Pakļaušanās dabas likumiem

“Nav iespējams tiekties uz mērķi, ja tas nav pareizs”.

Frānsiss Bēkons

Dzīves mērķis

Vispārējais spēks, kas darbojas dabā un uztur tās eksistenci, ir altruistisks. Tas liek visām dabas daļām funkcionēt kā viena ķermeņa orgāniem, līdzsvarā un harmonijā. Šī nosacījuma īstenošana ļauj nonākt pie tādas apvienošanās, ko dēvē par „dzīvi”. Visos līmeņos, izņemot cilvēcisko, pastāv šāda alianse, tāpēc cilvēka mērķis ir radīt to pašam. Tieši uz to mūs  virza daba. Pareiza apvienošanās tiek panākta ar altruistisku attieksmi pret tuvāko, kas izpaužas kā rūpes par citu cilvēku labklājību un sniedz cilvēkam pilnīgu baudu. Tas ir rezultāts, ka, apvienojoties ar citiem, cilvēks nonāk līdzsvarā ar dabas vispārējo likumu un iekļaujas dabas pilnībā.

Mēs – vienīgās radības, kuru darbības nav pakļautas vienotības un konsolidācijas likumam, un tāpēc neizjūtam „dzīvi”. Tomēr parastajā nozīmē mēs „dzīvojam”, taču mums vēl nāksies apzināties, ka termins „dzīve” nozīmē pilnīgi cita veida eksistenci.

Ceļš, kas ved uz mūsu mērķa īstenošanu, ietver sevī ilgu egoistiskās attīstības posmu, tūkstošiem gadu garumā. Tā rezultātā mēs iegūstam pietiekami daudz pieredzes un prāta, lai atmestu cerību par neskaitāmu egoistiska piepildījuma mēģinājumu laimīgu iznākumu un saprotam, ka egoisma pieaugums ir visu mūsu esošo problēmu pamatā. Turklāt nākamajā posmā mums būs jāsaprot, ka mēs visi esam vienotas sistēmas daļas un tāpēc ir nepieciešams izturēties pret citiem cilvēkiem saskaņā ar altruisma likumu, lai apvienotos ar viņiem kā viena ķermeņa orgāni.

Sākumā mēs to darīsim tikai tāpēc, lai atbrīvotos no uzkrātām problēmām un tajā pašā brīdī mēs patiešām saņemsim atalgojumu: spriedzes kritumu visās dzīves jomās, kas piepildīsies ar jēgu un saturu. Taču, uzsākot šo procesu, mēs redzēsim, ka uzdevums, kuru mums uzlikusi daba, pēc būtības ietver daudz vairāk nekā ērtu fizisku eksistenci. Ja būtu tikai tā, tad altruistiskā līdzsvara programma būtu iemiesota mūsos tāpat kā visās pārējās radībās.

Patiesībā mēs esam apveltīti ar egoistisko dabu tikai tāpēc, lai paši apzinātos tās trūkumus esošajā formā. Egoisms nodara mums ļaunumu, jo ir pretstatā pašas dabas dižajai būtībai. Patstāvīgs līdzsvara meklējums pakāpeniski noved cilvēku pie altruistiskās īpašības vērtības un pārākuma apzināšanās, tā ir mīlestības un atdeves tuvākajam īpašība.

Domas spēks

 Katrs dabas elements darbojas sistēmas labā, kurā tas atrodas. Taču mēs runājam par instinktīvi sabalansētu stāvokli materiālajā līmenī, tajā pašā laikā cilvēks atšķiras no pārējiem dabas līmeņiem ar to, ka ir saprātīga būtne. Viņš ir apveltīts ar domas spēku – visspēcīgāko realitātes faktoru. Domāšanas spēja pārsniedz nedzīvā līmeņa kategorijas, piemēram: pevilkšanās spēks, elektrostatiskais spēks un magnētiskā starojuma spēks. Doma ir augstāka par spēku, kas izraisa augšanu un attīstību augu līmenī; tā ir augstāka par spēku, kas mudina dzīvniekus tiekties pēc tā, kas tiem ir nepieciešams un izvairīties no tā, kas ir nelabvēlīgs. Doma paceļas pat virs cilvēka egoistiskās vēlmes spēka.

Nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī elementa labā attieksme pret sistēmu izpaužas materiālā formā, turpretī attiecībā uz cilvēku, galvenokārt ir labojams domas līmenis un attieksme pret savu tuvāko.

Principā mūsu iekšējā pretestība attiecībā uz saliedēšanos vienā veselumā ar citiem cilvēkiem ir egoisma izpausme. Altruisms – gluži pretēji, ir cilvēka iekšējā tieksme, kas vērsta uz ārieni, no savas sirds un tā ir vēlme sajust apkārtējos cilvēkus kā daļu no sevis. Līdz ar to, lai radītu līdzsvaru starp mums un dabas altruistisko likumu, mums nevajadzētu vēlēties baudīt varu pār citiem un izmantot tos savā labā, bet ir nesavtīgi jāattiecas pret apkārtējiem cilvēkiem, apvienojoties kā vienotas sistēmas daļas.

Mūsu baudas avots ir egoistiskā attieksme pret tuvāko, kas jānomaina pret altruistisko. Šis process, kas dēvēts par „egoisma labošanu” vai vienkārši „labošanos”, būtībā ir balstīts uz jaunas tieksmes veidošanu – vēlmes iegūt altruisma īpašību.

Lai īstenotu labošanos, mums jāizmanto domas spēks. Tieši mūsu vēlme baudīt nosaka to, ko mēs domājam un par ko mēs domājam. Parasti mēs nedomājam par negatīvām parādībām, kuras pretējas mūsu vēlmei, piemēram, par savu nāves dienu. Gluži otrādi, mēs interesējamies tikai par to, ko mēs vēlamies.

Vēlme, protams, rada domu, citādi sakot, vēlme noved pie domām par tās apmierināšanas iespējamiem veidiem. Taču līdz ar to doma ir apveltīta ar specifisku īpašību – spēju darboties pretējā virzienā un palielināt vēlmi. Pat arī izjūtot tikai vāju tieksmi pēc kaut kā, mēs sākam domāt par šo lietu un, pateicoties tam, vēlme pieaug. Arvien vairāk domājot par iekāres objektu, doma kļūst arvien spēcīgāka.

Tas rada apburto loku, kur pastāvīgi pieaug sasprindzinājums: palielinātā vēlme liek darboties domai, turpretī doma turpina palielināt vēlmi. Ar šo mehānismu mēs radām lielāku vēlmi. Savukārt, vēlme, kas pieaugusi, spēlē svarīgu lomu racionālajā uztverē, lai gan tas vēl nav nospiedis sirdi un nav ieņēmis tur īsto vietu starp daudzajām tieksmēm. Tāpat arī altruistiskās metamorfozes vēlmi var pastiprināt pēc tāda paša principa, padarot to par galveno mūsu dzīvē.

Protams, rodas jautājums: kā mēs varam vairot domas par altruistisku savienošanos ar tuvāko, ja tas nav mūsu spēcīgākais impulss? Mums ir arī citas vēlmes, pievilcīgākas, reālākas, daudz „sulīgākas” – tieši tās aizņem mūsu domas. Kā lai iekustina šo ķēdi: doma – vēlme – doma? Šajā lietā cilvēkam palīdz saskarsmes vides ietekme. Ja mēs iemācīsimies veidot piemērotu saskarsmes vidi, tā kļūs mums par jaunu vēlmju un domu avotu, kas stiprinās mūsu apņemšanos iegūt dabisko altruisma īpašību. Ņemot vērā saskarsmes vides lielo nozīmi cilvēka attīstībā, mēs veltīsim tai nākamās divas nodaļas.

Ko mums darīt?

Mums jāsāk domāt, ka ir pienācis laiks sasniegt līdzsvaru ar dabas spēku, ka no tā ir atkarīga mūsu labā nākotne. Mums ir jākoncentrē savas domas uz kopējo sistēmu, kas apvieno visus cilvēkus un jāizkopj atbilstoša attieksme pret tuvāko.

