Augstākā mērķa sasniegšanas ceļi

Pirmcēloņa izpausmes daudzveidīgais raksturs

Kabalas zinātne apgūst cilvēka Augstākā mērķa izzināšanas ceļus – identitāti Augstākajam vadošajam spēkam, dēvētam par Radītāju.

Izskatīsim, piemēram, nelielu dzīvnieku (mazu dzīvo organismu), kura eksistences loma ir barības uzņemšana un pastāvēšana šādā stāvoklī noteiktu laika periodu, kurš nepieciešams, lai ražotu sev līdzīgu, tādā veidā nodrošinot sugas tālāku dzīvotspēju. Par vienkāršu dzīvo organismu tiek uzskatīts tāds, kurš rada sev līdzīgu un kuram nav cita mērķa (personīgā, patstāvīgā, augstākā vai cita), izņemot sugas turpināšana. Tādi ir primitīvie vienšūnu organismi, piemēram, amēbas. Šāds organisms dalās uz pusēm un pārtrauc savu eksistenci, pēc tam dalās no jauna, tādā veidā atkal pārtraucot savu eksistenci.

Principā mēs to varam novērot arī starp cilvēkiem. Parunājiet ar dažiem: „Kādēļ tu dzīvo?” – Dzīvoju bērnu dēļ. – Un kas tālāk? – Kas tālāk? Dzīvoju bērnu dēļ.” Tas ir pats primitīvākais eksistences veids, pats zemākais. Turklāt sabiedrības apziņā pastāv nesatricināms uzskats: ja cilvēks rūpējas par ģimeni, bērniem, tad tas ir pareizs cilvēks. Lai gan patiesībā tas ir vēlmes līmenis, bioloģiskā nepieciešamība vairoties.

Pētot visvienkāršāko dzīvnieka organismu, biologi un fiziologi atklāj, ka tas ir tūkstošu daudzveidīgu šķiedru sarežģīts savienojums, līdztekus pastāv vēl desmitiem tūkstoši savienojumu, kuri cilvēkam nav zināmi. Mēs redzam, ka pat tik primitīva organisma uzturēšanai, nepieciešams milzīgs detaļu, sakaru, funkciju skaits, par kuriem mēs neko nezinām, un, iespējams, nekad neuzzināsim.

Pēc analoģijas ar šo piemēru varam secināt, cik milzums daudz dažādu savienojumu un saikņu daudzveidību mums nepieciešams izzināt, lai sasniegtu Augstāko mērķi. Pētot dzīvo organismu, mēs atklājam tajā milzīgu daudzumu visdažādāko daļu, saikņu, funkciju – milzīgu gudrību.

Augstākais mērķis sasniedzams tikai atbilstoši izzināšanas pakāpei, vēlmei un pilnībā realizējot visu to, kas ir pašā cilvēkā. Tas ir, mums apzināti, saprātīgi jāizzina visas Radītāja iedarbības uz sevi: jāapgūst savas dabas būtība un tas, kādā veidā Viņš šo iekārtu vada, kā Viņš to maina un noved līdz galīgajam, absolūtajam stāvoklim.

„Augstākās vadības atklāšana”

Tajā mērā, kādā mēs to izzinām un, apgūstot Viņa darbības, iegūstam spējas līdzīgi Viņam veikt ar sevi tās pašas operācijas (izņemot mūs, nav cita objekta, ar kuru tās varētu realizēt), tādā mērā mēs arī varam „sevi labot”.

Es Viņu lūdzu, lai Viņš tādā veidā mani izlabotu. Es ar Viņu savienojos, kļūstu par Viņa partneri sevis labošanā, sevis virzīšanā uz vislabāko stāvokli, kā sacīts:

„No Tavām darbībām es Tevi izzinu” (Šir ha – Ihud). Tas nozīmē, ka mums nepieciešams pilnībā izprast Radītāja darbības, Viņa attieksmi pret mums. Tikai ar tādu sapratni mēs sasniegsim augstāko mērķi. Citiem vārdiem – mums nepieciešams attiecībā pret sevi (detalizēti izzinot cēloni) realizēt pašu šo likumu: uzzināt, no kurienes tas nāk, kāpēc tas ir tieši tāds, kādā veidā tas darbojas, kāds ir tā galīgais mērķis, kā mums pašiem to realizēt.

