Pasauļu rašanās

Parcufa uzbūve

 Parcufs ir dvēsele, garīgais „ķermenis”, kurš sastāv no galvas (roš), rumpja (toh) un ekstremitāšu daļas (sof).

Pēc tam, kad tiešā gaisma (or jašar – OJ) nonāk pie malhut,  tā atgrūž šo gaismu,  aprēķinot, cik daudz no tās paņemt.  Malhut  nolemj,  ka  var  saņemt,  pieņemsim,  tikai  20%. Šāda gaisma tiek dēvēta par iekšējo gaismu (or pnimi – OP). Paliek 80% neaizpildītu kelim un atbilstoši tam, gaisma, kas nav ienākusi, sastāda 80%.

Apkārtējā gaisma (or makif – OM) izdara spiedienu  uz  tukšajām  kelim,  kuras  satur nelielu tiešās gaismas daudzumu. Tiešā gaisma,  atrodoties  vēlmēs,  vājina  šīs  kelim  ar to, ka dod tām baudu. Apkārtējā gaisma it kā saka, – ja to saņemt, tad bauda būs vēl lielāka: salīdzinājumā ar to, kuru saņem sevī, kā arī to,  kuru var atdot Radītājam,  ar šo vēlmi  Viņam pielīdzinoties. Šie divi gaismas veidi  izdara  spiedienu  uz  vietu,  kas  ierobežo papildu gaismas izplatīšanos kelim iekšienē, tas ir, uz ekrānu, kas atrodas taburā.

Ja pielīdzināt vēlmi tilpnei, tad ekrānu varam iedomāties kā iekšējo aizslietni, kas spēj pārvietoties uz augšu un uz leju. Aizslietnim ir rokturis, un aizslietnis it kā tiek novietots priekšā tilpnei/ vēlmei. Mēs veicam aprēķinu, cik daudz gaismas var ienākt, tveram pie roktura un atbīdām aizslietni līdz aprēķinātajam līmenim. Piepildām vēlmi. Pēc  tam,  ja kādu iemeslu dēļ izrādīsies neiespējams veikt piepildījumu, tad mēs no jauna pacelsim aizslietni līdz iepriekšējam līmenim vai arī varam to nolaist zemāk. Kas ir šis  rokturis, ar  kura palīdzību mēs bīdām aizslietni? Šis rokturis ir mūsu aprēķins. Parcufa galvā (roš) vienmēr tiek veikts aprēķins, cik maksimāli mēs  varam  pielīdzināties  gaismai,  kas  nonāk pie mums.

Pielīdzināšanās  gaismai  vai  līdzināšanās  Radītājam ir  vienīgais   parcufa darbības kritērijs.

Tad, kad uz ekrānu, kas atrodas taburā, iedarbojas divu veidu gaismas – or pnimi un or makif (tiešā un apkārtējā) – šis ekrāns nevar atrasties iepriekšējā vietā, jo atrodoties tādā statiskā stāvoklī, tas nekad nesasniegs simtprocentīgu līdzību.  Ja  ekrāns  paliks   vienā  vietā, tas turpmāk nespēs saņemt iekšienē, jo tā būs attālināšanās, pretstats Radītājam. Vienīgā iespēja, kas tam atliek – atgriezties sākuma stāvoklī, kurā tas  atradās  līdz gaismas  saņemšanai.  Šis  process tiek dēvēts  –   apgaismība, ekrāna  pacelšanās augšup.

Attēls 4.1.1. Parcufa uzbūve.

 Apskatīsim, kā šis process norisinās tālāk. Or pnimi – gaisma, kas izplatās parcufā no augšienes uz leju. Or makif – 80% gaismas, kas paliek ārpusē.  Or jašar  –  gaisma,  kas nonāk pie parcufa, or hozer (OH) – gaisma, kas tiek atstarota no parcufa.

Or pnimi, kas izplatās no augšienes uz leju, tiek dēvēta  „taamim”,  no  vārda  taam  – garša. Gaisma, kas iziet no parcufa, tiek dēvēta „nekudot”, no vārda nekuda – punkts,  tāpēc ka  malhut ir melnais punkts, kurš tad  arī ir ierobežojošais  iemesls  gaismas ienākšanai iekš kli. Malhut  nav  spējīga  saņemt  vairāk,  tātad  iemesls,  kādēļ gaisma izzūd, ir punkts – malhut (no šejienes – nekudat malhut, daudzsk. – nekudot).

