Garīgā konstrukcija “Ādams Rišons”

Ievads

Augstākā spēka mērķis ir radīt radījumu līdzīgu Sev. Pilnība izpaužas atdevē un mīlestībā, tāpēc Viņa izveidotajam radījumam ir jāsasniedz līdzvērtīgs stāvoklis. Radījumam, kuru radījis Radītājs un kurš salīdzinājumā ar Viņu attiecīgi atrodas viszemākajā līmenī, ir jāiziet noteikti procesi, kas ļaus radījumam sasniegt Radītāja līmeni. Citiem vārdiem, radījumam jāpārliecinās, ka viņam dotās sākotnējās īpašības, tāpat arī Augstākā vadība, kas šīs īpašības vada, ir pati pilnība un tai ir vislabākie mērķi. Svarīgi saprast, ka katrā savā stāvoklī radījums atrodas absolūtas un saudzējošas Radītāja vadības ietekmē. Par apzināšanās rezultātu jākļūst radījuma patiesai vēlmei pielīdzināties Radītājam.

Radījumam sevi ir jāizzina patstāvīgi, tāpat arī jāizzina Radītājs un Viņa vadības ceļi. Pateicoties šai izzināšanai, radījumam atklāsies pilnības izpratne, un radīsies vēlme šo līmeni sasniegt un kļūt kā Viņš. Pilnība ir Radītāja pilnīgas atdeves un mīlestības īpašība – tātad radījumam ir jāiegūst tieši šī īpašība. Atdevei attiecībā pret Radītāju ir jāīstenojas tādā pašā veidā, kāda tā ir Viņam, atbilstoši lielumam, kvalitātei un daudzumam. Tas ir mūsu attīstības galamērķis.

Lai novestu radījumu pie beigu stāvokļa, Radītājs viņu rada un attiecībā pret viņu veic noteiktas darbības, ievirza viņu noteiktā procesā.

Tieši šo procesu mēs arī studējam. Mēs apgūstam to tādā veidā, kādā kabalisti, kuri sasnieguši augstākos stāvokļus, to atklāj garīgajā līmenī. Šajā līmenī nepastāv laika jēdziens, tur eksistē fiksēti stāvokļi. Gluži kā skanējot šos stāvokļus, mēs paši tos pakāpeniski izejam.

Virzoties augšup uz garīgo līmeni, kabalists viscaur redz visu radījumu . Viņš it kā vēro kinolenti, viņam pieejami visi kadri, viņš var aprakstīt šo stāvokli no sākuma līdz beigām un no beigām līdz sākumam. Lasot kabalistu sarakstītās grāmatas, cilvēks saprot stāvokļus, kuros viņš atrodas, kā arī stāvokļus, kuri viņam ir jāiziet. Viņš apzināti iekļaujas šajā procesā, racionāli un tāpēc ātri, vienkārši un viegli virzās uz iepriekš noteikto pilnības stāvokli.

Tieši tāpēc ir nepieciešama kabalas zinātne. Bez kabalas cilvēce jebkurā gadījumā izies tos pašus stāvokļus, taču to iziešanas kvalitāte būs pilnīgi citāda: nežēlīgais attīstības veltnis spiedīs uz mums un liks virzīties uz priekšu, pamatojoties uz „nolieguma nolieguma” likumu. Katrs stāvoklis spiež uz mums. Mēs jūtam, ka vairs nespējam tajā atrasties un tas mūs piespiež to mainīt uz daudzkārt pilnīgāku. Lai iegūtu spēju virzīties uz priekšu, katrs savs stāvoklis mums sevī ir jāsajūt kā neciešams. Lai mēs izvairītos no šīs sāpīgās virzīšanās uz priekšu, kabalisti mums atklāj šo procesu un parāda, kā jātiecas uz priekšu, lai apsteigtu attīstības veltni.

Radījuma attīstības nosacījumi

 Radītājs veido attiecīgus nosacījumus radījuma attīstībai un viņa pāriešanai uz pilnības stāvokli. Radītājs izveido divus nosacījumus: iekšējo, kuru mēs dēvēsim par radījumu un ārējo, dēvētu par pasaulēm. Pasaules ir Radītāja attieksme pret mums. Apslēpjot sevi, Viņš it kā ietērpj sevi apvalkos, tādā veidā izveidojot pasaules, radījumam apkārt esošo realitāti.

Attēls 3.2.1.