Radītājs vēlas, lai mēs iemācītos strādāt kā Viņš, pārņemtu no Viņa Visuma vadību, tas ir, visu likumu un to iedarbību zinības. Lūk, tāds ir mūsu uzdevums, tas viss mums ir jāapgūst. Pie tam ne vienkārši studēt kā fizikas, ķīmijas, bioloģijas likumus, bet tieši apgūt. Piemēram, pastāv Zemes pievilkšanās spēka likums: atlaižu – krīt un es varu izmērīt – ar kādu svaru, ar kādu ātrumu, kur un kad ķermenis nokritīs. Taču mums ar to nepietiek. Mums ir nepieciešams apgūt dabas likumus, sākot no lejup nākšanas punkta, kur tie pastāv potenciālā, nodomā un līdz pat materiālajai pasaulei; kas notiek ar katru atomu, ar katru ķermeni visās to savstarpējās darbībās līdz beidzamajam, galīgajam stāvoklim.

Tikai tad, kad cilvēks pilnībā ir izzinājis visu Universu, viņš saprot Radītāju un kļūst Viņam līdzīgs, pielīdzinās Viņam ar īpašībām. To dēvē par saplūsmi ar Radītāju atbilstoši īpašību līdzībai.

Tāpēc arī kabalas zinātne sniedz mums visas zināšanas par Universu. Līdzko tās apgūsim un realizēsim, mēs sasniegsim mērķi.

Milzīgs, no pirmā acu skatiena, pārmērīgi grūts uzdevums: ikvienam no mums kļūt par fiziķi, ķīmiķi, biologu Augstākajās pasaulēs, mūsu pasaulē un pat visā Universā. Tomēr rezultātā cilvēks apgūst absolūti visu, visos līmeņos, taču ne tādā veidā kā mūsu zinātnes, bet no iekšienes, spēku izpausmē, kuri visas šīs funkcijas realizē tālāk nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā dabas līmenī.

Vēlreiz papūlieties izprast, cik svarīga ir cilvēcei kabalas zinātne. Ja to neapgūstam, mēs nevirzāmies uz mērķi, bet tikai stāvam uz vietas, uzkrājot ciešanas, līdz tās visbeidzot mūs piespiedīs uzsākt šīs zinātnes studēšanu.

Divi ceļi: no augšienes lejup un no lejas augšup

Kabalas zinātne attēlo divus paralēlus Augstākā vadošā spēka izzināšanas ceļus. Priekšstatu par Augstāko vadošo spēku, par Radītāju, var iedalīt divos iedarbības veidos vai divos tā izzināšanas veidos. Citiem vārdiem, mēs izzinām Radītāju attiecībā pret sevi divās izpausmēs: Viņa iedarbību ceļā no augšienes lejup un Viņa iedarbību ceļā no lejas augšup.

Šie divi ceļi ir līdzvērtīgi, vienīgā atšķirība ir tā, ka pirmais ceļš ved no augšienes lejup, no Radītāja uz mūsu pasauli, turpretī otrs ceļš sākas mūsu pasaulē un paceļas no lejas augšup, mērojot pakāpienus, kuri tika izveidoti pirmajā ceļā.

Abu ceļu pakāpieni sakrīt, atšķirība tikai tajā, kā tu uz tiem nokļūsti: no augšienes lejup vai no lejas augšup. Atrodoties uz noteikta pakāpiena, atšķirība nepastāv, taču, aplūkojot to no lejas vai no augšienes, atšķirība ir saskatāma.

Attēls 2.2.1.

No pirmā ceļa, virzienā no augšienes lejup, nāk un pakāpeniski atklājas Augstākās saknes. Tādējādi šāds ceļš kabalā tiek dēvēts par „pasauļu, sefirot un parcufim lejup nākšanas kārtību”. Ar nākšanu lejup saprot arvien lielāku atklāsmi attiecībā pret cilvēku, attālināšanos no Radītāja, materializāciju.

