Pilnības un mūžības realitāte

„Tur, kur atrodas cilvēka domas, ir viņš pats”.

Bāls Šem Tovs

Realitātes uztvere

 Ja cilvēks sāk īstenot visu iepriekš minēto, ja viņš redz sevi kā daļu no vienotas sistēmas, kas aptver visus cilvēkus, ja viņš nodod šīs zināšanas citiem un veido saskarsmes vidi kā atbalstu ceļā, tad viņš pamazām sāk attīstīt sevī spēcīgu un patiesu vēlmi – iegūt dabisko altruisma īpašību. Ceļš uz šādu vēlmi pats par sevi ir izaicinājums, tas piepilda mūsu dzīvi ar daudzveidīgu saturu, piešķirot tai dziļāku jēgu. Savas veidošanās noslēguma posmā altruistiskā vēlme atklāj cilvēkam jaunu realitāti.

Pirms aprakstīt šo realitāti un sajūtas, ko izjūt cilvēks, kurš tajā atrodas, ir jānoskaidro realitātes uztveres kopējais mehānisms. No pirmā acu uzmetiena, šāds ekskurss var šķist nevajadzīgs un bezjēdzīgs. Vai kāds zina, kas ir realitāte? Realitāte ir viss, kas atrodas mums visapkārt, visi  redzamie priekšmeti, sienas, mājas, cilvēki, Visums kopumā. Realitāte ir tas, ko var pataustīt, dzirdēt, pagaršot, sajust smaržu un tā tālāk.

Taču situācija nav tik vienkārša, kā šķiet. Cilvēces dižākie prāti šim jautājumam veltīja ne mazums pūļu, cenšoties izveidot zinātnisku pieeju realitātes uztveres problēmai. Mūsdienu priekšstati, pie kuriem pašlaik pieturas vairums cilvēku, attīstījās pakāpeniski.

Klasiskā pieeja, kuru izvirzīja Ņūtons, ietvēra apgalvojumu, ka pasaule pastāv pati par sevi, bez saiknes ar cilvēku. Nav svarīgi, cilvēks to uztver vai nē, citiem vārdiem, vai viņš dzīvo pasaulē, vai nē – tā vai citādi pasaule ir vieta un tās pastāvēšanas forma ir nosacīta.

Tālākā dabaszinātņu attīstība deva iespēju aplūkot pasaules ainu kā kau ko, kas tiek uztverts ar dzīvu būtņu maņu orgāniem. Noskaidrojās, ka to uztvere nav vienlīdzīga. Piemēram, bites vai spāres fasetacs redzes pamatā ir  mozaīkas veida attēls. Šie kukaiņi saņem redzes informāciju, kas nāk no acs daudzveidīgajiem segmentiem. Suņa pasaules uztvere galvenokārt veidojas no daudzveidīgajām smaržām. Einšteins atklāja fenomenu, ka novērotāja vai novērojamā objekta ātruma izmaiņas rada pilnīgi citādu realitātes ainu uz telpas un laika asīm. Šis apgalvojums fundamentāli atšķiras no Ņūtona uzskata.

Piemēram, iedomājieties nūju, kas pārvietojas telpā. Kas notiks, ja mēs liksim tai pārvietoties ar ļoti lielu ātrumu? Saskaņā ar Ņūtona sacīto, lai kāds šis ātrums būtu, nūjas garums nemainīsies. Saskaņā ar Einšteina viedokli, nūja sāks saīsināties. Mūsdienu koncepcijas ir radījušas progresīvāku pieeju attiecībā uz realitātes uztveri, proti, ka pasaules aina ir atkarīga no novērotāja:  daudzveidīgās īpašības, maņu orgāni un novērotāju kustības noved pie tā, ka viņi atšķirīgi uztver realitāti.

