Četri faktori

„Zini, ka jebkurš formējums, kas darbojas šīs pasaules būtnēs, nav radies „no nekā”. Gluži otrādi, viss radies kā „esošais no esošā”, tātad no reālas būtības, kas mainījusi savu iepriekšējo formu un ietērpusies jaunajā. Tāpēc mums jāsaprot, ka jebkura radīšanas akta laikā šajā pasaulē vienkopus ir četri faktori, kuri veido un definē radījumu, tie ir:

• pamats (būtība) – šīs būtnes sākotnējais materiāls, no kura tā radusies;
•  pamata nemainīgās īpašības;
•  īpašības, kas mainās ārējo spēku iedarbībā;
•  ārējo spēku izmaiņas.”

 Šie četri faktori definē radījumu un ir katrā no mums. Tos nepieciešams atklāt, izanalizēt, ar ko tie atšķiras viens no otra, lai rezultātā atrastu tikai to jomu, to parametru, pateicoties kuram mēs spētu mainīties.

Pirmais faktors: būtnes sākotnējais materiāls, no kura tā radusies

 Pamats vai būtība – sākotnējais materiāls, pār kuru cilvēkam nav varas. Tas līdzinās nenoformētai vēlmei, kas vēlāk izpaužas dažādos veidos un formās. Bāls Sulams skaidro, ka pastāv kāda būtība, kas zaudē savu iepriekšējo formu. Piemēram, kviešu grauds, kas iedēstīts zemē, satrūd un dod dzīvību šī veida dzinumam, kas ir jauna forma. Tātad šis grauds attiecībā pret asnu tiek definēts kā pamats.

Pamats ir kaut kas garīgs, kāds spēks, iekšējā būtība, kas saglabājas arī pēc tam, kad ārējā forma izzūd. Tas dod jaunu dzinumu (jaunu dzīvību), tāpat kā mūsu dvēsele mudina jaunu ķermeni piedzimt, lai tajā ietērptos. Turklāt informācijas daļa, kurai nav kāda materiālā, lietiskā apvalka, to rada sev apkārt. Kabalas valodā šī informācijas daļa tiek dēvēta par rešimo (ieraksts, atmiņas, garīgais gēns). Jaunais apvalks pēc savas būtības ārēji atgādinās iepriekšējo, taču tajā notiks zināmas izmaiņas. Tieši šīs ārējās izmaiņas pastāvīgajā iekšējā informācijas daļā mūs arī interesē. Iekšējā informācija nemainās, tāpēc neizraisa mums īpašu interesi. Svarīgi zināt, kā mainīt ārējo formu, tas ir, uzlabot kviešu grauda kvalitāti. Tāpēc pirmie informācijas dati (pamats) nav svarīgākie, lai gan, būdami pamatlicēji, tie liecina par to, ka piedzims tieši kviesis, taču tie nesniegs izpratni par asna gaidāmajām īpašībām.

Otrais faktors: pamata nemainīgās īpašības

 Mēs runājām par formu, tas ir, kviešu sēklu, kurā bija tās veidojošie elementi. Pēc iesēšanas mēs novērojam trūdēšanas procesu un ārējās formas zaudēšanu. Taču šajā gadījumā paliek tikai grauda informācijas sastāvdaļa – grauda spēks, kas zaudējis iepriekšējo formu, taču spēj pieņemt jaunu. Formas mainīšana, pirmkārt, noved pie ārējā veidola absolūtas izzušanas. Turklāt būtība pārdzīvo pārrāvumu starp iepriekšējo formu un nākamo. Grauds pārcieš trūdēšanas procesu, un tā iepriekšējā forma ir tikai barojošā vide jaunai atvasei, kas izaug ne no pašas iepriekšējās formas, bet no tās būtības. Būtība paliek nemainīga, mainās tikai forma, kas pāriet citā, turklāt iepriekšējā forma pilnībā satrūd.

