Ceļš uz brīvību

Vai mums ir izvēle?

Katrs no mums sevi uztver kā indivīdu, kā īpašu personību, neatkarīgu visās savās darbībās. Nav nejaušība, ka cilvēce gadu simteņus karoja, tā vai citādi pūloties sasniegt personības brīvību. Turklāt jēdziens „brīvība” ietekmē arī citas radības: mēs redzam dzīvnieku ciešanas nebrīvē. Tas viss liecina par to, ka daba nepiekrīt jebkuras dzīvas būtnes paverdzināšanai.

Tomēr tajā pašā laikā mēs ļoti neskaidri iedomājamies, ko ietver pats jēdziens – brīvība. Vērīgāk ielūkojoties šajā stāvoklī, avien mazāk kas paliek no tā. Pieprasot brīvību katrai personai, mums ir jāparedz, ka katram cilvēkam ir nepieciešamās zināšanas par to, kas ir brīvība un ko nozīmē uz to tiekties. Pirmkārt, ir jāpārbauda: vai indivīds principā ir spējīgs rīkoties saskaņā ar brīvo izvēli?

Dzīve ir nerimstoša cīņa par labāku eksistences formulu. Taču, vai kāds sev ir uzdevis jautājumu: kas patiesībā mums ir pakļauts un kas – nē? Iespējams, vairumā gadījumu „kauliņi jau izmesti”, bet mēs turpinām rīkoties tā, it kā notikumu gaita būtu atkarīga no mums?

Jēdziens „brīvība” nāk no dabas likuma, kas caurstrāvo visu realitāti un tas ir iemesls, kāpēc katrs to vēlas. Taču daba mūs nenodrošina ar informāciju par darbībām, kuru ietvaros mūsu izvēle patiešām ir brīva un par tām, kuras tikai pieļauj brīvās izvēles ilūziju.

Daba dzen mūs pilnīgas bezpalīdzības un nenoteiktības stāvoklī. Mēs esam vīlušies spējā mainīt ko sevī un dzīvē vispār. Tādējādi daba piedāvā mums apturēt nevaldāmo skrējienu un veltīt laiku bāzes jautājumam: ko mēs patiešām varam ietekmēt? Izskatot iekšējos un ārējos faktorus, kas mūs pilnībā veido, mēs varēsim saprast, ko tieši daba mums ļauj pārvaldīt savā liktenī.

Bauda un ciešanas

 Bauda un ciešanas ir divi spēki, kas vada mūsu dzīvi. Mūsu iekšējā būtība – vēlme gūt baudu – liek mums rīkoties saskaņā ar sākotnēji noteiktas uzvedības modeli: saņemt maksimālu prieku apmaiņā pret minimālu piepūli. Vienmēr un visur cilvēks aiz nepieciešamības izvēlas baudu un izvairās no ciešanām. Šeit mēs neatšķiramies no dzīvniekiem.

Tomēr psihologiem ir zināms fakts, ka var mainīt jebkura cilvēka prioritāšu sistēmu un iemācīt viņam citus aprēķinus attiecībā uz savu darbību  priekšrocību. Ja pārliecinoši aprakstīt labumus, ko var gūt no nākotnes, cilvēks piekritīs paciest esošās grūtības nākotnes peļņas labad. Piemēram, mēs esam centīgi nodarbībās, lai iegūtu profesiju, kas ar laiku nodrošinās augstu atalgojumu vai cienījamu stāvokli. Tas viss ir atkarīgs no aplēsēm, kuras mēs veicam attiecībā uz gaidāmajiem ieguvumiem. Cilvēks atņem pieliktās pūles no potenciālās baudas un ja atlikums izrādīsies pozitīvs, tad darbība tiks uzsākta.

Šeit nav nekā cita, izņemot cenas aprēķina, kas mums būs jāsamaksā par nākotnes peļņu. Mēs visi esam tā iekārtoti.