Gaismas ienākšanas kārtība kli iekšienē

 Par iepriekšējo stāvokli var piebilst, ka  tas  dalās  daudzās  variācijās.  Gaisma  iekš   kli  ienāk pakāpeniski. Sākumā ienāk or nefeš. Pēc tam iekšā tā  pārvietojas uz  pakāpi zemāk, turpretī augšējā pakāpē ienāk or ruah. Pēc tam or ruah  pārvietojas  lejup,  or nefeš nolaižas vēl zemāk un  parcufā ienāk jauna – or nešama.  Šāda gaismas ienākšanas kārtība saglabājas līdz brīdim, kad parcufā ienāks or jehida.

Attēls 4.2.1. Gaismas ienākšanas kārtība parcufā.

 Gaismas ienākšana kli iekšienē norisinās pakāpeniski, taču ņemot vērā, ka aprēķins tās saņemšanai tiek veikts tikai vienu reizi, tad visu šo  gaismu  mēs  uzskatām it  kā tā būtu  viena un dēvējam NARANHAJ (nefeš, ruah, nešama, haja, jehida). Parcufa galvā (roš) tiek pieņemts tikai viens lēmums: piepildīt visas kelim. Tam, ka gaisma ienāk pakāpeniski, nav nozīmes. Galvenais  nolemt, ka  pakāpeniski  tiek  absorbētas  piecas devas (porcijas). Sākumā tiek pieņemts lēmums – un tikai pēc tam notiek piepildīšana.

Tad, kad gaisma iziet no kli, no parcufa toh (nekudot), tad tas arī nenotiek uzreiz.

Gaisma, kas izplatās no augšienes lejup (taamim),  tāpat  tiek  dēvēta  par keter,  tāpēc  ka tajā vēl nav nekāda  avijuta  (vēlmes  saņemt  lielums,  biezums).  Šī  gaisma  vienkārši izplatās kli iekšienē. No paša parcufa puses vēl nav nekādas pretdarbības. Taču pilnībā piepildot kli ar gaismu un kad or makif sāks darboties, parcufs sākumā izrādīs pretdarbību attiecībā uz gaismas atrašanos tajā. Parcufs vēlas izstumt gaismu, redzot, ka neatrodas optimālā stāvoklī. Parcufa pretdarbība gaismai tāpēc arī tiek dēvēta  par nekudot (punkti): kas no melnā malhut punkta izstumj šo gaismu. Izstumšana notiek pakāpeniski, avijut stadijās.

Parcufs saņēma gaismu ceturtajā, savā visspēcīgākajā stadijā. Turklāt tas izstumj to no ceturtās avijut stadijas, nevēloties saņemt pašu spēcīgāko gaismas devu.  Tādēļ galvā jau vairs netiek izdarīts aprēķins attiecībā uz ceturto daļu. (Arī iekš roš ir malhut.)

Tādā veidā ekrāns pārvietojas uz augšu, uz pe un gaisma no malhut  aiziet.  Pēc  tam gaisma aiziet no  zeir anpin, no roš, no guf un tālāk – pēc tādas pašas shēmas. Pakāpeniski ekrāns galvā  samazinās, pakāpeniski no parcufa aiziet arī gaisma.  Tātad gaismas iziešana no parcufa notiek četrās stadijās: hohma, bina, zeir anpin, malhut.

Ar ko iekš parcufa roš atšķiras keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut no attiecīgajām sefirot iekš toh vai sof,  vai arī  no  tādām pašām gaismas  sefirot parcufā? Tās  atšķiras  ar kli līdzdalības pakāpi gaismas izplatīšanā (vai otrādi, izstumšanā). Vismazākā kli dalība, proti, avijuta dalība darbībā, spiediena izdarīšanā, sajaukumā ar  gaismu,  tiek  novērota tieši parcufa galvā.