Pagājušā gadsimta 30. gados tika noformulēti kvantu mehānikas principi. Šī zinātne izraisīja revolūciju zinātnes pasaulē. Saskaņā ar tās apgalvojumiem cilvēks spēj ietekmēt novēroto notikumu. Šajā gadījumā pētnieks var uzdot tikai vienu jautājumu: ko uzrāda viņa mērāmās ierīces? Bezjēdzīgi ir mēģinājumi pētīt procesu atrautībā no sevis vai objektīvo realitāti kā tādu. Atklājumi kvantu mehānikas jomā, kā arī daudzās citās jomās, radīja mūsdienu zinātniskās pieejas noformējumu attiecībā uz realitātes uztveri: cilvēks ietekmē pasauli un tā rezultātā ietekmē savu pasaules uzskatu. Realitātes aina ir kaut kur starp novērotāja īpašībām un uztveramo objektu.

Pasaules aina

 Mūsdienu zinātne atklāj, ka pasaulei patiesībā nav ainas. „Pasaule ir parādība, kuru cilvēks sajūt sevī un kas atspoguļo viņa līdzības pakāpi ar universālo un visaptverošo ārējo dabas spēku, kurš, kā jau tika minēts, ir absolūti altruistisks. Tieši personīgo īpašību un dabas altruisma atbilstības vai neatbilstības pakāpe cilvēkam tēlojas kā „pasaules aina”. Tādējādi apkārtējās realitātes aina pilnībā ir atkarīga no mūsu iekšējām īpašībām, un mēs esam spējīgi to mainīt, līdz tā kļūs diametrāli pretēja.

Lai labāk izprastu mūsu realitātes uztveres mehānismu, iztēlosimies cilvēku kā kasti ar pieciem caurumiem, kuri simboliski atbilst sajūtu orgāniem. Šajā kastē iezīmējas apkārtējās realitātes aina.

Aplūkosim, piemēram, kā ir izveidots dzirdes orgāns. Skaņu viļņi, kas nonāk līdz bungplēvītei, izraisa tās svārstības, kas tiek pārraidītas dzirdes kauliņiem. Šī procesa rezultātā bioelektriskie impulsi tiek nosūtīti uz smadzenēm, kuras tos pārvērš dažādās skaņās. Visi mūsu mērījumi tiek īstenoti jau pēc bungplēvītes kairinājuma. Tāpat darbojas arī pārējie sajūtu orgāni.

Praktiski mēs mērām savas iekšējās reakcijas, nevis kādus ārējās realitātes faktorus. Mums dzirdamo skaņu diapazons, gaismas spektrs, kuru mēs redzam utt., ir atkarīgs no mūsu uztveres orgānu spēju īpašībām. Esam ieslēgti savā „kastē” un nekad nezinām, kas patiesībā notiek ārpus mums.

Visu maņu orgānu kopsignāli nonāk „vadības centrā”, kas atrodas atbilstošā smadzeņu daļā, kur saņemtā informācija tiek salīdzināta ar iepriekšējiem  datiem, kas glabājas atmiņā. Pēc tam informācija projicējas uz sava veida „kinoekrānu”, kur cilvēkam tiek demonstrēta pasaules aina, kas it kā nostājas viņa acu priekšā. Rezultātā cilvēks sev nosaka, kur viņš atrodas un kas viņam ir jādara.

Šī procesa laikā, tas, kas iepriekš mums bija nezināms, kļūst it kā „zināms” un cilvēkam veidojas „ārējās realitātes” aina. Faktiski runa neiet par ārējo realitāti, bet tikai par iekšējo attēlu.

Aplūkosim, piemēram, mūsu redzi, pateicoties kurai mums paveras milzīga pasaule visā tās krāšņumā. Taču patiesībā mēs redzam šo ainu tikai sevī, tajā mūsu smadzeņu daļā, kurā atrodas kāda „fotokamera”, kas parāda visus vizuālos attēlus, kurus mēs uztveram. Ārpusē mēs neko neredzam, vienkārši mūsu smadzenēs ir kas līdzīgs spogulim, kas atspoguļo katru objektu, lai mēs to novērotu ārpus sevis, sev priekšā.