Šajā ziņā cilvēks atšķiras no dzīvniekiem tikai ar spēju raudzīties uz priekšu, potenciālā mērķa virzienā un pieņemt zināmas neērtības, grūtības vai ciešanas, lai saņemtu gaidīto atalgojumu. Izpētot cilvēka uzvedību, mēs atklāsim, ka visas viņa darbības izriet no šādiem aprēķiniem. Viņš tikai gribot negribot tos īsteno dzīvē.

Egoistiskā vēlme liek mums izvairīties no ciešanām un pastāvīgi dot priekšroku baudai, kas raisās mūsu iztēlē un mēs pat nevaram izvēlēties šīs baudas kvalitāti. Lēmumu par to, ko mēs baudīsim, pat daļēji nenosaka mūsu brīvā izvēle vai neatkarīgā vēlme, to ietekmē citi cilvēki. Katrs cilvēks dzīvo sabiedrībā saskaņā ar tās kultūru un likumiem. Tuklāt šie faktori nosaka indivīda uzvedību un arī veido katrā no mums attieksmi pret visām dzīves jomām.

Patiesībā mēs neko neizvēlamies: ne dzīvesveidu, ne interešu sfēru, ne brīvā laika aizpildīšanu, ne ēdienu, ko lietosim uzturā, ne modi, kurai sekosim. To visu „liek pildīt” apkārtējās sabiedrības griba un gaume – un ne labākā tās daļa, bet vairākums. Patiesībā mūs ierobežo pieklājības normas un sabiedriskās iekārtas rāmji, kas kļuvuši par mūsu uzvedības likumiem.

Vēlme izpelnīties sabiedrības cieņu motivē mūsu rīcību. Pat tad, kad mēs vēlamies izcelties, veikt ko neparastu, iegūt to, kas nav nevienam citam vai vispār atteikties no piederības kādam kolektīvam, un dzīvot noslēgtībā – mēs jebkurā gadījumā to darām, lai iegūtu sabiedrības uzmanību. „Ko par mani teiks? Ko par mani domās?” Šīs domas mums ir vissvarīgākās, taču parasti mums ir tendence to noliegt un aizēnot, jo šāda atzīšanās būtu sāpīgs trieciens mūsu „Es”.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, rodas jautājums: kur ir izvēles brīvība, ja tāda vispār ir? Lai atbildētu, vispirms jānoskaidro, kas ir mūsu būtība un jāsaprot, kādi elementi mūs veido. Katrā objektā, tostarp arī cilvēkā, ir četri noteicošie faktori.

Iekšējā būtība un to vadošie likumi

 Sākotnējais materiāls ir katra objekta iekšējā būtība. Būdama mainīga pēc savas formas, tā pastāvīgi paliek viena un tā pati. Piemēram, grauds satrūd zemē, un tā ārējā forma izzūd, taču līdz ar to no tā iekšējās būtības rodas jauns asns. Primārais faktors – mūsu būtība, mūsu pamats, mūsu ģenētiskais kods – jau sākotnēji noteikts mūsos un to ietekmēt mēs nevaram.

Likumi, kas vada būtību, ir mūžīgi, nemainīgi un nezūdoši, no tiem izriet tās objekta īpašības, kuras nevar mainīt. Piemēram, no kviešu grauda nekad neizaugs kāda cita graudzāle, izņemot kviesi. Tas rada tikai to pašu iepriekš zaudēto formu. Šāda veida likumus un no tiem atvasinātās īpašības daba piešķir jau sākotnēji. Katrs grauds, katrs dzīvnieks un katrs cilvēks iekļauj sevī likumus, kuri vada viņa būtību kā tādu. Tāds ir otrais mūs sastādošais elements, un ietekmēt to mēs arī nespējam.