Altruistiski attiekties pret tuvāko nozīmē koncentrēt mūsu nodomus, domas un rūpes uz viņa labklājību. Domās tiecoties pretī tuvākajam, cilvēks novēl visiem pārējiem cilvēkiem saņemt visu, kas tiem ir nepieciešams. Taču, izņemot rūpes  par tuvākā vitālajām vajadzībām, mums ir nepieciešams koncentrēt savas domas  spēku, lai uzlabotu viņa apziņu. Lai ikviens jūt, ka viņš ir daļa no visiem citiem, viena veseluma daļa un sāk atbilstoši uzvesties.

 Šis darbs, galvenokārt, ir iekšējs, tas ir domāšanas process. Ļoti svarīgi dziļi izjust šo ideju, nepieļaujot, lai tā izgaistu no galvas, kā tas, protams, notiks. Nepieciešams piešķirt nozīmību šādām domām, jo tās nosaka mūsu laimi un labklājību, ar to palīdzību mēs atbrīvosimies no visām problēmām. Lai gan sākumā šāda attieksme šķiet nedaudz ironiska, taču tikai tas nosaka mūsu labo nākotni.

Papildus iekšējai altruistiskai attieksmei pret citiem, attiecībā pret viņiem mēs varam veikt arī reālus altruistiskus aktus, proti: dalīties zināšanās par dzīves mērķi un kā tas īstenojams. Ja šo apziņu mēs nododam citiem, ja tā rezultātā viņi jutīs vismaz kopēju līdzdalību šai problēmai, domājot un virzoties uz priekšu tās risinājuma meklējumos, tad līdz ar to mēs izraisām pozitīvas pārmaiņas vienotajā sistēmā, kuras daļas mēs esam. Tā rezultātā arī mūsu personīgā apziņa nepārtraukti palielināsies, un mēs momentāni izjutīsim pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē.

Viens cilvēks, kurš labo savu attieksmi pret tuvāko, maina visu cilvēces seju. Attiecības starp indivīdu un cilvēci var raksturot šādi: tu kopā ar visiem atrodies vienotā sistēmā, taču citi pilnībā ir atkarīgi tikai no tā, kā tu viņus vadi. Visa pasaule ir tavās rokās. Tādā veidā ir radīta katra cilvēka realitāte.

Lai to saprastu, iedomājieties kubu, kas sastāv no septiņiem miljardiem slāņu – atbilstoši iedzīvotāju skaitam uz Zemes. Katrs slānis ir viens cilvēks, un viņš to vada. Katrā slānī ir septiņi miljardi šūnu. Viena no tām – „tu pats” un pārējās simbolizē citus cilvēkus, kuri tevī iekļauti. Tāda ir dabas izveidotā vienotā sistēma. Ideja ir tāda, ka katrs ietver sevī visus un tāpēc mēs visi esam savstarpēji saistīti viens ar otru.

Izlabojot attieksmi pret vismaz vienu no šūnām savā slānī, tu mudini darboties to daļu no sevis, kas šajā šūnā ir iekļauta. Tad citā cilvēkā notiek pozitīvas pārmaiņas, kas pietuvina viņu tam brīdim, kad viņš vēlēsies mainīt savu attieksmi pret tuvāko. Taču pārmaiņas ietekmē ne tikai viņu, bet arī visu slāni, visas pārējās šūnas, kurās viņš iekļauts, turklāt katra no tām vada savu kuba slāni, tāpēc atmoda briest un izplatās visur. Tādējādi viens cilvēks, labojot savu attieksmi pret otru, sāk „instinktīvu” pozitīvu pārmaiņu procesu visu cilvēku prātos. Šāda mijiedarbība starp dažādiem kuba slāņiem virza cilvēci uz priekšu, lai tā izlabotos un sasniegtu pilnību.