Otro ceļu (no lejas augšup) kabalā dēvē par Augstākā spēka, Radītāja izzināšanu. Šajā ceļā mūsu virzībā no lejas augšup mums jāpielīdzinās katram pakāpienam, kurš ir veidots virzienā no augšienes lejup. Augstāko ideālo spēku, Radītāju, mēs izzinām pa daļām: paceļoties pa 125 Augstākā spēka lejup nākšanas pakāpieniem, kuri mums kļūst par augšupejas pakāpieniem.

„Augstākā vadošā spēka izzināšanas pakāpieni”

Tam, kurš izzina Augstāko spēku, jādodas no lejas augšup pa to pašu ceļu, izzinot katru detaļu un katru pakāpienu atbilstoši likumiem, kuri nosacīti ar Augstākā spēka nākšanu lejup virzienā no augšienes uz leju.

Tajā pašā laikā mēs neveidojam neko jaunu: ne sevi, ne augstākos pakāpienus, ne pielīdzināšanās metodes šiem pakāpieniem. Vienīgais, ko mēs darām – izmantojam savu vēlmi, lai tiem pielīdzinātos. Ja es, atrodoties uz pakāpiena М, vēlos pakāpties uz pakāpienu М+1, es uz to pakāpjos tikai ar nosacījumu, ka tāda vēlme manī patiešām ir radusies.

Atrodoties uz zemākā pakāpiena, kā rast vēlmi sasniegt augstāko? Tas notiek, pateicoties tam, ka manī ir daļa no augstākā pakāpiena. Tā dod man atšķirības sajūtu starp pakāpieniem – to, kas man vēl ir jāsasniedz, lai paceltos uz augstāku pakāpienu.

Attēls 2.2.2.

Manos spēkos ir tikai vēlme pacelties augšup. Zemākā un augstākā pakāpiena īpašības, tāpat kā sevis pārveidošana, kas man jāveic, jau ir fiksētas un nosacītas ar nākšanu lejup no augšas uz leju. No manis ir atkarīga tikai pati vēlme. Tomēr šī vēlme veidojas no manām zināšanām par manu pašreizējo stāvokli (vērtējot to kā absolūti nederīgu, kurā es nevaru atrasties) un zināšanām par nākamo stāvokli.

Minēsim, piemēram, onkoloģisko pacientu. Viņā darbojas spēks, kas viņu nogalina. Viņš atdotu visu, lai no sevis to attālinātu, taču nezina, kā to izdarīt. Viņš jūt, ka šis spēks viņā dzīvo, taču kā atbrīvoties no tā, kas viņā atrodas, nezina.

Jābūt vismaz šādai sajūtai, lai mēs varētu atbrīvoties no mūsu pakāpiena, paceļoties no tā uz augstāku. Atbilstoši tam, augstākai pakāpei jāpauž mums pilnība, dzīvība, miers, bauda – viss tas, bez kā vairs nespējam dzīvot. Tad, kad rodas tāda spriedze starp pakāpieniem M un M+1, cilvēks starp tiem šķērso barjeru un paceļas uz nākamo pakāpienu. Likumi un nosacījumi uz katra no pakāpieniem jau iepriekš ir paredzēti un noteikti ar nākšanu lejup no augšienes uz leju.

Pilnīga Augstākā vadošā spēka, Radītāja, izzināšana notiek pakāpeniski, noteikta laika gaitā izpaužas cilvēka sajūtās atkarībā no tā, cik ātri viņš attīrās no egoisma. Process turpinās līdz brīdim, kad cilvēks būs izzinājis visas īpašības, visu lejup nonākošo pakāpienu lielo daudzumu.

Mums nepieciešama adaptācija, pieradums, apzināšanās, jaunu nosacījumu izstrādāšana sevī, visu faktoru salīdzināšana. Lūk, tādēļ šis process ir tik laikietilpīgs. Šeit ļoti daudz ir atkarīgs no apkārtējo loka, no tā, kādas pūles cilvēks pieliek, lai adaptētos jaunajā situācijā, ar kādu intensitāti viņš par to domā dienas laikā un galvenais – kur viņš rod spēkus, lai par to domātu, lai šo vēlēšanos pastāvīgi uzturētu.