Vides iedarbības likums

 Grauda šķirne nemainās, taču tā ārējā forma variējas atkarībā no vides. Ārējo faktoru iedarbībā būtības apvalks transformējas saskaņā ar noteiktiem likumiem un iziet kvalitatīvas izmaiņas. Vides ietekme noved pie tā, ka būtībai pievienojas papildu faktori, piešķirot tai jaunu īpašību. Graudam par tādiem faktoriem var kļūt saule, augsne, mēslojums, mitrums, nokrišņu daudzums utt. Tie nosaka augšanas problēmas, kā arī asnu kvantitāti un kvalitāti. Attiecībā uz cilvēku viņa ārējā vide ir vecāki, audzinātāji, skolotāji, draugi, kolēģi, grāmatas, kuras viņš lasa, materiāli, kas tiek saņemti no masu medijiem u.c. Tādējādi trešais faktors ir likumi, saskaņā ar kuriem vide iedarbojas uz cilvēku, transformējot viņa ietekmējamās īpašības.

Vides izmaiņas

 Vide, ietekmējot kviešu augšanu, arī ir pakļauta ārējo faktoru iedarbībai. Šie faktori var mainīties ļoti strauji: piemēram, sausums vai plūdi spēj novest pie visu kviešu sējumu zuduma. Attiecībā uz cilvēku ceturtais faktors ir pārmaiņas pašā vidē, šīs pārmaiņas maina iedarbības formu uz īpašībām, kuras var mainīt.

Šie četri faktori nosaka jebkura objekta vispārējo stāvokli. Tie nosaka mūsu raksturu, domāšanu, secinājumus, pie kuriem mēs nonākam, pat mūsu vēlmes un rīcības:

  • Cilvēks nevar mainīt savu sakni, savu ģenētisko kodu, tas ir, savu būtību.
  • Cilvēks nevar mainīt likumus, kuri vada viņa būtību kā tādu.
  • Cilvēks nevar mainīt tos likumus, saskaņā ar kuriem ārējie faktori iedarbojas uz viņa attīstību.
  • Vidi, kurā cilvēks dzīvo un no kuras ir pilnībā atkarīgs, viņš var mainīt uz citu, labvēlīgāku, lai varētu virzīties uz priekšu sava dzīves mērķa sasniegšanā.

Citiem vārdiem, mēs nespējam ietekmēt sevi tiešā veidā, jo nevaram definēt savu būtību un likumus, kas to vada. Likumus, saskaņā ar kuriem vide uz mums iedarbojas, mēs arī nespējam mainīt. Taču mēs varam ietekmēt savu dzīvi un likteni, uzlabojot vidi. Vienīgā brīvā izvēle ir pareizas saskarsmes vides izvēle. Ja mēs izraisīsim ārējo apstākļu izmaiņas un uzlabosim savu saskarsmes vidi, tad izlabosim šīs vides ietekmi uz mūsu maināmajām īpašībām. Līdz ar to mēs jau tagad noteiksim savu nākotni.

Atšķirībā no pārējiem dabas līmeņiem, cilvēkam ir iespēja apzināti izvēlēties saskarsmes vidi ar aprēķinu, lai tā pareizi noteiktu viņa vēlmes, domas un darbības. Tāpēc arī attīstības process ir balstīts uz indivīda savstarpējām attiecībām ar saskarsmes vidi. Ja mūsu saskarsmes vide radīs piemērotus apstākļus attīstībai, tad ar tās palīdzību mēs spēsim sasniegt jūtamus rezultātus.

Brīvās izvēles realizācija

 Apkopojot visu sacīto par četriem faktoriem, kas formē cilvēku, mēs atklāsim avotus, kas mūs vada. Tie ir tikai divi: iedzimtās īpašības un iegūtās īpašības, tas ir, kuras tiek pārņemtas no saskarsmes vides.

