Vēlme saņemt radīta no nekā

„Esošais no nekā” ir pats radījums, tas, kas neattiecas uz Radītāju, neatrodas Viņā, Augstākajā saknē. Ko Viņš radīja? Kas Viņam ir nepieciešams? Tikai radījums, kurš baudītu Viņa labestību. Kas var baudīt Viņa labestību? – Vēlme baudīt. Tāpēc Radītājs rada šo vēlmi. Vēlme nav pašā Radītājā, tā nāk no Viņa vēlmes sniegt baudu saviem radījumiem.Tāpēc vēlme baudīt, viss radījuma materiāls visos līmeņos tiek dēvēts par „esošo no nekā” (radīts no nekā). Tas neatradās Radītājā, pirms Viņš nolēma radīt radījumu. Tajā mirklī, kad Viņš pieņēma lēmumu īstenot Savu nodomu, Viņa doma radīja vēlmi baudīt.

Lai gan mēs dzīvojam materiālajā realitātē, taču matērija, kas eksistē mūsu  pasaulē, ir tikai iluzora. Tā ir kategorija, kas mums šķiet reāla, pateicoties informācijai, kas nonāk mūsu smadzenēs ar piecu maņu orgānu palīdzību, taču būtībā tā ir tikai doma, kas ietverta visā Universā.

Pastāv jēdziens: „pirms Domas”, kad bija tikai „ir”, „esošais”. Pastāv arī tāds jēdziens: „pēc Domas”, kas dēvēts „esošais no nekā”. Šie divi jēdzieni ir pretēji viens otram, tas ir, gaisma, bauda un vēlme to baudīt.

Pastāv stāvoklis, kad atklājas tikai vēlme saņemt. Tā eksistē ārpus saiknes ar spēku, mūžīgo atdeves īpašību, taču pēc tam sāk iegūt atdeves formas, Radītāja īpašības. Atkarībā no tā, cik lielā mērā tai izdodas šo stāvokli sasniegt, tajā izpaužas „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātbūtne. „Dievišķās daļiņas no augšienes” klātesība ļauj pielīdzināt egoistisko vēlmi saņemt Radītājam, atdeves īpašībai. Tajā esošā Radītāja daļa, patiesībā sakot, nav vēlme atdot, jo vēlmi nav iespējams nodot no viena citam. Tā ir forma. Vēlmes gūt baudu noteiktas darbības var būt ekvivalentas atdeves īpašībai. Tā vēlmes baudīt daļa, kas strādā tādā režīmā, tiek dēvēta par dvēseli. Tāpēc par dvēseli rakstīts, ka tā ir Radītāja daļa, kas nosūtīta lejup. Tas nenozīmē, ka Radītājs no sevis atdala kādu daļu un nodod to radījumam, bet radījums to paņem un sevī saglabā. Forma, kuru radījums iegūst un kura līdzinās Radītājam, tiek dēvēta par dvēseli. Iegūstot šo īpašību, radījums tiek dēvēts par „Ādamu” (cilvēku). Ja viņam šīs īpašības nav, tad radījums paliek nedzīvajā, augu vai dzīvnieciskajā attīstības līmenī.

Radījuma būtība ir vēlme baudīt, kura sākotnēji mums dota ārpus saiknes ar Radītāja atdeves īpašību, kas ir mūsu nemainīgais pamats. Radītāja īpašība nav vēlme, bet forma, kas radījumam (vēlmei saņemt) ir jāiegūst, jāsasniedz, pateicoties savai patstāvīgai brīvai izvēlei. Gaisma pati par sevi ir neizzināma, un arī kli pati par sevi ir neizzināma. Visi nosacījumi starp šīm divām kategorijām rodas savstarpējās saiknes rezultātā.

Radījuma daba pakāpeniski atklājas vairums nosacījumos un īpašību gradācijās, kas rodas gaismas un kli mijiedarbības rezultātā. Šajā materiālā jānorisinās tūkstošiem procesu, daļu no tiem radījums iziet, atrodoties pilnīgā Radītāja varā, nesaprotot notiekošā jēgu, nenoskaidrojot savus stāvokļus un tos neapzinoties. Pēc tam radījumam pakāpeniski mostas prāts un jūtas, un radījums sāk rīkoties patstāvīgi, apzināti, vadoties no savas brīvās izvēles. Tas jau ir pēdējais etaps, kurā mēs šodien atrodamies. To raksturo tas, ka mēs sākam sevi veidot kā patstāvīgu personību, līdz sasniegsim labošanās beigas Bezgalības pasaulē. Tikai tad mūs varēs dēvēt par radījumiem, ne ātrāk.