Jāatceras, ka šobrīd cilvēce ir pretstatā dabas altruismam, tāpēc pat neliela virzība uz priekšu no mūsu puses zināmā mērā pietuvina visus līdzsvaram ar dabu. Tādējādi samazinot nelīdzsvarotību un līdz ar to arī negatīvos procesus mūsu dzīvē. Lai gan citi cilvēki, kuri nav vēl izlabojuši savu attieksmi pret tuvāko, pagaidām to nesajutīs, taču mēs, kuri izlabojušies, to uzreiz manīsim. Nepametot domas un darbības, kas vērstas uz to, lai veicinātu izpratni par piederību vienai universālai sistēmai, mēs pakāpeniski atklāsim sev apkārt labvēlīgu un draudzīgu pasauli.

Cilvēciskās domas spēks un tās izšķirošā ietekme uz realitāti  atspoguļota daudzu zinātnieku darbos. Neapšaubāmi ir vērts pielikt pūles, lai sajustu šīs domas spēka varenību un realitāti, lai izzinātu idejas lielumu, domas dzīvotspējas apliecinājumu un, pateicoties šai apziņai, saprastu, ka ar domas cēlumu, pilnveidošanos un attīrīšanos cilvēks un arī pasaule aug, pilnveidojas un attīrās. Visu realitātes aspektu kāpumi un kritumi, kas atrodas zemāk par domas spēku, atkarīgi no cilvēka kāpumu un kritumu domāšanas spēka. Tad, kad cilvēka doma paceļas, ļaujot viņam izlabot savu attieksmi pret tuvāko, viņš iegūst jaunas tieksmes:

„Nauda” – cilvēks absorbē tuvāko vēlmes un rūpējas par to, lai tās tiktu apmierinātas, kā māte, kas rūpējas par saviem mazajiem bērniem un gūst no tā baudu.

„Goda apliecinājumi” – cilvēks godā citu, kāds viņš ir un izturas pret viņu kā pret partneri.

„Zināšanas” – cilvēks vēlas mācīties no visiem, lai saprastu, kas trūkst tuvākajam, vēlas savienoties ar viņu un līdz ar to sasniegt līdzsvaru ar dabu. Tā rezultātā cilvēks saprot un jūt augstāko altruistisko likumu, kas aptver visu realitāti – dabas nodomu. Tādā veidā mēs paceļamies augšup uz dabas augstākajiem līmeņiem un pietuvināmies pilnībai.

Tas ir vieglāk nekā šķiet

 Labošanās process, kura gaitā mēs mainām savu baudu avotus, mainot egoismu uz altruismu, no pirmā acu uzmetiena, šķiet sarežģīts. Taču realitāte zināmi atšķiras no tā, kas paveras mūsu skatam. Lai gan, pavirši izskatot, šāda programma šķiet nereāla, neīstenojama un pārsniedz cilvēciskās dabas iespējas, tomēr, iedziļinoties lietu būtībā, mēs atklāsim, ka visa darbību atšķirība „sevis dēļ” no „citu labā” ir tīri psiholoģiska.

Termins „psiholoģisks” nenozīmē, ka šo pretrunu var novērst psihologi vai psihoanalītiķi, tas liecina par to, ka problēma slēpjas mūsu iekšējā attieksmē pret baudas līdzekli: esam pieraduši gūt baudu no egoistiska piepildījuma un mums nav viegli uztvert citu darbību veida pašu iespēju.

Mums sķiet, ka vieglāk ir sadzīvot ar savu egoismu, kāds tas ir, to nelabojot un laiski peldot tālāk uz priekšu pa dzīves straumi: „Lai notiek kas notikdams”. Taču reālā situācija atšķiras no tās, kuru iztēlojamies. Mēs neapzināmies to, ka mūsu egoisms, kas mums šķiet kā atbalsts un vedējs ceļā uz laimi – vispār neesam mēs paši. Patiesībā pašmīlība ir kas līdzīgs svešam valdniekam, kas mitinās mūsos un mūs tiranizē.

