Cilvēks nosaka savu pasauli

Pasaules un viss, kas attiecas uz realitāti, ir ietverts Bezgalībā. Tad,  kad  dvēseles nonāks pie tā, lai sevi izlabotu, realitātes sastāvdaļas atklāsies atbilstoši labošanās pakāpei. Patlaban šīs realitātes potenciāls atrodas Bezgalības pasaulē,  lai  atklātos tam, kurš atklās to darbībā un lai paliktu par potenciālu tam, kurš to neizdarīs.

Tādējādi atklāšana ir pilnībā  individuāls faktors, katra indivīda personīgā lieta. Atbilstoši savām tilpnēm cilvēks nosaka, kurā no pasaulēm un kādā realitātē viņš atrodas, kādu bezgalības daļu sajūt. Par to, kas paliek ārpus cilvēka sajūtām, nav iespējams neko pateikt. Mēs nezinām,  kas  atrodas  ārpus  mūsu  uztveres,  ārpus  kli. Kli pastāvīgi sajūt to, kas atrodas tās  iekšienē.  Ne  šajā  pasaulē,  ne  garīgajās pasaulēs, mēs nevaram just ārpus mūsu kelim. Tāpēc arī pasaules neeksistē ārpus tā, kurš tās sajūt. Taču potenciāli tilpne un gaisma Bezgalībā jau ir gatavas tam, lai dvēseles no turienes saņemtu – katra pēc savas līdzības pakāpes gaismas īpašībām.

Mēs    runājam    par   „pasauļu   nonākšanu  lejup”,    par   „dvēseļu   rašanos”,  par „sašķelšanos”. Dvēseles nonāk lejup līdz šīs pasaules līmenim, un no šī vissliktākā punkta  sākas  labošanās  process.  Kurš   tad  sajūt  šo  procesu?  Vai  tas  ir  bijis? Vai mūsu vēsture īstenojās? Vai mēs spējam uz šiem jautājumiem  atbildēt  apstiprinoši? Nē, nespējam.

Var sacīt tikai vienu: šodien savās tilpnēs es atklāju, ka kaut  kas  ir  kalpojis  par faktoru, kas izraisīja manas sajūtas. Šis faktors  attiecībā  pret  mani  atrodas potenciālā, nevis esošajā īstenībā. Viss notiekošais bija iekļauts Bezgalībā. Attiecībā pret mani, viss, kas atrodas ārpus manām tilpnēm, ir Bezgalība.

Vai tādā veidā norisinājās vēstures gaita? Vai bija  kritums no  Bezgalības līdz viszemākajai pakāpei? Vai pēc tam sākās nedzīvā, augu, dzīvnieciskā un runājošā līmeņa atttīstība mūsu pasaulē? Vai bija  nozīme  vēsturiskajam procesam,  kas turpinās līdz pat mūsdienām? Šodien mēs ar jums par to visu dzirdam – taču tas  bija vai nebija?

Tas notika Bezgalības pasaulē – potenciālā. Pret šo paziņojumu var iebilst: cilvēki rakstīja grāmatas, veica zināmas darbības. Taču mēs to visu šodien atklājam. Neskatoties uz to, ka viņi rakstīja par tūkstošiem gadu seniem notikumiem,  ir nepamatoti sacīt, ka tas notika. Potenciālā viss ir ietverts Bezgalības pasaulē.

„Vakar es dzīvoju un jutu sevi kā eksistējošu. Vakar dzima  un mira  cilvēki,  vakar manā pasaulē norisinājās dažādi notikumi,  un es biju to liecinieks. Šodien es arī dzīvoju un stāstu jums par to, kas bija vakar”. Šī vakardiena neeksistē.  Pastāv stāvokļi, kurus lielākā vai mazākā mērā mēs uztveram no Bezgalības un tie mums attēlojas kā vēsturisks process. Taču patiesībā  katrs  stāvoklis  ir  no   Bezgalības izrauta ainas daļa. Ja izvēlēties citu  fragmentu, aina  izrādīsies  citāda.  Visas  attēla daļas atrodas Bezgalībā potenciālā, taču mēs kādu no tām savā kli izdalām.

Bezgalībā šie fragmenti nav sakārtoti pa plauktiņiem kā arhīvā, kur katrs elements pieejams atsevišķi. Tur pastāv bezgalīga aina, turpretī es gūstu no tās segmentus atbilstoši savām tilpnēm.  Manas  kelim,  mani  iekšējie  uztveres  instrumenti  iekārtoti tā, ka Bezgalība man pastāvīgi tēlojas divkāršā veidā: „es un kaut kas ārpus manis”.

Galvenais šajā saiknē ir garīgā laika jēdziens. Vēsture mums šķiet process, kas laika gaitā attīstās, šis  process  norisinās  nedzīvajā,  augu,  dzīvnieciskajā  un runājošajā līmenī. Tomēr patiesībā tā nav. Runa iet tikai par uztveres instrumentu attīstības procesu, kas nekādā veidā nav saistīts ar laika, kustības un vietas kategorijām: manās, patlaban esošajās, uztveres tilpnēs man tikai šķiet,  ka  laiks, kustība un vieta eksistē. Pretējā gadījumā es nevaru redzēt ainu, tāpēc ka to uztveru egoistiskajās tilpnēs, kuru nolūks ir saņemšanas dēļ.

Manā izpratnē egoisms „izstiepj” punktu un rada attāluma, izplatījuma efektu. Tas „izstiepj” manas darbības un rada laika efektu. Patiesībā laiks nepastāv. Es  kaut ko daru vai nedaru. Veicot darbību, es pāreju no viena stāvokļa uz citu, kas ar to robežojas. Izdarīju vēl kaut ko – pārgāju uz nākamo un atbilstoši tam redzu citu pasauli, citu realitātes ainu. Turpretī, ja neesmu neko izdarījis, tad palieku tajā pašā stāvoklī. No kurienes tajā varētu rasties  laika  ritums?  Kas  ir  „laiks”?  Vai  tad  kāds cits var kaut ko izpildīt manā vietā?

Tātad, no viena punkta mūsu egoisms „uzpūš” veselu virtuālo  telpu  ar dimensijām,  kas iet caur koordinātu asīm. Šajā, no punkta „uzpūstajā” telpā mēs uztveram procesus, kas it kā virzās paši par sevi, tas ir, virzās līmenī, kas izvietojas zemāk par ekrānu. Šie procesi nav nosacīti ar kaut kādām manām  darbībām  attiecībā  uz vēlmju realizāciju. Es varu neko nedarīt, taču jebkurā gadījumā kaut kādi notikumi norisināsies. Tādā veidā darbojas egoisms.

Viss, kas atrodas zemāk par ekrānu, ir pasaules ainas pseido izpausme. Šī forma tiek uztverta tikai mūsu egoismā. Tiklīdz mēs  ierobežojam  egoismu un paceļamies  virs tā, kļūst acīmredzams, ka aina ir iluzora, tā neeksistē. Tāpēc Bāls  Sulams  arī  sacīja,  ka mūsu pasaule ir šķietama pasaule.