Šeit atrodas gaisma, kas tikai teorētiski tiek ņemta vērā: kādas  vēlmes  man ir  un  kādā veidā es varu ar tām strādāt? Pēc tam – parcufā – gaisma vienkārši izplatās iekš kli atbilstoši iepriekš pieņemtajam lēmumam. Šeit nav nekādas  darbības  no  kli  puses  un tāpēc šī izplatīšanās ir it kā pilnīgas  atdeves  process,  līdzīgi gaismas izplatījumam, kas nāk no Radītāja nulles stadijā.

Tad, kad kli sāk sajust sevī gaismu, jūt, ka ir to saņēmusi un uz kli sāk iedarboties malhut, rodas stadijas hohma, bina, zeir anpin, malhut. Pie tam hohma atbilst trešajai stadijai, bina – otrajai, zeir anpin – pirmajai un malhut – nulles stadijai. Tā tiek  noteikta malhut līdzdalības pakāpe. Pēc tam gaisma pilnībā aiziet no visām daļām.

Attēls 4.2.2. Gaismas izplatīšanās un izstumšana parcufā, iekšējās(OP) un apkārtējās (OM) gaismas spiediens uz masah, kurš atrodas taburā.

 Kādā gadījumā mēs runājam par visām šīm daļām (keter, hohma, bina, zeir anpin un malhut), kuras dzimst ekrāna apgaismības¹⁰⁸ brīdī? Tad, kad iet runa par kli  īpašībām. Kādā veidā rodas kli? Lietas būtība nav  tajā,  ka eksistē vēlme un ka tā uzņem sevī vairāk vai mazāk gaismas. Gaismas izplatīšanās procedūra kelim iekšienē paredzēta tam, lai no malhut puses attiecībā pret gaismu rastos dažādas sadursmes. Taču tās rodas tieši iekš nekudot. Tieši gaismas izstumšana no parcufa rada nekudot (punktus),  no  kuriem pēc tam veidojas līnija vai burts¹⁰⁹ ( tiek domāta – vēlme). Nekudot ir vissvarīgākās šī procesa sekas.

Tātad vissvarīgākā informācijas un vispār vissvarīgākā visa procesa daļa ir pakāpeniska, lēna ekrāna pavājināšanās. Būtība nav tajā apstāklī, ka ekrāns pavājinās un izstumj visu gaismu, bet tajā, ka tas notiek kāpniskā veidā.

Laikā, kad malhut izstumj gaismu, tā atrodas ar to tādā mijiedarbībā, ka spiesta no tās atbrīvoties. Šis malhut vājības ieraksts, šī nepieciešamība atbrīvoties  no gaismas, kuru tā nav spējīga sevī atstāt, tiek dēvēts  par atmiņu (rešimo), informācijas  ierakstu,  par burtiem „otiet”. Tas ir galvenais, kas mums paliek.

Pasaules ir filtri gaismas ceļā pie dvēseles. Filtri veidojas tieši pakāpeniskā, pakāpjveida procesā, kad malhut iejaucas  gaismā tās izzušanas laikā  no  parcufa, kad tā nevar atrasties ar to kontaktā un izstumj to no sevis sava vājuma dēļ.

Ādama  Kadmona pasaule

 Parcufim dzimšana

 Tātad kli, cik vien tas ir iespējams, pilnībā tika piepildīta ar gaismu. Tā veica „zivug de – akaa”: aprēķinu, cik daudz tā spēj sevī saņemt. Kādā veidā kli veic šo aprēķinu?  Tā balstās uz to, ka tekošajā stāvoklī tajā atrodas rešimot 4/4: četri de-itlabšut un četri de- avijut (daļa „de” aramiešu valodā, kuru bieži izmanto kabalā, nozīmē piederību).

Gaismas daudzums, kas tajā bija, tiek dēvēts itlabšut, turpretī bijusī vēlme tiek dēvēta avijut.

Vadoties no tā, kli arī darbojas: saņem sevī zināmu gaismas devu. Uzreiz pēc gaismas saņemšanas rodas absolūtas nepilnības stāvoklis – tas, kas garīgajā  pasaulē  patiesībā nevar būt. Ko tas nozīmē? Kli apstājas,  tā nespēj turpināt  saņemt,  tāpēc  ka šeit attiecībā uz vēlmēm saņemt Radītāja dēļ nav ekrāna.