 Var iztēloties sevi atrodamies pasaulēs, kuras Radītājs radījis speciāli mums. Mēs atrodamies iekšpusē, bet Augstākais spēks, Radītājs – ārpusē. Mūs ar Viņu atdala piecas pasaules. “Pasaule” ivritā nozīmē “olam”, no vārda “olama”, apslēptība. Pasaule apslēpj spēku, kas atrodas virs tās un kurš vada mūs caur šīs pasaules apvalku. Tātad Radītājs mūs vada caur pasauļu sistēmu.

Kopumā pastāv piecas pasaules: Ādama Kadmona pasaule – nākamā cilvēka pirmtēls (“Ādams” – cilvēks, “Kadmons” – pirmējais, pirmtēls), pēc tam Acilut, Brija, Jecira un Asija pasaule. Caur šiem pieciem priekškariem mūs vada Radītājs. No vienas puses, viņš radīja pasauļu sistēmu, bet no otras puses, radīja cilvēku, kurš sastāv no ķermeņa un dvēseles.

Attēls 3.2.2.

 Mūsu ķermenis eksistē zemāk par visām šīm pasaulēm, stāvoklī, kas dēvēts par „mūsu pasauli”. Šī pasaule kabalā netiek studēta, jo tā ir matērijas pasaule, kas nav spējīga uz garīgo augšupeju un garīgajiem kritumiem.

Pārējās pasaules, kas atrodas augstāk par mūsu pasauli, ir garīgās: tajās iespējams tiešs cilvēka kontakts ar Augstāko spēku. Saikne ar Radītāju atklājas cilvēkam dažādās pakāpēs. Ja, pieņemsim, pirmā pasaule apslēpj Radītāju no cilvēka par 20%, tad otrā – par 40%, trešā – par 60%, ceturtā – par 80% un mūsu pasaule pilnībā apslēpj no mums Radītāju. Aptuveni tādā veidā var attēlot pasauļu uzbūvi.

Attēls 3.2.3.

Īpašību līdzība

 Cilvēkam sevī ir jāattīsta īpašības, kuras viņam ļautu pārvarēt pasauļu apslēptību. Iztēlojieties, ka jūs no manis slēpjaties. Kas tādā gadījumā notiek? Es jūs redzu, taču iekšēji jūs nejūtu. Reizēm cilvēki saka viens otram: “Tu mani nesaproti”. Tad, lūk, Radītājs vēlas, lai mēs iemācītos Viņu saprast. Viņu saprast ir iespējams tikai atbilstoši tam, cik lielā mērā mēs paši Viņam pielīdzināmies. Lai rastos sapratne, man jāiegūst īpašības, kas ir identiskas Viņa īpašībām. Radītājs vēlas, lai mēs sevi identificētu ar Viņu, lai sevi izlabotu un kļūtu tādi paši kā Viņš. Tikai paceļoties augšup un sasniedzot Viņa līmeni, pilnībā var izprast Radītāju. Tādējādi augšupeja, mērojot pasaules, prasa pakāpenisku pielīdzināšanos Radītājam.

Cilvēkam šī augšupeja ir jāīsteno, atrodoties mūsu pasaulē bioloģiskajā ķermenī, kurš kabalistam ir tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam. Lai kādos garīgajos līmeņos cilvēks savā dvēselē atrastos, viņa ķermenis turpina eksistēt šajā pasaulē. Garīgā izaugsme spēj realizēties tikai no stāvokļa “mūsu pasaule”.

Cilvēka attīstības virzošais spēks

 Lai cilvēkam sniegtu iespēju attīstīties, no vairums velmēm un to daudzveidīgajām kombinācijām Radītājs radīja Ādamu. Ādams ir konstrukcija, kas sastāv no milzīga daudzuma atsevišķām vēlmēm, kuras ir savstarpēji saistītas tāpat kā mūsu ķermeņa orgāni un šūnas.

Tātad sākotnēji tika radīta kombinēta integrālā vēlme, dēvēta par Ādamu. Pēc tam, atbilstoši pakāpeniskai virzībai lejup no garīgā līmeņa, mērojot pasaules, katrā šī garīgā ķermeņa šūnā, tas ir, katrā vēlmē (jo, izņemot vēlmi, Radītājs neko citu nav radījis) rodas tieksme vienam otru atbalstīt.

