Līdzsvara neievērošana

„Cilvēk! Nemeklē citu ļaunuma vainīgo; vaininieks esi tu pats”.

Žans Žaks Ruso

 „Cilvēks ir visnežēlīgākais no dzīvniekiem”.

Frīdrihs Nīče

 „Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas nosarkst. Vai arī – viņam vajadzētu nosarkt”.

Marks Tvens

Egoisma postošais spēks

Visi dabas komponenti, izņemot cilvēka egoismu, darbojas saskaņā ar altruisma likumu, atrodas līdzsvarā ar savu vidi un veido harmoniskas sistēmas. Ja tiek izjaukts līdzsvars, organisms sāk sabrukt, tāpēc līdzsvara atjaunošanās spēja ir organisma eksistences nosacījums. Faktiski visas organisma aizsargspējas vērstas uz līdzsvara uzturēšanu. Runājot par organisma spēku vai vājumu, tiek domāta tā spēja saglabāt līdzsvaru.

Nepieciešamība saglabāt līdzsvaru prasa katram indivīdam darboties altruistiski attiecībā pret to sistēmu, kuras daļa viņš ir. Tieši līdzsvara ievērošana ir universālās harmonijas un dabas pilnības pamatā. Ja kāds indivīds nepakļaujas šim dzīves principam, altruisma principam, tad līdz ar to viņš izjauc līdzsvaru. Šie divi termini – altruisms un līdzsvars – saistīti viens ar otru kā cēlonis un sekas.

Visās būtnēs, izņemot cilvēku, ir līdzsvara ievērošanas programma, saskaņā ar kuru tās pastāvīgi veic darbības, kas nepieciešamas līdzsvara uzturēšanai. Tās vienmēr zina, kā rīkoties un nenonāk sarežģītās situācijās, kurās tām nebūtu skaidrs, ko darīt pašām un kāda veida attiecības jānodibina ar savu vidi. Tām nav brīvības, lai rīkotos pēc savas izvēles un tāpēc, protams, nevar izjaukt līdzsvaru dabā.

Tikai mums, cilvēkiem, nav tamlīdzīgas darbības programmas. Daba mums nepiešķir iedzimtas zināšanas un instinktus, kas būtu pietiekami, lai dzīvotu līdzsvarā. Tā rezultātā mēs īsti nezinām, kāds ceļš ved uz pareizo eksistenci, tas ir, līdzsvaru ar apkārtējo pasauli. Līdzsvara programmas trūkums noveda pie tā, ka mūsu attīstība virzās egoistiskā veidā. Šī tendence pastiprinās no paaudzes uz paaudzi un pamanāma galvenokārt sabiedriskajā sfērā. Šī iemesla dēļ cilvēks mēģina apmierināt savu vēlmi baudīt, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem un nemēģinot piepildīt viņu eksistenci. Mēs netiecamies uz altruistisku savienošanos ar tuvākajiem, kā tas pieņemts dabā un nezinām, ka tieši tā ir pilnīga bauda, kuru mēs tik ļoti vēlamies sasniegt. Līdzsvara stāvoklis ir ideāls pilnīgas laimes stāvoklis, kad viscaur valda harmonija, kad nav nepieciešama jebkāda pretestība vai dažāda veida aizsardzības bastionu celšana.

Vērīgāk sevī ielūkojoties, mēs pārliecināsimies, ka katrs no mums domā tikai par savu labklājību un visās mūsu savstarpējās attiecībās ar tuvākajiem meklē tikai personīgo labumu. Vēloties vismaz nedaudz uzlabot savu dzīvi, mēs piekristu, lai mums nevēlamie cilvēki vienkārši pazustu. Izņemot mūs, neviens cits dabas veidojums nav spējīgs attiekties pret apkārtējiem ar nolūku nodarīt tiem ļaunu, aplaupīt un tos izmantot. Neviena radība nevar gūt apmierinājumu, apspiežot apkārtējos un gūstot baudu no viņu ciešanām. Tikai Homo sapiens spēj rast baudu no cita ciešanām. Pazīstamajā teicienā ir teikts, ka paiet garām paēdušam lauvam ir daudz drošāk nekā labi paēdušam cilvēkam…

Paaudžu gaitā mūsos attīstījās egoistiska vajadzība gūt labumu sev uz citu rēķina. Šī tieksme ir pretrunā ar dabas spēka pamatvirzienu, kas tiecas katru indivīdu apveltīt ar optimāliem dzīves apstākļiem. Tādējādi  cilvēciskais egoisms ir vienīgais postošais spēks pasaulē. Tikai tas izjauc globālās dabas sistēmas līdzsvaru.