Pēc tam, kad mēs atpazīsim savā egoismā diktatoru, kurš neprasa, vai mums ir vajadzīga viņa vara; tiklīdz mēs saskatīsim tajā to briesmoni, kurš ietērpjas mūsos un maldina, darbojoties tā, it kā mēs ko vēlētos, lai gan patiesībā to vēlas egoisms; tikko mēs redzēsim, cik daudz spēku un pūliņu mums jāpieliek, lai izpildītu egoisma prasības un cik mazu atalgojumu mēs saņemam par savām nebeidzamajām pūlēm – mēs izturēsimies pret egoismu tā esošajā neizlabotajā veidā kā pret cietsirdīgāko un nežēlīgāko valdnieku.

Ja cilvēki salīdzinātu ieguldītās pūles un saņemto baudu, viņi atklātu, ka ciešanas un mocības, ko viņi piedzīvo, lai uzturētu savu dzīvi, daudzkārt pārsniedz to nelielo baudu, kuru viņi saņem no tādas eksistences. Taču īstenība slēpta no mums. Mūsu pašmīlība maskējas un ietērpjas mūsos tā, it kā mēs ar to būtu saplūsmē. Tas arvien liek mums tiekties pēc egoistiskas baudas, lai gan patiesībā mūsu būtība ir pilnīgi dabiska, nevis egoistiska vēlme gūt baudu, kā patlaban mums šķiet. Citiem vārdiem, mūsu „Es” nav mūsu egoisms un starp tiem nedrīkst likt vienlīdzības zīmi.

Pēc tam, kad cilvēks norobežo vienu no otra ar vēlmi iegūt altruisma īpašību, lai sasniegtu līdzsvaru ar dabas spēku, viņš tajā pašā mirklī sajūt atbalstu, kas nāk no šī spēka. Šeit jāatzīmē egoistisko un altruistisko darbību milzīgā atšķirība attiecīgi ieguldītajām pūlēm. Pēc tam, kad cilvēks iegūst universālo dabas īpašību, attiecībā uz altruistiskām darbībām nav nepieciešams enerģijas patēriņš no viņa, gluži pretēji, tās tiek īstenotas viegli un ērti, apvienojot entuziasmu, pacēlumu un gandarījumu.

Situācija ir tāda, ka altruistiskām darbībām nav nepieciešama enerģija, tās ražo to pašas. Altruisma spēks darbojas kā saule, kas izstaro gaismu, būdama neizsmeļams enerģijas avots. Egoisma spēks, gluži pretēji, ir vērsts uz saņemšanu, piepildījumu, kas pastāvīgi iet kopsolī ar vajadzību un trūkumu. Pēc tam, kad cilvēks identificē sevi ar pozitīvo spēku, viņš piepildās ar enerģiju, iegūst neierobežotas iespējas un kļūst „kā avots, kas pieņemas spēkā”, kas nepārtraukti ražo un izstaro enerģiju.

Tāpēc mēs saskaramies tikai ar psiholoģiska rakstura problēmu: kā atslēgties no egoistiskiem aprēķiniem, kuri tikai no pirmā acu uzmetiena sola mums labumu un kā pāriet pie altruistiskiem aprēķiniem. Tas nodrošinās mūsu vēlmi baudīt ar tūlītēju un neierobežotu gandarījumu, ņemot vērā, ka absolūta svētlaime ir altruistiskā apvienībā ar visiem apkārtējiem cilvēkiem.

Ilgais ceļš un īsais ceļš

 Altruisma īpašības iegūšana ir dzīves mērķis, uz kuru mūs virza dabas attīstības likums, izmantojot mūsu egoismu. Dabas uzdevums – likt mums apzināties, kas ir šī nepieciešamā labošanās, lai mēs veidotu sevi, pamatojoties uz izpratni, apjēgšanu, patstāvīgi iekļaujoties procesā, kas mainīs mūsu attieksmi pret tuvāko. Tāpēc katram no mums savā izaugsmē ir izvēle starp diviem ceļiem:

1. Veicināt attīstības procesu, izzinot savu egoistisko dabu kā ļaunprātīgu faktoru, kas pretējs dabas altruismam un apgūt egoisma labošanās metodiku.

