Realitātes uztveres daudzveidība

Ārējās pasaules pētījumi koncentrēti pašā cilvēkā. Cilvēks nespēj sajust kaut ko, kas atrodas ārpusē. Viņš var tikai paplašināt līdz zināmai pakāpei savu maņu orgānu diapazonu, paaugstinot to dabiskās iespējas: redzes palielināšanai izmantot mikroskopu, dzirdes pastiprināšanai – hidrofonu, utt.

Neskatoties uz  to, ka pasaule pastāvīgi mainās, cilvēka maņu orgāni  paliek nemainīgi. Lai kādas ierīces mēs konstruētu, lai kā izzinātu savu ķermeni, mēs esam spējīgi tikai reģistrēt mūsu reakcijas uz kaut ko, kas atrodas ārpus mums. Jau 20. gadsimta beigās zinātnieki sāka saprast, ka tradicionālā dabas izpētes sistēma būtībā sevi ir izsmēlusi. Pētot reakcijas uz ienākošo informāciju no ārpuses, cilvēks nespēj sasniegt kontroli pār realitāti un savu eksistenci.

Dabaszinātnes demonstrē, ka dzīvības uzturēšanai un turpmākai attīstībai jebkurai šūnai vai veselam organismam jāatrodas līdzsvarā ar  apkārtējo vidi.  Šūnas  vai organisma iekšējām īpašībām jābūt sabalansētām ar dabisko dzīvojamo  vidi pēc homeostāzes principa. Ja  līdzsvars  netiek  ievērots,  organisms  jūt  diskomfortu, kura negatīvās sekas var novest līdz organisma bojāejai.

Dabas likumu un Augstākās pasaules⁵⁹ zināšanas ļaus  cilvēcei iepazīt dabas  spēkus, kas uz mums iedarbojas un par kuriem  mēs  šodien  neko  nezinām.  Ja,  pateicoties šiem spēkiem, mēs spēsim nonākt līdz homeostāzei, tad sasniegsim vislabāko eksistences formu.

Tātad zināšanu iegūšana par ārējo pasauli tādā veidā, kādā tā ainojas  pati par sevi ārpus mūsu ķermeņa sajūtām, dos mums iespēju būt ar to pilnīgā saskaņā, tādējādi sasniedzot vislabāko stāvokli.

Viens no svarīgākajiem aspektiem informācijas iegūšanā par garīgo pasauli ir laika jēdziena  izzušana  un absolūtas zināšanas par visiem saviem  nākamajiem  stāvokļiem. Tā rezultātā cilvēks iegūst iespēju  pilnā   mērā  vadīt  savu  likteni. Mūsdienu zinātne jau  sāk atzīt par nepieciešamu iziet ārpus piecu  maņu  orgānu iespēju robežām, taču tai nav metodikas šīs inversijas veikšanai.

Līdz pat pagājušā gadsimta sākumam Ņūtona zinātne veidoja cilvēkos samērā ierobežotu redzējumu un limitēja viņu potenciālo iespēju atklāšanu. Vairāk kā divu gadsimtu garumā ar Ņūtona pasaules uztveri tika diktēti realitātes pārdzīvojuma pieņemamības un nepieņemamības kritēriji. Saskaņā ar to, par „normāli funkcionējošu” tiek uzskatīts cilvēks,  kurš,  pamatojoties  uz   Ņūtona  likumiem, spējīgs precīzi atspoguļot aprakstīto objektīvo ārējo pasauli.

Atbilstoši šim viedoklim mūsu mentālās  funkcijas tiek ierobežotas ar informācijas uztveri caur maņu orgāniem, tās uzglabāšanu  mūsu  „mentālajos  banku  datos”  un  pēc tam, iespējams, pārgrupējot sensoru rādījumus ar mērķi radīt ko jaunu. Jebkura iespējamā novirze no šādas „objektīvās realitātes” uztveres varētu tikt kvalificēta kā vētrainas iztēles produkts vai psihiskās darbības traucējumi.

Taču patiešām fantastiskie atklājumi matērijas dabas jomā, ar kuriem tik bagāts izrādījās iepriekšējais  gadsimts, sagrāva daudzus ierastos stereotipus. Pakāpeniski zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka daba ir varbūtiska pasaule un tajā valda likumsakarīga iespēju izvēle, nevis piespiedu fatālisms. Turpinot pētījumus par vismazāko un vislielāko – mikropasaules subatomu sfērām un makropasaules astrofizikas sfērām – pētnieki atklāja, ka dažos  no   Ņūtona  pamatprincipiem  ir nopietni ierobežojumi un trūkumi. 20. gadsimta pirmajā pusē eksperimentālā ceļā izdevās noskaidrot, ka atomi, kurus zinātnieki uzskatīja par materiālās pasaules nedalāmiem celtniecības blokiem – patiesībā sastāv no elementārdaļiņām – protoniem, neitroniem un tml.

Atklātās subatomu daļas demonstrēja netipisku uzvedību, kas lika apšaubīt Ņūtona principus. Dažos eksperimentos tās uzvedās kā materiālās daļiņas, turpretī citos pauda viļņveidīgas īpašības. Šī parādība kļuva pazīstama kā „kvantu viļņu paradokss”. Subatomu līmenī mūsu iepriekšējie matērijas definējumi tika nomainīti pret statistiskām varbūtībām, kuras apraksta to „eksistēšanas tendenci” un rezultātā iepriekšējie matērijas definējumi pazuda tā saucamajā „dinamiskajā vakuumā”.

Turpmākie mikropasaules pētījumi atklāja faktu, ka  Visums, kurš pēc mūsu novērojumiem sastāv no blīviem diskrētiem objektiem,  patiesībā  ir  sarežģīts  tīkls, kas savieno notikumus un attiecības. Šajā jaunajā kontekstā apziņa uzņemas aktīvu lomu pašas realitātes radīšanā, nevis pasīvi atspoguļo objektīvo materiālo pasauli.

Astrofizikas sfēras pētniecības  rezultātā  zinātnieki  atklāja  tikpat  satriecošas atklāsmes. Piemēram, pēc Einšteina relativitātes  teorijas, telpiskais izplatījums nav trīsdimensiju un  laiks nav lineārs, tie  ir nedalāmi  un  drīzāk  apvienoti  četru  dimensiju kontinumā, kas pazīstams kā „laiks un telpa”. Šāds uzskats  par Visumu, proti, tas, ko iepriekš uztvērām kā robežas starp objektiem un atšķirības starp matēriju un tukšo izplatījumu, ne ar ko jaunu netiek aizvietots.

Turpretim Visums, kas sastāv no diskrētiem objektiem un starp tiem esošajiem tukšiem intervāliem, tiek izskatīts kā vienots mainīgā blīvuma lauks. Saskaņā ar mūsdienu fizikas viedokli, matērija un  enerģija  pārtop  viens  otrā.  Pamatojoties  uz  šīm jaunajām zināšanām, apziņa tiek uzskatīta par Visuma kanvas neatņemamu sastāvdaļu un nav ierobežota ar mūsu smadzeņu darbību. Par šo aspektu britu astronoms Džeimss Džins sacīja, ka mūsdienu fiziķa skatījumā  Visums  vairāk līdzinās lielai domai, nekā milzīgai gigantiskai mašīnai.

Pazīstamā  amerikāņu fiziķa  D.  Boma  pētījumi  kvantu  mehānikas  un mikropasaules fizikas jomā tieši tāpat atspēko tradicionālo  esamības  aprakstu  kā dalītu elementu mozaīku. Pasaule tās ekspertīzē ir vesela un nedalāma realitāte, kas līdzinās kabalistu aprakstiem. Šajā konstantē nav nekā dīvaina. Jebkuru  kosmosa teoriju Boms uzskata  par aprobežotu un nepabeigtu, ja tā, kā esamības būtisku sastāvdaļu, neietver sevī apziņu. Sacīsim vēl atklātāk: Boms kā daudzi citi fiziķi sliecas uz domu, ka pats Visums līdzinās kādam visaptverošam Saprātam.

Kvantu teorija liek atdzimt kabalas koncepcijai par to, ka Visums ir pasauļu daudzveidība: var uzskatīt, ka kosmoss zināmā veidā iekodēts katrā šūnā.