Katrs no mums līdzinās citam ar savu vēlmi visiem pieejamiem līdzekļiem izmantot sev līdzīgos personīgā labuma gūšanai, pilnīgi neņemot vērā, ka savu labklājību viņš veido uz citu nelaimēm. Tas nav svarīgi, kādu attaisnojumu turklāt mēs izdomājam.

Cilvēks jūt, ka visām pasaules radībām jābūt viņa pakļautībā un jākalpo personīgam labumam. Turklāt atsķirība ir tikai līdzekļu izvēles specifikā. Viens izvēlas cilvēku ekspluatāciju maziskas iekāres dēļ, cits – varas dēļ, bet trešais – goda dēļ. Ja tas nebūtu saistīts ar lielām pūlēm, tad katrs piekristu ekspluatēt pasauli, saņemot no tās uzreiz visas šīs baudas: gan bagātību, gan varu, gan godu. Taču cilvēkam ir jāizdara izvēle atbilstoši savām iespējām un spējām.

Šeit slēpjas interesanta lieta: lai bruģētu ceļu uz mierīgu dzīvi, vispirms ir jānoskaidro mūsu egoistiskā būtība. Patiesībā tas, ka mūsu egoisms pastāvīgi pieaug, nav nejaušība un nav nosodāms. Tā pieaugums ir paredzēts, lai parādītu mums, kur tieši mēs novirzāmies no visaptverošā realitātes likuma, altruisma likuma. Šī novirze ir visu dzīves problēmu pamatā, un pieaugošais egoisms mūs ved, lai labotu šo liktenīgo kļūdu. Pakāpeniski mēs apzināsimies, ka mūsu pašmīlība, kas aicina baudīt tikai uz tuvāko rēķina, pretēja visaptverošajam dabas spēkam, kas piesātināts ar altruismu, mīlestības un atdeves īpašību. Šo antagonismu starp mums un dabas spēku mēs turpmāk īsi dēvēsim par „nelīdzsvarotību ar dabu” vai vienkārši par „nelīdzsvarotību”. Turklāt altruisma īpašību, kuru cilvēks iegūst, mēs dēvēsim par „līdzsvaru ar dabu”.

Kas sniedz mums baudu?

 Kā jau tika sacīts, mūsu vēlmes dalās divos veidos: fiziskajās un cilvēciskajās, vai vitālajās un sociālajās. Izskatīsim cilvēka sociālās vēlmes, lai saprastu, kāds faktors mūsu savstarpējo attiecību sistēmā ar tuvāko rada nelīdzsvarotības stāvokli.

Cilvēka sociālās vēlmes iedalās trīs galvenajās kategorijās:

• vēlme pēc bagātības;
• vēlme pēc goda apliecinājumiem un varas;
• vēlme pēc zināšanām.

Šīs kategorijas atspoguļo visu, kas nav fiziskās vēlmes, kuras var mūsos mosties.

Cilvēka sociālās vēlmes par tādām tiek dēvētas divu iemeslu dēļ:

• Cilvēks tās pārņem no sabiedrības. Dzīvojot viens, viņš netiektos pēc šādas
• Šīs vēlmes var realizēties tikai sabiedrības

Lai panāktu lielāku precizitāt, sacīsim, ka vitālās vajadzības tiek dēvētas par fiziskām vēlmēm, bet viss, kas atrodas virs tā, attiecas uz cilvēka sociālām vēlmēm. Ja mūsos mostas kāda vēlme, kas pārsniedz vitālo nepieciešamību, tad mēs varam analizēt, kā šī vēlme tiek izmantota. Faktiski šādas vēlmes mūsos attīstās tieši šim nolūkam.

Katram no mums raksturīga sava īpaša sociālo vēlmju kombinācija. Turklāt dzīves garumā šī kombinācija mainās. Runājot shematiski, vienam cilvēkam raksturīga spēcīga vēlme pēc naudas (bagātības), citam – vēlme pēc goda apliecinājumiem, trešajam – vēlme pēc zināšanām.

„Nauda” personificē tieksmi iegūt kaut ko, to pārvēršot personīgajā ieguvumā. Ideālā gadījumā cilvēks vēlas iegūt visu pasauli, lai viss piederētu tikai viņam vienam.