2. Gaidīt, līdz katastrofas, stresi un ciešanas, kas rodas nelīdzsvarotības dēļ, gribot negribot liks mums meklēt šo metodiku.

Izvairīšanās no ciešanām mūs garantēti novedīs pie egoisma labošanas, taču mums dota iespēja izvēlēties jau iepriekš savas attīstības ceļu, lai mēs varētu to saprast un kontrolēt. Tādējādi mēs ātri un ar komfortu nonāksim līdzsvarā ar vispārējo dabas likumu, altruisma, mīlestības un atdeves likumu. Šie divi attīstības ceļi, mums vienīgie iespējamie, tiek arī atbilstoši dēvēti: „labošanās ceļš” un „ciešanu ceļš”.

Nav šaubu, ka daba „ņems virsroku”. Gala rezultātā mēs pakļausimies tās likumiem. Vienīgais jautājums: kādu veidu mēs šim nolūkam izvēlēsimies. Ja mēs izvēlēsimies patstāvīgi virzīties uz priekšu, lai sasniegtu līdzsvaru, iekams ciešanas liks to mums izdarīt – jo labāk. Taču, ja nē, tad mūs skubinās ciešanas, tādējādi veicinot mūsu virzību uz priekšu. Interesanti, ka latīņu valodā vārds „stimuls” (stimulus) burtiski nozīmē smailu nūju, ar kuru skubināja dzīvniekus.

Rodas iespaids, ka, ja mēs vēlamies panākt līdzsvaru ar dabu, vislabāko stāvokli, kāds pastāv realitātē, tad vispirms mums jānonāk tam pretējā un vissliktākajā stāvoklī, ņemot vērā, ka mūsu uztveres pamatā ir kontrasta princips: gaisma un tumsa, balts un melns, salds un rūgts utt. Taču, lai izjustu uz sevis tik briesmīgu stāvokli, ir divi veidi: patiešām atrasties šajā stāvoklī vai to iedomāties.

Šim nolūkam mēs esam apveltīti ar jūtām un prātu. Mēs varam iedomāties pilnīgas nelīdzsvarotības starp mums un dabu baismīgo jēgu, neizjūtot šo murgu uz savas ādas. Gudrs ir tas, kurš jau iedīglī redz visu parādību pilnībā. Ja mēs pietiekami krāsaini un gleznaini iedomāsimies vissliktāko stāvokli, pirms reāli būsim tajā nokļuvuši, tad šāda aina var mums kalpot kā stimuls, kas jau iepriekš pasargā no potenciāla ļaunuma un virza uz labu nākotni. Tādā veidā mēs pratīsim izvairīties no milzīgām ciešanām un paātrināsim savas attīstības tempu. Vispārējās zināšanas par krīzes cēloņiem un veidiem, kā no tā izvairīties, ir paredzētas, lai paātrinātu cilvēces pakāpenisko virzību uz labošanos un tuvinātu pāriešanu uz jauno dzīvi.

Attieksmes mainīšana pret tuvāko

 Nav grūti saprast, ka, mainot attieksmi pret tuvāko, tiks atrisināta problēma sociālajā līmenī. Citiem vārdiem, vairs nebūs karu, tiks apturēts terorisms un vardarbība, uzlabosies garastāvoklis u.tml. Taču pašreizējā krīze atklājas arī citos dabas līmeņos: nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā. Ko ar tiem iesākt? No pirmā acu uzmetiena, lai labotu situāciju ar zemi, ūdeni, gaisu, floru un faunu, mums ir nepieciešams rūpēties par tiem un tieši nodarboties ar to glābšanu. Šajā saistībā ir pārsteidzoši, ka cilvēka dabas labošanas metodika ir vērsta uz cilvēku savstarpējām attiecībām, ar tām nosakot visas dabas stāvokli kopumā. Vai ir iespējams, ka egoistisko savstarpējo attiecību labošana starp cilvēkiem ietekmētu citu līmeņu stāvokli, atbrīvojot mūs, piemēram, no ekoloģisko katastrofu draudiem un vitāli svarīgu dabas resursu izsīkuma?