Zinātne nonāca pie līdzīgiem secinājumiem 20. gadsimta 90. gados, kad sāka iezīmēties jauna pētniecības joma – uzvedības ģenētika. Šī disciplīna meklē saikni starp gēniem un cilvēku uzvedības personīgajām kognitīvajām īpašībām: sākot no dusmām, avantūrisma, kautrības vai vardarbības, līdz pat dzimumtieksmei. Gēni nosaka apmēram 50% no rakstura īpašībām, bet pārējās ir atkarīgas no saskarsmes vides.

Ņemot vērā, ka mēs nevaram mainīt iekšējos dotumus, mums ir jāvēršas pie ārējiem parametriem, tas ir, pie savas saskarsmes vides. Vienīgais, ko mēs varam izdarīt, tiecoties realizēt savas dzīves mērķi – izvēlēties labvēlīgu saskarsmes vidi, kas veicinās mūsu izaugsmi. Tāpēc tas, kurš savā dzīvē ir pūlējies izvēlēties labvēlīgāku saskarsmes vidi, izpelnas no tās pareizas domas.

Cilvēks, kurš iegulda savus spēkus, izvēloties un radot vidi, kas viņam ir nepieciešama pareizai attīstībai, pateicoties tam, var realizēt viņā esošo potenciālu. Lai šo principu saprastu un īstenotu dzīvē, nepieciešams augsts apziņas līmenis, šodien daudzi no mums, šķiet, to jau ir sasnieguši.

Ja savu egoistisko attieksmi pret tuvāko mēs vēlamies mainīt uz altruistisko, mums jāattīsta tāda vēlme rūpēties par tuvāko un apvienoties ar viņu, kas atsver visus pārējos egoistiskos nodomus. Tas kļūs iespējams tikai tad, kad altruisms sasniegs augstāko punktu mūsu prioritāšu sistēmā.

Esam radīti kā sabiedriskas un egoistiskas būtnes. Nekas cilvēkam nešķiet svarīgāks, kā citu atzinumi par viņu. Patiesībā mūsu dzīves mērķis ir iegūt cieņu un atzīšanu sabiedrībā. Mēs neapzināti pakļaujamies sabiedriskās domas absolūtai varai un esam gatavi ziedot pēdējos spēkus, lai izpelnītos cieņu, godu un slavu. Tas ir iemesls, kāpēc sabiedrība var ieaudzināt saviem piederīgajiem dažādas vērtības un uzvedības formas, arī pat ļoti abstraktas.

Sabiedrība attīsta mūsos pašapziņas kritērijus un tāpēc, pat atstāti vieni, mēs turpinām darboties atbilstoši sabiedrības normām. Citiem vārdiem, pat tad, ja neviens neuzzinās par kādu no mūsu rīcībām, mēs jebkurā gadījumā to veiksim savas pašcieņas labad.

Lai sāktu veidot jaunu vēlmi, kas vērsta uz rūpēm par tuvākā labklājību un visu cilvēku apvienošanu kā vienotas sistēmas daļu, mums jābūt sabiedrībā, kas atbalsta šādus centienus. Ja altruisms apkārtējo acīs būs augstākā vērtība, tas, protams, liks katram no mums sekot altruistiskiem likumiem un iekļaut tos savu prioritāšu sistēmā.

Saskarsmes videi vajadzētu noskaņot cilvēku šādi: „Tev ir labi jāizturas pret tuvāko, pret vienoto sistēmu, kuras daļa tu esi, lai mēs visi nonāktu līdzsvarā ar dabu”. Kad tieksme uz altruismu kļūs manāma apkārtējā sabiedrībā, arī mēs to dziļi izjutīsim, mūsu attieksme pret tuvāko mainīsies. Mēs sāksim domāt par to arvien vairāk, un pakāpeniski pieaugs mūsu vēlme kļūt par vienota organisma veselīgām daļām.