Mūsu ķermenis arī sastāv no liela šūnu daudzuma. Katra šūna atsevišķi ir egoistiska, taču evolūcijas procesā šūnas nonāca pie “sapratnes”, ka to savstarpējā pretestība noved ķermeni pie bojāejas, bet savstarpējais atbalsts un saikne veicina kopīgu izdzīvošanu. Ja divas šūnas, tā vietā, lai cīnītos viena ar otru, sāk apvienoties, tad katra zināmā veidā var palīdzēt otrai. Tad, protams, tās domā ne tikai par sevi, bet arī viena par otru. To kopīgā vēlme kļūst divkārša, to dzīvinošais spēks divkāršojas un, apvienojoties, tās spēj pretoties pārējām šūnām, pārējām dzīvajām būtnēm. Tā izveidojas organismi. Dzīvais organisms ir radīts tādā veidā, ka tas saņem un atdod – citā veidā dzīvība un atjaunošanās nav iespējami.

Tāpat arī Ādama konstrukcijā visas vēlmes atbalsta viena otru, atrodoties absolūti integrālā savienojumā un harmonijā. Ādams ir absolūti nedalāms garīgais ķermenis.

Attēls 3.4.1.

 Atkarībā no nonākšanas lejup no augšienes uz leju, Ādams pārcieš saiknes deformācijas, raupjumu un šķelšanos starp daļām. Piemēram, divas vēlmes Ādama iekšienē sāk ienīst viena otru, atdalās, mēģina eksistēt viena uz otras rēķina. Šī pakāpeniskā nonākšana lejup no augšienes uz leju kabalā ir ļoti detalizēti aprakstīta. Savstarpējā naida rašanās starp radījumiem nonākšanas lejup procesā tiek dēvēta par grēkā krišanu. Notiek kritums no simtprocentīgas savstarpējās mijiedarbības līmeņa līdz pilnīgam simtprocentīgam atrautības, egoisma līmenim.

Saiknes šķelšanās starp dvēseles daļām izpaudās mūsu pasaulē tādā veidā, ka šodien eksistē septiņi miljardi cilvēku, no tiem katrs atrodas absolūti egoistiskā stāvoklī.

Ādama sistēma ir garīgo spēku projekcija attiecībā pret mūsu pasauli. Tā eksistē arī visās starpposmu pasaulēs, tikai šis stāvoklis pašlaik no mums ir apslēpts. Patiesībā visa cilvēce ir vienota doma un vēlme, un atrodas Bezgalības pasaules stāvoklī, kurā mēs visi viens ar otru esam savienoti vienā dvēselē, vienā lielā vēlmē.

Attēls 3.4.2.

 Kopīgās dvēseles „Ādams” uzbūve

Ādama konstrukcija sašķeļas sīkās daļiņās un katra no tām līdzinās konstrukcijai tās veselumā. Katrs no mums ir mikropasaule.

Manī eksistē tāds pats daļu skaits, kāds ir citā cilvēkā. Kopā ir 620 pamatdaļas. Šķelšanās notiek tādā veidā, ka rezultātā viena no šīm daļām kādam atsevišķam cilvēkam kļūst specifiska. Ikvienā no mums ir kaut kas, kas pieder personīgi viņam, tas, ar ko cilvēks atšķiras no visiem pārējiem. Daļiņa, kas mani atšķir no pārējiem, eksistē arī visos citos cilvēkos, tikai tā nav dominējošā. Kombinējumu daudzveidība veido katra cilvēka individualitāti. Katrs līdzinās Ādama konstrukcijai  tās veselumā, tādējādi katrs no mums tiek dēvēts par „ben Adam”. „Ben” tulkojumā no ivrita nozīmē „dēls”. Katrs no mums ir „cilvēka dēls”. Taču katrs uz visas konstrukcijas fona atklāj kādu noteiktu Ādama īpatnību.

Attēls 3.5.1.

 Pie tam konstrukcija Ādams dalās septiņdesmit daļās – septiņdesmit pasaules pamattautās. Tas saistīts ar Ādama konstrukcijā esošajiem septiņiem pamata parametriem: hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod, malhut. Tie ir kabalas termini, tos var pārtulkot, taču tulkojums nespēs sniegt precīzu raksturojumu. Šie termini raksturo konstrukcijas garīgās īpašības. Katra no tām sastāv no desmit sefirot (apakšdaļām), kas rezultātā dod Ādama konstrukcijas septiņdesmit pamatparametrus, kas apzīmēti kā „septiņdesmit pasaules tautas”. Kopumā pasaulē ir septiņdesmit pamatīpašības, kas sadalītas starp pasaules pamattautām.

