Ko dēvē par pilnīgu darbu pie Radītāja

Kas tiek prasīts no cilvēka, lai nonāktu garīgajā pasaulē? Viņam ir absolūti jāatdalās pašam no sevis un jāattiecina sevi pie Radītāja ar visu sirdi un dvēseli atbilstoši visiem nepieciešamiem nosacījumiem. Nepieciešams pareizi iekārtot visu savu pārējo dzīvi.

Būtu labi sev pierakstīt, kas tieši, kā man šķiet, man ir nepieciešams iekārtot materiālajā un garīgajā dzīvē. Un ik reiz tur pievienot jaunus nosacījumus, samazināt, organizēt, iespējams pat kādu daļu izsvītrot.

Tādējādi es pakāpeniski sev radīšu kaut kādu garīgā līmeņa tēlu. Nav tik svarīgi, vai tas ir pirmais līmenis, otrais, trešais – nosacījumi tajos mainās, taču pats princips paliek. Tas pamatojas uz to, ka mums ir divas īpašības: „augstāk par zināšanām” un blakus tam „zināšanas”.

Viens nevar eksistēt bez otra. Nepieciešams atrasties abos stāvokļos, sajūtot trauksmi, bailes, bažas, tas ir, visu kas attiecas uz vēlmi baudīt. Un kopā ar to nepieciešams atrasties atdeves spēkā, ticībā, kas augstāka par zināšanām, saliedētībā ar Radītāju, cik vien tas iespējams.

Un, lai gan ticība un saliedētība ar Radītāju anulē mūsu egoistisko vēlmi un visas bailes, tam visam cilvēkā ir jābūt jūtamam vienlaicīgi, viens otram paralēli. Nevajag baidīties no šādas „personības dubultošanās”. Nepieciešams tikai mācēt izmantot šos divus spēkus, šos divus parametrus reizē: gan vienu, gan otru, lai nemētātos te labajā līnijā, te kreisajā.

Iespējams, es dodu priekšroku virzīties uz priekšu galvenokārt labajā līnijā virs kreisās, taču pēc tam atmodinu kreiso attiecībā pret labo. Taču šīs abas līnijas eksistē manī, un es saprotu, ka stāvu uz divām kājām. Tikai šādā formā mans līmenis būs stabils.

Tieši tāpēc, ka es spēju vadīt abas līnijas, tā būs pilna pāreja, kuru dēvē par „darbu pie Radītāja priekā”. Prieks rodas no tā, ka es sevī iekļauju divas pretējas līnijas un spēju no tām veidot vidējo līniju, tādējādi veidoju savu dvēseli.

No kreisās puses es ņemu vēlmi, taču no labās – labošanās spēku, ekrānu, atstarojošo gaismu, ietērpšanos tiešajā gaismā un tādējādi veidoju savu garīgo tilpni, „kli”.

Tāpēc nav vērts iznīcināt nevienu parādību, nepieciešams tikai zināt, kā pareizi attiekties pret labās un kreisās līnijas īpašībām. Cilvēkā ir jābūt visam, tikai, lai viņu nemētā kā mazu bērnu, no nerimstoša prieka gaužās raudās. Ir nepieciešama iekšēja stabilitāte.

Apkārtējai sabiedrībai cilvēkam ir jāpalīdz stabilizēties, un ar sabiedrības palīdzību to iespējams paveikt ļoti ātri. Apkārtējā sabiedrība spēj slāpēt mūsu nerimstošo prieku un eiforiju, kā arī bailes un trauksmes, ja negaidot mēs nonākam šādās negatīvās vibrācijās.

Grupa ir spējīga to paveikt, tāpēc ka tai ir masa, spēks un tā spēj cilvēkam palīdzēt abās situācijās. Ja grupa atrodas uz garīgā ceļa, tad katrs tajā ienes savu labo un kreiso līniju, kuras nav līdzsvarotas – tās tiek līdzsvarotas ar grupas palīdzību. Cilvēks pievieno grupai labās un kreisās līnijas spēku, taču grupa, pateicoties kopīgai vienotībai, visu līdzsvaro vidējā līnijā.

Un tad grupas centrā sāk augt, gluži kā koks, vidējā līnija – lūgšanu stabs. Tas ir pareizs darbs attiecībā pret Radītāju, kurš atklājas tieši šajā vidējā līnijā.

No rīta nodarbības, 12.08.2018.

Avots: www.laitman.lv