Mums ir jāzina, ka uz mums iedarbojas vienotais altruistiskais dabas spēks. Tas ir nedalāms un tikai mūsu iztēlē ir sadalīts dažādos līmeņos: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais. Runa iet par atdeves pakāpi attiecībā pret mums. Nedzīvajā līmenī šis spēks iedarbojas uz mums, piemēram, caur augsni; augu līmenī – ar Zemes floras palīdzību; dzīvnieciskajā – ar faunas pārstāvju un mūsu ķermeņa palīdzību; cilvēciskajā – caur apkārtējo sabiedrību. Kopumā tas ir viens un tas pats spēks, tikai mūsu maņu orgāni, kā tiks attēlots turpmāk, sadrumstalo šī spēka uztveri visās iespējamās daļās un līmeņos.

Visaugstākā līdzsvara pakāpe ar šo altruistisko spēku nozīmē saplūsmi ar to vienotā nodomā, vienotā vēlmē, vienotā nolūkā – harmonijā cilvēka līmenī. Ja mēs mīlam apkārtējos, ja cilvēce saliedēta vienā brālībā, ja cilvēki ir vienoti viens ar otru kā viena ķermeņa daļas, tad starp mums un šo spēku izveidojas augstākā līmeņa līdzsvars, kas aptver arī visas pārējās zemākās realitātes pakāpes. Tā rezultātā pārtraucas nelīdzsvarotības negatīvās izpausmes, kas izpaužas kā ciešanas un nelaimes nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī, kā arī cilvēciskās sabiedrības ietvaros.

No otras puses, ja cilvēks saniedz līdzsvaru ar dabas spēku, līmeņos, kas atrodas zemāk par cilvēka līmeni, ja viņš izlabo savu attieksmi pret nedzīvā, augu un dzīvnieku pasaules atribūtiem, tad pārējās savas uztveres pakāpēs viņš joprojām sajutīs nelīdzsvarotību. Piemēram, ja cilvēks ar mīlestību rūpējas par nedzīvo līmeni, aizsargājot augsni, ozona slāni no iznīcināšanas u.c., tad viņš rada līdzsvaru nedzīvajā dabā, taču augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais līmenis joprojām ir nelīdzsvarots. Tāpēc arī dabas spēka pozitīvajām pārmaiņām šajā gadījumā būs nenozīmīgs, „vietējs” raksturs. Ja cilvēks ar mīlestību izturētos pret dabu augu līmenī, protams, tas nedaudz paaugstinātu līdzsvaru ar dabu un sniegtu papildu komfortu esošajā situācijā. Tieši tāpat līdzsvara stāvoklis dzīvnieciskajā līmenī padarītu mūsu dzīvi nedaudz labāku.

Tomēr visas šīs izmaiņas ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar to, pie kā noved līdzsvars cilvēciskajā pakāpē. Mēs, cilvēki, attiecamies tieši uz šo pakāpi. Mūsos jābūt līdzsvarotam pašam augstākajam, cilvēciskajam līmenim. Pat ja mēs tam nepiekritīsim un visiem spēkiem līdzsvarosim savu attieksmi tikai attiecībā uz nedzīvo, augu un dzīvniecisko līmeni, mums neizdosies būtiski uzlabot situāciju, ņemot vērā, ka līdzīgi centieni nesakritīs ar dabas nodomu attiecībā uz mums. Ar to mēs līdzināmies pieaugušam cilvēkam, kurš izturas pret dzīvi kā mazs bērns, ignorējot daudzos talantus, ar kuriem apveltīts. Lieki piebilst, ka šāda rīcība nemainīs vienkāršu faktu: daba attiecas pret cilvēku saskaņā ar to attīstības potenciālu, kuru ielikusi cilvēkā, pat ja viņš nerealizē savas dabiskās dotības un iespējas.