Šis  process  norisinās  nedzīvajā,  augu  un  dzīvnieciskajā  dabas  līmenī.  Līmenī „cilvēks” tas nenotiek un nenotiek arī „dzīvnieciskajā līmenī”, uz kuru attiecas mūsu bioloģiskais ķermenis. Bāls Sulams kā piemēru izskata „augu līmeni”. Šajā pakāpē mēs patiešām redzam, ka objekti, kas attiecas uz šo pakāpi, sasniedz stadijas,  kad  pārstāj  eksistēt,  bet  pēc  tam  pieņem  jaunu  formu. Dzīvnieciskajā līmenī mēs tāpat vērojam nāves iestāšanos. Taču, kur tad ir jaunā forma? Mēs nevaram atklāt saikni starp jaunajām formām, kuras redzam mūsu pasaulē un iepriekšējo, kas izmainīja savu veidolu un kļuva tikai par spēku. Šis spēks tiek dēvēts par dvēseli vai informācijas sastāvdaļu, pamatu.

Trešais faktors: īpašības, kas mainās ārējo spēku ietekmē

 Ārējo faktoru iedarbībā kvalitatīvi mainās būtības apvalks: kviešu grauds par tādu arī paliek, taču tā ārējā forma tiek pakļauta izmaiņām atkarībā no apkārtējās vides nosacījumiem. Būtībai pievienojas papildu ārējie faktori un kopā ar to dod jaunu īpašību. Attiecībā pret graudu tā var būt augsne, saule, minerālmēslojums, nokrišņu daudzums; attiecībā pret cilvēku par tādu faktoru kalpo apkārtējā sabiedrība.

Neko nevar mainīt – ne sākotnējā pamatvēlmē (manā saknē, manā Ādama Rišona daļiņā), ne ceļā, kurš man jānoiet no mana patreizējā stāvokļa līdz beigu stāvoklim. Taču apkārtējās vides iedarbībā mans ceļš var tikt iziets ar lielu apziņu, ar skaidrāku izpratni un centieniem. Pateicoties tam, es iegūstu kvalitatīvākas formas. Tā notiek katrā pakāpē.

Gribas brīvība nozīmē, ka rūpīgi ir jāizanalizē, kur tieši man jāpieliek pūles ar mērķi paaugstināt kvalitāti, tas ir, apzināties savas attīstības procesu. Man nepieciešams efektīvi izmantot man dotos ārējos apstākļus, lai es pats maksimāli piedalītos savā kvalitatīvajā attīstībā.

Kādā veidā tas tiek darīts? Tas tiek sasniegts, pateicoties ceturtajam faktoram.

Ceturtais faktors: ārējo spēku izmaiņas

 Ir kāds pamats un tā attīstības ceļš, kuru nosaka daudzveidīgu cēloņu ietekme. Kopā ir četri faktori, kas veido un raksturo radījumu. Pirmais faktors ir pamats, otrais – attīstības ceļš, trešais – ārējā iedarbība, kas ietekmē pamatattīstības ceļu un visbeidzot ceturtais, dēvēts par „netiešo” faktoru.

Pirmais un otrais faktors attiecas uz radījuma būtību, bet trešais un ceturtais – uz ārējo iedarbību. Tātad trešo faktoru, tas ir, ārējo iedarbību, nosaka pamatstruktūra un tās attīstības ceļi, atkarībā no tā, ar ko tā saskaras. Ārējās iedarbības ir nepieciešamas, un tām pozitīvi jāietekmē radījuma formēšanās process, turpretim to trūkums ir attīstības problēmu cēlonis.

Taču, ja pamats tiek pakļauts neefektīvām vai kaitīgām ietekmēm, tad attiecīgi tas liek šķēršļus tā pareizajai formēšanai. Vai attīstība ir pagrimstoša, vai pareiza un labvēlīga, to nosaka programma, kas ielikta otrajā faktorā un kurai jāīstenojas. Bez tam jāņem vērā netiešo faktoru pastāvēšana, starp kuriem var atrasties attālinātākie, teiksim, neparedzētie apstākļi. Tāpēc tos dēvē par netiešajiem.

Cilvēkam ir nepieciešama saskarsmes vide, kas attīstās un pastāvīgi ietekmē viņa formēšanos. Turklāt cilvēks, attīstoties, ietekmē apkārtējos, līdz ar to veicina viņu izaugsmi, tas liek viņam atkal virzīties augšup. Tādā veidā cilvēks un viņa saskarsmes vide paralēli attīstās.

Jāņem vērā ne tikai personīgā izaugsme un saskarsmes vides ietekme, bet jārūpējas par to, lai arī šī saskarsmes vide pastāvīgi pilnveidotos, jo cilvēks no tās barojas, pateicoties tam, katru reizi veido no sevis jaunu kvalitatīvu formu.