Mēs nevaram mainīt sevi tieši, taču varam uzlabot savu vidi. To mēs noteikti spējam izdarīt. Mainoties vides ietekmei uz mums, mainīsimies arī mēs paši. Vide ir svira, kas paceļ mūs augstākā līmenī. Tāpēc pirmais solis, kas pieejams ikvienam cilvēkam, aicina padomāt un konstatēt, kāda saskarsmes vide viņam ir vispiemērotākā, lai sasniegtu esamības mērķi.

Kā jau tika sacīts, domas spēks ir visvarenākais spēks dabā. Ja mēs tieksimies rast labvēlīgāku saskarsmes vidi, mūsu iekšējā vēlme novedīs mūs visbeidzot pie attiecīgiem cilvēkiem, organizācijām, instruktoriem un grāmatām – citiem vārdiem, pie tādas vides, kurā mēs varēsim pareizi attīstīties. Atbilstoši tam, kā mēs koncentrēsimies uz ideju, izvēloties labvēlīgāku saskarsmes loku un to realizēsim dzīvē, mums pavērsies jaunas iespējas šīs vīzijas īstenošanai.

Ja mums apkārt esošā sabiedrība sastāvēs no cilvēkiem, kuri arī tiecas sasniegt līdzsvaru ar dabu, mēs varēsim veidot tādas attiecības, kas kalpotu mums par paraugu, atbalstot un stiprinot ceļā. Cilvēki sapratīs, ka mēs vēlamies izturēties pret viņiem ar mīlestību un dos mums iespēju iemācīties, kā to darīt. Ikviens apmācīs citus tam, ko nozīmē līdzināties dabas spēkam. Ikviens sajutīs, cik labi

būt mīlestības rokās. Tas, kurš līdzinās altruistiskajam dabas spēkam, neizjūt uz sevis naidīgu spēku spiedienu un tāpēc šādā vidē mēs spēsim rast aizsardzību, drošumu, laimi un atbrīvoties no uztraukumiem. Tieši uz šādu dzīvi daba virza visu cilvēci.

Atdarināt dabu

 Rūpes par tuvākā labklājību, centieni apvienoties ar viņu kā viena ķermeņa orgāni, kā arī pūles, kas vērstas uz sabiedrības apzināšanos par šādas vienotības svarīgumu, liks pamatus, balstoties uz kuriem cilvēce izveidos dzīvi, kas pilnībā līdzinās dabas mīlestības un savstarpējās atdeves īpašībai. Protams, pagaidām runa nav par mūsu iekšējās egoistiskās īpašības kardinālu mainīšanu, bet par procesa pirmo posmu, kura gaitā mēs ārēji modelēsim savstarpējās attiecības, kas pastāv dabā, kā bērns, kurš atdarina savu tēvu. Bērns skaidri nesaprot, ar ko nodarbojas tēvs un tomēr cenšas viņu atdarināt, vēloties kļūt tāds pats kā viņš. Redzot, ka tēvs strādā ar āmuru, bērns imitē viņa darbības ar savu rotaļu āmuriņu. Rezultātā zēns attīstās ne tikai kopējot tēva kustības, bet arī pakāpeniski iegūstot viņa prātu. Tāpēc arī mums ir jācenšas atdarināt dabas mīlestības un atdeves īpašību. Tāda imitācija ir gluži kā augstākās pakāpes iegūšana, kuru nepieciešams saniegt ne vien izpildot ārējās darbības, bet arī izzinot to ar savas iekšējās būtības palīdzību.

Rūpes par tuvāko pamato divi galvenie faktori:

  • Vēlme izpelnīties sabiedrības cieņu.
  • Autentiska iekšēja apzināšanās par mīlestības un atdeves īpašības pārākumu attiecībā pret personisko

Kopēt dabu kā bērns, kurš neapzināti atdarina tēvu, nozīmē rūpēties par tuvāko, vadoties no pirmā motīva. Līdzīga imitācija ir attīstības un izaugsmes mehānisma pamatā, bez tās nav iespējams virzīties uz priekšu.