„Goda apliecinājumi” jau ir „augstāka” vēlme. Cilvēks vairs nevēlas visu pievākt sev, kā mazs bērns. Gluži pretēji, viņš saprot, ka viņu ieskauj milzīga pasaule un atzīst par labāku strādāt visu dzīvi, lai sasniegtu cieņu un goda apliecinājumus no citiem. Viņš pat ir gatavs maksāt par to, lai viņu cienītu. Atšķirībā no primitīvas naudas kāres, kas ļauj „uzpūst” sevi ar neskaitāmiem ieguvumiem, vēlme pēc goda apliecinājumiem saistīta nevis ar tuvākā nostumšanu malā, bet ar pilnvērtīgas personības klātbūtni, kas viņu cienīs un cels godā. Tādējādi „goda apliecinājumi” personificē cilvēka vēlmi iegūt visu pasauli, taču vairs ne savā īpašumā. Gluži pretēji, lai pasaule paliek ārpusē un godina mūs ar pašaizliedzīgu godbijību.

„Zināšanas” simbolizē vēl lielāka mēroga varu. Runa iet par vēlmi iegūt gudrību, izzināt visus realitātes aspektus un detaļas, izpētīt Universa mehānismu un saprast, kā dabu un cilvēkus vērst sev par labu. Zināšanas ir neierobežota vara caur prātu.

Jebkuru vēlmi, kas pārsniedz vitālās vajadzības, mēs pārņemam no sabiedrības. Tādējādi šo vēlmju veiksmes vai neveiksmes pakāpe tiek mērīta tikai attiecībā pret sabiedrību. Profesora Daniela Kanemana pētījums parādīja, ka savas laimes emocionālās sajūtas intensitāti cilvēki izvērtē galvenokārt saskaņā ar sabiedriskajiem kritērijiem. Tika arī konstatēts, ka izjūtamās laimes pakāpe atkarīga ne tik daudz no mūsu personīgajiem panākumiem, bet salīdzinot tos ar citu panākumiem. Tā rezultātā materiālās labklājības pieaugums mūs nepadara laimīgākus, jo ar katru jaunu finansiālo piemaksu mēs salīdzinām sevi ar bagātāku sabiedrības vidi.

Patiesībā savas laimes vai ciešanu līmeni mēs varam noteikt tikai attiecībā pret citiem cilvēkiem. Mazāk viņiem – vairāk mums, vairāk viņiem – mazāk mums. Ja kāds cits gūst panākumus, mūsos mostas skaudība, bet dažkārt automātiski uzliesmo dabiska nekontrolējama reakcija un tad mēs sevī atklāti viņam novēlam, lai viņš ciestu fiasko. Ja kāds cits paklūp, mēs priecājamies, jo, salīdzinājumā ar to, mūsu stāvoklis uzreiz uzlabojas. Ja cieš daudzi, tas jau pats par sevi ir iepriecinoši, jo tas ir mūsu vērtējuma spilgts „relativitātes” un sociālās orientācijas piemērs.

No tā izriet, ka cilvēciskā bauda, kas neiekļaujas fizisko vitālo vajadzību ietvaros, ir atkarīga no mūsu attieksmes pret tuvāko, citiem vārdiem, no tā, kā mēs uztveram savas savstarpējās attiecības ar apkārtējiem. Mūsu sirdi silda nevis jaunie ieguvumi, bet dominance pār citiem, cieņa sabiedrības acīs (un līdz ar to arī savās acīs) un vara, kuru vēlamies sasniegt.

Tāda egoistiska attieksme pret tuvāko izraisa nelīdzsvarotību, plaisu starp mums un visaptverošajiem dabas likumiem, altruisma likumu. Egoistiskā tieksme pacelties pāri citiem, baudīt uz viņu rēķina un norobežoties no viņiem, ir pretrunā dabas centieniem savākt vienkopus visas savas daļas ar altruisma palīdzību. Šeit slēpjas mūsu ciešanu avots.