Tādā veidā dabas spēku vai četru faktoru iedarbībā radījums iziet visus vēlmes attīstības līmeņus un noteiktā savas attīstības posmā sajūt pretstatu Radītāja īpašībām. Pēc tam, patstāvīgi izvēloties pareizo saskarsmes vidi, iegūst jaunu formu, kas viņu noved pie augstāka (garīgā) eksistences līmeņa, tur jau atklājas acīm redzama saikne ar pirmcēloni, atklāta mijiedarbība ar Radītāju. Šī jaunā forma tiek dēvēta par dvēseli, tā eksistēja radījumā potenciālā, taču iepriekš viņš to nejuta. Uz sava sākotnējā materiāla bāzes – vēlmes saņemt cilvēks patstāvīgi attīsta savu dvēseli, tas ir, atdeves formu.

 Šie izskaidrojumi nedaudz atšķiras no ierastajām teorijām par dvēseli, taču tā nav filozofija, bet realitāte, pasaules aina, stāvokļi, kuri atklājas tiem, kas tos sasniedz, tas ir, cilvēkiem, kuri ieguvuši Radītāja īpašības.

Divi spēki vēlmē saņemt

 Radījums vēlas gūt baudu un tāpēc pievelk sev visu to, no kā saņem labpatiku saskaņā ar savu būtību. Vēlme baudīt piesaista visu, kas atbilst tās iekšējām īpašībām un nosacījumiem, un tas nozīmē, ka tā ir apveltīta ar pievilkšanās spēku. Vai tā vēlas, vai nē – jautājumam pašam par sevi nav nozīmes. Ja manī iekļauta kāda īpašība vai kāds piepildījuma trūkums, tad manas vēlmes spēks darbojas kā pievelkošais.

Nav iespējams sacīt par cilvēku, ka viņš kaut ko vēlas, bet tam netuvojas. Tā var sacīt tikai par materiālajiem objektiem. Turpretim mēs runājam par garīgo pasauli, spēku pasauli, neņemot vērā matēriju, kas eksistē, pateicoties tikai mūsu orgānu atbilstošai uztveres struktūrai. No pirmā acu uzmetiena es varu uzskatīt cilvēku par pilnīgu taisno, kurš veic altruistiskas darbības. Taču patiesībā viņš sekos ļauniem nodomiem, un es nespēšu redzēt to, kas apslēpts aiz viņa materiālā veidola.

Garīgajā pasaulē visu darbību novērtējums tiek veikts, pamatojoties uz vēlmēm un nolūkiem, nevis uz fizisku darbību un mūsu bioloģiskā ķermeņa ārējām izpausmēm.

Garīgajā pasaulē vēlme tiek dēvēta par „ķermeni”. Ja spriest par cilvēku, pamatojoties uz viņa vēlmēm, tad nevar sacīt, ka viņam ir kāda vēlme, kuru viņš noraida. Viņš nespēj no tās atteikties. Ja es ko vēlos, tad šī vēlme manī strādā kā pievilkšanās spēks, taču ja es ienīstu, tad vēlme manī strādā kā atgrūšanās spēks. Man nelīdzēs pat tas, ja slēpšu savu vēlmi no sevis paša un no citiem, veicot ar savu fizisko ķermeni darbības, kas pretstatā šai vēlmei.

Ja es kādam smaidu, bet pats šo cilvēku ienīstu, tad naids, kuru es iekšēji sajūtu, atgrūdīs viņu no manis. Tieši tas ar mums notiek mūsu pasaulē. Taču, ja mēs spriežam pēc tā, ko dara mūsu ķermenis, tad pieviļam paši sevi un tas ir visu problēmu avots.

Ja mēs zinātu, kādā veidā mēs iedarbojamies uz dabu, apkārtējo pasauli, tad saprastu, ka to ietekmējam tikai ar savām vēlmēm, nevis ārējo uzvedību. Tāpēc, ja mēs redzētu savas īstās vēlmes un mūsu savstarpējās saiknes, tad saprastu, kāpēc šī pasaule ir tik slikta. Mēs to bojājam ar mūsu esošajām savstarpējām iekšējām attiecībām.

Sekojot vairākumam

 „Sekot vairākumam” – Augstākās vadības un dabas likums.