Tad, kad mums kas sāp, mēs nepārtraukti par to domājam, no šīm domām nav iespējams izvairīties. Kā izdarīt, lai nesāpētu? Lūk, pats galvenais, kas var piespiest mūs pastāvīgi par to domāt un tiekties augšup.

Sacīts: „skaudība, kaisle un godkāre cilvēku izved no šīs pasaules” (Ävots, nodaļa 4: 28). Par to it kā sacīts negatīvā kontekstā: it kā šo triju īpašību klātesība cilvēkā viņu apspiež. Taču kabalā nekad netiek runāts par kaut ko negatīvā kontekstā, jo nekā negatīva nav. Skaudība, kaisle un godkāre vienkārši pareizi jāizmanto, lai sevi izvestu no šīs pasaules, no pakāpiena, kurā tu atrodies, uz augstāku pakāpienu. Tas tiek sasniegts pareizi realizējot skaudību, kaisli un godkāri.

Paveroties uz citiem, es viņus apskaužu, vēlos izpelnīties godu viņu acīs, vēlos gūt visaugstāko baudu, sasniegt Radītāju, visu es gūstu ar šīm īpašībām, kuras it kā ir negatīvas, taču ļauj mācīties no citiem, kā sasniegt mērķi. Es vēlos būt kā viņi, augstāks par viņiem un tas mani virza uz priekšu, tas sāk mani dedzināt, atņemot mieru. Tad manī rodas spēki, lai es varētu tiekties uz priekšu un, neatkarīgi no manas gribas, es pastāvīgi domāju, kādā veidā kļūt labākam, pacelties augstāk par visiem pārējiem. Tas nosaka iespēju pāriet no viena pakāpiena uz otru.

Iegaumējiet šo frāzi. Visa pasaule traktē to negatīvi, taču patiesībā tā ir pozitīva:

„skaudība, kaisle un godkāre cilvēku izved no šīs pasaules” (Ävots, nodaļa 4: 28). „No šīs pasaules”: no tā pakāpiena, uz kura viņš atrodas.

Šīs īpašības mūsos nav radītas veltīgi, tās nepieciešamas, lai paceltos no zemākā pakāpiena uz daudzkārt augstāku, kur šīs šķietami postošās kaislības un tieksmes kļūs vēl spēcīgākas. Tomēr tieši šīs īpašības mums palīdzēs no šī pakāpiena pacelties uz augstāko. Viss, kas mūsos radīts, ir radīts tikai ar vienu mērķi, lai mēs virzītos uz priekšu.

Visu pakāpienu secīga izzināšana ir iepriekš noteikta, un katra nākamā izzināšana ir augstāka par iepriekšējo: soli pa solim mēs virzāmies augšup, mērojot šos pakāpienus. Tā nav vienkārši augstāka izzināšana: cilvēks pilnībā mainās, it kā „izplešoties” izzināšanas iekšienē, tās dziļumos. Visa atšķirība starp pakāpieniem – to izzināšanas dziļumā.

Mēs arī patlaban atrodamies Bezgalības pasaulē un to sajūtam, taču tikai visniecīgākajā izpausmē, kas dēvēta „šī pasaule”. Nav nekā cita, izņemot tikai Bezgalības pasauli un mūs. Viss pārējais ir filtri, kas atrodas mūsu maņu orgānos.

Attēls 2.2.3.

Visspēcīgākos filtrus, kas patlaban mūsos atrodas un mazina Bezgalības pasaules uztveri, dēvē par „šo pasauli”. Tos pārvarot, mēs paceļamies uz augstāku pakāpienu.

Ko nozīmē „augstāku”? Caur šo pasauli mēs redzam nākamo daļu, nākamo Bezgalības pasaules slāni, kurš, nedaudz vairāk atklājoties, jau tiek dēvēts par Asija pasauli un tā joprojām. Mēs virzāmies matērijas, domas, sajūtu, Nodoma dziļumā.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Vai izzināšana notiek ar sajūtām vai prātu?

Nevar atdalīt vienu no otra, lūk, tāpēc mēs sakām „or AB – SAG” – hohmas un binas gaisma kopā. Mēs paši esam vēlme baudīt, vēlme, kas jūt baudu vai arī tās trūkumu, ciešanas. Lai sasniegtu baudu ciešanu stāvoklī, vēlme rada sev līdzās prātu, kurš, apstrādājot informāciju, kļūst par palīgorgānu, kas paredzēts vēlamā sasniegšanai.