Dabas likumi

 Dabas spēks tiecas visu novest pie globālā līdzsvara, un tas tiks sasniegts tikai tad, kad cilvēka attieksme pret tuvāko kļūs altruistiska. Tādējādi līdzsvara likums, kas liek darboties visiem realitātes procesiem, virza mūs sasniegt līdzsvarotību tieši cilvēciskajā pakāpē, nepieļaujot ērtu un drošu pastāvēšanu, kas rada stabilitāti tikai zemākajos līmeņos. Tas nozīmē, kamēr neizveidosim altruistisku vienotību starp cilvēkiem, dabas spēka nedalīto iedarbību turpināsim sajust negatīvā izpausmē. Tas joprojām drumstalosies mūsu uztverē dažādajos realitātes līmeņos ar tiem raksturīgajām grūtībām un problēmām. Tā rezultātā, ja mēs pūlamies risināt kādu konkrētu problēmu, piemēram, ekoloģisko – no visām pusēm mums nāk virsū citi sarežģījumi, eksponenciāli pieaugot.

Mēs nevaram atļauties pieņemt mērus tikai zemākajos līmeņos, izvairoties no autentiskās problēmas, no nepieciešamības izlabot egoistiskās savstarpējās attiecības starp cilvēkiem. Tieši no tā ir atkarīgs viss dabas stāvoklis. Ja mēs patiešām vēlamies kvalitatīvi uzlabot situāciju, mums ir jārīkojas tieši šajā virzienā.

Patiesībā mēs esam vienīgās būtnes dabā, kas apveltītas ar brīvās izvēles iespēju, ko var izmantot tikai cilvēku savstarpējo attiecību labošanas sfērā. No mūsu izvēles realizācijas ir atkarīgs kopējais līdzsvars visos dabas līmeņos. Viss, kas norisinās pasaulē, ir cilvēka varā. Viss pastāv un ir nolemts tikai cilvēkam, lai palīdzētu viņam izveidot pareizu saikni ar tuvāko un iegūt dabas altruistisko īpašību. Tas nodrošinās visu pasaules problēmu atrisinājumu, un daba pieņems izlaboto formu, atklājot harmoniju un pilnību.

Tikai neliela daļa paliek neizlabota, taču no dabas pilnības ir atkarīga visas radības pilnība. Šī nelielā daļa ir cilvēka dvēsele, tās vēlmes un dvēsele ir nodota cilvēka varā, lai viņš to izlabotu un ar to aizpildītu visu radību.

Dabas likumi tiek noskaidroti kopējās Universa sistēmas izpētes procesā un norāda ceļu, kā atrisināt visas esamības problēmas. Daudzas šo likumu darbības nav iespējams parādīt un uzskatāmi pierādīt. Mēs varam loģiski un pārliecinoši šos likumus interpretēt, taču ne vairāk. Rezultātā, pēc vispusīgiem un pamatotiem izskaidrojumiem, cilvēkam pašam jāizlemj, vai tos pieņemt, vai nē.

Šādi nosacījumi nav radušies nejauši. Daba ir ieinteresēta saglabāt mūsu neatkarību un spēju brīvprātīgi izvēlēties labošanās ceļus. Centieni šajā virzienā palīdzēs mums atklāt, kur tieši mēs novirzāmies no dabas likumiem un tā rezultātā izjūtam tās negatīvo iedarbību. Ja situācija mums pavērtos skaidru, stingru un nepārprotamu faktu veidā, mēs zaudētu brīvās izvēles iespēju, kas ir vienīgais līdzeklis, lai īstenotu to unikālo potenciālu, kas raksturīgs cilvēka pakāpei. Tādā gadījumā mēs nolaistos līdz dzīvnieciskajam līmenim, kas pilnībā tiek vadīts ar tajā ieliktās programmas komandām. Daba mūs ievietojusi zem apslēptības plīvura, lai sniegtu mums iespēju patstāvīgi kompensēt trūkstošo un uz uztveramās ainas fona izveidot sevī vienotu cilvēcisko līmeni. Pareizi pielietojot savu brīvās izvēles spēju, mēs gūsim panākumus.