Bāls Sulams

Ir pilnīgi saprotams, ka dzīvot sabiedrībā var tikai atbilstoši likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam. Šis likums reglamentē jebkuru mūsu strīdu un jebkuru netikumu starp sev līdzīgiem, un tas darbojas tādā veidā, ka galu galā ir vienīgais instruments, kas dod tiesības sabiedrībai pastāvēt. Tāpēc tas tiek uzskatīts par vienu no Augstākās vadības dabiskiem likumiem, un mums tas ir jāpilda un uzmanīgi jāsargā, nepaļaujoties uz mūsu sapratni.

Visur, kur rodas domstarpības starp indivīdu un vairākumu, mums jāpieņem lēmums vairākuma labā. Tā mums norāda kabalisti. Šķiet, it kā šis likums atgrieztu cilvēci atpakaļ: jo vairākums parasti ir neattīstīts, bet attīstītie ir nelielā mazākumā.

Taču, ņemot vērā, ka daba mums noteikusi dzīvot sabiedrībā, mums ir jāpilda tās likumi, pretējā gadījumā tā prasīs no mums atbildību, neatkarīgi no tā, vai mēs saprotam tās nostādņu jēgu, vai nē. Tādēļ prasība „sekot vairākumam” ir viens no sadzīves dabiskiem likumiem. Mūs radot, šo likumu daba mums iedeva kopā ar tā fakta sapratni, ka šī likuma ievērošana ir optimāla mūsu attīstībai. Tāpēc šis likums mums ir jāpilda ar visu centību, neņemot vērā savu uzskatu par tā pareizību.

Mūsu stāvoklī mēs nespējam novērtēt Visuma vispārējā likuma pareizību. Šo izpratni mums sniedz zinātnieki kabalisti, kuri šo likumu ir izzinājuši. Uzņemoties šī likuma pildīšanu, mēs it kā ar mikroskopa palīdzību ielūkojamies Universa dziļumos. Tas sniedz iespēju rīkoties pareizi. Šī likuma jēga – attīstīt mūsos apzināšanos, ka:

• pašmīlība ir ļaunums;
• mīlestība pret tuvāko ir labestība.

Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt mīlestību pret Radītāju. Ko nozīmē sasniegt mīlestību pret Radītāju? Radītājs ir atdeves īpašība, kuru es atklāju sevī, pateicoties studijām saskaņā ar kabalas metodiku. Tādējādi mīlestība pret Radītāju nozīmē, ka es sāku mīlēt šo atdeves īpašību sevī. Taču, kāda tam ir saistība ar mīlestību pret tuvāko? Mēs jau vairākkārt runājām par to, ka esam kopīgās dvēseles, radījuma vai Ādama Rišona sistēmas daļiņas, šī sistēma „sašķēlās”, tas ir, visas sistēmas daļas zaudēja kopības, vienotības, piederības vienotam organismam sajūtu. Šis organisms funkcionēja saskaņā ar altruistisko likumu. Pašreiz mums šīs attiecības ir jāatjauno, līdz ar to mēs sevi un visu sistēmu novedam pie līdzsvara stāvokļa ar vispārējo dabas likumu, tas ir, Radītāju. Tāpēc Bāls Sulams skaidro, ka mīlestība pret tuvāko un mīlestība pret Radītāju ir identiski jēdzieni.

Taču vairākumam nav tiesību atcelt indivīda viedokli viņa attiecībās ar Radītāju, un katrs var brīvi rīkoties, kā uzskata par pareizu. Tā ir personības brīvība. Cilvēka attiecības ar Radītāju regulē pats cilvēks, tajā pašā laikā pārējie uzvedības likumi tiek regulēti, vadoties pēc noteikuma „sekot vairākumam”.

Kabalas ceļš un ciešanu ceļš

 Kabalas ceļš nosaka, ka mums ir jāpaļaujas uz zinātnieku kabalistu saprātu kā uz savu personīgo dzīves pieredzi, jo viņi jau ir izzinājuši radījuma mērķi. Taču, kā es varu būt pārliecināts, ka saprāts, kuram patlaban esmu  gatavs uzticēties, patiešām ir patiess un ka tas, ko viņi runā, ir neapstrīdams fakts?

No otras puses, ja es neizmantoju viedā saprātu kā ārsta padomu, tad nolemju sevi ilgam ciešanu ceļam, gluži kā slimnieks, kurš noraida speciālista norādījumus un patstāvīgi sāk apgūt medicīnu. Šis slimnieks var nomirt vēl pirms tam, iekams apgūs medicīnas gudrību.

