Kabalista ilgais ceļš

Rabašs stāstīja, ka viņa tēvs Bāls Sulams reiz aizbrauca pie sava skolotāja uz Pursavu, nelielu ciemu pie Varšavas. Gaidot skolotāju viņa kabinetā, Bāls Sulams piegāja pie plaukta ar grāmatām un īpaši neizvēloties paņēma vienu no grāmatām. Šī grāmata bija ARI „Dzīvības koks”.

Pēc tam viņš stāstīja: „Es to atvēru un izbrīnījos! Šajā grāmatā tika stāstīts par to, ko es visu dzīvi vēlējos zināt!” Tiklīdz Bāla Sulama skolotājs ienāca istabā un to ieraudzīja, viņš iesaucās: „Noliec vietā!” Taču Bāls Sulams jau paspēja iegaumēt, kas tā ir par grāmatu, nekavējoties to sameklēja un sāka mācīties.

Pēc vairākiem gadiem Bāls Sulams saprata, ka viņam tur vairs nav ko mācīties, ne no sava skolotāja, ne vispār Polijā.

Taču, kā sacīja Rabašs, Bāls Sulams nezināja, ka viņam būs nepieciešami vēl 20 gadi, lai uzsāktu savu garīgo ceļu. Rabašs toreiz samazināja, tie nav 20 gadi, bet vairāk.

Replika: Iztēlojieties, kā to ir dzirdēt iesācējiem!

Atbilde: Nepieciešams zināt patiesību. Tāpēc, ka mēs runājam par dvēseles pārveidošanu, par dvēseļu pārdzimšanas riņķojumu, par to, ka nonākam lejup mūsu pasaulē uz 70 – 80 gadiem, lai šajā laikā sevi pārveidotu un paceltos nākamā garīgā līmenī.

Tāpēc šeit nav ko slēpt. Gluži pretēji, tev tiek dota iespēja un to nepieciešams izmantot. Tu līdz savas dzīves noslēgumam neesi brīvs, tu šajā sistēmā iekļaujies. Kādēļ tu esi dzimis, kādēļ eksistē? Tikai tādēļ.

Kabalas zinātne par to vien vēsta. Nevajag mānīties, samazināt tās dižumu, tāpēc ka tā stāsta par cilvēka mērķi šajā pasaulē, šajā dzīvē. Un tam, kurš vēlas ar to nodarboties ir jāsaprot, uz ko viņš iziet. Citādāk atnākot uz kabalu un no tās taisa visādas mistikas. Lai gan šodien tam praktiski vairs nav vietas.

Bāls Sulams savu grāmatu lappusēs tieši un ļoti daudz par to raksta. „Desmit Sefirot Mācības priekšvārdā”, savās vēstulēs un rakstos viņš atklāti runā par to, par ko pirms viņa neviens nekad nerunāja.

Taču, kurš apgūst viņa grāmatas? Cilvēki, kuriem patiešām tas ir nepieciešams. Ja cilvēks ir atnācis pie mums mācīties, viņam ir jāsaprot, ka tā ir mūžīga saikne, viņam ir jāizpilda sava misija.

Saprotams, ka cilvēks var aiziet un līdz dzīves beigām nodarboties ar pasaulīgām lietām – ja izdosies. Taču kopumā no tā neaiziesi. Runa ir par sistēmu, kurā mums visiem negribot ir jāpiedalās.

Jautājums: Būtībā nav izslēgts, ka cilvēks var meklēt arī citu skolotāju?

Atbilde: Jā. Ja viņš patiešām meklē dzīves jēgu, tad viņam ir jāmeklē.

Jautājums: Taču kaut kādā brīdī viņam ir skaidri jāizlemj: „Šeit!” – jāieķeras ar zobiem un jāturas?

Atbilde: To nepieciešams izdarīt pēc iespējas ātrāk, lai patiešām ieķertos, citādāk žēl laika.

Jautājums: Kādā veidā cilvēks, atverot grāmatu un pēc vienas, divām rindām, saprot: „Viss! Šeit ir atbilde!”?

Atbilde: Pirms tam, kad es atradu savu skolotāju, es vairākus gadus lasīju tādus Bāla Sulama darbus kā „Desmit Sefirot Mācības priekšvārds” un „Ievads kabalas zinātnē”.

Taču, kad es atradu Rabašu un viņš mani nosēdināja blakus savam studentam Ilelam, kurš man sāka skaidrot „Ievadu kabalas zinātnē”, es biju pārsteigts.

Pirms tam man trūka vairāku vārdu skaidrojuma un tieši šie vārdi bija atslēga tam, lai saprastu visu tekstu. Ja tev tas ir, tad tu virzies tālāk, bet, ja nav, tad pārlec pāri un teksts tev šķiet virspusējs, parasts.

No nodarbības krievu valodā, 16.10.2017.

Avots krievu valodā