Attēls 3.5.2.

 Ādama konstrukcija dalās lielā daudzumā daudzveidīgu apakškonstrukciju, atkarībā no tā, par ko iet runa. Ja runājam par pamatvēlmju skaitu, tad tās ir 620. Ja izskatām cilvēku (protams, ka runa iet par dvēseli, nevis par ķermeni), tad viņš sastāv no augšdaļas un apakšdaļas, kur atrodas septiņas pēdējās, beigu vēlmes, 248 augstākās vēlmes un 365 zemākās vēlmes. Tas kopsummā sastāda 620 vēlmes. Tāda precīza konstrukcija ir ikvienā no mums.

Attēls 3.5.3.

Attēls 3.5.4.

 Mēs viens no otra atšķiramies un tā bija arī sākotnēji. Mēs visi esam cēlušies no vienotās dvēseles sistēmas, kas iekļauj sevī 600 000 daļu – atsevišķas dvēseles, starp kurām nav divu identisku dvēseļu. Šīs dvēseles uzbūvi var attēlot arī citādā veidā: dvēseles konstrukcija no augšienes līdz lejai ir sadalīta divās daļās: roš un guf.

Ir dvēseles, kuras attiecas uz Ādama Rišona sistēmas roš (galvu) un ir dvēseles, kuras attiecas uz guf (ķermeni). Ādama Rišona sistēma lielā mērā līdzinās cilvēka ķermenim, kuram ir vairāk vai mazāk svarīgi orgāni un šūnas. Šūna, kas attiecas uz redzes orgānu, ir svarīgāka par pirksta šūnu miljardiem – tik lielā mērā viens orgāns var būt svarīgāks par citu.

Tamlīdzīgi izpaužas arī atšķirība starp dvēselēm. No brīža, kad dvēseles iziet no kopīgās konstrukcijas, tās absolūti nelīdzinās viena otrai. Tādā pašā formā arī mēs eksistējam šajā pasaulē: starp mums nav vienlīdzības. Taču savas labošanās procesā katrs no mums sevi piepilda, līdz sasniedz Radītāja augstumu. Atgriežoties sākotnējā stāvoklī, mēs visi sasniedzam vienu līmeni, kurā neviens no mums nav svarīgāks par otru, visi ir vienlīdzīgi.

Šķelšanās process

 Konstrukcijas “Ādams” sašķeltībai, kas notika garīgajā pasaulē, nav precīzas atbilstības mūsu pasaulē, ņemot vērā, ka garīgajā neeksistē laika parametrs. Mūsu pasaulē viss pakļauts laikam. Laika saskaits kļūst iespējams, pateicoties tam, ka mūsos rodas arvien jaunas vēlmes. Jaunu vēlmju rašanās katrā cilvēkā notiek egoisma attīstības rezultātā. Ja cilvēks atrastos pilnības stāvoklī, viņā nekas nemainītos, jo nebūtu nepieciešams mainīt vienu stāvokli uz citu.

Garīgajā pasaulē tādas nepieciešamības nav, tāpēc tur neeksistē laiks mūsu izpratnē. Garīgajā laiku vada cilvēks, kurš atrodas savas dvēseles labošanās procesā: tieši viņš nosaka, cik daudz laika pagājis zemes mērogā no vienas viņa kustības līdz nākamajai.

Mūsu pasaulē laiks ir mehāniska minūšu, sekunžu, dienu un gadu skaitīšana, tāpēc mēs nevaram salīdzināt garīgo laiku un mūsu laiku. Var tikai sacīt, ka garīgā pasaule veido savu kopiju mūsu pasaulē, bet garīgais laiks projicējas attiecībā pret mūsu pasauli, atstājot šeit noteiktus atveidus.

Mūsu pasaule radās pirms miljardiem gadu un savā materiālajā attīstībā pastāvēja jau ilgi, iekams radās planēta Zeme un apstākļi, kas veicināja dzīvības izveidošanos uz tās. Spēki, kas nonāk lejup no garīgās pasaules, veido mūsu pasaules materiālos objektus un tie pakāpeniski attīstās, sākot no nedzīvā līmeņa, pēc tam iziet augu, dzīvniecisko līmeni, līdz rodas cilvēks. Cilvēces dzimšanu mēs saistām ar cilvēku vārdā Ādams, kurš dzīvoja pirms 5765 gadiem.