Tāds ir ciešanu ceļš salīdzinājumā ar kabalas ceļu. Tas, kurš netic gudrībai, kuru šī zinātne iesaka pieņemt, var papūlēties to izzināt patstāvīgi. Viņš jebkurā gadījumā nonāks pie tā paša secinājuma, pie kura nonāca kabalisti, tikai paralēli tam  pārcietīs milzums ciešanu, tā vietā, lai izmantotu pieredzi, kas ievērojami paātrina procesu un ļauj atklāt ļaunumu, un izvairīties no saskarsmes ar to, pateicoties labvēlīgai saskarsmes videi, kas mudina uz pareizu domu un rīcību rašanos.

Rodas jautājums: ja es sākotnēji izvēlos pareizo saskarsmes vidi, pareizās grāmatas, vai tādā gadījumā es sevi neapzogu? Varbūt man jāpārdzīvo arī negatīvie stāvokļi, jāredz viss, kas tajos ir, jo sacīts, ka man ir jāiziet visi savi rešimot? Patiesībā cilvēks jebkurā gadījumā no tiem nespēs izvairīties, starpība ir tikai tajā, kā viņš tos izies. Cilvēks var krist depresijā, sajust bezpalīdzību vai saslimt, atrodoties diezgan ilgu laiku tādā stāvoklī, nespēdams no tā izrauties. Taču piepeši parādās ārsts, kurš dažu minūšu laikā no šī stāvokļa viņu izvelk. Cilvēks jebkurā gadījumā neizvairīsies no visu sajūtu virknes, taču izies šīs sajūtas ātri, apzināti.

Virzoties kabalas ceļā, attiecīgajos izzināšanas līmeņos cilvēks nevis vienkārši atrodas savos stāvokļos, bet sāk tos sevī sajust. Stāvokļu iziešanas process paātrinās: tas realizējas cilvēkā, noved viņu pie ātras sapratnes par notiekošo un pie veidiem, kā iziet no situācijas.

Ir iespējams apzināties cēloņu un seku saikni, un spēkus, kas liek pāriet no viena stāvokļa citā, nevis pārdzīvojot likteņa triecienus, bet gaismas iedarbības rezultātā, uz kontrasta fona starp mani un gaismu. Rezultāts būs tāds pats: jebkurā gadījumā man nāksies „saņemt šos divsimts sitienus”, taču vienlaikus un apzināti. Tāpēc tie netiks izjusti kā ciešanas, gluži otrādi, šī apziņa izraisīs prieku.

Pretējā gadījumā pārejai no pakāpes uz pakāpi būs jāīstenojas saskaņā ar nolieguma nolieguma likumu: man pilnībā būs jāpārliecinās sava esošā stāvokļa nelietderībā, lai pārietu no tā uz nākamo.

Vienīgais, kas mums ir jāsaņem no saskarsmes vides – ļaunuma apzināšanās, izpratne par to, ka tajā stāvoklī, kurā tu atrodies, tev nedrīkst palikt, jo tu esi saslimis: ar mikroskopa palīdzību tu jau redzēji, kāds daudzveidīgu vīrusu kvantums tevi apdraud. Ja šajā pašā mirklī nesāksi sevi labot un ārstēt, ar tevi notiks briesmīgas lietas. Tādi iespaidi man ir jāsaņem no saskarsmes vides. Viss nepieciešamais tālākai attīstībai ir jau manī „sagataves” veidā.

Tādējādi viss ir atkarīgs no apkārtējās sabiedrības, kas pilda mikroskopa, indikatora, rādītāja lomu.

Vairākuma tiesības apspiest indivīda brīvību

 Cilvēka uzvedība attiecībā pret sabiedrību un attiecībā pret Radītāju pakļaujas tikai vienam likumam. Tas mums jau ir zināms, jo mēs saprotam, ka Radītājs atklājas caur sabiedrību, vienotajā „Ādama Rišona” sistēmā. Ārpus šīs sistēmas jēdziens

„Radītājs” nepastāv. Tas spēks, tas likums, kas sevi atklāj saiknē starp dvēselēm, tiek dēvēts par „Radītāju”. Tāda ir Viņa vienīgā izpausme, kas pieejama mūsu sajūtām. Iepriekš tika izskaidrots, ka mīlestība pret Radītāju un mīlestība pret tuvāko ir jūtas, kas pauž mūsu attieksmi pret atdeves īpašību, kas atklājas cilvēkos, kuri apgūst zināšanas saskaņā ar kabalas metodiku. Ņemot vērā, ka Radītājs ir absolūta atdeves īpašība un tikai tādā veidā attiecas pret saviem radījumiem, atklājot sevī līdzīgu attieksmi pret apkārtējiem, cilvēks iegūst Radītāja domas,  Viņa līmeni. Taču cilvēki vēl neuztver šo patiesību, tā viņiem šķiet dīvaina: „Vai tad mana saikne ar sabiedrību attiecas uz manu saikni ar Radītāju?”