Vispirms mēs rūpēsimies par tuvāko, lai baudītu sabiedrības cieņu, taču pakāpeniski sāksim ievērot, ka altruistiskā attieksme pret tuvāko pati par sevi ir īpaša un cildena īpašība, neatkarīgi no sabiedrības atzinuma. Mēs atklāsim, ka altruistiska uzvedība ir pilnīgas, bezgalīgas baudas avots; turklāt tas izpaudīsies pateicoties tam, ka mēs sāksim realitātē sajust dabas spēku, absolūtu un neizmērojamu.

Citiem vārdiem, mūsu pūliņu rezultātā, kas virzīti uz dabas spēka atdarināšanu, mēs sajutīsim, ka daba pati par sevi ir pilnība. Šī fakta apzināšanās radīs mūsos iekšējas pārmaiņas: pamazām mums atklāsies mīlestības un atdeves īpašības cildenums salīdzinājumā ar mūsu sākotnējo īpašību „baudas gūšanu savā labā”. Tad mēs patiešām vēlēsimies pielīdzināties dabai un sasniegsim augstāko līmeni attiecībā pret to, kurā tikām radīti. Paceļoties augšup uz šo līmeni, mēs saplūdīsim ar dabas harmoniju un pilnību – tieši uz to visu cilvēcisko dzimumu virza un ved dabas attīstības likums.

Jaunā tendence

 Pēc tam, kad cilvēks sāk līdzsvarot sevi ar dabas spēku, viņš samazina spiedienu, kas mudināja viņu mainīties. Rezultātā negatīvo parādību skaits  dzīvē samazinās. Praktiski no dabas spēka puses nenotiek nekādas izmaiņas, mainās cilvēks. Taču šo pārmaiņu rezultāti izraisa viņā sajūtu, ka daba sākusi uz viņu iedarboties savādāk. Cilvēka iekšējā būtība liek cilvēkam just, ka mainās ārējā pasaule, nevis viņš pats. Tādā veidā smadzenes reaģē uz realitātes informāciju, kuru tām nodod maņu orgāni un šai tēmai mēs veltīsim atsevišķu nodaļu ar nosaukumu „Pilnības un mūžības realitāte”. Patiesībā dabas spēks ir statisks savā pastāvībā. Ja cilvēks tam līdzinās par simts procentiem, viņš sajūt pilnību; taču, ja viņš ir pilnīgi pretējs, tad jūt simtprocentīgu dabas spēka pretestību. Starp diviem galējiem stāvokļiem cilvēks iziet starpposmus.

Šodien mēs vēl neesam absolūti pretēji dabas altruistiskajam spēkam, jo mūsu egoisms vēl nav sasniedzis maksimālo attīstības līmeni. Tas nozīmē, ka negatīvās parādības mūsu dzīvē vēl nav sasniegušas maksimālo robežu. Starp citu, tieši tāpēc daži cilvēki vēl nesajūt globālās krīzes stāvokli, kurā nonākuši paši un visa sabiedrība. Viņi neuzskata, ka esošā situācija būtu slikta. Tā vai citādi, taču ar katru dienu mūsos izpaudīsies arvien lielāks egoisms, saasinot pretstatu starp cilvēku un dabu. Lai mums nenāktos izjust ar to saistītās ciešanas, nepieciešams jau laikus izvēlēties ceļu, kas ved uz altruisma īpašības iegūšanu. Tikai tāda pieeja mainīs mūsu attīstības virzienu.

To veicot, tajā pašā mirklī mēs sajutīsim reakciju visās eksistences sfērās. Lai to ilustrētu, iedomāsimies bērnu, kurš uzvedas ļoti slikti. Tēvs notur audzināšanas sarunas ar viņu, dažādos veidos mēģinot pārliecināt un pierunāt mainīties. Visbeidzot viņi panāk vienošanos, ka no noteikta brīža bērna dzīvē  atveras jauna lapa, kad viņš sāks labi uzvesties. Ja nākamajā dienā viņam izdosies uzlabot savu uzvedību, lai arī nedaudz, tajā pašā brīdī viņš sajutīs tēva labvēlīgo attieksmi. Tādējādi viss tiek vērtēts, mērīts un spriests tikai atbilstoši pieaugošai tendencei.