Tādējādi realitātes aina ir cilvēka maņu orgānu struktūras un informācijas rezultāts, kas jau glabājas mūsu smadzenēs. Ja mums būtu citi maņu orgāni, tad mēs novērotu citādu pasaules ainu. Iespējams, ka tas, kas mums šodien šķiet gaisma, varētu izskatīties kā tumsa vai kaut kas vispār nepieejams cilvēka iztēlei.

Šajā saistībā jāatzīmē, ka jau pirms vairākiem gadiem zinātne atklāja iespēju izraisīt cilvēka smadzenēs elektriskos kairinājumus. Kombinācijā ar atmiņā esošo informāciju tie rada atrašanās noteiktā vietā un noteiktā situācijā sajūtu. Turklāt mēs esam iemācījušies aizstāt maņu orgānus ar mākslīgām ierīcēm, izmantojot elektroniskās iekārtas. Dzirdes aparātam ir vesels palīglīdzekļu spektrs – sākot no pastiprinātājiem, kas kompensē dzirdes traucējumus, līdz elektrodiem, kas tiek iedzīvināti absolūti nedzirdīgu cilvēku ausīs. Jau tiek izstrādāta mākslīgā acs, turklāt elektrodu implantācija smadzenēs aizstāj dzirdes informāciju ar vizuālo, tas ir, maina skaņas uz attēliem. Lūk, vēl viena inovatīva tehnoloģija, kas tiek izstrādāta mūsdienās: miniatūras kameras implantācija acī, kur šī kamera transformē gaismas starus, kas iziet caur acs zīlīti, pārtopot elektriskajos impulsos. Pēc tam šie impulsi tiek nosūtīti uz smadzenēm, kur tiek pārvietoti uz redzes sektoru.

Bez šaubām, pienāks diena, kad mēs pilnībā būsim apguvuši šo tehnoloģiju jomu, paplašinājuši savu dabisko sensoru uztveres diapazonu un sāksim ražot mākslīgos orgānus, iespējams, pat visu ķermeni kopumā. Taču līdz ar to arī šajā gadījumā uztveramā pasaules aina paliks tikai iekšēja.

Tātad visas mūsu sajūtas ir tikai iekšējās reakcijas, kas nav saistītas ar apkārtējo realitāti. Mēs pat nevaram apgalvot, vai tā pastāv, jo „ārējās” pasaules aina veidojas mūsos.

Divas pakāpes kopējā sistēmā

 Dabas pētījumi atklāja dzīvības rašanās un eksistēšanas apstākļus: šim nolūkam nepieciešams, lai katra šūna un katra sistēmas daļa veltītu sevi visa organisma interesēm. Taču cilvēku sabiedrība neievēro šo noteikumu un līdz ar to rodas jautājums: kā mēs vispār varam eksistēt? Egoistiskā šūna taču izraisa vēzi un noved pie visa ķermeņa nāves. Turpretim mēs, būdami kopējās sistēmas egoistiskās daļas, joprojām dzīvojam!

Lieta tāda, ka mūsu pašreizējā eksistence vispār netiek definēta kā „dzīve”.

Patiesībā cilvēks atšķiras no pārējiem dabas līmeņiem ar to, ka ir sadalīts divās pakāpēs:

• Pirmā pakāpe – esošais posms, kurā katrs no mums jūtas atdalīts no citiem un tāpēc nerēķinās ar viņiem, un mēģina izmantot viņus savās interesēs.
• Otrā pakāpe – izlabotā eksistence, kad cilvēki darbojas kā vienotas sistēmas daļas, atrodoties savstarpējā mīlestībā un atdevē, pilnībā un mūžībā.

Tieši eksistence otrajā pakāpē tiek dēvēta par „dzīvi”. Pašreizējā pārejas posma mērķis ir novest mūs pie patstāvīgas tieksmes sasniegt izlabotu un mūžīgu stāvokli, autentisku dzīvi. Mūsu pašreizējo eksistenci var definēt kā iedomātu vai iluzoru realitāti, savukārt eksistenci, kas izlabota atbilstoši altruistiskam nolūkam, noteiksim kā autentisku dzīvi vai autentisku realitāti.