Tomēr saņemt tikai nelielu gaismas daudzumu un ar to apmierināties, nozīmē nespēju pāriet kādā citā stāvoklī, proti, ja gaisma, kas ienāk kli, paliek nemainīga un pastāvīgi neatjaunojas, tā izzūd. Kāpēc? Tāpēc, ka izzūd vēlme.

Piepildītā vēlme pārstāj eksistēt. Ja tā netiek sajusta kā  tāda,  tad  dabiski arī  gaisma  tajā nav sajūtama kā piepildījums. Kli nonāk stāvoklī, kad tai kaut kas jādara.  Vienīgais risinājums – iziet no šī stāvokļa un atgriezties iepriekšējā. Tomēr kli  atgriežas  bijušajā stāvoklī jau ar citiem rešimot: ne ar rešimot  4/4,  kuri tai bija  Bezgalības  pasaulē,  bet  ar 4/3. Tas nozīmē, ka tā jau ir nogājusi noteiktu ceļu un diemžēl tā rezultātā tai ir radušies zināmi trūkumi.

Vēlme, ar kuru kli, malhut  tagad  var  strādāt ar  ekrānu,  ir  samazinājusies.  Kāpēc? Tāpēc ka tā pārliecinājās, ka iepriekšējā vēlme, kas bija apveltīta ar ekrānu, noveda to līdz bezizejas stāvoklim. Atbilstoši tam, malhut veic nākamo darbību: sāk strādāt līmenī, kas atrodas zemāk (4. avijut vietā – 3. avijut), kas atbilst nonākšanai lejup par vienu pakāpi; iekšējā keter vietā tā strādā uz atlikušajām  avijut daļām: hohma, bina, ZA,  malhut. Attiecīgi tā piepilda šīs kelim, taču jau pavisam ar citu gaismu. Šis otrais kelim piepildījums ar gaismu tiek dēvēts – parcufs AB.

Attēls 4.3.3. Parcufa AB dzimšana ar rešimo 4 de-itlabšut un 3 de-avijut (4/3). Ar bultiņām attēlots: 1 – masah pacelšanās no tabur uz galgaltas pe, 2 – masah nolaišanās par vienu pakāpi zemāk – parcufa AB pe.

 Pirmais ar Augstāko piepildījumu bija parcufs Keter (Galgalta). Turklāt tagad visaugstākais piepildījums ir hohma, tāpēc šis parcufs tiek dēvēts par parcufu Hohma (AB). Tas izplatās tikai līdz tabur tāpat kā iepriekšējais, taču tam nav to kelim, kas bija galgaltai, jo galgaltai bija visas kelim. Zemākās kelim (no tabur un zemāk – kelim,  kuras atbilst malhut)  galgalta nolēma nepiepildīt. Ja galgalta  nolēma  nestrādāt  ar  šīm  kelim,  taču, neskatoties uz to, tās  vēl joprojām tajā atrodas, tad  iekš  AB to  vienkārši vairs nav. Šis parcufs tās neiekļauj aprēķinā. Šis parcufs izplatās savās  sefirot  no  pe  līdz  tabur: otrais kelim piepildījums ar gaismu attiecībā uz rešimot 4/3.

Rešimot mums vienmēr  diktē ko darīt. Kāpēc? Tāpēc ka tā ir vienīgā visaptverošā informācija: rešimot par gaismu un rešimot par kli. Par  cik  Universā  vispār  ir  tikai gaisma un kli, kuru šī gaisma veido, tad atbilstoši tam jebkuru stāvokli mēs  varam attēlot tikai šajos divos  parametros.  Lai aprakstītu  jebkuru  stāvokli,  mums  ir  pilnīgi pietiekami ar gaismu un kli. Informācija, kas  nosaka  pagātnes  vai  nākotnes  stāvokli  (ne  tagadni), tiek dēvēta par rešimot. Tas ir ieraksts par gaismu un par tilpni (kli).