Ja ik brīdi mana griba sakrīt ar iespējām, tad prāts man nav vajadzīgs. Kam  man tas? Ja vēlies, lai cilvēks attīstītos, radi viņam pretestību, grūtības, liec risināt uzdevumus, nedod viņam piepildījumu – viņš to meklēs un tādā veidā attīstīs sevī prātu. Tādējādi, jo augstākas vēlmes kādā Universa objektā, jo attīstītākam jābūt tā prātam, pretējā gadījumā vēlmi nav iespējams realizēt.

Vēlies, lai bērns attīstītos – ierobežo viņu, nedod viņam visu, ko viņš vēlas. Lai pats atrod, pats mēģina dabūt. Pēc šī principa veidotas visas bērnu rotaļas. Mēs ikreiz uzdodam viņam uzdevumu, lai viņam rastos vēlme sasniegt mērķi, turklāt tādā veidā, lai viņam tas liktos diezgan sarežģīti, lai attīstītu prātu. Salīdzinājumā ar vēlmi prāts ir otršķirīgs, palīgdaļa.

Radītājs ir radījis vēlmi. Brīdī, kad tā sāka sajust piepildījuma trūkumu, tā tiecās šo piepildījumu sasniegt savos meklējumos. Sistēma, kas šo meklējumu rezultātā attīstījās, dēvēta par prātu.

Piepildījuma sajūta tiek sasniegta tikai ar vēlmi. Var jautāt : „Taču kā zinātnieks gūst baudu? Viņš bauda ar prātu vai sirdi?” Tikai ar sirdi. Ir teiciens: „sirds saprot”. Vēlme nodarboties ar zinātni, tieksme pētīt racionālo, jebkurā gadījumā ir sajūtama sirdī. Kāpēc tādā gadījumā par to tiek runāts kā par abstraktu, nevis juteklisku? Tāpēc, ka tā ir pārāk atrauta no dzīvnieciskajām vēlmēm un mēs to sajūtam nevis kā organisma vajadzību, bet kā intelektuālo vajadzību. Tomēr tas nav saprāts, tā ir vēlme.

Prāts ir izpildmehānisms, noskaņots tikai uz to, lai sasniegtu vēlamo. Patiesībā prāts ir pilnīgi nedzīva mašīna, taču tas vienmēr darbojas vēlmes labā, tādēļ mēs piedēvējam tam garīgās spējas.

Jautājums: Attiecībā uz kabalas valodu: ķīmiķis skaidrojot, kādas jūtas sevī ietver jēdziens „mīlestība”, norāda uz to, ka smadzenēs tiek izstrādāts hormons, kurš par šo sajūtu atbild. Viņš runā par to ļoti sausā valodā. Kāpēc arī kabala, runājot par sajūtām, tās sausi apraksta parcufim un sefirot valodā?

Ķīmiķis apgalvo, ja man iepotēs kādu vielu vai smadzenēm pieslēgs elektrodu, es jutīšu mīlestību vai naidu un sajutīšu, ka atrodos kādā iedomātā pasaulē. Ķīmija runā par cilvēka sajūtu cēloņiem, turpretī spriež par tiem citā līmenī, tādā, kas atšķiras no cilvēka sajūtām.

Ir attieksme pret pasauli, kas raksturīga ķīmijas zinātniekam un ir attieksme pret pasauli, kas raksturīga parastam cilvēkam, ar kuru tiek veikts ķīmijas eksperiments. Tomēr arī pats ķīmijas zinātnieks eksperimenta veikšanas laikā, kā arī pirms un pēc tā, atrodas tajā pašā pasaulē, tajās pašās darbībās. Tas, kā cilvēks pauž pasauli, kurā viņš atrodas, ir atkarīgs no tā, kā viņš to uztver. Turklāt, lai gan viņš cenšas attiekties pret eksperimentu objektīvi un zinātniski, tas jebkurā gadījumā nav iespējams, ņemot vērā to, ka viņš pats šajā eksperimentā ir iesaistīts.

