoisms pieaug vēl vairāk, un  visa tauta  nolaižas  līdz  Otrā  Tempļa  līmenim, līdz ar to nokļūstot stavoklī, kas dēvēts par trimdu.

Mūsu pasaulē šis notikums patiešām atbilst izraidīšanai  trimdā  no  Izraēlas  zemes, taču ja caur to lūkoties uz Augstākajām saknēm, tad tas tiek uztverts kā kritums no garīgajiem līmeņiem.  Visa tauta piepeši atradās  savu  sajūtu  ierobežojumā,  kas atbilda tikai piecu maņu orgānu iespējām un zaudēja spēju iekļūt garīgajā  pasaulē. Pirms Otrā Tempļa nopostīšanas viņiem piemita sestais sajūtu orgāns. Pēc nopostīšanas šī spēja pilnībā tika zaudēta, un cilvēku rīcībā palika tikai pieci maņu orgāni. Tieši šis apstāklis tiek dēvēts par trimdu.

Saskaņā ar kabalas avotos sacīto, trimda turpinājās līdz 1995. gadam pēc jaunā kalendāra vai 5755. gadam, ja veikt gadu skaitīšanu kopš Ādama dzimšanas.