Patiesā realitāte sākotnēji bija slēpta no mums, citiem vārdiem, dabiskā veidā mēs neesam spējīgi to sajust, jo cilvēks uztver sevi un pasauli saskaņā ar savu vēlmi, ar personīgajām, tikai viņam raksturīgajām iekšējām īpašībām. Šodien mēs nejūtam, ka visi cilvēki būtu savienoti vienotā veselumā – nejūtam tāpēc, ka tamlīdzīgu savstarpējo attiecību aina mums šķiet pretdabiska un pat zināmā mērā atbaidoša. Egoistiskā vēlme baudīt, kas iemiesota mūsos no pirmās dienas, nav ieinteresēta šādā savienībā un neļauj mums redzēt patieso situāciju.

Mums apkārt ir neskaitāmas realitātes daļas, kuras mēs neuztveram. Mūsu prāts apkalpo egoistisko vēlmi, un pēc tās norādījuma tiek apstrādāti maņu orgānu signāli. Tā rezultātā mēs nespējam sajust to, kas neietilpst mūsu egoisma interešu lokā, kas nekorelējas ar tā labumu vai ļaunumu tiešā veidā. Tā ir ieprogrammēti mūsu maņu orgāni, un tieši šis aprēķins ir cilvēciskās realitātes uztveres pamatā.

Izlabotā uztveres sistēma

 Tātad, ja mums ir izdevies izklāstīt vispārējo notiekošā ainu, mēģināsim pārvērst to pretējā un saprast, kā tiek uztverta realitāte altruistiskajā vēlmē. Iedomāsimies, ka mūsu sajūtas noskaņotas uz to, kas šķiet labs citiem. Tādā gadījumā mums pavērsies pilnīgi citas ainas un detaļas, kas iepriekš nebija manāmas; un viss, ko mēs esam redzējuši iepriekš, izskatīsies pilnīgi citādāk.

Veidojot jaunu vēlmi – kļūt par cilvēces veselīgo daļu un pielīdzināties altruistiskajam dabas spēkam – tiek likti kvalitatīvi citas sajūtu sistēmas pamati, kas nav saistīta ar esošo. Tā ir izlabotā uztveres sistēma. Ar tās palīdzību cilvēks uztver jaunu – reālās pasaules ainu, kurā mēs visi esam savstarpēji saistīti viens ar otru kā viena ķermeņa daļas un piepildīti ar bezgalīgu baudu.

Tātad var precizēt definīciju par dzīves mērķi, ko esam formulējuši kā „cilvēku savstarpējo apvienošanos” un to papildināt. Dzīves mērķis ir pacelties no  iluzorā eksistences līmeņa uz patieso esamības līmeni, pamatojoties uz savu apziņu. Mums ir jāredz sevi un realitāti ne tā, kā to redzam patlaban, bet kā patiesus, reālus. Mūsu esošais stāvoklis ir iluzoras ainas auglis, kas tēlojas, pateicoties informācijai, kuru nodod egoistiskie maņu orgāni. Ja virzīsim savas pūles labošanās procesa virzienā un izveidosim sevī nedalāmu vēlmi, kas tiecas sasniegt altruismu, tad mūsu uztveres orgāni kļūs altruistiski, un mēs savādāk sajutīsim savu stāvokli.

Patiesais stāvoklis ir mūžīgs: mēs visi esam saliedēti vienotā sistēmā, caurstrāvotā ar nepārtrauktu baudas un enerģijas plūsmu. Savstarpējā atdeve virza uz saņemamās baudas neierobežotību un pilnību, turpretim esošais ir pagaidu stāvoklis un ir ierobežots.

Šodien mūsu dzīves uztvere ir kā mūžīgās dzīves mazs piliens, tā nonāk līdz zemākajiem eksistences līmeņiem. Piliens ir vispārējā altruistiskā dabas spēka sastāvdaļa, kas iekļūst mūsu egoistiskajās vēlmēs un tās atdzīvina, neskatoties uz savstarpējo neatbilstību. Šī pilnības daļas funkcija ir uzturēt mūsu eksistenci pirmatnējā materiālajā līmenī, līdz mēs sajutīsim patieso garīgo realitāti. Mūsdienu īslaicīgā dzīve ir gluži kā dāvana, kas dota uz laiku, lai mēs to izmantotu kā līdzekli, lai sasniegtu autentisko eksistences līmeni. Tad mūsu sajūtas vairs neapmierināsies ar šo mazumiņu – viss neizsmeļamais dabas spēks, mīlestības un atdeves spēks, piepildīs mūsu dzīvi.

Garīgā realitāte atrodas virs mums ne fiziskā nozīmē, bet kvalitatīvā. Pacelšanās no materiālās realitātes garīgajā ir cilvēciskās vēlmes augšupeja, lai sasniegtu altruisma īpašību, mīlestības un atdeves dabas īpašību. Sajust garīgo pasauli nozīmē – just, ka mēs esam savstarpēji saistīti kā vienotas sistēmas daļas, uztvert daudzkārt augstāku dabas līmeni. Mūsu dzīves mērķis – sasniegt garīgo realitāti un sajust to papildus materiālajai realitātei, tas ir, šīs pasaules fiziskā ķermeņa eksistences procesā.

Dabas programma

 Saskaņā ar dabas programmu cilvēce tika radīta ar iepriekšēju nodomu tādā veidā, lai justu tikai primāro iluzoro līmeni, attīstoties tajā tūkstošiem gadu. Mūsdienās tā jau uzkrājusi pietiekamu pieredzi un spēj apzināties, ka dabiskā egoistiskā eksistence ir bezmērķīga un nenoved pie laimes, un tāpēc mums ir nepieciešams pāriet uz izlaboto altruistisko eksistenci otrajā, patiesajā realitātes līmenī. Egoistiskās attīstības globālā krīze norāda mums punktu, kurā mēs varam īstenot pāreju no viena eksistences līmeņa uz citu, daudzkārt augstāku. Mūsdienas ir jāizskata kā īpašs posms, kas apmirdzēts ar gaidāmo pārmaiņu mirkli. Tas ir īpašs brīdis cilvēces vēsturē, pārejas punkts uz mūžīgo un absolūto eksistences līmeni, kuru sākotnēji ieprogrammējusi daba, kā cilvēku dzimuma attīstības kalngalu.

Šeit vajadzētu paskaidrot, ka bauda, kuru mēs vēlamies sasniegt šodien, diametrāli atšķiras no sajūtas, kas piepilda tos, kuri ieguvuši dabas altruistisko īpašību. Pašreizējā periodā cilvēks gūst baudu no sajūtas, ka ir unikāls, neatkārtojams, vislabākais. Egoistiskā vēlme var piepildīties tikai salīdzinājumā ar trūkumu, ar deficītu pēc kaut kā, salīdzinājumā ar savu iepriekšējo vajadzību vai ar citiem cilvēkiem. Šāda veida bauda prasa tūlītēju un pastāvīgu piepildījumu, jo, piepildot vēlmi, tajā pašā brīdī tā tiek anulēta, kā mēs jau zinām no otrās nodaļas. Tā rezultātā īsā laikā baudas sajūta izzūd. Taču ar laiku, egoismam pastiprinoties, cilvēks ir spējīgs izjust gandarījumu, redzot nelaimes, kas piemeklē tuvāko.

Altruistiskā bauda  ir  tam pretēja. Tā jūtama nevis mūsos attiecībā pret citiem, bet  viņos.  Zināmā  mērā  to  var  salīdzināt  ar  mātes  un  bērna  savstarpējām attiecībām. Māte mīl savu bērnu un tāpēc izjūt prieku, redzot, kā bērns gūst baudu no tā, ko viņa tam dod. Viņas prieks aug atbilstoši viņa baudas lielumam. Pūles, kuras māte iegulda bērnā, sagādā viņai lielāku baudu nekā jebkas cits. Protams, tāds gandarījums ir iespējams, ja tikai mīlam citus un tā spēks ir atkarīgs no šīs mīlestības pakāpes. Patiesībā mīlestība ir gatavība rūpēties par tuvākā labumu un viņu apkalpot. Cilvēks, kurš jūt, ka mēs visi esam vienotas sistēmas daļas, tieši šajā kalpošanā redz savu misiju, personīgās eksistences jēgu un savu atalgojumu. Tādējādi mums nepārprotami atklājas milzīga atšķirība starp diviem iepriekš aprakstītajiem baudas veidiem.

Cilvēkam, kurš ieguvis altruisma īpašību, ir „cita” sirds, „cits” saprāts. Viņam ir pilnīgi citas vēlmes un nodomi, un tāpēc arī realitātes uztvere atšķiras no mūsu. Pateicoties altruistiskai attieksmei pret tuvāko, viņš iziet ārpus savas personīgās „šūnas” ietvariem, pievienojas „kopējam ķermenim” un saņem dzīvinošos spēkus. Atdzīvinot vienoto sistēmu, kuras daļas mēs visi esam, cilvēks ieplūst visaptverošās dabas mūžīgās dzīves sajūtā, bezgalīgā enerģijas un baudas plūsmā, kas piepilda pasaules vienotību.

Mūsu dzīves sajūta ietver sevī divas sastāvdaļas: jūtas un prātu. Pieņemot un izprotot mūžīgās dabas jūtas un prātu, cilvēks tajā iekļūst un dzīvo. Dzīve vairs nešķiet viņam kā nejaušība, kas nolemta izzušanai. Apvienošanās ar mūžīgo dabu noved pie tā, ka, pat zaudējot savu bioloģisko ķermeni, cilvēkā netiek pārtraukta dzīves sajūta.

Miesas nāve nozīmē pārtraukt sistēmas darbību, kas atbild par materiālās realitātes uztveri. Pieci maņu orgāni pārtrauc informācijas plūsmu, kas nonāk smadzenēs un tās, savukārt, pārstāj projicēt materiālās pasaules ainu savā „kinoekrānā”. Taču garīgās realitātes uztveres sistēma neattiecas uz materiālās pasaules līmeni, tāpēc turpina darboties arī pēc bioloģiskā ķermeņa nāves. Ja cilvēks dzīves laikā materiālajā pasaulē sajuta savu realitāti caur garīgo uztveres sistēmu, šī sajūta paliek viņam arī pēc ķermeņa nāves.

Pastāv milzīga atšķirība starp dzīvi, kuru mēs sajūtam pašlaik un to, kuru esam spējīgi sajust nākamajā attīstības posmā. Lai vismaz daļēji nodotu šo disonansi, dažkārt izmanto sveces un dzirksteles salīdzinājumu ar bezgalīgo gaismu vai viena smilšu graudiņa salīdzinājumu ar veselu pasauli. Garīgās dzīves iegūšana ir cilvēkos ieliktā potenciāla realizācija. Katram no mums jāsasniedz jauna pakāpe savas dzīves laikā šajā pasaulē.

Apgaismība

 Nodaļas noslēgumā veiksim mazu vingrinājumu. Iedomājieties, ka mēs atrodamies noteiktā telpiskā visumā, kur neko neredzam un nedzirdam, kur nav smaržas, garšas un taustes sajūtas. Iztēlojieties: šis stāvoklis turpinās tik ilgi, ka aizmirstam par mūsu maņu orgānu iespējām un tad pat bijušo sajūtu atbalss izdzēšas no atmiņas.

Piepeši mēs jūtam kādu aromātu. Tas arvien pastiprinās un apņem mūs, lai gan mēs vēl nevaram atpazīt ne pašu smaržu, ne tās avotu. Pēc tam mūs sasniedz arī citas dažādas intensitātes smaržas, vilinošas vai, gluži pretēji, nepatīkamas. Lai gan tās nāk no dažādām pusēm, ar to palīdzību mēs jau varam orientēties un, tām sekojot, izbūvēt savu ceļu.