Cilvēks  vēl  varētu  samierināties  ar domu  par  to,  ka viens  iet  pa priekšu citam: „Sākumā nepieciešams izveidot kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, bet pēc tam jāpāriet uz savstarpējo attiecību sakārtošanu ar Radītāju”. Taču būtībā nav divu sekojošu viens otram noteikumu, nav dalīšanas. Saikne starp dvēselēm, tas ir, cilvēka abpusējā saikne ar sabiedrību ir tā vieta, kur atklājas atdeves īpašība, tā joma, kurā cilvēks izzina, attīsta un sajūt to kā Radītāju. Atdeve cilvēkam un atdeve Radītājam nepastāv atsevišķi. Kabalā mēs tādā veidā runājam tikai tāpēc, lai apzīmētu uztveres detaļas, skaitliskos parametrus, grafikus, tabulas, līdz ar to demonstrējot daudzveidīgās iespējas, kas ļauj precīzi definēt stāvokļus, kas mūsu labošanās gaitā izveidojas cēloņu un seku ķēdē. Taču būtībā atdeves spēks, kas atklājas cilvēka vēlmēs kā viņa pūliņu rezultāts labošanās procesā,  tiek dēvēts par „Radītāju”.

Likumam, kas definē, ka jāseko vairākumam, ir katram cilvēkam jāuzliek par pienākumu laboties, rīkojoties sabiedrības labā. Taču katram līdz ar to ir jābūt tiešā veidā saistītam ar Radītāju atbilstoši likumam, kas nosaka sekot indivīdam. Ja man ir atdeves īpašība, tad es esmu vienots, vienīgs un īpašs kā Radītājs. Tieši ar savu neatkārtojamo atdeves īpašību es esmu īpašs. Katrs rīkojas saskaņā ar šādu shēmu un šeit nav pieļaujams, ka viens ietekmētu otru, tādā veidā ar savu iejaukšanos traucējot viņam mērot savu ceļu. Tieši tāpat jebkurai šūnai vai ķermeņa daļai jāfunkcionē saskaņā ar savu mērķi, īpašo programmu, kas radīta tieši šai šūnai. Taču paralēli tam, visas šūnas darbojas organisma labā.

Šeit mēs redzam gan indivīda brīvību, gan kopības brīvību, kuri papildina viens otru un tieši tādā attiecību formā katram ir iespēja attīstīties pilnīgi brīvā veidā.

Bāls Sulams mums izskaidro parastas, egoistiskas dabas cilvēku sabiedrības pastāvēšanas likumus. Ja īpaši izcils indivīds, kurš iet labošanās ceļu, aizrauj sev līdzi sabiedrību un veicina tās garīgo izaugsmi, tad sabiedrībai, kura sastāv pat no dažiem cilvēku miljardiem, ir jāseko šīs personības pēdās.

No otras puses, ja cilvēks jau ienācis sabiedrībā, kuras mērķis ir garīgais progress un kura, pateicoties saskarsmes videi, vēlas virzīties uz priekšu, lai veicinātu savu tālāko izaugsmi, tad viņš nonāk likuma varā, kas sludina, ka „savstarpējās attiecības starp indivīdu un vairākumu tiek veidotas, pamatojoties uz vairākuma pieņemtajām normām”.

Tādējādi, ja viens līderis ir sabiedrības priekšgalā, tad, lai sasniegtu mērķi, sabiedrībai ir viņam jāklausa un jāseko. Turpretim, ja runa iet par cilvēku, kas atrodas sabiedrībā, kura tiecas sasniegt radījuma mērķi, tad viņam ir jāiekļaujas šādā sabiedrībā un jātiecas ar tās palīdzību sasniegt šo mērķi.

Sabiedrības dzīvē darbojas „mazākuma pakļautības vairākumam” likums

 Uz kāda pamata vairākums uzņēmies tiesības pakļaut personības brīvību, atņemot cilvēkam pašu dārgāko, kas viņam pieder? No pirmā acu uzmetiena šeit nav nekā cita, izņemot vardarbību.

Ņemot vērā, ka daba mums ir uzlikusi par pienākumu dzīvot sabiedrībā (ikvienam no mums, lai kāds viņš būtu individuālists), tad pats par sevi saprotams, ka katram kolektīva loceklim tiek uzlikts par pienākumu kalpot sabiedrībai, rūpēties par tās pastāvēšanu un veicināt uzplauksmi. Tas viss var tikt īstenots, pateicoties mazākuma pakļautības vairākumam likumam. Indivīds nevar rīkoties pēc sava prāta. Viņam jāievēro likums, kuru sabiedrība ir pieņēmusi. Cilvēks, kurš šo vidi noniecina vai norobežojas no sev līdzīgiem, tādā veidā vienkārši pauž savu attieksmi pret sabiedrību un ne vairāk.

Taču saprotams arī tas, ka tādā gadījumā, ja netiek skartas sabiedrības dzīves materiālās puses intereses, vairākumam nav tiesību ierobežot un aizskart indivīda brīvību. Tie, kas tā rīkojas, ir noziedznieki, kuri dod priekšroku vardarbībai attiecībā pret taisnību, jo šādā gadījumā daba neuzliek par pienākumu personībai pakļauties vairākuma vēlmei.

Kādas ir tās robežas, atbilstoši kurām personībai ir jāpakļaujas sabiedrībai un kādas ir tās robežas, saskaņā ar kurām personība var justies brīva? Attiecībā uz šo, Bāls Sulams klāsta, ka garīgajā dzīvē darbojas likums: „Vairākums seko personībai”. Ja mūsu pasaules ietvaros mums jāpakļaujas cilvēku masai, tad garīgajā pasaulē, gluži pretēji, mums jāpakļaujas personībai.

Bezgalības pasaulē un mūsu pasaulē darbojas līdzvērtīgi likumi: cilvēks attīstās atbilstoši savas egoistiskās vēlmes piepildījumam, turpretim uz garīgo kāpņu pakāpieniem darbojas pretējs likums – attīstība noris atbilstoši ekrānam. Šos divus attīstības veidus var attēlot sekojoši:

• attīstība notiek saskaņā ar mūsu pasaules un Bezgalības pasaules pastāvēšanas likumu vienkāršās gaismas iedarbībā, bez kelim ierobežojumiem, atbilstoši sabiedrības kopējam egoismam;
• attīstība norisinās ar precīzi reglamentētu ekrāna, vēlmes baudīt un tās piepildījuma savstarpējo mijiedarbību. Šādā gadījumā komandē personība, tas ir, tas, kurš ir apveltīts ar ekrānu, bet vairākumam, kurš atrodas neizlabotajās vēlmēs, jārīkojas saskaņā ar šīs personības norādījumiem. Kabalists, kurš ir izlabojis savas vēlmes, var palīdzēt laboties vairākumam, tas ir, mainīt savu attieksmi pret sabiedrību un tādā veidā pielīdzināties vispārējam dabas likumam, kas ir absolūta labestība. Šis atbilsmes stāvoklis ir vislielākais piepildījums, kas nav salīdzināms ar to, ko cilvēks spēj iztēloties.

Garīgajā dzīvē darbojas likums, kas vairākumam uzliek par pienākumu sekot personībai

Ņemot vērā, ka mūsu pasaule savā egoismā ir radīta atbilstoši piramīdas formai, cilvēku ar lielu egoismu nav daudz, taču ar nelielu – vairākums. Tā ir organizēts, lai līdzsvarotu spēkus (ja ne skaitliski, tad kvalitatīvi, bet ja ne kvalitatīvi, tad skaitliski) un rezultātā tos vienmērīgi sadalītu.

Stipriem cilvēkiem skaitliskuma ziņā nav jābūt vairākumā. Pieņemsim, ka desmit cilvēki, kur katra spēks sastāda simts vienības, summāri līdzināsies tūkstotim. Lai nodibinātu ar viņiem kvalitatīvu vienlīdzību, ir nepieciešams tūkstots cilvēku, kuriem ir spēks, kas vienlīdzīgs šai vienībai.

Piramīda ir uzcelta tieši pēc šāda principa. Jebkurā līmenī piramīdā izlabotās vēlmes lieluma augstums, kas reizināts ar vēlmes apkārtmēru (dvēseļu skaitu, kurām ir tamlīdzīgs vēlmju līmenis), ir garīgā spēka lielums. Rezultātā kvalitāte līdzsvaro kvantitāti.