Tātad AB piepildās ar gaismu atbilstoši savam ekrānam, kurš apveltīts ar avijut 3 un, dabiski, saņem mazāk. Šis ekrāns arī nevar strādāt ar malhut: tāpat kā  parcufs  Galgalta nevar piepildīt malhut (daļa, kas atrodas zemāk par tabur, sof) ar savu gaismu keter, tāpat

arī AB to nevar piepildīt ar savu gaismu hohma. Katrs no pieciem parcufim, kuri dzims (Galgalta, AB, SAG, MA (elion), BON (elion)), nespēs  piepildīt parcufu Galgalta zemāk  par taburu (tās sof).

Kāpēc AB neizplatās lejup?  Tas nevar ar  savu  gaismu  piepildīt  malhut  –  zemāko galgaltas daļu. Tad AB saņem noteiktu gaismas daudzumu savās pirmajās sefirot. Šim parcufam bija or keter¹¹⁶ iekš kli de-keter, taču tagad tam ir  or-hohma¹¹⁷ iekš  kli hohma.  Tas tāpat apstājas  pusceļā  un,  nonākot pie strupceļa,  tam tāpat jāpieņem lēmums.  Tas  ir tā dēvētais „bituš-pnim-umakif” – iekšējās un apkārtējās gaismas spiediens uz ekrānu. Tad, kad parcufs saņem pieņemsim 20% gaismas, tam atliek neizmantoti 80% . Šiem neizmantotās gaismas 80% principā bija jāaizpilda malhut. Taču, ņemot vērā, ka malhut piepildīt nevar, šie 80% gaismas, pareizāk sakot, tās  nepieprasījums,  spiež  uz  tabur, robežu, kas neļauj izmantot šīs milzīgās vēlmes.

Līdzīgi tam, ārējās gaismas (OM) iedarbības rezultātā AB nolemj,  ka tam obligāti nepieciešams atgriezties iepriekšējā stāvoklī, tas ir, parcufs hohma jau  vairs  nedarbojas, pe no līmeņa keter nolaižas līdz līmenim hohma, pēc tam līdz līmenim bina un rodas parcufs SAG – parcufs Bina.

Attēls 4.3.7. SAG parcufa dzimšana ar rešimo 3/2.

 AB – parcufs hohma, SAG – parcufs bina.  Binā,  kā  mēs  jau  runājām,  ir  altruistiskā nolūka iedīgļi, vēlme atdot. Bina ar savām īpašībām vēlas līdzināties keter, turpretī keter nevēlas neko saņemt, tikai atdot. Šis keter nolūks atdot veido SAG kā īpašu parcufu.

SAG parcufa īpatnība

 Kas notiek iekš SAG? Sākot ar galgaltu, kas nonāca līdz rešimot 4 de-avijut un  4 de- itlabšut līmenim, jebkurā nākamajā parcufā rešimot de-avijut un rešimot de-itlabšut nav vienādi.

Rešimot de-itlabšut ir atmiņas par pagājušo gaismu, kura man bija. Rešimot de-avijut – informācija par ekrānu, kurš man ir dotajā brīdī.

Stadijā rešimot 3/2 rešimo 3 norāda uz to, ka tajā vēl atrodas atmiņas par gaismu hohma. Atmiņas par gaismu hohma ir tieksme uz šo gaismu, tā veido SAG papildu pagaismu.

Lai gan or hasadim nonāk līdz avijut 2, taču itlabšut 3 šeit atrodas nedaudz or hohma. Tad, kad SAG sāk atbrīvoties no sava ekrāna un vēlas pacelties atpakaļ,  or hohma izzūd, un paliek tikai or hasadim. Or hasadim pilnībā līdzinās keter, vēlmei atdot, tādējādi šī ir gaisma, kas var atrasties visur, tā ir neierobežota.  Vēlme  saņemt  (1)  šeit  pārtop vēlmē atdot (2).

Attēls 4.4.1. Parcufim dzimšanas kārtība atkarībā no rešimot.