Attēls 3.6.1.

 Cilvēki eksistēja desmitiem tūkstošu gadu pirms Ādama dzimšanas. Taču kabalisti cilvēku civilizācijas pirmsākumu, tas ir, līmeņa “cilvēks” cilvēkā attīstību skaita no Ādama laikiem. Mūsu pasaulē viņš ir garīgā spēka, tas ir, Ādama, kurš ir visu dvēseļu summa – kopija, atveidojums un sekas.

Kas pirmajā cilvēkā ir īpašs? Ādams bija pirmais, kuram radās tieksme sasniegt Augstāko pasauli un kurš sāka sev uzdot jautājumu par dzīves jēgu, un atklāja Augstāko pasauli. Savu izzināšanu viņš aprakstīja grāmatā “Apslēptais eņģelis”, un tieši no šī brīža sāka attīstīties kabala – zinātne par Augstākās pasaules izzināšanu.

Konstrukcija “Ādams” sākotnēji sastāv no divām daļām. Augstākā no tām ir altruistiskā, bet zemākā – egoistiskā. Egoistiskā daļa ir apslēpta no paša Ādama, tāpat kā pašlaik no mums ir slēptas mūsu milzīgās iespējas un vēlmes, gluži tāpat kā mazā bērnā ir apslēptas visas viņa nākamās dotības.

Lai Ādams nonāktu pie stāvokļa, kurā viņš kļūtu, kā sacīts Pentateihā: “zinošs kā Mēs, labestība un ļaunums”, nepieciešams viņā savienot altruistisko un egoistisko daļu. Šķelšanās izraisījās tieši tad, kad notika šī savienošanās.

Ādama lejasdaļa tiek dēvēta par “Havu” (Ievu). Kad augšienes un lejasdaļa saplūda kopā, notika šķelšanās. Ādama konstrukcijā radās vispasaules egoisms, un šī kopīgā konstrukcija sāka dalīties vairums sastāvdaļās. Šo daļu īpašības, ieskaitot 248 altruistiskās, 365 egoistiskās un vēl septiņas zemākās (kopā 620 īpašības), savstarpēji sajaucās. Pat pēc visvienkāršākajiem kombinatorikas nosacījumiem šeit ir iespējams milzīgs kombināciju skaits. Taču visas izveidojušās daļas ieguva egoistisku raksturu.

Egoistiskais raksturs, kas iegūts, pateicoties Ādama un Ievas kopīgajām vēlmēm, radīja ap viņiem papildu egoistiskā apvalka sajūtu, kas dēvēts par „mūsu pasauli”.

Pirms egoisma pamošanās, Ādams līdzinājās Radītājam, tas ir, atradās tādā garīgajā līmenī, ka sajuta Radītāju. Šis līmenis tiek dēvēts par Paradīzi. Paradīze nozīmē Radītāja sajušanu, minimālu saikni ar Viņu. Iegūstot egoismu, Ādams nonāca stāvoklī, kas dēvēts par „mūsu pasauli”, starp viņu un Radītāju izveidojās priekškars, kurš ne tikai samazināja Radītāja sajušanu (tāpat kā pārējās pasaulēs), bet pilnībā apslēpa viņa izpausmes.

Attēls 3.6.4.

 Stāvoklis “mūsu pasaule” nozīmē ne tikai garīguma sajūtas trūkumu, bet tam pilnīgu pretstatu. Tas nenozīmē, ka mainot visus plusus un mīnusus, mēs spēsim iztēloties garīgos objektus. Starp pasaulēm pastāv cēloņu un seku saikne, un šeit nav tiešas sakarības, tāpēc, vadoties no mūsu stāvokļa, mēs nespējam iztēloties garīgo eksistenci.

Šķelšanās cēlonis

 Garīgā konstrukcija “Ādams” sašķēlās daudzās savstarpēji nesaistītās vēlmēs. Katram uz zemes dzīvojošam cilvēkam ir dvēsele, kas eksistē kā maza vēlme, tieksme sasniegt ko augstāku. Dvēsele mūs mudina atgriezties pie savas saknes. Laikā, kad cilvēks uzsāk savu attīstību, viņš palielina šo tieksmi, līdz sasniedz kopīgās Ādama dvēseles līmeni. Palielinājums notiek savienojoties ar pārējām dvēselēm. Garīgā konstrukcija “Ādams” ir kopīgā dvēsele, tās attieksmi pret atsevišķu dvēseli var pielīdzināt ķermeņa attieksmei pret šūnām, no kurām tas sastāv. Cilvēka garīgā augšupeja no minimālas tieksmes līdz nākamajam garīgajam līmenim nozīmē arvien lielāku savienošanos starp dvēselēm. Princips “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” liecina par nepieciešamību apvienot visu cilvēku centienus ar mērķi sasniegt kopīgo garīgo sakni.