Ja arvien vairāk cilvēku rūpēsies, lai izveidotu izlabotas savstarpējās attiecības, uzskatot to par noteicošo faktoru, no kura ir atkarīga mūsu dzīve, viņu kopējās rūpes izveidos sabiedrības viedokli un tas, savukārt, ietekmēs visu pārējo cilvēci. Pateicoties vispārējai iekšējai savstarpējai saiknei, katrs cilvēks pasaulē, pat tas, kurš dzīvo visattālākajās vietās, acumirklī sajutīs, ka viņš ir cieši saistīts ar citiem cilvēkiem un ir atkarīgs no viņiem, bet viņi – no viņa. Tad katrs apzināsies šo dzīves savstarpējo atkarību.

Izmaiņas, kas notiek vienā objektā, tiek nodotas citiem objektiem – to pierāda pētījumi, kas veikti dažādās zinātnes jomās un galvenokārt kvantu mehānikā. Eksperimenti ir parādījuši, ka dažas elementārdaļiņas „zina” par to, kas notiek ar citām daļiņām un acumirklī var nodot informāciju par izmaiņām jebkuros attālumos. Šodien fiziķiem ir zināms, ka starp kvantu daļiņām eksistē pastāvīga savstarpēja saikne, lai gan tās atdala telpa un laiks. Katrs kvants ir saistīts ar citu kvantu. Šī parādība aptver gan mikroskopiskas, gan arī visglobālākās pasaules struktūras.

Mūsdienu zinātnes pētījumi apstiprina faktu, ka viss ir cilvēka gēnos un ka vide viņu ietekmē. Tas palīdz mums atjēgties un atsacīties no pagātnes iluzorajiem priekšstatiem, it kā mēs paši ar savām rīcībām vadām, patstāvīgi kontrolējam situāciju, paši pārbaudām un mums ir iespēja pieņemt lēmumus. Tā rezultātā šodien mums ir iespēja iegūt īstu brīvību. Mēs varam atbrīvoties no egoisma verdzības, kas mūs apspiež un iegūt altruistisko īpašību, radot vidi, kas palīdzēs mums imitēt dabas darbības, kā bērns, kurš mācās no pieaugušajiem.

Vadošie pētnieki vienmēr saprata, ka, pieņemoties prātā, cilvēks atklāj, cik brīnišķīga gudrība slēpjas dabā. Visi mūsu atklājumi nonāk pie tā fakta apzināšanās, ka esam tikai šīs lielās gudrības sekas, kas caurvij visu realitāti un paveras mūsu acu priekšā, kad mēs „nobriestam” un iegūstam spēju to uztvert. Šādus pierādījumus par to mums ir atstājuši lielākie cilvēces prāti:

„Sev pašam es šķietu kā bērns, kurš rotaļājas jūras krastā un izklaidē sevi, laiku pa laikam atrodot gludāku akmentiņu un krāsaināku gliemežvāku salīdzinājumā ar pārējiem, tajā pašā laikā lielais īstenības okeāns paveras manam skatienam neizpētīts”. Sers Īzaks Ņūtons23.

„Mana reliģija sastāv no pazemīgas apbrīnas par neierobežoto augstāko garu, kas izpaužas vissīkākajās detaļās, kuras esam spējīgi aptvert ar savu trauslo un vājo saprātu. Tieši šī dziļā emocionālā pārliecība par augstākā saprātīgā spēka klātbūtni, kas atklājas neizzināmajā Visumā, veido manu priekšstatu par Dievu”. Alberts Einšteins24.

 

0 replies

Leave a Reply

Want to join the discussion?
Feel free to contribute!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *