Kabalistiskā realitātes uztveres metode
Kabala ļauj apgūt metodiku, kas skaidro, kā sasniegt pareizo realitātes uztveri. Iztēlojoties realitātes ainu, cilvēks to atdzīvina. Tēli un situācijas, kurus viņš veido savā iztēlē, būtībā arī ir pasaule, kurā viņš dzīvo (tāpēc šāda pasaule tiek dēvēta par „iluzoro”). Ja cilvēks izveidos pareizos modeļus, lai sajustu augstāko, bezgalīgo realitāti, tas liecinās par to, ka viņš ir sasniedzis mūžīgo un absolūto dzīvi.
Pie šī secinājuma noved kabala, apgalvojot, ka radījumā nav nekā cita, izņemot mūs un Bezgalības gaismu, kurai ir tikai viens mērķis – pielīdzināt sev radījumu un padarīt to par vienlīdz mūžīgu un absolūtu.
Mēs apgūstām zinātni, kura izstrādājusi šādu eksistences formas iegūšanas metodi un ar tās palīdzību veidojam pareizus tēlus, lai uztvertu mūsu pasauli, izprastu augstākās eksistences formas. Mums sev jāataino pareizie Bezgalības gaismas tēli, kas atrodas ārpus mums.
Bezgalības gaismas formas mēs sevī veidojam pakāpeniski. Sākumā mēs veidojam dažādas starpfāzes, kas dēvētas par pakāpēm, pasaulēm, parcufim, sefirot. Pakāpeniski, pēc visu šo garīgo objektu izzināšanas, mēs nonākam pie patiesās un vienīgi eksistējošās ainas. Kabala māca, kā pakāpeniski nonākt pie šīs ainas izpratnes.
Pie tam nav svarīgi, ko tu iedomājies savās vēlmēs, nav svarīgi, kā tavas vēlmes savstarpēji saskan katrā dzīves mirklī tavas pastāvēšanas tekošajā stāvoklī. Svarīgi katrā savā stāvoklī parūpēties par to, lai tavas vēlmes būtu virzītas uz ārpusi, lai tu nepaliktu savā egoistiskajā pasaulē, bet atbilstoši kabalistu rekomendācijām apgūtu to, kas ir Augstākā pasaule, lai varētu to pareizāk izprast.
Kabalā to dēvē par „acu atvēršanu”. Galu galā visas kabalas grāmatas kalpo tam, lai pareizi nokalibrētu mūsu maņu orgānus un noskaņotu mūsu kli tādā veidā, lai varētu sasniegt vienkāršās Augstākās gaismas uztveri.
Starpfāzes, kuras mēs atklājam, ir iluzoras. Pat Augstākās pasaules – Asija, Jecira, Brija, Acilut, Ādams Kadmons ir Bezgalības pasaules daļējas formas, kuru ainas mēs iztēlojamies iekš mūsu kelim, kuras vēl nav pilnīgi pielīdzinājušās vienkāršai Augstākai gaismai.
Tad, kad sasniedzam pilnu ainu, visas pasaules izzūd, mēs iekļaujamies bezgalīgajā spēkā, un tā ir pareizā eksistences forma. Mēs atrodamies tajā arī patlaban, taču to neuztveram, iztēlojoties citu ainu, kas atklājas mūsu skatienam.
Sanāk, ka darbam jāīstenojas ne ar pašām vēlmēm, bet ar to virzību, tas ir, mums jāiegūst ārpus mums esošais nolūks atdot, jānomaina izzināšanas veids. Ar to mēs sasniedzam garīgo uztveri, bezgalību. Sajūta, kas ļauj mums izjust dzīvi, nāvi, slimības, veselību, tāpat arī visu mums apkārt eksistējošo, mainīsies atbilstošā veidā, par cik to visu mēs veidojam savā personīgajā iztēlē.
Leave a Reply
Want to join the discussion?Feel free to contribute!