Šodien cilvēce ir “sašķelts organisms”, kura visas šūnas atdalījušās no kopīgās saiknes un atrodas garīgās nāves stāvoklī. Cilvēku dvēselēm ir tikai minimāls vitāls spēks, kas tās uztur un saglabā nākamās atdzimšanas iespēju. Atbilstoši tam, cik lielā mērā šīs atsevišķās šūnas sāk apzināties savu stāvokli kā garīgo nāvi, tās nonāk pie nepieciešamības atdzimt un atgriezties pie garīgās dzīves. Tas ir ļoti sāpīgs stāvoklis, par kuru nav sliktāka. Mūsdienu cilvēce ir kā trūdošs organisms. Tās eksistenci nevar nosaukt par dzīvi. Pats mazākais garīgais stāvoklis miljardiem reižu ir labāks salīdzinājumā ar to, kurā mēs atrodamies. Tas atnāk pateicoties tikai pozitīvām emocijām un tajā pašā mirklī sniedz mūžības, pilnības, saplūsmes ar Augstāko spēku, eksistences ārpus laika un telpas, drošības sajūtu. Mums grūti iedomāties, ka tas būtu iespējams. Uz minimālas garīgās pieredzes fona mūsu patreizējais stāvoklis uz cilvēka dzīves fona līdzinās vienšūnu organisma stāvoklim.

Cilvēks attiecībā pret sabiedrību jūtas kā absolūts individuālists, un tas ir šķelšanās rezultāts. Šķelšanās galvenā jēga ir radīt cilvēkam iespēju attīstīt patstāvīgu tieksmi, kas vērsta uz to, lai pielīdzinātos Radītājam.

Atrodoties saiknē ar sabiedrību, cilvēks var laboties, būdams kontaktā ar citiem, tas ir, iemācīties ietekmēt sabiedrību caur sevi, rūpēties par sabiedrības interesēm. Strādājot šajā virzienā, es sāku izmantot pasauli kā milzīgu laboratoriju, kas radīta, lai varētu pareizi noskaņoties uz Radītāju.

Radītājs atklājas atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks viņam pielīdzinās. Pielīdzināšanās Radītājam par 1% sniedz vienprocentīgu Radītāja sajušanu. Lai sasniegtu šo līdzību, cilvēkam ir dota apkārtējā sabiedrība.

Cilvēku un Radītāju atdala īpašību atšķirība: Viņš ir dodošais, es – saņemošais. Tāpēc man ar Viņu nav kontakta, es Viņu nejūtu. Viņš eksistē manī, es atrodos Viņā, taču es Viņu nejūtu. Kā noskaņoties uz to, lai sevi sajustu Radītājā? Šim nolūkam man ir dota sabiedrība.

Formas mainīšanas pārdzimšana

Rakstā „Miers” Bāls Sulams raksta: „Sākumā es atklāšu viedo teikto par pasaules paaudžu nonākšanu lejup. Ķermeņi, kas nomaina viens otru un kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, ir tikai ķermeņi. Dvēseles, kas sastāda ķermeņu būtību, ķermeņa nomainīšanas procesā neizzūd, bet atdzimst no jauna un pāriet no ķermeņa uz ķermeni, no paaudzes uz paaudzi. Dvēseles, kuras dzīvojušas lielo plūdu paaudzē, atdzima no jauna un pārgāja uz Babilonijas torņa celtnieku paaudzi, pēc tam uz Ēģiptes trimdas paaudzi, tālāk uz paaudzi, kas izgāja no Ēģiptes un tā tas turpinās līdz mūsdienām, līdz tiks sasniegta pilnīga labošanās”.

