Visas pasaules atrodas cilvēkā

Realitāte nāk no Augstākā spēka, no Radītāja,  no  gaismas.  Augstākā gaisma veido  kli. Sākotnēji tā rada pasaules, bet  pēc  tām nāk radījums  – dvēsele Ādams  Rišons.  Šī dvēsele sadalās lielā daļu daudzumā, kuras nonāk lejup mūsu pasaulē. Rodas jautājums, vai šī pasaule un garīgās pasaules pastāv pašas par sevi? Vai pasaule ir radība?

Kabalisti izzina garīgo pasauli un atklāj, ka radījums šajā pasaulē ir eksistējošais  cilvēks, tas ir, vēlme baudīt.

Radījums atrodas īpašā stāvoklī, kurā savas personīgās sajūtas tas dēvē par savu pasauli. Šī sajūta mainās atkarībā no paša radījuma īpašību izmaiņām. Vai kaut kas mainās no ārpuses? Mēs nevaram runāt, ka ārpusē kaut kas vispār pastāv, tāpēc ka nekad to nejūtam. Mēs pastāvīgi jūtam tikai to, kas notiek mūsos.

Kas tad mūsos notiek? – Visdažādākie procesi. Ar kabalas palīdzību es varu mainīt savas īpašības un sajust pārmaiņas sajūtās. Ja savas īpašības nemainu ar šīs metodikas palīdzību, jebkurā gadījumā manī kaut kas mainās atbilstoši man nezināmajam, iepriekš noteiktajam procesam. Pateicoties  tam,  es  sajūtu  pārmaiņas sevī un apkārtējā pasaulē.

Vai šī pasaule eksistē bez manis? Tā eksistē tikai manās sajūtās. Ja manis nav, vai pasaule pastāv? Vai tajā turpina dzīvot citi cilvēki? Vai tā pastāvēja pirms manas dzimšanas un vai pastāvēs arī tad, kad es no tās aiziešu?

Mēs varam runāt tikai vadoties no cilvēka sajūtām. Ārpus sajūtām nekas neeksistē.

Tas pats attiecas uz garīgo pasauli. Mēs varam izlabot sevi tā, ka mums radīs ies vēl vienas dimensijas papildu sajūtu orgāns un tad mēs to sajutīsim un nosauksim par garīgo. Taču, vai pastāv garīgā pasaule ārpus manis? – To es nezinu. Tā eksistē tikai manās sajūtās. Es varu mainīties, un garīgā pasaule arī mainīsies. Pārmaiņas  manī notiek neatkarīgi no manis.

Tas nozīmē, ka ārpus cilvēka nekas  nepastāv, izņemot vienkāršo  Augstāko  gaismu, kas atrodas pastāvīgā mierā. Visas pārmaiņas notiek tikai dvēselēs. Visas dvēseles būtībā ir vienota dvēsele, kas sajūt sevi kā sadalītu lielā sas tāvdaļu daudzumā, šīs sastāvdaļas ir pretējas viena otrai un attālinātas viena no otras. Tās atrodas dimensijā, kuru dēvē par šo pasauli vai arī atrodas citā dimensijā – garīgajā.

Kabalisti klāsta, ka viss, ko  mēs sajūtam, atrodas mūsos. Mēs pastāvīgi iekšēji maināmies atbilstoši rešimot, kuros  nepārtraukti mainās  dati. Atbilstoši tam mēs sajūtam realitāti, kas dalās uz iekšējo „es”  un  apkārtējo  sabiedrību.  Tad,  kad  mēs sevi izlabosim, tad sajutīsim, ka nekāda dalīšanās nepastāv. „Es” un  sabiedrība  ir viens veselums: „es” un piepildījums manī ir Radītājs.

Nevajag dalīt realitāti garīgajās pasaulēs, šajā pasaulē, dvēselēs un ķermeņos, nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā līmeni. Gluži otrādi,  tas  viss nepastāv ārpus cilvēka, bet atrodas potenciālā viņā pašā. Tas ir, cilvēkam ir iespēja sajust realitātes veidu, vadoties no rešimot, kas viņā mostas.

Ārpus cilvēka nav pasauļu. Pasaules ir iekšējās pakāpes, pa kurām  viņš  paceļas augšup vai nolaižas lejup, sajuzdams pats sevi  un  apkārtējo  sabiedrību.  Atbilstoši tam, cik  lielā mērā cilvēks labojas, pakāpes  un  pasaules  izzūd.  Paliek   cilvēks vēlmes veidā, kas pēc īpašībām līdzinās savam piepildījumam – gaismai. Tad, kad labošanās ir īstenojusies, cilvēks jau eksistē vienkāršā formā, tā neietver sevī  citas daļas, nav tajās dalīta un nesastāv no tām.

Viss atrodas vienkāršā vienotībā, daļu identitātē,  savstarpēji  savienotā  vienā veselumā, saplūsmē ar vienoto piepildījumu. Tā, bez šaubām, ir eksistējošā  forma. Citas formas, kas mums šķiet reālas,  pastāv  tikai  attiecībā pret dvēseli,  atkarībā no tās labošanās pakāpes.

Šāds realitātes redzējums pasargā cilvēku no vairums kļūdām, nepareizas pasaules uztveres, nepareiziem aprēķiniem. Nepieciešams iztēloties šo stāvokli kopā ar to, kuru cilvēks redz sev priekšā. No vienas  puses, kā sacījuši viedie  Babilonijas Talmūdā: „Tiesnesim nav nekā cita, izņemot to, ko redz viņa acis”. No otras puses: patiesā stāvokļa priekšstats līdzās iluzorajam vienmēr stabilizē cilvēku atbilstoši realitātei.

Nosaukumi, kurus kabalisti dod savām izzināšanām un sajūtām, būtībā tiek piešķirti saskaņā ar rešimot, kad tajās atklājas tie vai  citi  piepildījuma  iespaidi.  Realizējot visus iespējamos rešimot, kabalisti iegūst daudzveidīgus  iespaidus un  piešķir nosaukumu katrai to pakāpei.

Virzoties uz priekšu kabalistu pēdās, pa to pašu garīgās  augšupejas ķēdi, mēs iedarbinām aizvien jaunus rešimot un paši izzinām nosaukumus, par kuriem runā kabalisti. Tādā veidā katrs cilvēks atklāj sev kabalu, tas ir, zinātni par personīgo saņemšanu un savas kli piepildīšanu.