Ko nozīmē „izzināšana”

Ņemot vērā, ka kabala pēta Universa raksturojumu, kas atrodas ārpus cilvēka iztēles robežām un kas ir sakne pat tādām mūsu pasaules pamatkategorijām kā telpa, laiks, kustība, ir radies iespaids, ka zinātnieku kabalistu terminoloģija sastāv no abstraktiem apzīmējumiem. Studējamās zinātnes patiesais stāvoklis šim viedoklim neatbilst.

Būdama ne tikai pētniecības instruments, bet gan praktiska metode, kabala izmanto vārdus, nosaukumus un terminus tikai ar noteikumu, ka tie atbilst objektiem un parādībām, kurus tie apzīmē. Pastāv zinātnieka kabalista dzelzs likums: „Tas, kas nav izzināts, netiek apzīmēts ne ar nosaukumu, ne ar vārdu” (Baruhs Ašlags „Šamati”, 3. raksts). Pats termins izzināšana ir cēlies no jēdziena, kas atrodams vienā no kabalas tekstiem: „kad tava roka sasniegs…”. Nepieciešamais zināšanu līmenis, kuru var nosaukt par izzināšanu, atbilst sajūtām, kuras pielīdzināmas ķermeņa taustes reakcijām. Izzināšanas līmeņi, kuri neatbilst dotajam nosacījumam, kabalā tiek apzīmēti kā sapratne, apgūšana u.c.

Izzināšanas problēma ietver sevī arī jautājumu par izzināšanas dziļumu: kas tieši izzināmajā parādībā, pasaulē, objektā ir izzināšanai pieejams un kādi tās pastāvēšanas līmeņi jebkurā gadījumā paliks ārpus izpētes robežām.

No acīmredzamiem piemēriem cilvēka kontaktā ar apkārtējo pasauli mums top saprotams, ka izzināšanas dziļums tiek ierobežots ar studējošā vajadzību līmeni. Eksistē reāli, cilvēka ikdienas dzīvē izmantojamie spēki un parādības (tādi kā fizikālie lauki, viļņi u.c.), kuru būtību cilvēks tā arī nav izzinājis, taču pētot un izmantojot to īpašības un iedarbību, viņš piešķīra tiem nosaukumus, neraizējoties par to, ka to būtība viņam nav zināma. Nosaukumi tiek piešķirti, balstoties uz sajūtamām izpausmēm par doto objektu un tā iedarbību uz cilvēku. Šie nosaukumi ienāk apritē un katram cilvēkam rada asociācijas ar objekta izpausmju summu (lai arī ierobežotu), kas cilvēkam pazīstama personīgi vai arī par to ir iepriekš dzirdēts. Šī asociāciju summa rada cilvēkā priekšmeta sajūtu par vienu vai otru objektu, vai parādību.

To realitāte tiek noteikta ar dotā objekta iedarbību summas realitāti uz pētnieka sajūtām. Tas ir pamatoti gan attiecībā uz pirmcēloni un tā izzināmajām izpausmēm, kā arī attiecībā uz mūsu pasaules objektiem un ķermeņiem, kuri iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem. To izzināšana tāpat ir ierobežota ar to iedarbības iepazīšanu attiecībā pret mums, un mūsu sensoru reakciju summa attiecībā uz šo iedarbību rada mūsu iztēlē pietiekamu objekta tēlu, neskatoties uz zināšanu trūkumu par tā iekšējo būtību. Tas attiecas arī uz cilvēka pašizzināšanu. Viss, ko cilvēks par sevi zina, ir iekšējās būtības, kuru viņš nepazīst, ārējā izpausme.

Jebkuras zinātnes pamatu apgūšanas process sākas ar terminoloģijas studēšanu. Šis princips tāpat arī attiecas uz pasauļu, parcufim un sefirot pētniekiem, kuriem pirmcēloņa izzināmā iedarbība, kuru kabalā dēvē par gaismu, katrā no tās izpausmes līmeņiem ir pilnīgs un pietiekams pamatojums, lai šim līmenim dotu nosaukumu

Tādējādi viens no kabalas likumiem vēsta: „Viss, ko iespējams novērtēt un kas izriet no pirmcēloņa, izpaužoties dažādos dabas līmeņos, pilnībā apmierina izzinātāja prasības”. Tādējādi cilvēkam nekad nerodas nepieciešamība pēc tā, kas nav ietverts Universa dabā, kas principā ir pirmcēloņa izpausme.