Piramīdas virsotnē atrodas neliels cilvēku daudzums, taču katrs no viņiem ir ļoti spēcīgs. Lejasdaļā tamlīdzīgs šķērsgriezums dod lielu cilvēku skaitu, taču katra indivīda spēks ir neliels. Tādējādi saglabājas spēka vienlīdzības princips.

Rodas jautājums: kā sabiedrībai, kas atrodas attiecīgā līmenī, jāizturas pret grupām, kuras atrodas citā līmenī un kā būtu jāuzvedas piramīdai kopumā, proti, visai cilvēcei? Ir acīmredzams, ka katrā līmenī, atkarībā no tā, kam dota priekšroka – kvalitātei vai kvantitātei, darbojas dažādi likumi. No tā izriet divi nosacījumi, kuri darbojas mūsu ikdienas dzīvē.

Tiem, kuri atrodas mūsu pasaules izjūtā, jāpilda likums, saskaņā ar kuru visi seko vairākumam, jo zemākajā līmenī tas ir noteicošais. Pat atsevišķiem indivīdiem, kuri atrodas garīgās izzināšanas stāvoklī, šis likums ir jāievēro attiecībā uz tiem jautājumiem, kas saistīti ar mūsu pasauli. Turpretim garīgajā dzīvē darbojas likums, saskaņā ar kuru vairākumam ir jāseko personībai un visiem – savam personīgajam ideālam.

Jebkurā paaudzē atsevišķas personības mēdz atrasties daudzkārt augstākā attīstības līmenī. Ja sabiedrība apzinās nepieciešamību atbrīvoties no ciešanām un sāk attīstīties saskaņā ar dabas likumiem, nevis saskaņā ar savu egoistisko vēlmi, tai ir jāpakļaujas indivīdam un jāpilda viņa norādījumi. Indivīds, kurš daudz pārdzīvojis un patstāvīgi ir izgājis etapus, kurus sabiedrība kopumā vēl nav paguvusi iziet, var dot tai pareizas rekomendācijas.

Tādējādi, runājot par garīgo attīstību, vairākuma tiesības pārvēršas par pienākumu. Attiecībā uz šo darbojas likums „sekot indivīdam”, progresīvai personībai. Jāņem vērā, ka vadošas un izglītotas personības sastāda nenozīmīgu kolektīva daļu, mazākums vienmēr nosaka sabiedriskos panākumus un sasniegumus garīgajā sfērā. Tātad sabiedrībai ir jāsaudzē šo personību idejas, lai tās neizzustu no šīs pasaules.

Tēvu mantojums

 Jebkurš cilvēks ir unikāls, īpašs un viņam ir aizliegts tādā vai citādā veidā notušēt savas individuālās īpašības. Gluži otrādi, viņam tās ir jāattīsta, turklāt mums visiem nepieciešams veicināt to saglabāšanu un sniegt cilvēkam iespēju realizēt šo tēvu mantojumu. No kurienes tas nāk un ko nozīmē „tēvu mantojums”? Principā tas ir cilvēka sākotnējais materiāls, no kura viņš radies. Mēs sakām, ka sasniegumi, ieradumi, viss, ko mēs iemantojam šajā pasaulē un kas eksistē mūsos kā zināšanas, pāriet noslieksmēs, kad atbrīvojamies no sava ķermeņa. Piedzimstot nākamo reizi, mums piemīt jau citas iedzimtas noslieksmes. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, šajās jaunajās iedzimtajās noslieksmēs ietērpjas vēlmes, kas tiek definētas kā tēvu mantojums, kas veido mūsu pamatu. Tā ir vēlmju ietērpšanās noslieksmēs un īstenojas cilvēka esošajā iemiesojumā jaunas būtības veidā. Tātad, no vienas puses, cilvēkā ir ielikts viņa tēvu garīgais mantojums, bet, no otras puses, šis garīgais mantojums ietērpjas jaunajās noslieksmēs, kuras viņš ieguvis no iepriekšējā iemiesojuma.

Pareizai saskarsmes videi ir jāatšķiras no mūsdienu sabiedrības, kas pastāvīgi uzspiež cilvēkam visāda veida apšaubāmus mērķus un viltus vērtības, kuras viņam it kā nepieciešams sasniegt un nosaka viņam dažādus kritērijus, saskaņā ar kuriem viņam attiecīgi ir jāizskatās vai jāveic tās, vai citas rīcības. Kabalā ir aizliegts piespiedu kārtā likt cilvēkam līdzināties kādam tēlam vai uzspiest kādus mērķus, kuri viņam būtu jāsasniedz. Tikai patstāvīgas kritiskas pieejas un pašanalīzes ceļā cilvēkam sev ir jānosaka tieši viņam nepieciešamo rīcību veids, un jātiecas to sasniegt atbilstoši savam attīstības līmenim.