Pieņemsim, ka mums ir sveši noteikti dabas likumi, taču tie joprojām uz mums iedarbojas, būdami absolūti un negrozāmi. Ja kāds ir pārkāpis vienu no tiem, protams, šī likuma neievērošana kļūst par iedarbības faktoru un prasa cilvēkam atgriezties pie „spēles noteikumu” ievērošanas. Mums jau ir zināmi daudzi dabas likumi, kas darbojas nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī, ietverot mūsu ķermeni. Taču mēs kļūdaini uzskatām, ka cilvēciskajā līmenī, savstarpējo attiecību sfērā nav absolūtu likumu. Maldīgais uzskats izraisīts ar to, ka, atrodoties noteiktā attīstības pakāpē, nav iespējams saprast tās likumsakarību, šim nolūkam nepieciešams pacelties uz augstāku pakāpi. Tāpēc nav mūsu spēkos novilkt precīzas paralēles starp egoistisku uzvedību attiecībā pret tuvāko un savas dzīves negatīvajām parādībām.

Egoisma pareiza izmantošana

 Egoisms ir kļuvis par nelīdzsvarotības faktoru, taču tas nenozīmē, ka egoisms būtu jālikvidē – nepieciešams tikai veikt korekcijas tā izmantošanā. Savas vēstures gaitā cilvēce ir centusies ar dažādiem līdzekļiem panākt līdzsvaru, mīlestību un sociālo taisnīgumu, likvidējot egoismu vai mēģinot to mākslīgi ierobežot. Revolūcija un sabiedriskās pārmaiņas nomainīja viens otru, taču galu galā visas kā viena cieta neveiksmi. Tā iemesls ir tas, ka līdzsvaru var panākt tikai pareizi savienojot visu saņemšanas spēku ar visu atdeves spēku.

No iepriekšējās nodaļas mēs zinām, ka visaptverošais likums, kas darbojas katrā dzīvā organismā, ir egoistisko daļu apvienošana atbilstoši altruistiskajam principam. Šie divi fundamentālie pretējie spēki – egoisms un altruisms, saņemšana un atdeve – ir katrā substrātā, katrā parādībā, katrā procesā un katrā būtnē. Visās sfērās, ietverot materiālo, emocionālo un jebkuru citu, pastāvīgi piedalās divi spēki, nevis tikai viens. Viens otru papildinot un līdzsvarojot, tie var izpausties dažādos veidos: elektrons un protons, negatīvais un pozitīvais lādiņš, atgrūšanās un pievilkšanās, mīnuss un pluss, naids un mīlestība. Katrs dabas elements mijiedarbojas ar sistēmu, kuras daļa tas ir un šajās savstarpējās attiecībās harmoniski savienojas saņemšana un atdeve.

Daba tiecas mūs novest pie pilnības un neierobežotas baudas. Egoisms ir ielikts mūsos tieši ar nolūku, lai mēs varētu baudīt. No tā izriet, ka nav nepieciešamības vai iemesla to anulēt. Mums tikai nepieciešams to izlabot, precīzāk sakot, mainīt mūsu vēlmes izmantošanas veidu no egoistiskā uz altruistisko. Pareiza attīstība ļaus izmantot visu mūsos ieliktās vēlmes baudīt spēku, taču jau izlabotā veidā. Turklāt, ņemot vērā, ka egoisms ir mūsu būtība, mums nav nekādas iespējas tam pretoties vai ilgstoši to ierobežot, jo šādi mēri ir vērsti pret pašu dabu. Mēģinot to īstenot, mēs redzēsim, ka tas nav  mūsu spēkos.

Pašreizējā situācija it kā neliecina par to, ka daba tiecas sniegt mums baudu. Iemesls ir vienkāršs: atšķirībā no visiem citiem dabas līmeņiem, mūsu egoisms vēl nav pabeidzis savu attīstību, nav „nobriedis”.

Jebkura dabas daļa tiek mērķtiecīgi vadīta. Runa iet par pakāpenisku posmsecīgu attīstību, gluži kā auglis kokā, kas tiek vadīts ar labu nodomu, lai beidzot nogatavotos un kļūtu salds. Taču, cik daudz stāvokļu iziet šis auglis no sēklotnes līdz pilnīgam briedumam! Visi augļa stāvokļi, kas ir iepriekšēji beigu stāvoklim, ne tikai norāda, cik salds tas būs, bet, gluži otrādi, mums demonstrē pretējas formas. Citiem vārdiem, jo saldāks ir nobriedušais auglis, jo rūgtāks un nepievilcīgāks tas ir iepriekšējos savas attīstības stāvokļos.