 Kas atrodas ceturtajā stadijā, tās nobeigumā, tur, kur atrodas vēlme saņemt – jauna radījuma vēlme, kad šis jaunais  radījums  veic  cimcum? Tur atrodas or hasadim, tāpēc  ka cimcum tiek veikts, lai  pielīdzinātos Radītājam tajā  brīdī,  kad  radījums  nevēlas saņemt. Tādējādi lejā, šajās vēlmēs atrodas  or  hasadim  un  nav  svarīgi,  kāds  avijut  pie tam ir parcufam: 3 (kā iekš AB) vai 4 (kā Galgaltā). Kāpēc tas nav svarīgi? Tāpēc, ka tie līdzinās viens otram. Tad,  kad  gaisma piepilda kli,  tā valda tajā pilnībā, tas ir, tādā mērā, ka pati kli nav sajūtama.

Vēlme līdzinās gaismai,  tā piepilda to  kā  dzēriens glāzi.  Mums  svarīgs  pats  dzēriens nevis glāze, ar kuru nevaram remdēt slāpes. Tādējādi brīdī, kad rodas līdzība ar gaismu starp parcufu SAG iekš tā nekudot un iekš Galgaltas sof, šie divi parcufi kļūst līdzīgi viens otram. Tie savienojas, jo gan vienā, gan otrā atrodas vienāda gaisma – or hasadim un nav svarīgi, ka vienā ir ekrāna otrās stadijas avijut,  bet  otrā  –  ceturtās stadijas.

Līdzko parādās parcufs, kas piepildīts ar or hasadim, tas var nolaisties kā nekudot de- SAG zem galgaltas tabura un savienoties ar parcufa Galgaltas (malhut) sof. Šie divi parcufi praktiski kļūst kā viens. Tā rezultātā rodas īpašs stāvoklis. Tā malhut daļa, kas pilnībā izolēta un kas  bija  absolūti neatkarīga, kurā nebija  iespējams iekļūt, principā kļūst pieejama caur parcufu, kas dēvēts nekudot de-SAG.

Turpmāk mūsu attīstības gaitā, viss, ko  mēs darām – piepildām malhut caur parcufu nekudot de-SAG līdz tādam stāvoklim, kad patiešām spēsim to pilnībā piepildīt. Šis parcufs ir it kā buferis. Ja pareizi izmantot šo hasadim īpašību, kas spējīga atrasties kontaktā tikai ar pēdējo parcufa Galgaltas daļu, ar malhut,  tad  mēs caur  to  varēsim novest visu radījumu līdz pilnīgam piepildījumam, līdz Radītāja Nodoma realizācijai.

Kas notiek tālāk? Pēc  tam,  kad  šie divi parcufi savstarpēji savienojas,  tad  uzsāk darbību to avijut, vēlmes. Vēlmes tiem ir dažādas, tās  nebija  manāmas,  kamēr  valdīja  gaisma līdzko šie parcufi sajaucās viens ar  otru.  Tad, kad  tie savstarpēji  savienojās un sajaucās tā, ka ieguva sevī vienu un to pašu gaismu, tad savienojās arī to līmeņi – 2. un 4. avijut. Rezultātā to vēlmju daļa parcufā nekudot de-SAG ieguva avijut no malhut de- galgaltas.

Gala rezultātā izveidojas  ļoti  interesants  divu  sistēmu  savienojums.  Viena  sistēma  –  keter, hohma, bina, zeir anpin vai, citiem vārdiem sakot, deviņas pirmās sefirot –  tā pamatā ir binas īpašība, kas atrodas  iekš  nekudot de-SAG. Notiek šo sefirot izplatīšanās no augšienes uz leju, no Radītāja pie radījuma. Cita sistēma – malhut, vēlme saņemt, galgaltas sof, radījums. No galgaltas sof mēs saņemam papildu vēlmi – to, ko radījums vēlas attiecībā pret Radītāju. Rezultātā sanāk, ka vēlme 4, kas pāriet no galgaltas sof uz nekudot de-SAG, savienojoties ar tā vēlmi 2, izveido vienā parcufā divas apbrīnojami atšķirīgas daļas. Viena daļa nāk no Radītāja, bet otra – no radījuma.