Šie četri faktori raksturo jebkura radījuma stāvokli. Padziļināti un ilgstoši pētījumi neko nespēs pievienot tam, kas cilvēkam ir dots, pateicoties šiem četriem faktoriem. Lai kā mēs rīkotos, lai ko domātu, lai ko iegūtu, – viss iekļaujas šajās robežās. Jebkura piedeva, kādu spēsim rast, būs tikai kvantitatīva, kuru nosaka lielāks vai mazāks saprāts, tajā pašā laikā šeit absolūti nav ko pievienot kvalitatīvi. Šie faktori piespiedu kārtā nosaka mūsu raksturu un domāšanas formu:

• savu būtību cilvēks nevar mainīt;
• likumus, atbilstoši kuriem mainās viņa būtība, tas ir, rešimot secību, cilvēks nevar mainīt;
• savu iekšējo īpašību mainīšanas likumus, atkarībā no ārējām iedarbībām, cilvēks nevar mainīt, saskarsmes vide iedarbojas uz viņu noteiktā veidā, un viņš nespēj mainīt savu mijiedarbību ar šo vidi;
• saskarsmes vidi, no kuras viņš ir pilnībā atkarīgs, cilvēks var mainīt.

Cilvēks atrodas ciešā saiknē ar pārējiem cilvēkiem. Viņi ietekmē cilvēku, un viņš tā vai citādi ietekmē viņus. Šī savstarpējā saikne pastāv sākotnēji un cilvēkam nav iespējas mainīt situāciju, viņš pastāvīgi atradīsies sabiedrībā, tās ietekmē, neatkarīgi no savas atrašanās vietas. Pat ja arī kāds izlems nošķirties, tad arī šo lēmumu noteiks sabiedrība. Ar tādu rīcību indivīds tiecas sevi pretstatīt sabiedrībai. Sabiedrības ietekme uz indivīdu ir neizbēgama saskaņā ar likumu, kas nosaka iekšējo īpašību mainīšanu atkarībā no ārējām iedarbībām, kuras mēs definējām kā trešo faktoru.

Cilvēks var mainīt tikai vienu: izvēlēties piemērotu saskarsmes vidi, tas ir, to, ko viņš uzsūc sevī no apkārtējās pasaules, citiem vārdiem, kā viņš maina apkārtējo pasauli, to pielāgojot sev. Ja esošajā stāvoklī cilvēks var ietekmēt saskarsmes vidi, tad ar to viņš nosaka savu nākamo stāvokli. Esošo stāvokli cilvēks nenosaka, viņam ir ietekme tikai uz nākamo. Tādējādi nekad nevar domāt par to, kas ar mani notiek šajā mirklī, jo tas jau ir iepriekš noteikts un atrodas realizācijas procesā. Man pastāvīgi jādomā par nākamo mirkli.

Lai virzītos uz radījuma mērķi, ļoti svarīgi ir parametri, kurus var ietekmēt saskarsmes vide. Tāda ietekme atsaucas uz kvantitāti un kvalitāti, tas ir, uz ceļa tempu un neveiksmēm, ko cilvēks izies. Vai viņš to noies bailēs, ciešanās, ar sāpēm, asiņainajos karos, vai mierīgi, komfortabli, jo tiecas uz mērķi, uz īpašību līdzību ar Radītāju. Ko nozīmē pašam tiekties uz mērķi? Kādēļ mums vajadzīga īpašību līdzība? Tā noteica Radītājs. Kāpēc Viņš tā nosaka? Saskaņā ar to, ka Viņš ir Vienīgais un nekā labāka par Viņu nav, bet jebkurš cits stāvoklis ir sliktāks un zemāks par Viņu. Tāpēc, pēc tam, kad tiešās gaismas izplatīšanās četrās stadijās no saknes stadijas nāk pirmā stadija (radījums), tā nekavējoties sāk sajust savu sakni, pirmcēloni, Radītāju un vēlas Viņam pielīdzināties.

Radītājs radīja radījumu ne tādēļ, lai to piepildītu ar daudzveidīgajām baudām, jo tad pastāvētu tikai saknes stadija un pirmā stadija. Nodoma Mērķis ir pielīdzināt radījumu Radītāja statusam. Šī mērķa sasniegšanas līdzeklis ir radījuma neatkarīgā vēlme Viņam pielīdzināties atbilstoši īpašībām.