Kad veidojums sasniegs savu visaugstāko punktu un formu, savu pilnīgo brieduma stāvokli, tikai tad šajā veidojumā būs iespējams atklāt dabas spēka pilnību. Ja runājam par mums, cilvēkiem, mūsu pašreizējais stāvoklis vēl nav sasniedzis galīgo pilnību un tāpēc sķiet nelabvēlīgs. Tomēr pēc analoģijas ar augli, kas nogatavojas, neviena no mūsu īpašībām nav paredzēta iznīcināšanai, pretējā gadījumā tā sākotnēji nebūtu mūsos ielikta.

Egoisma spēks ir lielisks spēks. Pateicoties egoismam, mēs esam attīstījušies līdz šim brīdim un, pateicoties egoismam, mēs sasniegsim pilnību. Tieši šis spēks virza mūs uz priekšu un ļauj neierobežoti attīstīties. Bez šī spēka mēs nebūtu pieņēmuši cilvēciskās sabiedrības formu un nebūtu kvalitatīvi atdalījušies no dzīvnieku pasaules. Šodien, pateicoties savam egoismam, mēs vairs nevēlamies būt apmierināti ar mums pazīstamiem īslaicīgiem priekiem un pieprasām to, kas iziet ārpus to šaurajām robežām.

Visa gudrība – atrast veidu, kas ļauj samērīgi izmantot egoisma spēku. Mums ir jāiemācās izmantot to ceļā uz altruistisko savienošanos ar citiem, neprasot no cilvēka apspiest dabiskos egoistiskos spēkus un tieksmes, ar kuriem viņš ir dzimis, bet tikai pareizi un efektīvi tos izmantot, lai sasniegtu pilnību. No cilvēka viņa attīstības procesā tiek prasīts pareizi un harmoniski savienot visas viņam raksturīgās īpašības, parametrus un tendences, liekot tos kalpot attīstības labā.

Krīze – iespēja atjaunot līdzsvaru

 „Ķīniešu valodā vārds krīze sastāv no diviem simboliem: viens nozīmē bīstamību, bet otrs – iespēju”.

Džons F. Kenedijs

 Daba tiecas uz līdzsvaru un dara visu, lai stabilizētu visas savas daļas. Piemēram, izskatīsim, kas notiek vulkāna izvirduma laikā. Iekšējais spiediens zemes garozas dzīlēs pieaug, līdz ārējais Zemes apvalks vairs nespēj to līdzsvarot. Rodas nelīdzsvarotības stāvoklis nedzīvajā līmenī, kas tiek novērsts vulkāniskā izvirduma ceļā, pateicoties tam, spiediens stabilizējas. Tādā veidā darbojas daba, līdzsvarojot to, kas pauž savu nelīdzsvarotību.

Saskaņā ar fizikas un ķīmijas likumiem, vienīgais jebkuru matērijas vai objekta kustību cēlonis ir tieksme uz līdzsvaru. Šī tendence noved pie spiediena, koncentrācijas, temperatūras un citu parametru izlīdzināšanās, kā rezultātā mēs novērojam ūdens uzkrāšanos zemienēs, siltuma un aukstuma noplūdi, kā arī daudzas citas parādības. Zinātniskajā valodā līdzsvara stāvoklis tiek dēvēts par „homeostāzi” – no grieķu valodas vārdiem homoios (ὅμοιος – līdzīgs) un stasis (στάσις – stāvoklis). Šo stāvokli tiecas sasniegt visi ķermeņi, kas pastāv realitātē.

Taču cilvēciskajā līmenī līdzsvara sasniegšana ietver apzinātu līdzdalību procesā. Līdz ar to kļūst saprotams: kamēr mēs neapzināsimies, ka egoistiska attieksme pret savu tuvāko kaitē mums pašiem un visai pasaulei, no mums neko nevar prasīt. Tā vietā daba mums palīdz, norādot uz radušos nelīdzsvarotību un tādējādi ved pie globālās krīzes punkta egoistiskās attīstības procesā.

Krīzes mērķis – vest mūs pie atziņas, ka mēs esam uz nepareizā ceļa un ka pienācis laiks izraudzīties pareizo kursu. Krīze nav sods, tā paredzēta virzīt mūs uz pilnību. Patiesībā sods pasaulē vispār nepastāv, jo mēs neesam vainīgi, ka esam radīti kā egoisti. Jāatceras, ka cilvēks kā materiāls, kura būtība ir vēlme gūt baudu, ir spējīgs kustēties, progresēt un rīkoties tikai vajadzības, vai trūkuma pēc kaut kā rezultātā. Mēs darbojamies tikai pamatojoties uz nepiepildītu vēlmi un kustamies tikai tās nākamā piepildījuma virzienā. Ja mums kaut kas trūkst, ja esam neapmierināti, mēs izjūtam ciešanas un sākam meklēt, kā atrisināt problēmu. Tāda ir mūsu attīstības un progresa shēma. Vācu filozofs Artūrs Šopenhauers to raksturo šādi: „No pirmā acu uzmetiena, cilvēki tiecas uz priekšu, taču patiesībā viņus stumj no mugurpuses”.