Tas viss notiek vienā parcufā. Ko tādā gadījumā darīt? Tagad nepieciešams tikai viens:

Vai arī mēs ņemsim tādu kli, kurā būs viena daļa no Radītāja, bet otra no radījuma un, pieņemsim, ka kādu  laiku,  neitralizējot  radījuma  īpašības,  strādāsim  ar  Radītāja īpašībām, vai arī neitralizējam Radītāja īpašības, tādā veidā  strādājot  ar  radījuma īpašībām. Iespējams, spēsim izdarīt tā, lai radījums  pārņemtu no  Radītāja Viņa īpašības, un, paņemot tās  sev, ar tām strādātu? Tādā gadījumā rodas iespēja sastapties divām pretējām, pilnīgi nesavienojamām Universa daļām, ko nespējām pat iedomāties.

Tas notiek, pateicoties binas īpašībām.  No  vienas  puses,  kli vēlas  līdzināties  Radītājam, un bina it kā ir starpnieks.  Ja palūkojamies  uz keter,  hohma,  bina,  zeir  anpin un malhut, tad bina starp tām ir kā starppieturvieta, kā pārejas posms: tā ir  kli,  radījums,  kas,  no vienas puses, pielīdzinās Radītājam, taču no otras puses, izveido pabeigtu radījumu – malhut.

Malhut var pieņemt binas īpašības (tāpēc ka tā arī ir radījums), „uzdāvinot” savu lieko, papildu egoismu un tādā veidā daļēji līdzināties Radītājam, taču pēc  tam  atgriezties  pie sevis ar Radītāja īpašībām un sākt darboties jau ar savu papildu egoismu un jaunajām īpašībām, kuras tā pārņēma no Radītāja, no keter. Šajā savienojumā parcufā nekudot de- SAG rodas pilnīgi neparedzama iespēja patiešām izlabot malhut, izveidot tai ekrānu un izdarīt tā, lai tā pielīdzinātos Radītājam.

Pie tam, kad tā Viņam pielīdzināsies, tā  nekļūs  vienkārši  līdzīga  keter.  Malhut pielīdzināsies tam, kas stāv aiz keter, tāpēc ka tās vēlme – ieņemt keter vietu, nevis vienkārši pielīdzināties tam ar īpašībām. Malhut vēlme ir sasniegt  līdzību ar keter  līmeni. Šeit rodas pilnīgi jauna iespēja. Mēs  ar  jums  analizēsim,  kā no  šīs jaunās  iespējas,  binas un malhut savienojuma, ar binas palīdzību rodas malhut labošanās sistēma. Tā izies vēl daudzus savus iepriekšējās sagatavošanās  posmus, līdz patiešām kļūs  par labošanās sistēmu, taču jau tagad visādā ziņā tā ir atslēga, kas sniedz iespēju virzīties uz priekšu.

No augšienes šie parcufim aizpildās  vienkārši:  parcufs  keter,  hohma,  bina,  pēc  tam dzimst zeir anpin un malhut. Šeit nepieciešams uzsvērt tikai vienu:  pieci Ādama Kadmona pasaules parcufim nāk virzienā uz ekrānu, kurš paceļas – no  tabura uz pe.  Tāpat arī SAG: no tabura de-SAG uz pe. Visi šie pieci parcufim nāk saskaņā ar vienu sistēmu, vienu metodiku. Tikai parcufs nekudot de-SAG, kurš nolaižas lejup, saglabā sev pilnīgi īpašu attīstības ceļu. Tas it kā pilnīgi nepiedalās šajās  darbībās.  Tas  ir  absolūti jauns veidojums, kas veidojas, lai izlabotu  malhut,  turpretī  parcufim  Galgalta,  AB,  SAG un pēc tam MA (elion) un BON (elion) darbojas paši par sevi.

Šiem pieciem parcufim ir jāeksistē, lai papildinātu pirmās deviņas sefirot, izņemot pašu malhut. Malhut kombinējas ar to nekudot de-SAG daļu, kas nolaižas. Pēc tam parādās pasaule Nekudim, pasaules BeJA un dvēseles. Visa sistēma  pastāv  tikai  ar nolūku, lai piepildītu malhut, to mēs mācīsimies nākamajās nodaļās. Pieci parcufim pastāv, lai uzturētu pirmās deviņas sefirot,  kā  etaloni,  kā  Radītāja  īpašību demonstrētāji un paudēji attiecībā pret malhut.