Kur tad ir brīvība? Mani sākotnējie dati (rakstura īpašības, personīgās dabas īpatnības) ir iepriekš sagatavoti; ceļš, kuru mērojot notiek mana attīstība, ir predestinēts, tas ir, stāvokļi ir jau iepriekš noteikti; es atrodos sabiedrībā un esmu pakļauts tās ietekmei. Atliek ceturtais faktors, kas nosaka, kādā veidā uz mani iedarbosies saskarsmes vide. Tas ir vienīgais parametrs, kurš ir cilvēka varā.

Iedzimtības faktori

Pastāv faktori, kurus mēs mantojam no saviem vecākiem un iegūstam daudzveidīgu iedarbību rezultātā. Ja iepriekš mūsu pagājušajos stāvokļos mēs saņēmām noteiktas zināšanas, tad tagad tās kļūst par mūsu dabu, nosliecēm, īpašībām, vēlmēm, kas izpaužas. Citādi sakot, ja vienā no savām pārdzimšanām cilvēks strādāja noteiktā jomā, bija saistīts ar kādu konkrētu profesiju, tad tas kļūs par iemeslu viņa rakstura, attiecību, īpašību tapšanai nākamā iemiesojuma sagatavošanā – tas jau būs cits cilvēks. Tas nozīmē, ka mūsu iekšējās attīstības process no pārdzimšanas uz pārdzimšanu, kad mēs arvien no jauna atgriežamies šajā pasaulē, ietērpjoties bioloģiskajos ķermeņos, mainās atkarībā no tā, ar ko mēs nodarbojāmies iepriekšējā iemiesojumā, ar ko un ar kādiem cilvēkiem bija saistīta mūsu darbība. Tas viss ievērojami maina mūsu nākotni nākamajā pārdzimšanā.

Savā esošajā iemiesojumā es varu mainīt nodarbošanās veidu, it kā izvēloties, kāds man ir labāk piemērots. Tas viss man šķiet kā nejaušība, iepriekš nenoteikts un nav svarīgi, vai es novedu lietu līdz galam. Taču pat tas, ar ko es nodarbojos neilga laika periodā, izpaudīsies mana nākamā iemiesojuma rešimot, kļūstot par manu dabu.

Cilvēks, eksistējot šajā pasaulē, tiecas atrasties līdzsvarā ar Augstāko spēku saskaņā ar iekšējo, garīgo, ideoloģisko lādiņu, kas nes sevī viņa būtību, kā arī atbilstoši saviem nodomiem, sapratnei, sajūtām, centieniem, tas ir, visam tam, kas slēpjas viņa būtībā.

Jebkurš mūsu pasaules objekts tiecas ieņemt visērtāko stāvokli, visatbilstošāko apkārtējai videi. Piemēram, ūdens, kas satek zemienēs. Pavērojiet, kā jūs sēžat, kā nododaties pārdomām. Jūs pastāvīgi tiecaties sasniegt mieru, tas ir, līdzsvaru ar apkārtējo vidi. To nosaka rešimot, kuri jūsos atmostas un kuri nāk no iepriekšējā iemiesojuma.

Augstākais spēks ir vienotais likums, saskaņā ar kuru daba mūs radīja un ar tā palīdzību mūs attīsta. Pastāv arī mērķis un Augstākajam spēkam, Radītājam vai Dabai pie šī mērķa mūs ir jānoved. Vispārējam Radītāja nodomam ir tikai viena būtība – sniegt labestību. Vadoties no šī nodoma, tika izveidoti visi dabas līmeņi, iekļaujot cilvēku, kura attīstība vēl nav pabeigta. Kad cilvēks sevi attīstīs līdz tādai pakāpei, ka sajutīs labestību, kuru Radītājs raida lejup, viņš pilnā mērā sevi apzināsies vienotā sistēmā harmoniskā saiknē ar visu pārējo dabu. Absolūta labestība ir doma, kas radījusi radījumu, tas ir, egoistisko vēlmi un kas noved šo vēlmi pie vienlīdzības ar pašu domu. Radītājs pabeidz savu darbību ar to, ka sākotnējo egoismu un visas tā daļas (nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko dabu) noved pie tāda eksistences līmeņa, kas dēvēts par labestību. Tas notiek ar vienu nosacījumu – radījumam pašam jāvēlas pielīdzināties Augstākajam spēkam, tieši šeit ir ietverta viņa gribas brīvība.