No vēstures faktiem mums ir zināms, ka nevienā no kabalas grupām nekad netika izraisīts spiediens uz atsevišķu tās locekli. Cilvēkam, kurš vēlējās saliedēties ar grupu, izskaidroja mērķi, uz kuru viņam ir jātiecas. Kabalisti parasti attēloja viņam vispārējo Universa ainu un mērķi, attīstības beigu punktu, kuru nepieciešams sasniegt. Turpretim spiedienam principā ir jānāk no paša cilvēka. Ir jādemonstrē viņam piemērs. Mēs taču pastāvīgi runājam, ka pareiza audzināšana īstenojas, pamatojoties tikai uz piemēru. Tāpēc atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks ir gatavs apgūt, uztvert šo piemēru un tam sekot, tikpat lielā mērā viņam principā ir jākustās. Tikai pats cilvēks nosaka savas attīstības tempu, bet spiediens uz viņu no ārpuses nenesīs nekādu labumu. Turklāt princips „garīgajā nav vardarbības” nosaka, ka cilvēkam ir jārūpējas par savu iekšējo vēlmi. Tikai viņš pats to vada, ja uz to tiecas.

Tāpēc mūsu garīgās izaugsmes procesā mums nav iespējas (pat ja arī mēs to vēlētos) virzīt cilvēku uz priekšu vairāk par to, kā viņš pats to izprot, zina un attiecībā pret sevi lemj. Šī iemesla dēļ visa cilvēka virzība uz priekšu, kas notiek viņam mijiedarbojoties ar sabiedrību, var īstenoties, pamatojoties tikai uz piemēru, kurš turklāt neuzliek nekādu pienākumu, bet tikai attēlo, cik lielā mērā cilvēks vēlas virzīties uz priekšu, lai sasniegtu mērķi, atdevi un ne vairāk. Tas ir likums: „garīgajā nav vardarbības”.

Par to klāsta Bāls Sulams: „…un tādējādi tas viss tiek uzskatīts par personības īpašumu”. Cilvēkam pašam jāveicina sava izaugsme, viņam ir nepieciešams patstāvīgi izveidot sevī vēlmi, kas vērsta uz attīstību, centieniem sasniegt radījuma mērķi. „…Sabiedrībai ir norādījums aizsargāt šo īpašumu un garu, lai saskarsmes vide to nenotušētu”.

Uzkrājot pieredzi, cilvēce pakāpeniski pārliecinās, ka, neskatoties uz visiem tās centieniem mainīt vēstures plūsmu un sabiedrības attīstības gaitu, dzīve pieprasa savu, un viss notiek saskaņā ar kādu scenāriju, neatkarīgu no mums. Vai patiešām visu nosaka liktenis?

Cilvēks piedzimst šajā pasaulē, lai dzīves laikā atklātu Augstāko pasauli. Ja viņam tas izdodas, viņš eksistē abās pasaulēs un pēc ķermeņa nāves sajūt garīgo pasauli atbilstoši tam, ciktāl to sasniedza dzīves laikā materiālajā pasaulē. Ja savas atrašanās laikā šajā pasaulē cilvēks nesasniedz Augstākās pasaules atklāsmi, tas ir, nenonāk pie savu īpašību, kuras nepieciešamas, lai sajustu Radītāju, izlabošanas, tad viņa dvēsele no jauna nonāk lejup šajā pasaulē, tas ir, neizlabotās vēlmes izpaužas viņā no jauna. Turklāt arī bioloģiskajā ķermenī viņš ietērpjas, pateicoties tieši šim mērķim. Augstāko pasauli dvēsele var atklāt, būdama ietērpta tikai miesā.

Sākotnējais nosacījums: cilvēks eksistē ķermenī un nesajūt savu dvēseli, tikai tas garantē gribas brīvību un neatkarību no Radītāja.

Tādējādi brīvību un neatkarību no Radītāja var īstenot tikai no ārpuses, no stāvokļa, kurā mēs ar Viņu „neesam pazīstami”. Tad es sāku iepazīties ar Radītāju kā patstāvīga personība (es attiecībā pret Viņu) un varu diktēt mūsu attiecību reglamentu. Radītājs gūst baudu no tā, ka mēs iegūstam patstāvību, tāpat kā vecāki priecājas, kad bērns kļūst pieaudzis un iegūst neatkarību.