Ar ko kabala atšķiras no ķīmijas un kāpēc kabalas zinātne operē ar ļoti precīzu valodu? Kabala nerunā sajūtu valodā, tā runā par sajūtu cēloņiem. Ja vēlamies veikt ar sevi noteiktas darbības, mēs pārejam no eksperimentālā līmeņa uz tā seku līmeni – sajūtu līmeni. Ja es to vēlos, tad šīs sajūtas sevī izraisu, tās kopēju un attiecībā uz sevi realizēju. Tad es sajūtu gan pašu darbību, gan tās rezultātu. Es paceļos no darbības līmeņa un sāku dzīvot vadoties no sajūtām, vēlmēm, nevis no pašām darbībām.

Ja kabalas zinātne runā par kādām darbībām, tās nav tikai tiešas darbības. No tevis ir atkarīgs, vai šajā darbībā tu izmantosi sajūtas vai nē. Bāla Sulama grāmatā „Desmit Sefirot Mācība” mēs lasām par vēlmes attīstības pirmo, otro, trešo un ceturto pakāpi, par masah, gaismām, rešimot un tas līdzinās piemēram par mūziķi, kurš lasa partitūru. Lūkojoties uz notīm, uz visiem šiem punktiņiem un lokiem, es nesaprotu, ko viņš ar tiem iesāks. Taču viņš uz tiem var lūkoties un raudāt. Mūziķis, raugoties uz notīm, jūt mūziku, pēc notīm viņš šo melodiju spēj nodziedāt. Taču es skatos un neko nejūtu.

Viss atkarīgs no valodas izpratnes. Ja tu uztver kabalas grāmatu kā garlaicīgu, uzrakstītu sausā valodā, nesaki, ka kabalists to ir uzrakstījis sausā formā. Tas liecina tikai par tavu attieksmi. Kabalisti to uztver pilnīgi citādi. Reizēm es savam Skolotājam uzdevu jautājumu, kurš man pašam likās diezgan precīzs un formāls, taču viņš piepeši tā iedvesmojās, ka likās, vajadzētu viņu piesiet pie krēsla, lai nepaceļas gaisā. Man tā bija sava veida „sausā ķīmija”, turpretī viņš visu uztvēra sajūtu līmenī. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Jūtām, kuras nav vērstas uz sevi pašu, taču attiecas uz saikni ar Radītāju, ir neizmērojams spēks.

Jautājums: Jūs sacījāt, ka divu pretēju principu, divu pretēju īpašību sadursme attēlo mums pasaules ainu. Kā tas ir iespējams, ka no „īpašību” līmeņa pēkšņi rodas tāda konkrēta aina?

Iespējams, šis materiāls tiek uztverts kā kas abstrakts, taču palūkojieties, piemēram, uz televizora ekrānu. Jums taču nerodas jautājums, kā šajā kastē var izvietoties vairāki cilvēki, kā viņi tur nokļuvuši, kas liek viņiem kustēties? Mēs redzam, ka tā ir atveidota, nereāla aina. Vai tad patiesībā viņi šeit atrodas? Mums sūta kādu signālu un mēs redzam kādu ekrānā.

Mēs visi darbojamies, un mūs pilnībā vada spēki, kuri mūs ietekmē un veido mūsos šīs pasaules ainu. Tevi var ievietot, piemēram, slēgtā istabā, kādā telpā, kas no iekšpuses būs kā televizora ekrāns un tev priekšā uz ekrāna nospēlēt dzīvi. Ja tu nekad neesi iepazinis neko citu un vienmēr esi atradies tikai šajā istabā, tā būs tava dzīve un tu uzskatīsi, ka cita dzīve nepastāv. Tikai pēc tam tu sacīsi, ka tevi ir izjokojuši!

Šīs dzīves aina var tikt veidota no spēkiem, tāpat kā ekrānā no dažādiem vektoriem veidojas attēls. Kas tie ir par spēkiem? Iespējams, šī aina tiks veidota no mūsu savstarpējām attiecībām, taču, iespējams, arī pēc kādas citas formulas. Atkarībā no tā, šī aina var mainīties dažādās dimensijās. To nosaka atšķirība starp pakāpēm pasaulēs, kuras mēs izejam.

Patreiz nav iespējams to paskaidrot precīzāk, mēģiniet paši fantazēt, meklējiet savu personīgo izpratni. Galvenais – mēģiniet saprast, ka pasaules ir diezgan relatīvs jēdziens. Tās nepastāv pašas par sevi. Pasaules atrodas pašā cilvēkā kā attiecību nosacījums starp cilvēku un Radītāju, kurš darbojas esošajā brīdī, esošajā laikā.

Pasaule nav kas neatkarīgi pastāvošs, tā ir manas saiknes pakāpe ar Radītāju, kas tādā veidā man ainojas. Pašlaik pasaulē es redzu daudz cilvēku, septiņus miljardus, ap mani nemitīgi kāds riņķo, attiecībā pret mani noteiktā veidā rīkojas. Es saku: nē, tas viss ir Radītājs, kurš tādā veidā man attēlojis  realitāti un šī realitāte tieši tādā veidā uz mani iedarbojas. Patiesībā šeit nav nekādu septiņu miljardu, nav šīs pasaules, nekas nepastāv: tā ir mana attieksme pret Radītāju, kas izpaužas šādā formā.

Ja mana attieksme pret Radītāju mainīsies, tad mainīsies arī šī forma. Visas šīs daudzveidības vietā es sākšu sajust vienu spēku un no tā sajutīšu pret sevi nemainīgu attieksmi. Izzudīs sajūta, it kā mani pašlaik kāds mīl, kāds cits – izsmej, viens vēl man labu, otrs – ļaunu un arī es pats pret cilvēkiem izturos dažādi. Es apvienošu viņus savā attieksmē, turpretī viņi apvienosies attieksmē pret mani.

Attēls rodas, izmantojot dažādus vektorus, un mēs to varam izveidot gan tā, gan citādi, gluži kā kadru televizora ekrānā.

Ekonomikā ir pieņemts veidot diagrammas. Pieņemsim, ka pašlaik mūsu stāvokli pasaulē es vēlos redzēt grafika formā, kas norāda uz atkarību no kāda rādītāja. Es vēlos redzēt sadali attiecībā uz visu cilvēci, starp valstīm, kā notiek šī sadale, vadoties no konkrētiem produktiem u.c. Tādējādi attiecībā uz vienu un to pašu stāvokli, tu iegūsti pilnīgi atšķirīgus attēlus, ikreiz izvēloties citu vektoru, attiecībā pret kuru tu mēri kaut ko eksistējošu pasaulē.

Tāpat arī mūsu pasaules aina ir mūsu attieksmes pret Radītāju sekas. Ja mūsu attieksme pret Viņu mainās, mainās arī pasaule. Tas tiek dēvēts – pacelties no pasaules Asija uz pasaulēm Jecira, Brija un Acilut.

Jautājums: Vai attēls, kuru mēs uztveram ar mūsu maņu orgāniem, arī mainīsies, vai arī paliks iepriekšējais?

Attiecībās ar Radītāju pastāv mans sajūtu attēls, un ir aina, kuru uztver mani pieci maņu orgāni, fiziskais ķermenis. Šī aina īslaicīgi kalpo par pamatu, kas saista mani ar citiem cilvēkiem, jo es to sajūtu ar saviem maņu orgāniem tieši tāpat kā visi pārējie.

To, kas notiek tad, kad paceļamies augstāk par šo stāvokli, sajūtot saikni ar Radītāju, dotajā posmā nav iespējams izteikt vārdos.

Jautājums: Ja šī pasaules fiziskā aina man ir nepieciešama tikai tādēļ, lai saistītu mani kopējās sajūtās ar pārējiem cilvēkiem, tad kādēļ to saglabāt, kad būšu nodibinājis savas attiecības ar Radītāju?

Tu neesi viens šajā pasaulē, tu piederi vienotai sistēmai un tava dzīve nekad nav tikai tava privātā dzīve. Tas attiecas uz ikvienu cilvēku – gan uz pašu izcilāko, unikālāko, gan uz parastāko. Jebkurā gadījumā tiek vērtēts tikai īpatsvars – cilvēka ieguldījums attiecībā pret visu sistēmu. Pašam par sevi viņam nav nekādas vērtības.