 Pastāv Ādama Rišona sistēma, kas dēvēta par vienoto dvēseli. Vienotā dvēsele sadalījās vairums dvēselēs (vienotā kopīgā dvēsele katru reizi dalās tādā daudzumā daļu, cik tai ir nepieciešams noteiktajā laikā un konkrētajā stāvoklī). Šīs daļiņas ietērpjas ķermeņos, nonāk lejup mūsu pasaulē un iziet pārmaiņu rindu. Pēc tam no jauna atdalās no ķermeņiem un no jauna atgriežas. Pārdzimšanas turpinās, līdz tiks sasniegta beigu labošanās, kad cilvēks savā dvēselē nonāk līdz Bezgalības pasaulei.

Katrs no mums iziet pārdzimšanu pēc pārdzimšanas, arvien no jauna nonākot lejup šajā pasaulē daudzveidīgajos stāvokļos un situācijās. Katras nākamās nonākšanas lejup noteikumus nosaka katra cilvēka vieta kopīgajā Ādama Rišona dvēselē. Visām daļiņām bez izņēmuma ir jāmainās, pārejot no viena mirkļa uz citu mirkli,  no viena stāvokļa uz citu stāvokli un jātuvinās radījuma mērķim. Tāds ir katra no mums liktenis. Svarīgi saprast, vai mums ir iespēja būt brīviem un vismaz kaut kādā veidā mainīt iepriekš noteikto.

Tādējādi mūsu pasaulē nav jaunu dvēseļu, kas atjaunojas līdzīgi ķermeņiem, bet ir noteikts dvēseļu skaits, kuras iziet formas mainīšanas pārdzimšanu un kuras katrā jaunā paaudzē „ietērpjas” jaunā ķermenī. Tāpēc, no dvēseļu viedokļa, visas paaudzes no radīšanas sākuma līdz beigu labošanai tiek definētas kā viena paaudze, kura dzīvojusi dažu tūkstošu gadu garumā līdz pat vajadzīgā stāvokļa sasniegšanai attīstības procesā. Vadoties no šī viedokļa, daudzkārtējai ķermeņu mainīšanai nav nozīmes, jo ķermeņa būtības sastāvdaļa – dvēsele nav cietusi no šīm pārmaiņām.

Katrā no mums ir daļa, kas dēvēta par „garīgo gēnu”, bet visi kopā mēs piederam Ādama Rišona sistēmai, kas kopumā sastāda vienoto dvēseli. Savā sākotnējā dalījumā tā līdzinās 600 000 dvēseļu, kuras pēc tam turpina dalīties un nonāk šajā pasaulē, lai izietu pārdzimšanas. Katra atsevišķa dvēsele nāk no kopējās sistēmas un nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, saņem „piedevu” egoistiskās vēlmes veidā, kuru mēs dēvējam par mūsu ķermeni. Viszemākajā līmenī, kas dēvēts par mūsu pasauli, mēs sajūtam piedevu kā bioloģisko ķermeni. Mūsu pieci maņu orgāni sniedz mums ārējo bioloģiskā ķermeņa ainu, tajā pašā laikā Universā nekā cita patiesībā nav, izņemot vēlmi, kuru radījis Radītājs.

Bezgalības pasaulē dvēsele atrodas maksimālas, simtprocentīgas attīstības stāvoklī. Nonākot lejup šajā pasaulē, tā sasniedz nulles līmeni. Kādā veidā šī garīgā substance saglabājas?

Tā turpina eksistēt punkta veidā, kuru mēs dēvējam par punktu sirdī. Atrašanās šajā pasaulē mums ir nepieciešama, lai no sākotnējā stāvokļa, kurš nav atkarīgs no garīgā, varētu sākt attīstīt dvēseli, punktu sirdī, līdz tas sasniegs īsto lielumu. Ja cilvēks to neveic, vēstures gaitā viņš iziet tūkstošiem pārdzimšanu, līdz realizē savu punktu. Tādā veidā notiek formas mainīšanas pardzimšana.

Noslēgums

 Mēs, radījumi, esam nākuši no pilnības stāvokļa kelim šķelšanās rezultātā. Viss, kas eksistē absolūtā augstākajā stāvoklī, izpaužas mūsos kā šī stāvokļa trūkums. Tas mudina mūs patstāvīgi atgriezties pie iepriekš pārdzīvotās pilnības.

Tam ir daudz pierādījumu un tas ietver sevī dziļu gudrību, kas dēvēta par „dvēseļu pārdzimšanas noslēpumu”, ko nav iespējams izskaidrot.

 Pētījums, kuru veica Bāls Sulams, tiek pamatots ar pierādījumiem, taču viņš nevēlas minēt argumentus par labu tam, ka dvēseļu pārdzimšanas patiešām pastāv. Šobrīd tas mums nav svarīgi. Turklāt bez šiem pierādījumiem cilvēce tāpat pakāpeniski atklāj šāda veida parādību esību.