Krīze ir „nepilnību” atklāšana, tās sākotnēji un ar iepriekšēju nodomu tika ieliktas cilvēka dabā, lai sniegtu mums iespēju pašiem tās „izlabot” un, pateicoties šai darbībai, pāriet uz augstāku līmeni. Pagātnē, pirms simtiem tūkstošiem gadu, cilvēce nespēja saprast savu ciešanu cēloni. Taču šodien mēs esam pietiekami nobrieduši un līdz ar to varam izprast iemeslu, un redzēt, ka ciešanas mudina mūs sasniegt altruisma, mīlestības un atdeves īpašību, kas piemīt pašai dabai. Mūsdienu cilvēkam daba jau var „uzdot jautājumu”: „Vai tu pareizi reaģē uz to, kas tev ir novēlēts?” Tāpēc, ka tagad, līdz ar kārtējo katastrofu, daba nodod cilvēkam arī izpratni par šīs katastrofas cēloņiem.

Līdz šim daba izturējās pret cilvēku diezgan vienkārši, modinot viņā dažādas vēlmes un ar to palīdzību virzot viņu uz attīstību. Tā rezultātā cilvēka izaugsmi raksturoja neskaitāmas variācijas sociuma, kultūras, izglītības, zinātnes un tehnikas jomā. Taču negaidīti mēs nonācām strupceļā un palēninām gaitu, lai izanalizētu sevi pašus. Faktiski no šī brīža mēs ieguvām iespēju izpētīt savas vēlmes – turklāt tagad mums tas ir jādara. Nevar turpināt attīstīt apziņu tikai vienā virzienā – kā vislabāk izmantot savas vēlmes. Pienācis laiks padomāt par vēlmēm un tās izvērtēt, paveroties no malas: „Es esmu cilvēks. Man ir vēlmes. Ko es ar tām daru un kādēļ?” Katram no mums jāpalūkojas uz sevi no malas un jāmēģina izvērtēt sevi pašu.

Patiesībā dabas spēks ir nemainīgs savā pašatdevē. Daba izraisa uz mums pastāvīgu spiedienu, lai mēs nonāktu līdzsvarā ar to. Vienīgais faktors, kas mainās un aug saskaņā ar ielikto tajā programmu, ir mūsos apslēptais egoisms. Tieši pieaugošā pretruna starp egoismu un dabas spēku pastāvīgi pastiprina nelīdzsvarotību, ko mēs izjūtam kā spiedienu, diskomfortu, ciešanas un krīzes. Šo negatīvo parādību amplitūda ir atkarīga no radušās nelīdzsvarotības līmeņa. Tas izskaidro, kāpēc iepriekš ciešanu un nemiera sajūta bija vājāka, un kāpēc ar katru dienu tā pieaug.

Tādējādi mēs paši atbilstoši savai nelīdzsvarotībai ar dabu nosakām ciešanu vai laimes lielumu, kurus izjutīsim. Citiem vārdiem, mēs esam vienotās integrālās sistēmas destruktīvie elementi, tieši tas ir ciešanu iemesls, tieši tā ir visu komplikāciju un krīžu sakne.

Sasaistot visas krīzes parādības individuālajā un globālajā līmenī ar sistēmās nelīdzsvarotības faktoru, ar cilvēcisko egoismu, mēs spēsim veicināt problēmas atrisināšanu. Ja tiek saprasts notiekošo katastrofu cēlonis, kas to izraisīja, ja tiek izprasts to mērķis, tas padara katastrofas efektīvas. Tās kļūst kā enerģija, kas liek virzīties uz priekšu. Šādā gadījumā krīze nav sods, bet gan progresīvāka cilvēces attīstības stadija, kas sākotnēji izpaužas kā esošā posma noliegums. Ja tikai mēs mainīsim savu attieksmi un apziņu, ja mēs citādi palūkosimies uz notiekošo ar mums, tad redzēsim, ka situācija, kas šodien mums šķiet kā krīze, patiesībā ir nenovērtējama augšupejas iespēja.