Pēc tam piepeši klusumu piepilda dažādas skaņas un balsis, kas nāk no visām pusēm. Tās ir visdažādākās: vienas – melodiskas kā mūzika, citas – saraustītas kā cilvēku valoda, bet dažas vienkārši nesaprotamas. Tas uzlabo mūsu spēju orientēties telpā. Tagad mēs varam noteikt virzienu un attālumu, kā arī novērtēt ienākošās informācijas avotus. Mums visapkārt ir jau vesela skaņu un smaržu pasaule.

Pēc kāda laika mums pievienojas jauna sajūta, kad kaut kas skar mūsu ādu. Šie pieskārieni ir gan silti un auksti, gan cieti un mīksti, taču ir arī tādi, par kuriem pat grūti pateikt ko noteiktu… Ja kaut kas nonāk mums mutē, tad mēs ar pārsteigumu izjūtam garšas sajūtu. Pasaule kļūst arvien bagātāka. Tā ir piepildīta ar skaņām, krāsām, garšām un aromātiem. Mums ir iespēja pieskarties lietām un izpētīt savu apkārtni. Kas gan varētu iedomāties par šādu daudzveidību, kad mums nebija šo uztveres orgānu?

Ja jūs atrastos cilvēku vietā, kuri ir neredzīgi jau kopš dzimšanas, vai jums būtu nepieciešama redze? Vai jūs vispār zinātu, kas jums pietrūkst? Protams, nē.

Šī paša iemesla dēļ mēs nemanām, ka mums trūktu garīgais sajūtu orgāns, dvēsele. Mēs dzīvojam, nezinot, ka eksistē garīgā dimensija. Tā ir atvienota no mūsu sajūtām, un mēs neizjūtam, ka tā mums ir nepieciešama. Šī pasaule mūs pilnībā apmierina dienu pēc dienas, gadu pēc gada, paaudzi pēc paaudzes. Mēs piedzimstam, dzīvojam, baudām un galu galā nomirstam, tā arī nesajutuši citu realitātes dimensiju, kas piepildīta ar garīgo dzīvi.

Šī situācija varētu vilkties bezgalīgi, taču mūsos sāka izpausties jaunas nevaldāmas sajūtas: iztukšotība, eksistences bezjēdzība, dzīves bezmērķīgums. Pat visu esošo vēlmju realizācija mūs vairs nemierina – mums joprojām pastāvīgi kaut kas pietrūkst. Mūsu dzīve ar visiem tās labumiem un vilinājumiem pakāpeniski pārstāj mūs apmierināt.

Patiesībā šāds stāvoklis ir nospiedošs, un tāpēc mēs gribētu nedomāt par to. Vai tiešām šeit neko nevar darīt? Šodien tā dzīvo praktiski visi.

Šīs sajūtas izraisa jaunas vēlmes atmoda – tieksme baudīt ko augstāku no nezināma avota, kas pārāks par visu apkārt esošo. Tātad, ja mēs tieksimies realizēt šo vērienīgo izrāvienu, tad atklāsim, ka tas vērsts uz kaut ko, kas iziet ārpus mūsu pasaules robežām.

Daudzi no mums jau izjūt šo tieksmi kopā ar iztukšotības sajūtu, kas nomoka mūs ikdienas dzīvē. Mēs runājam par dabiskiem procesiem, kas sākotnēji iekļauti dabas programmā. Jaunā vēlme liek mums saprast, ka pastāv kaut kas ārpus zināmajām robežām un mēs sākam zinātkāri lūkoties apkārt. Nepieciešams tikai ļaut šai vēlmei mūs virzīt uz priekšu, vajag tikai ieklausīties savā sirdī un tad mēs atjēgsimies, lai redzētu patieso realitāti visā tās vienreizējā skaistumā.