Taču nepieciešams atzīmēt, ka dvēseļu pārdzimšanas noslēpums izplatās arī uz vissīkākajām, realitātē sajūtamām daļiņām, no kurām katra mēro savu mūžīgās dzīves ceļu.

Par cik nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa pārstāvji iekļauti cilvēkā un atrodas vienotā garīgā sistēmā, katrai parādībai, kas attiecas uz Ādama Rišona sistēmu, ir atveidojums šajā pasaulē, un tās visas iziet pārdzimšanas. Vēlreiz pasvītrosim, ka, runājot par pārdzimšanām, ar to netiek domāti mūsu ķermeņi. Mēs runājam par to, ka līdzās dvēselei, kura nonāk lejup nulles līmenī, atrodas vēlme, kurā cilvēks dzīvo un ar kuru sevi identificē.

Atrodoties šajā pasaulē, mēs sevi identificējam ar savu ķermeni. Vēlāk mēs atklājam, ka eksistē punkts sirdī, taču sākotnēji sevi identificējam ar ķermeni un miesisko baudu, ko līdz ar to arī sasniedzam. Taču sākot identificēt sevi ar punktu sirdī, ar vēlmi pielīdzināties Radītājam, ķermenis un viss tam apkārt esošais pakāpeniski man zaudē jebkādu jēgu. Atbilstoši dvēseles attīstībai ķermeņa problēmas izzūd un vairs nešķiet man svarīgas.

Par punktu sirdī tiek dēvēta dievišķā daļa, kura man dota no augšienes. Tā ir mana daļa, kas Ādama Rišona sistēmā atrodas manas atsevišķās dvēseles veidā, kas tāpat kā bioloģiskā ķermeņa šūna ir savienota ar visām pārējām dvēselēm savstarpējā atdeves un saņemšanas procesā. Šajā stāvoklī es jūtu Radītāja klātbūtni un savu līdzību Viņam. Mūsu pasaules stāvoklī manī ir tikai šīs vēlmes sākotnējais punkts.

Identificēt sevi ar punktu sirdī nozīmē pieņemt to ceļu, kurš šim punktam ir jāiziet. Šis ceļš ietver sevī 5 pasaules, katra no tām dalās 5 parcufim, kas sastāv no 5 sefirot – kopā 125 pakāpes.

Identificējot sevi ar punktu sirdī, es uzdodu sev jautājumu par dzīves jēgu, šis jautājums nāk no dvēseles, tas ir, no vēlmes pielīdzināties Augstākajam spēkam, absolūtai atdeves īpašībai vai Radītājam. Ķermenim, vēlmei saņemt, ir saprotams, kādēļ tas dzīvo, tāpēc tas nejautās.

Ķermenim ir nepieciešamas miesiskās baudas: uzturs, sekss, ģimene. Tas tāpat vēlas naudu, goda apliecinājumus, zināšanas, valdīt pār pasauli. Dodot tam visu šo piepildījumu, ķermenim nebūs pietiekami. Tikai tad, kad cilvēkā atmostas punkts sirdī, viņš sāk jautāt: „Kāda ir manas dzīves jēga?”. Cilvēkā atklājas vēlme, kuru nav iespējams piepildīt ar iepriekšējo baudu. Identificēt sevi ar šo vēlmi un uzsākt meklējumus, lai to piepildītu, nozīmē identificēt sevi ar punktu sirdī.

Neskatoties uz to, ka viss pastāvošais mums šķiet izzūdošs, patiesībā eksistē tikai pārdzimšanas un jebkurai daļiņai nav ne mirkli miera, atrodoties pastāvīgā formas mainīšanas pārdzimšanas kustībā, šajā ceļā neko nezaudējot no savas būtības.

 Nekas neizzūd un nepazūd, viss darbojas automātiski kā pulkstenis. Nav svarīgi, vai mēs to redzam, vai nē, taču katra detaļa pakļauta absolūtam likumam. Viss, ko mēs pārdzīvojam – apzināti vai neapzināti, atrodas zem stingras kontroles, kas ir visos dabas likumos. Mēs izejam šo ceļu no sākuma līdz beigām iepriekš paredzētā formā, pārdzimšanu pēc pārdzimšanas, visi kopā un katrs atsevišķi.